Dažas dienas pēc sarunas Helēna atsūta man vēstuli, kuras sākumā apraksta savas iepriekšējā vakara gaitas: "Hohoo! Sečas razskažu! Atnāku es uz darbu tīrīt ofisu un konstatēju, ka kabineta durvis ciet. Pašu galveno neuzpost. Un kā, domā, es tiku iekšā? Sarežģīti, mās, sarežģīti. Labi, ka Rihardonka arī klāt. Te ir trīsmetrīgi griesti, noklāti ar putuplastu. Tādās taisnstūra daļās. Noceļam, apskatām. Vienā kabinetā tieku, un tajā arī virinām griestus. Tur, kur visaugstāk, izrādās, nav metāla konstrukcijas, un es teorētiski varu aizbāzties un iekrist aizslēgtajā kabinetā. Tas arī tika izdarīts! Pielikām galdu. Uz galda tumbu. Uz tumbas krēslu. Akurāti nocēlu griestu plāksni un domāju, ka nu gan būs lēkšana – krišana, bet tur, āreče, skapītis stāv! Rihardonka man stiepa spaini, es kāpu uz skapīša. Šaurs kā pakaļa, atvainojos (skapītis, saprotams). Labi, ka pieskrūvēts. No plaukta krīt dokumenti… Visu izpošu un grasos kā tādā bankas aplaupīšanā kāpt atpakaļ. Domāju pa logu izlēkt, bet tad jau neaiztaisīšu logu, plus te ir otrais stāvs, bet tas nekas. Vispār to vajadzēja redzēt, es takš ir apkopēja – betmens!…"

Vēl Helēna, uz padomju laika plītiņas vārīdama ūdeni, spēlē blokflautu, rūķa balsī sarunājas ar kaķiem (tie, starp citu, atbild) un gatavo burvīgu omleti ar kaņepēm. Tā ir tā pati meitene, kura satiekoties nolasa Pāvila 1. vēstules korintiešiem 13. nodaļu par mīlestību un ir gatava fotografēties, tikko izkāpusi no virtuvē uzklātās gultas.

– Atceros, kāda tu biji pirms gadiem desmit. Kāda esi tagad?

– Nevajag ņemt pat desmit gadus. Varu pateikt, kāda es biju pirms divarpus gadiem un tagad – divi dažādi cilvēki. Tagad esmu atradusi to, ko visu dzīvi meklēju – saskāros ar Dieva klātbūtni. Manī ienāca tas miers, kura nekad nebija. Tajā laikā maksimālisms un neapmierinātība ar šo pasauli mani noveda līdz diezgan drūmam stāvoklim. It kā jau viss bija labi, bet īsti nejutu interesi, prieku. Nevarēju izturēt, ka esmu, ka man ir jābūt. Biju ļoti lielā depresijā – vienā brīdī pat redzi sāku zaudēt. Vasara un saule tajā laikā bija kaut kas līdzīgs nāvei. Vienmēr esmu bijusi mīlēta, lutināta, uz rokām nesta, bet man bija ļoti slikti. No ārpuses neviens nevarēja līdzēt. Nevarēju sev rokas pielikt, bet dzīvotāja ar" nebiju. Eksistēju. Labi, ka vecmāmiņai bija pieeja Dievam – viņš mani izcēla.

Kāpēc mēs gribam kalnus, mieru, tīrību? Esam noguruši, nodzīti. Tajā pašā laikā ir tantiņas, kuras nemāk pat rakstīt, bet tu ej un veldzējies pie viņām kā pie kalnu avota. Kāpēc? Viņas dzīvo rimti. Nav salauztas. Dievā esmu ieraudzījusi, kādai jābūt pasaulei. Dažreiz grūti vērot, ka ne viss notiek kā nākas, bet man ir pieeja zināšanām, un līdz ar to arī gaišs miers.

– Ne visi spēj tevi saprast, klačojas…

– Tas ir par to lesbisma klaču? Savulaik, kad biju depresijā, sacerēja stāstiņu arī par manu alkoholismu… Ar sievietēm man ir labas attiecības. Protams, klača par lesbismu nav patiesa. Man jau blakus ir draudzenes, un pati bieži esmu bez vīrieša līdzās. Tas arī varētu izraisīt klačas.

Cilvēkiem patīk pļāpāt… Savulaik esmu salīdzināta gan ar Maiklu Džeksonu, laikam tika vilktas kaut kādas vizuālās paralēles, gan ar Dženisu Džoplinu. Tikai pēc šiem salīdzinājumiem beidzot atklāju sev šo dziedātāju. Neesmu no cilvēkiem, kas labi pārzina mūziķu vārdus. Man ir brīvs prāts. Nenodarbojos ar salīdzināšanu. Izņemot brīžus, kad ar to nodarbojos.

– Tev ir mīļotais cilvēks?

– Manā sirdī ir cilvēks. Esmu viņu satikusi. Skaidrība ir. Man nav ne kaislības, ne pieraduma – tai fāzei esmu jau garām, kaislība nav mans lauciņš. Tas man nekad nav bijis aktuāli, jo man ir mūzika. Tur varu izpausties, līdz ar to man nav vajadzīgas kaislības. Tā ir briesmīgi netīra veļa. Kaislība tevi apdolbī. Kāda atšķirība – esi atkarīgs no kaislības vai narkotikām? Kaislība rodas no sadomāšanās. Tu vienkārši meklē, kur aizmirsties.

Mīlestība neizturas piedauzīgi. Un jāatceras – ja kultivē nezāles, ir muļķīgi iedomāties, ka tev izaugs prekrasnij sad.

Tās taču ir bēres, nevis kāzas – paskatoties, kas notiek tajās ģimenēs, kurās nav gudrības un mīlestības, bet tikai viens vienīgs action. Mati ceļas stāvus!

– Vai zini, kā tas ir, ja tevi mīl, bet tu nemīli?

– Ir bijuši gadījumi, bet es nevaru izlikties – ja jūtu, ka nav, tad to arī saku. Tie, kuri saprot, paliek par draugiem, kuri ne – aiziet. Katrs jau pats zina, cik stiprs viņš ir.

Ir divu veidu mīlestība – draudzības mīlestība un ģimenes mīlestība. Šīs lietas bieži jauc. Arī es neesmu savā ticībā vienmēr stipra, ir bijušas pasaulīgas, prāta šaubas. Taču saprotu, ka jāpaļaujas uz Dievu un nav jēgas šaubīties.

– Gudrību esi atradusi. Neesi vientuļa starp cilvēkiem?

– Esmu, bet tā nav postošā vientulība, kas man bija kādreiz. Zinu, kas ir vientulība bez Dieva, un tas ir briesmīgi. Tagad viņš ir ar mani. Man ir kur iet. Viņš ir teicis – es tevi neatstāšu un nepametīšu. Turklāt esmu pašpietiekams cilvēks. Dievs man ir devis.

– Tev ir arī kādi netikumi?

– Esmu pīpējusi, arī dzērusi… Tagad nepīpēju, bet ir gadījies vīnu padzert. Mans organisms gan nekad nav īsti pieņēmis alkoholu. Varu saindēties arī no glāzes šampanieša vai pudeles alus. Pirms atgriešanās es trekterēju diezgan daudz. Nu nejūtu kāri pēc tā, lai man kaut sit pa galvu. Azartspēles, narkotikas arī mani atstāj vienaldzīgu. Varbūt glābis tas, ka arī bez vielām esmu jutusies kā to klātbūtnē. Māku priecāties un kaut ko īpatnēju saštukot arī bez visa tā.

Nopietnība manī ļoti labi apvienojas ar dzīvīgumu. Esmu diezgan bezšabašnaja. No netīrumiem izkāpu, Dievu atradu. Sākumā nevarēju saprast, ko ar tām iekšējām gavilēm darīt, veikt procesijas? Nu taču nē.

– Vai ir viegli būt ar tevi kopā?

– Tas jāzina citiem. Nezinu, kam varētu būt neērta. Saviem draugiem esmu ērts cilvēks. Varbūt savāds. Varbūt kādam nepatīk, jo daru to, ko gribu. Daudzi tikai domā, es – daru.

Mans lielākais cīņas lauks ir ģimene. Ja nemāki veidot attiecības savā ģimenē, tad būtu iluzori domāt, ka ģimenē, kuru radīsi, viss būs kārtībā. Protams, vieglāk veidot attiecības ar draugiem, jo viņi ir tavi gara radinieki. Ģimenē mācies pazemību, savaldību.

– Un kādas tad ir tavas attiecības ar ģimeni?

– Neko īpaši intīmas jau nav. Neesam sveši, bet tā īpaši garā vienoti arī ne. Attiecības vairāk balstās uz materiālās bāzes fona. Ar māsu ir citādi, jo kopā dzīvojam, bet vispār katrs ir pats par sevi. Nav kā kādreiz bija ierasts – baigā dzimta! Tomēr... vienas asinis jūt.

Lielas tuvības man nav arī ar tēvu. Esam šķirta ģimene.

– Radinieki tevi nemāca, kā pareizi jādzīvo?

– Sākumā bija bišķi grūti. Mamma ir ļoti kārtīga, es – ne tik ļoti. Depresijas laikā vispār neko negribējās darīt. Man arī ne īpaši patīk, ja manā dzīves telpā kāds kaut ko pārāk sakopj – tās ir īstas vēdergraizes. Bet vispār radinieki ir ieraudzījuši manī gaišas pārmaiņas un atbalsta.

– Kur tu strādā?

– Neesmu tāds baigais strādnieks, nekad neesmu bijusi. Nu jau gadu rosos Ballera kancelejā, Berga bazārā. Sākumā domāju: ārprāts, es – un pārdevēja?! Izrādās, ka vieta ir ļoti jauka un radoša. Vēl es strādāju par apkopēju kādā ofisā, bet tur man nav katru dienu jāiet. Ilgāku laiku esmu bijusi arī bērnu aukle. Un par mūziku dažreiz maksā.

– Kā finansiāli tiec galā?

– Man jau neko īpaši nevajag. Ļoti daudzas drēbes saņemu kā dāvanu. Pirkusi esmu tikai dažas lietas. Galu galā, ja nelaikā saplīst zābaks, arī nav liela nelaime – savelc vairāk zeķes un pastaigā, kamēr būs nauda. Tikko atradu baigi labās kurpes, kas gadiem nogulējušas plauktā, un skatos – vairs neberž. Tieši laikā. Man, tāpat kā mammai un omītei, ir bērna kāja (Helēna valkā 35.–36. izmēra apavus), tāpēc varu iepirkties bērnu veikalos.

Arī matus ar manikīra šķērītēm esmu sev griezusi. Tikai divas reizes dzīvē biju pie friziera. Pēdējo reizi pēc tam, kad biju sev ārprātīgi nogriezusi... Negribēju vecmammu biedēt – uz tualeti gāju apakšbiksēs un cepurē. Frizētavā arī sēdēju cepurē, kad novilku, frizierēm bija dikti jautri… Nezinu, kā varētu dzīvot, ja būtu tādā vidē, kur kaut kā jāprotas un speciāli jāparāda sevi. Protams, es mazgājos, un viss ir kārtībā, bet speciāla pucēšanās un svētku apģērbi mani tracina.

Pārtika? Varu ēst ļoti maz. Transports? Stopēju vai eju kājām. Attālumus zinu stundās, nevis kilometros. No Ziepniekkalna līdz Iļģuciemam ir divas stundas, ar riteni – stunda. Līdz Saulkalnei parasti braucu ar stopiem. Kājām ejot – mazliet vairāk nekā piecas stundas. No Salaspils līdz Saulkalnei ir pusotras stundas.

Man patīk valkāties. Arī naktī nav bail, bet ir liela brīvestības sajūta. Pat suņa laikā, kad neviens neiet ārā, man patīk staigāt – jūtu, tas laiks pieder man.

– Kurp ved tavs ceļš?

– Braucu vienu dienu uz Cēsīm un skaidri sajutu, ka daba ir tur, aiz loga, bet es logam šajā pusē. Tā man nepatīk. Esmu attālinājusies no dabas. Gribas atpakaļ. Oktobra beigās došos tādā kā nelielā ekspedīcijā uz Skandināvijas ziemeļiem. Varbūt tur man uztaisīs arī klipu kādai no jaunajām dziesmām.

– Mājās atgriezīsies?

– Es taču esmu atradusi savu būtību. Man vairs nav jābraukā apkārt kā kādreiz – aizbraucu uz Spāniju un četrus mēnešus vāļājos zem tiltiem. Tagad vienmēr esmu mājās.

***

Helēna Kozlova

Plašai publikai kļuva zināma 17 gadu vecumā pēc piedalīšanās Latvijas Televīzijas rīkotajā konkursā "Meklējam solistu".

Muzikālās aktivitātes – patlaban darbojas grupā "Levīti", kopā uzstājās Bildēs. Gatavojas izdot solo albumu. Dzirdama un redzama pasaku mājā Undīne, arī klubā Depo un dažādos festivālos. Bijusi grupās "Tukšā muca" un "Skumju akmeņi". Dziedājusi dažas Helvija Stengrevica un vienu Enija Maika dziesmu. Darbojusies projektā "Pastnieces". Ar grupu "The Clouds" piedalījusies Bildēs. Dziedājusi dažādu dīdžeju mūzikas pavadībā.

Spēlē ģitāru, klavieres, blokflautu, saksofonu, ērģeles.

Strādā par pārdevēju Ballera kancelejā, kopj telpas kādā ofisā. Ilgu laiku auklējusi bērnus.

Filmējusies Kanādas un Latvijas kopražojuma filmā Rīts priežu mežā, režisori Māra Rāviņa un Jānis Kalējs.

Mācījusies Ogres bērnu mūzikas skolā, Salaspils 1. pamatskolā, vairākās vidusskolās Rīgā. Dažus mēnešus Liepājā apguvusi aktiermeistarību.

Dzīvo Rīgā un Saulkalnē.