Juris šobrīd ieraksta soloalbumu, praktizējas bungu sišanā dažādās Latvijas grupās, spēlē ģitāru un dzied grupā Bērnības milicija, kuru dzirdēt klātienē izdodas diezgan reti, lai gan šamējie ir pašmāju savdabīgs ražojums, ko ir vērts iepazīt.

Audio:

Oktobra vidū dienas gaismu ieraudzīja «Bērnības milicijas» otrais albums «Naktī guļot uz muguras», kas ir turpinājums 2004.gadā iznākušajam albumam «Mūzika dejām». No kustības uz mieru. No asām pretenzijām pret to, ka Dievs sēž un nav, uz patērētājsabiedrības kritiku ar niansētām, dziļi intīmām noskaņām.

Īstākie brīži, lai izsauktu «Bērnības miliciju» savā CD atskaņotājā, ja ne klātienē, ir tad, kad pietrūkst samtaina, dziļa vokāla, melanholiski paskarbu noskaņu, šad tad pa saksofona, akordeona vai vijoles skaņai. Šī milicija nav tā pati, kas toreiz, pirms aptuveni divdesmit gadiem. Tā ir tā milicija, ka uzrauga to, kas notiek mūsu sirds apvidū.

Latvija šobrīd svin savu dzimšanas dienu. Vai šai sakarā arī tev ir kādas īpašas sajūtas?

Jāsaka, ka īsti nav. Nekā īpaša.

Bet tomēr atmiņas no deviņdesmito sākuma, kad tika atgūta neatkarība, ir saglabājušās?

Minimālas, jo es tomēr esmu vēlāka laika bērns. Tolaik man bija kādi pieci, seši gadi. Tās, kas palikušas, ir tādas marginālas atmiņas.

Pirmajā albumā vienai no dziesmām ir dots nosaukums «1986» – tas ir Černobiļas katastrofas gads.

Tas nav tapis pēc savas pieredzes, bet paziņu lokā bija cilvēki, kas ar to bija saistīti. Tā līdz ar to man ir tāda pastarpināta pieredze.

Tomēr arī pašā grupas nosaukumā «Bērnības milicija» ir atsauce uz padomju laiku, uz miličiem, vai arī bija citi argumenti nosaukuma izvēlei?

Tieši nesen par to domāju. Mana pieredze tomēr aprobežojas ar noteiktām bērnības atmiņām. Man drīzāk ir atmiņas par citu atmiņām. Pēc manas ģimenes un radu stāstiem šķiet, ka tas laiks ir ļoti interesants. Viņi ir tā paaudze, kas visu mūžu bija dzīvojusi tieši padomju režīmā. Līdz ar to deviņdesmitie varēja būt grūts laiks.

Kā ir ar tā laika noskaņām, vai tās vēl kaut kur var pamanīt, vai jaunā paaudze, kas to laiku neatceras, nespēj novērtēt neatkarības nozīmi?

Domāju, ka mana paaudze nav īsti daļa no tā visa. Mēs bijām bērni. Lai gan ir bijušas visādas vilšanās, ko cilvēki ir piedzīvojuši.

Tu esi vīlies tajā, kas pa šo laiku ir noticis?

Varbūt ne tik daudz mēs, cik mūsu vecāki. Augot bija nemitīgi jāsaskaras ar šo vilšanos. Vecums līdz pubertātei ir īpaši svarīgs, tas ietekmē indivīdu arī tālāk, un viss, kas notiek, atstāj lielu iespaidu. Līdz ar to arī tā skepse ir pat mazliet mūsos ieaudzināta.

Tai pašā laikā deviņdesmitie ir laiks, kad kultūras telpu pārpludina visādi labumi no Rietumu pasaules un Amerikas.

Kaut kādā ziņā tas noteikti ir liels pluss un kaut kādā arī mīnuss. Cik man ir bijusi pieredze runāt ar tiem, kas toreiz bija pusaudži, tie to visu arī kaut kā savādāk novērtēja.

Varbūt tas, ka visa ir pārāk daudz, arī liedz iespēju to attiecīgi novērtēt. Ja man jāizsaka kādi spriedumi par to laiku, tas ir grūti, jo tās ir atmiņas un viss tiek romantizēts.

Gribētos teikt, ka «Bērnības milicijas» dziesmu teksti nebūt nav romantiskie, bet tur ir daudz smalku sociālu niansīšu. Tekstos jūs pamanāties ielikt daudzas niansētas pārdomas, ne tikai kailus dziesmu tekstus, ar ko, iespējams, sirgst daudzi jaunie mūziķi.

Tas forši. Man liekas pozitīvi, ja var radīt vienalga kāda žanra mākslas darbu, arī dziesmas, kur tiek atstāta vieta skatītāja vai klausītāja interpretācijām par to.

Man pašam «Bērnības milicijas» tekstos dažkārt nepatīk, ka esam pārāk bērnišķīgi, pat pārāk tieši.

Tas attaisno daļēji nosaukumu.

Iespējams, ka tāpēc arī tas ir tāds ielikts.

Pa vidu starp pirmo albumu «Mūzika dejām» un otro «Naktī guļot uz muguras» ir pagājuši četri gadi. Pirmais ar dejām vairāk raksturo tādu kustību, bet otrais ar gulēšanu uz muguras norāda uz tādu miera stāvokli. Kas ir mainījies ceļā no viena līdz otram albumam?

Patiesībā otrais albums tika ierakstīts daudz senāk, bet bija problēmas ar māsteru, laiku, naudu un tamlīdzīgi. Tā kā grupa pastāv jau kādus sešus gadus, tad tādas pārmaiņas no kustības uz mieru un otrādi, protams, notiek. Pastāvēšanas ilgums arī mēdz nogurdināt, ja uz to var paskatīties tā, atspēkojot albuma nosaukumus.

Otrajā albumā klāt ir nācis baritonsaksofons un vijole. Tie tādi smeldzi nesošie instrumenti vai tomēr ne?

Vijole gan nāca klāt tikai ieraksta laikā un tā prezentācijas koncertā. Saksofona spēlētājs ir jūrnieks, kas ik pa laikam brauc jūrā. Ir bijis tā, ka pusgadu šis spēlē un tiek izdomātas dziesmas, arī īpašu uzmanību vēršot uz saksofonu, bet tad šis aizbrauc prom. Tad ir grūtāk spēlēt, ja dziesma ir izdomāta ar baigajiem saksofona gājieniem, kura pēkšņi vairs nav. Vilšanās. Tomēr tas ir baritonsaksofons, kas nav tāds pats kā tenorsaksofons, kas varbūt ir smeldzīgāks.

Taču tie abi instrumenti piešķir citu dimensiju skanējumam un noskaņām.

Es domāju, ka baritonsaksafons ir tāds daudz vīrišķīgāks.

Protams, un vīrieši baidās izrādīt savu smeldzi, slēpjot to tā.

Var jau būt. Agrāk, kad grupas dalībnieki nestrādāja, tad bija daudz vairāk laika un iespēju iesaistīt papildu mūziķus. Tagad mums pat visiem četriem ir grūti savākties. Dažkārt notiek tādi daļējie mēģinājumi.

Latvijas mūzikas vide ir samērā šaura. Bieži vien var manīt tos pašus mūziķus dažādās grupās, tostarp, arī tevi, kas vai nu klejo no vienas grupas uz citu vai arī vienlaikus spēlē vairākās. Kā tu raksturotu šo situāciju un attiecības šai vidē no sava skatupunkta?

Es pats šobrīd vēl arī spēlēju bungas citās grupās, jo vienmēr esmu gribējis tās iemācīties spēlēt. Tāpēc arī izmantoju šo iespēju, ja tāda ir, praktizēties visur, kur tas iespējams.

Man šķiet, ka citi mūziķi neapvainojas, ja kāds no grupas dalībniekiem spēlē vēl kādā citā grupā. Vairāk varbūt ir tāds kā aizvainojums, ja kāds sāk pievērsties solomuzicēšanai, rīkojot solokoncertus vai mēģinot izdot soloalbumus.

Tu pats arī jau kādu laiku strādā pie sava soloalbuma. Kā veicas?

Ir jau ir man savas dziesmas. Nezinu, kā būs ar nonākšanu līdz albuma versijai.

Intervijas turpinājumu lasiet portālā