Šodien, 21. oktobrī, klajā nācis Lēdijas Gāgas ceturtais studijas albums «Joanne», kurā 30 gadus vecā dīva spērusi mazu soli pretī tradicionālām vērtībām, proti, kantri mūzikai. Šķiet, pirms vairākiem gadiem kāda cita liela popzvaigzne izdarīja ko līdzīgu... ak, jā, tā bija Madonna, kura 2000. gadā izdeva albumu «Music» un klipos dejoja ar kovboju cepuri. Atkal laikam jāpiekrīt Noelam Galaheram, kurš Gāgu nodēvējis par «Madonna-lite»...
Lady Gaga «Joanne»
(Streamline)
6/12
Neviens no Gāgas iepriekšējiem albumiem TVNET slejās augstāku vērtējumu par 8/12 saņēmis nav, un pēc pirmās noklausīšanās diemžēl jāsaka, ka arī šis ieraksts nav nekāds šedevrs. No vienas puses, ir jau interesanti vērot, kā Gāga cenšas izlauzties no rāmjiem (sadarbība ar «Tame Impala» līderi), padarīt popmūziku jēgpilnāku (kostīmi, draudzība ar Marinu Abramoviču...), taču, no otras puses, nepamet sajūta, ka viņa vairāk runā, vairāk eksponējas, bet tieši muzikāli - mazāk dara.
Nu nav nekā eksperimentāla ne šajā, ne citos Gāgas albumos. Ja runājam par «Joanne», tad tas varētu būt pats tradicionālākais (ja neskaitām duetu albumu ar Toniju Benetu) no viņas ierakstiem, kurā tiek izspēlētas kantri, blūza, poproka klišejas.
Īstenībā arī no kantri nekas vairāk kā cepure uz vāka šajā albumā nav.
To, ka Gāgas personība un mūzika ir krāšņa fasāde bez īpaši dziļa satura, ir teikuši daudzi (Džeks Vaits, piemēram), taču kaut kā viņa spējusi aizvadīto desmit gadu laikā šo ilūziju uzturēt un pārdot visā pasaulē 28 miljonus albumu kopiju. Tomēr ir lietas, kas sāk arvien vairāk durties acīs.
Piemēram, ja esi bārstījusies ar saukļiem «Born This Way» («Esmu tāda piedzimusi»), «Cosmetic Surgery Promotes Insecurity» («Plastiskās operācijas reklamē nedrošību») un «Love Yourself For Exactly Who You Are» («Mīli sevi tādu, kāda esi»), tad fakts, ka Gāga ar plastisko ķirurģiju ir pati izmainījusi savu ārieni (lūpas, deguns... salīdziniet šodienas bildes ar senākām), nevairo uzticību.
Atgriežoties pie mūzikas, domāju, ka Gāgas stiprā puse vienmēr bijusi spēja top40 popmūziku uztjūnēt un padarīt ekscentriskāku. Lielisks piemērs ir «Judas», arī izrāviena singls «Just Dance», kuru vēl aizvien uzskatu par vienu no labākajām viņas dziesmām. Savukārt mēģinājums izlikties par ko citu vienkārši nedarbojas. Es absolūti «nesagremoju» Gāgas un Tonija Beneta sadarbību... Jā, Benets un Eimija Vainhausa bija kas īpašs, arī tā pati Nora Džounsa varētu piestāvēt Benetam, bet Gāga?
Likumsakarīgi, ka ar jauno plati Gāga ir attālinājusies no iepriekšminētās pop formulas un sākusi komponēt dīvainas klavierbalādes, dziesmas ar akustisko ģitāru.
Albumā ir tikai pāris dziesmas, kas, manuprāt, nostrādā. Viena no labākajām ir ar Beku (Beck) tapusī «Dancin' in Circles», un arī tikai tāpēc, ka patīkami atgādina kaut no no Gvenas Stefani un «No Doubt» regejiskās skaņas. Gaumīgs souls sanācis duetā ar Florenci Velšu (Florence Welch) dziesmā «Hey Girl», kaut man ir aizdomas, ka Gāga ir par daudz saklausījies Frenku Oušenu. Un arī pirmais singls «Perfect Illusion» ir gana veiksmīgs, kaut gan piedziedājuma daļa ar «It vaznt lāāāv, lāāā āā āāv», ātri uzkrīt uz nerviem.
Kas vēl? Albuma skaņu veidojis Marks Ronsons. Ģitāru šur tur iespēlējis Džošs Homijs (Josh Homme). Savukārt nosaukuma izvēle skaidrojama divējādi. Pirmkārt, viens no pašas Gāgas vārdiem ir Džoana (viņas pilnais vārds Stefani Joanne Angelina Germanotta). Otrkārt un galvenokārt, albums veltīts Gāgas tantei - tēva māsai, kas dzima 1955. gadā, bet nomira 19 gadu vecumā no autoimūnās slimības vilkēdes (Selēna Gomesa arī paziņoja, ka ārstējas no šīs kaites).
Gāga domā, ka viņa ir šīs sievietes garīgā mantiniece. «Viņa iedvesa manī savu garu,» Gāga klāsta intervijās. «Viņa bija gleznotāja un dzejniece, un man bija garīga atklāsme, ka man ir jāpabeidz viņas iesāktais.»
Man arī, klausoties albumu, ir atnākusi atklāsme. Albums ir diezgan švaks!
Izdošanas datums - 21.1.2016.
2012. gadā Gāga uzstājās Rīgā.
