Velnakmens atrodas pusstundas gājienā no Anikšķiem, kas ir skaista mazpilsēta ar savu lielveikalu, bankomātu, baznīcu un visu citu pilsētniekam nepieciešamo. Bet pati festivāla teritorija atrodas koptā upes ielejā, kur bez skaļas mūzikas klausīšanās var peldēties straujā upē, izmēģināt šķēršļu joslu, nomāt laivas un velosipēdus, kā arī uzspēlēt komandu vai galda spēles. Paša «Devilstone» apmēri joprojām ir mazi, lai sauktu to par alternatīvo festivālu ar īstenu rokenrola brīvības garu! Arī mūziķi atzinīgi novērtē «Devilstone» organizatoru rūpīgo attieksmi pret grupām.

Ja «Devilstone» muzikālo programmu skata kā rokmūzikas mācību stundu, tad apskats ir jāsāk ar zviedriem «Blues Pills», kas izpilda klasiskos smagā roka kanonos ieturētu blūzroku. Grupas galvenais trumpis ir solistes Elinas Larsones dārdošais vokāls un viņas spēja improvizēt, kas grupai atnesa panākumus jau ar pirmajām četrām debijas dziesmām.

Izsenis un joprojām arī folkmūzikai ir liela ietekme smagajā mūzikā – kā kopējās noskaņas, lirikas tēmu, tā arī muzikālā izpildījuma ziņā, un «Devilstone» šī ietekme vislabāk bija saklausāma dāņu grupā «Get Your Gun». Mūziķi savieno pretstatus – asus ģitāru rifus ar pieklusinātu pantiņu; ekspresīvo vokālu ar a capella daudzbalsību, kļūstot par vienu no festivāla izsmalcinātākajiem priekšnesumiem. Klasiskāko metāla vērtību cienītājus priecēja lietuviešu folkmetāla grupa «Juodvarnis».

Ātrums, bravūrīgi un asprātīgi iestarpinājumi starp dziesmām un priecīga izlādēšanās – šie būtiskie elementi raksturo izdevušos thrash metāla priekšnesumu, un tie piektdienas naktī bija saklausāmi amerikāņu grupas «Havok» sniegumā. Viņi ar dziesmas pirmajiem akordiem vārda burtiskā nozīmē iegrieza publiku trakojošā aplī, sarindoja ugunssienā un neļāva atslābt arī negaidītā apskaņošanas misēkļa laikā. Koncertu apskaņošana ir viens no «Devilstone» festivāla vājākajiem punktiem, kurš nākotnē obligāti ir jāuzlabo.

Arī blekmetāla dueta «Inquisition» koncerta sākuma daļā bija skaņas problēmas, par spīti tām pieredzējušais duets sniedza ļoti pārliecinošu koncertu. «Inquisition» skaņas viengabalainība radīja hipnotisku atmosfēru, meditatīvu noskaņojumu. Norvēģu džeza metāla grupa «Shining» vienā savienoja free jazz trokšņainību ar nu-metāla ritmiskumu, tiesa, galvenokārt skanot tikai pēc nu-metāla. Saksofonu lietoja arī vāciešu kolektīvs «Coogans Bluff», dancinot publiku fankroka ritmos.

Viens no visaprunātākajiem notikumiem bija death metāla grupas «Vader» uzstāšanās, kā arī blekmetāla vecmeistara grupas «Gorgoroth» līdera Gāla (Gaahl) meistarklase. Tā pa īstam uz Gāla meistarklasi piecēlās vien pāris desmiti entuziastu, bet «Vader» jaunāko publiku atvīla un nokausēja hiperaktīvie briti «Turbowolf».

Festivāla tālākie viesi bija japāņi «Church of Misery», kas pārstāvēja ļoti marginālo apakšstilu – stoner doom. Grupa darbību sāka astoņdesmitajos. Ietekmējušies no smagās mūzikas ciltstēviem «Black Sabbath», krautroka pārstāvjiem «Can» un izmantodami mūsdienu skaņu tehnikas iespējas, «Church of Misery» ar visjaukāko smaidu uz lūpām izpilda dziesmas par sērijveida slepkavām. Savā ziņā paliek neomulīgi, kaut arī nav īsti skaidrs, kādā valodā – japāņu vai angļu tiek dziedāts. Grupa angliski nerunā, bet tas, iespējams, nav nemaz svarīgi. Galvenais, ka «Church of Misery» kairina iztēli.

Latviju festivālā pārstāvēja pieredzējušās grupas «Tesa» un «Preternatural», kuras Lietuvā un Austrumeiropas reģionā ir labi zināmas, taču līdz festivāla galveno mākslinieku statusam vēl nedaudz (vēl viena albuma vai ziemas koncerttūres) pietrūkst. Un jaunās grupas «Omerta» un «North Bend», kurām «Devilstone» bija labs atsperšanās punkts pirmā iespaida radīšanai.

Latvijā ir senākas smagās mūzikas izpildīšanas tradīcijas, taču Lietuva šobrīd aktīvāk iekustina klausītājus smagos ritmos. Saulgriežos norisinās festivāls «Kilkim Žaibu», «Devilstone» iezīmē vasaras vidu, arī «Galapagai Roka Naktis» un «Karkle» festivāls vienmēr atceras par rokmūziku, tāpat kā «Mėnuo Juodaragis». Vai kaimiņos briest jauns «Wacken» festivāls? Visdrīzāk vēl ne. Taču mūzikas festivālu pārbagātība sauc – rokenrols nav miris, ļauj iepazīt visnotaļ gleznaino un viesmīlīgo Lietuvu. Kas gan vairāk vasarā ir vajadzīgs?