RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

«Ride» stāsts turpinās

Jānis Žilde/ TVNET
  • Raksts
  • Video
Ride | Foto: Publicitātes foto

80. gadu beigu, 90. gadu sākuma šūgeiza renesanse turpinās. Pēc «My Bloody Valentine» un «Slowdive» nākamā grupa, kas pēc 21 gada pauzes atgriezusies pie klausītājiem ar jaunu studijas albumu, ir Oksfordas kvartets «Ride».

Ride «Weather Diaries»

(Wichita Recordings) 8/12

Pirms rakstu par jauno plati, minēšu dažus faktus no vēstures. Par savu personisko mīlestību pret 80. gadu beigu, 90. gadu sākuma indie, shoegaze mūziku jau esmu rakstījis vairākkārt, tāpēc šoreiz nostalģiskās atmiņās daudz negremdēšos. Minēšu vien to, ka «Ride» 1992. gada albums «Going Blank Again» vēl aizvien ir viens no maniem visu laiku mīļākajiem ģitārmūzikas ierakstiem.

Viss sākās 1988. gadā, kad pavisam jauni indie mūzikas fani (Andy Bell, Laurence Colbert, Mark Gardener, Steve Queralt), būdami lieli «The Smiths» fani, dibināja paši savu grupu. «Ride» agrīno ierakstu skanējums veidojās, sakausējot britu 80. gadu beigu indiepop, piemēram, «The Darling Buds» estētiku un vīrišķīgo, raupjo amerikāņu indīroku - «Dinosaur Jr», «Screaming Trees», «Sonic Youth», «Rain Parade», «Long Ryders».

FOTO: Publicitātes foto

Jau ar pirmajiem izdotajiem EP grupa kļuva par mūzikas kritiķu mīluļiem un ar 1990. gada lielisko debijas plati «Nowhere» jau bija kļuvusi par ievērojamām indīroka zvaigznēm. Kad 1992. gadā tika izdots augstāk minētais «Going Blank Again», likās, ka «Ride» vairs nav apturami.

Taču tad lielajā rokmūzikas spēļu laukumā notika revolūcija.

No Amerikas visu pasauli pārņēma «grunge» epidēmija, un visi kā viens uz to reaģēja, kā nu mācēja.

Pēc grandžmūzikas uzvaras gājiena visa rokmūzikas skatuve mainīja fokusu, tādi mākslinieki kā «The Black Crowes» un Lenijs Kravics atklāti citēja 60. un 70. gadus, nonākot augstās vietās mūzikas topos. Ilgi savu otro albumu marinēja arī tā brīža britu lielākā grupa «The Stone Roses»... pārmaiņām bija jānāk, un šūgeizs vienkārši izgāja no modes.

Ar trešo plati «Carnival of Light» (1994. gads) «Ride» devās tradicionālākā 60. gadu roka skanējuma virzienā («Byrds», «Buffalo Springfield»), tiesa, vietām saglabājot grupai raksturīgās vokālās harmonijas. Kritiķi nebija sajūsmā, arī paši «Ride» mūziķi bija apjukuši, atskatoties šo ierakstu nodēvēdami par «Carnival of Shite».

1996. gada albums «Tarantula», kas iznāca britpopa kulminācijas brīdī, turpināja sākto retro roka virzienu, un pēc šā albuma izdošanas grupa saprata, ka nonākusi strupceļā, un paziņoja par izjukšanu. Patiesībā solists un dziesmu autors Gardeners jau bija pametis grupu vēl albuma ieraksta laikā 1995. gadā.

Ģitārists Endijs Bels nodibināja jaunu grupu «Hurricane #1» un uz brīdi baudīja britpopa slavas augļus. Vēlāk viņu pievienoties «Oasis» uzaicināja brāļi Galaheri. Gardeners un basists Kolberts izveidoja studijas projektu «Animalhouse», izdeva vienu albumu, pāris EP... Būtībā grupas mūziķi, varbūt izņemot Belu, ārpus «Ride» rāmja šo divdesmit gadu laikā nav spējuši tā nopietni apliecināties.

Tāpēc jau tikai likumsakarīgi, ka 2015. gadā «Ride» nolēma atkal sanākt kopā.

Interese par šūgeizu jaunās paaudzes fanu vidū pēdējos gados ir bijusi diezgan liela, un daudzi jaunieši no jauna sev atklājuši šo 80./90. gadu mūzikas fenomenu.

«Ride» pirmie divi albumi ir šūgeiza «zelta fonds».

Atšķirībā no «Slowdive», kas šogad apzināti radīja tieši tādu skanējumu kā sendienās, «Ride» atļāvušies ar jaunajām dziesmām mazliet eksperimentēt. Kā producents pieaicināts turku izcelsmes brits Erols Alkans, un gala rezultāts skanējuma ziņā ir kaut kur starp otro albumu «Going Blank Again» un mūsdienām.

FOTO: no sociālajiem tīkliem

Ierakstā šur tur izmantoti analogie sintezatori, dominējošos ģitāru akordus nomainījuši «The Cure» un «House Of Love» raksturīgi solo (tas īpaši jūtams singlā «Charm Assault» - skat. video). Savā vietā ir palikušas vokālās harmonijas un ritma grupas grūvs. Izņēmums varbūt ir «All I Want», kas iesākas ar sagraizītu balss samplu.

No kopējās šūgeiza estētikas albumā izlec tituldziesma un «Cali», kas ievirza albumu tradicionālāka roka sliedēs. Savukārt «Integration Tape» ir divu minūšu ambienta atkāpe, kas ievada albuma pēdējo cēlienu, kas ir daudz atmosfēriskāks un eksperimentālāks.

Saturiski grupa mazliet reflektē pati par savu pagātni, pieskaras eksistenciālām tēmām, «Brexit»...

Solīda atgriešanās. Šādu albumu vīriem, manuprāt, vajadzēja izdot 1994. gadā kā nākamo pēc «Going Blank Again». Tad viss varbūt būtu bijis kārtībā.

Izdošanas datums - 16.06.2017.

Brexit Lenijs Kravics
0 Komentāri