Šoreiz viens no lielākajiem Diskonakts Nr. 4 trumpjiem būs Radio SWH prezidenta, komponista Zigmara Liepiņa supergrupas Opus uzstāšanās.

Būs grūti atrast kādu arī no jaunākās paaudzes mūzikas cienītājiem, kurš nebūtu dzirdējis kaut vienu no astoņdesmito gadu grupas Opus hitiem. Par to un vēl daudz ko – sarunā ar pašu Zigmaru Liepiņu.

– Kad pirms kādiem pāris gadiem runājām, tu teici, ka ar Opus uz skatuves – nekad un nemūžam...

– Droši vien, ka es to nebūtu darījis arī tagad, nebija pat tāda plāna. Taču Ģirts Lūsis alias Zirgs [koncertsabiedrības L.tips vadītājs] pagājušajā gadā, laižot uz Radio SWH Latvijas mūzikas gada topu uzstāties Ingu Pētersonu, teica – nu, vecīt, tagad tev gan tas būs jāatstrādā! Pēc tam mani ļoti ilgi un pamatīgi pierunāja, un rezultātā... Rakstura vājums, ko lai vēl saku.

– Kāpēc tu uzstāsies ar Opus, nevis Modo?

– Šo grupu darbības periodi faktiski saplūst, tur pat nevar pateikt, kad beidzas "Modo", kad sākas "Opus". Baidos, ka nezinu, kur šobrīd atrodas daļa to cilvēku, kuri bija "Modo" sastāvā. Turklāt diskonaktī mēs spēlēsim jauktu repertuāru – gan no "Modo", gan "Opus" laikiem. No "Modo" būs no 1980. līdz 1985. gadam tapušie hiti. Ko spēlēsim? Tas gan lai paliek noslēpums! Droši vien tos pašus populāros gabalus jau rullēsim, milzīgas gudrības neprātosim.

– Vai savākt mūziķus koncertam izdevās viegli?

– Esmu vienojies ar visiem – Mirdzu [Zīveri] un Imantu Vanzoviču, būs arī Aivars Hermanis, Guntis Vecgailis, Harijs Zariņš, Uldis Marhilēvičs, Oļegs Upenieks. Neviens it kā īpaši pretī nerunāja. Praktiski vienīgais, kas neatbalsta šo ideju, esmu es pats, arī Mirdza nav diez ko uz to noskaņota. Jo ir jāatgriežas kaut kādā lietā, ar ko tu vairs nenodarbojies. Ja ar to nenodarbojies regulāri, rodas visādas problēmas – jāsāk mēģināt un tā tālāk. Man tā nepatīk pie kaut kā atgriezties! Nākamnedēļ savāksimies uz pāris mēģinājumiem. Nedomāju, ka šajā pasākumā vajadzētu ieguldīt laiku.

Es uzskatu, ka tas nebūs koncerts, bet kā uzstāšanās mājas ballītē. Tas arī ir iekšējais arguments, jo mājas ballītēs jau šad un tad kāds uzdzied vai uzspēlē. Bet tas nekādā gadījumā nebūs publisks "Opus" koncerts, tas vienkārši būs kā atnākt kādā ballē un nospēlēt 45–50 minūtes.

– Savā dzimšanas dienā vai citās mājas ballītēs tu esi spēlējis visu ko, bet uz šo mājas ballīti tomēr sanāks visdažādākā publika, no kuriem daži varbūt neizpratnē skatīsies uz skatuvi – kas tas tāds tur vispār ir?!

– Diskonakts mērķauditorija tieši ir no 30 gadiem uz augšu, tāpēc nedomāju, ka viņiem "Opus" nebūs zināms. Savukārt tie, kuriem varētu rasties šādi jautājumi, diez vai nāks uz šādu pasākumu – viņiem arī Kriss Normens vai Afriks Simone nevarētu izraisīt interesi. Es to vispār uzskatu par tādu 20 gadus vecu pekstiņu.

– Kad tu pēdējoreiz kāpi uz skatuves?

– Šķiet, ka pēdējā nopietnā spēlēšana bija 1998. gadā rokoperas Lāčplēsis desmit gadu jubilejā. Ķīpsalā spēlējām vairākus koncertus, vēl bija arī balles daļa, kurā trīs reizes pa 45 minūtēm katrā spēlējām vecās dziesmas, kas tika izvēlētas dejošanai.

– Pērn Ingus Pētersons nodziedāja diskonaktī un pēc tam atsāka savu aktīvo darbošanos populārajā mūzikā. Kā domā – vai tev arī neiepatiksies?

– Nūūūūū, nē... Nedomāju... Protams, never say never (nekad nesaki nekad), bet vispār... Kad rokoperai būs 20 gadi, tad varētu savākties kopā, nospēlēt kādu jubilejas koncertu. Varbūt. Līdzīga situācija ir ar filmu "Vajadzīga soliste". Iespējams, varētu uztaisīt kādu pasākumu, uzspēlēt balli uz filmā ietvertās mūzikas bāzes.

– Pēdējā laikā reanimējas aizvien vairāk astoņdesmito gadu grupu, skat, arī Zodiaks nesen aizbrauca uz Maskavu...

– Vēsture vienmēr mēdz atkārtoties ar kādu 20 gadu ciklu. Atceros, ka manās jaunības dienās nezin kāpēc atdzima čarlstons, kas, manuprāt, bija apsprādzis jau pirms vairākiem gadiem. Bet tajā laikā pēkšņi deju zālēs dejoja čarlstonu un spēlēja šāda veida mūziku. Savukārt pirms kāda brīža bija rokenrola uzplūdi, kas savukārt bija populārs piecdesmitajos gados. Acīmredzot šobrīd atkal atdzimst septiņdesmito, astoņdesmito gadu diskomūzikas aktivitātes. Cilvēki uz diskonakts pasākumiem nāk, tie ir pietiekami apmeklēti. Tātad ir kaut kāda auditorijas daļa, kurai tas liekas interesanti.

– Pēdējā laikā gan arī pasaules mūzikā vērojama tendence – atdzimst agrāko laiku mūzikas stili.

– Domāju, ka kaut kādā mērā mūzikā ir izsmelti melodiskie resursi. Ja parādās kādi jauni hiphoperi, tie arī bieži kļūst populāri ar dažādu pazīstamu dziesmu apdarēm. Tās pat nevar saukt par kaverversijām, vienkārši parādās fragments no kāda agrāk populāra gabala. Mani vienmēr ir tracinājis, ka mūzikas telekanālu titros netiek minēts dziesmas oriģinālais autors, tāpēc tiek maldināta vesela paaudze.

Pašlaik nav nemaz tik daudz to trāpīgo hitu, bet paskaties septiņdesmitos gadus – tur strīpām un sērijām ir gabali, kas palikuši kā nospiedumi vēsturē. Uzskatu, ka zinu nedaudz vairāk pār vidējo klausītāju, jo man tāds darbs, turklāt mājās diezgan daudz skatos MTV un VIVA, ko mana jaunākā paaudze nepārtraukti kruķī. Bet ja man būtu jānosauc kāds hits... Nav daudz tādu gabalu, par kuriem droši varētu teikt, ka tos spēlēs arī pēc 20 gadiem.

– Vai tava jaunākā paaudze arī nodarbojas ar mūziku?

– Zane ir mārketinga menedžere ļoti nopietnā kompānijā. Cik viņai gadu? Divdesmit [nedaudz aizdomājas]... Divdesmit trīs būs. Ka tikai nepasaku nepareizi... Zini, kā tas ir: sākumā laiku skaiti dienām un mēnešiem, atzīmē jubilejas katru gadu, tad pēkšņi sāc tās svinēt ik pēc pieciem [gadiem], tad kādā brīdī – pa cēnerim! Un tad esi priecīgs, ka vispār vēl ir kaut kas svinams [smejas]!

Savukārt puika mācās Doma kora skolā – viņš nelaimīgā kārtā ir uzkāpis uz mūzikas takas [smejas]. Viņam ir 17 gadi, viņš ir viens no daudzajiem Latvijas Jāņiem Liepiņiem – aiz Andriem Bērziņiem un Imantiem Kalniņiem tas varētu būt trešais populārākais savienojums.

– Kas tev pašam patīk no latvju jaunajām grupām?

– Baigi labi ir "Double Faced Eels" – tā ir viena no manām favorītgrupiņām. Man vispār patīk, ja taisa asprātīgas lietas. Kuriem nav tikai pliks teksts "es atnācu, puķīti paostīju", kur ir arī domājamā daļa. Vēl man patīk tie latgaļi, kas te pēdējā laikā parādījās (Borowa MC).

– Ja tā vispār salīdzina tos laikus, kad tu spēlēji kopā ar Modo vai Opus, un tagadējos – kas mainījies? Protams, neņemot vērā, ka tolaik bija padomju iekārta, čeka utt.

– Man reiz atstāstīja, ko kādreiz esot teicis Andris Jakubāns. Tajos smagajos laikos viņš kādā riktīgā partijnieku sanāksmē, kad nebija piedienīgi pieminēt Staļina laikus, esot publiski tostā uzsaucis – nu tad iedzersim par Staļina laikiem! Zālē iestājies ārprātīgs klusums, bet viņš esot ieturējis pauzi un tad teicis: "...tāpēc, ka tad mēs bijām jauni!"

Ja tā uz to visu skatāmies... Es apzinos, ka tajos laikos bija absolūti kretīniski un riebīgi, mēs bijām ļoti apspiesti un nospiesti savā dzīvē, bet viena pozitīva īpašība tam laikam ir – mēs bijām jauni!