Savās mājās Cēsīs viņš paskatījās arī uz tām dzīves lappusēm, kur rakstīts – izkrāso pats! Tikai tās atstāja klusumā. Un tapa vieni vienīgi citādi citāti, kur piebildēm nav vietas. Tādēļ piebilžu nav. Piebildes nevajag... Jo runā Valdis Atāls.

Caur bilžu gleznu par klusumu

Kad lietoju alkoholu, esmu nelietojamāks. Kad nelietoju, kļūstu drūmāks, ducīgāks, mazāk humoristisks. Bet man ir drošāka roka – gleznojot nedreb. Es nevaru tikt vaļā no smēķēšanas, kaut gan īstenība to gribu. Pīpēju daudz. Esmu garlaicīgs priekš sevis. Un, kad slinkoju, man patīk kā izdzisušam ugunskuram kūpēt, līdz es atkal ceļos liesmās un dodos pie darba.

Tautā saka: liels mākslinieks – lielas pauzes. Izrādās, ka kontaktējoties tik daudz informāciju nenes vis simboli, bet gan informatīvā telpa starp vārdiem. Bet arī valoda ir instruments, ar ko var rokas izlauzt.

Kad Haralds Sīmanis izdeva savu albumu, es lūdzu, lai viņš man velta pauzes starp dziesmām. Tas izklausās pilnīgi sarkastiski, bet – pauzes ir daudz rosinošākas nekā dziesmas, jo tajās paliek ierosināts emociju gaiss. Un nākamās dziesmas gaidīšana. Tā ir kā ieeja ierosinātā tukšumā, jo šis klusums, šī telpa ir iekustināta, un es, ieejot tajā... Es iedarbinu pats sevi.

Apdraudēšana=pamošanās

Dzīves kārtība ir tikai tad, kad ir visi vajadzīgie komponenti – veselība, sadraudzīga vide, normāls sekss, veselīgi bērni. Patiesībā jau par veselību sāk runāt tikai tad, kad ir slikti. Par veselību parunāt nav iespējams. Ja tu man stāstīsi, cik esi vesels, es to nekādi nesapratīšu, bet, ja tu man stāstīsi, cik esi slims – tad gan.

Veselīgs dzīvesveids nozīmē būt harmonijā ar sevi, lai arī ko tu darītu, kaut vai pliks lektu āliņģī. Es nevarēju pārliecināt savu sieviņu Ilonu, ka dzīvoju veselīgu dzīvesveidu, kad 40 gados sadomāju izlēkt ar izpletni. Bet kam tad ir domāts izpletnis? Tā ir glābšanās ierīce, ja avarē lidmašīna. Tādā pasākumā devos ne tikai, lai pārliecinātos, ka esmu bailīgs vai drosmīgs. To izdarīju tāpēc, ka biju iekšēji novadējies, rutinēts cilvēks rutinētās situācijās, man bija pierasts skats pašam uz sevi. Man tā bija pamošanās. Nu, piemēram, kad uz ielas piesitas huļigāni un iznāk kautiņš – skaidrs, ka tā nav laba lieta. Bet kā pēc tam izmainās attieksme pret dzīvi, saviem tuvajiem! Vajag nedaudz apdraudēt cilvēku, lai viņš kļūtu aktīvs.

Latviešu himna par seksu

Es nepazīstu notis, es pazīstu harmoniju. Ja cilvēks dzied, viņam ir iemesls to darīt. Kādreiz domāju, ka Latvijas himna ir sacerēta krogā. Bet cik mums ir kolosāla valsts himna! „Kur mūsu meitas zied” – nu, skaties, kādas skuķenes (norāda uz šī raksta autori...), kur vēl labāk! „Kur latvju dēli dzied, laid mums tur laimē diet” – un vēl diskotēku galā gribās! Ja meitas zied un dēli zied, un vēl ir diskotēka, viens nu ir skaidrs – līdz seksam tur nav tālu.

Himna ir ļoti maģiska – dziesma un deja taču ir izglītības pamats, viens no kosmiskās enerģijas informācijas aprites veidiem. Ja būtu pasaules konkurss par valsts labāko himnu – nu, nebūtu mums konkurentu!

Dieva veidots kamīnkoks

Gribētos beidzot cilvēkiem parādīt, ka viņi visi ir talantīgi. Bet būs jāpaiet kādam brīdim, lai viņi tam noticētu. Es neesmu talantīgs cilvēks. Bet zinu, kā iekšēji jāatdodas, lai tiktu klāt savām enerģijām. Viss ir atļauts. Es varētu visu, izņemot dzemdniecību.

Lai radītu enerģētiski veselīgu darbu, ir jābūt enerģētiski veselai personībai. Es darbojos mūzikā, dzejā, glezniecībā, interjerā, būvēju kamīnus. Bet viss, ko radu, ir stāvokļa atspoguļojums, iekšējā grācija. Jo es nevaru būt gudrāks, skaistāks un arī ne talantīgāks, nekā patiesībā esmu. Varu tikai atspoguļot savu šābrīža stāvokli.

Veidojot kamīnus vai interjeru, man vienmēr līdzi bijusi ģitāra. Lai dziļi neielaistu kļūdu, bieži meditēju, ļaujot telpas varai mani atšifrēt un izstāstīt, ko tad īsti viņa grib. Es allaž kaut ko spēlēju – dzinu zosi. Un tad es satiku Murameju un ieminējos par albumu: „Ha, Valdi, kāda tur problēma, taisām tik augšā! Tikai neiedomājies, ka tu tur esi kaut kāds baigais dziedātājs – ņem un visu mierīgi izstāsti. Un neīdi daudz, citādi bļausi kā aizkauts āzis.” Pie tā arī līdz šim brīdim pieturos – es neīdu, es stāstu.

Patiesībā es tik ļoti, ļoti slaistos, tik aktīvi, mierīgi un dziļi slinkoju, bet, izejot no šī slinkuma, saprotu – tajā tukšumā kaut kas ir rosījies. Bet pēkšņi atnāku atpakaļ savādāks. Tā nav tāda neko nedarīšana. Es pilnībā atslēdzos, bet kāds vienalga manā vietā šancē. Nezinu, kas tas ir bijis. Varbūt pats Dievs grib pastrādāt, grib paslinkot, un tad nu viņš pie manis tā dara.

Divas astes

Man patīk dabas dīvainās lietas. Visdīvainākās. Šo akmens skulptūru atradu strautā – tā ir māte ar diviem bērniem. Bet tā savukārt ir koka saknīte, kas atgādina divastainu čūskiņu. Šis kociņš, ko viņa ir sagrābusi, ir viņas otra aste, un tas ir egoisma simbols – viņa žņaudz pati savu asti! Un arī mēs, darot pāri līdzcilvēkam, atgādinām šo čūskiņu, kas žņaudz savu asti. Viņa ir mans pirmais skolotājs, kas parādīja, cik pašiznīcinošs ir egoisms.

Makšķernieku solidaritāte

Jaunība. Nesen precējies. Braucu makšķerēt uz ezeru 18 km no Cēsīm. Bet, kā jau padomju laikā, naudiņas daudz nav – braucu turp, samaksājis rubli, un dzelzs rublis stāv krekla kabatā atpakaļceļam. Gumijnieki, airi, makšķere uz pleciem, un ezers – kā radīts makšķerēšanai. Uzķeras breksis. Atvelku viņu līdz lavai, bet nav ar ko uzķert. Kamēr liecos, lai aizsniegtu ar roku, no mana krekla kabatas izkrīt dzelzs rublis un kā svārsts grimst uz leju... Un līdaka – hop! – saķer to rubli. Breksis man no nagiem izkrīt, līdaka rubli noēdusi, un es sēžu laivā, bruģējot uz ezera tāāādus vārdus... Ja vien zivīm būtu kauns – no tiem vārdiem, ko es izverbju – viņas otrā krastā izkāptu... Naktī divos ar kājām pārrodos mājās. Skaidrs – sieva netic, ka esmu bijis makšķerēt, jo ne zivju, nekā. Otrā dienā rakstu vietējai avīzei: „Mīļie makšķernieki! Palīdziet saglābt ģimeni! Ja jūs ezerā noķerat metru garu līdaku un viņas vēderā atrodat dzelzs rubli, lūdzu, atdodiet!”

Tikko raksts publicēts, jau zvana pie durvīm: „Te ir rublis – es to līdaku noķēru!” Sieva notic, ka muldējis neesmu, un viss beidzot ir labi. Bet pēc mirkļa pie durvīm atskan vēl viens zvans, un... zvanītājs man sniedz rubli. Kad man rokā jau bija ceturtais rublis, sapratu, ka laulības šķiršana ir neizbēgama. Tā makšķernieku solidaritāte mani gandrīz izzāģēja, bet beigās jau viss tomēr bija labi.

Valda Atāla iekaismīgu vārdu precīzs reizrēķins

Veselīgam dzīvesveidam vienvirziena formulas nav. Un arī nevajadzētu būt. Jo skaistajam nav standarta – tādēļ eksistē mode. Un arī veselībai nav standarta, jo to, ko es uzskatu par atveseļošanos, dažam liksies katorga.

Nevienā kalnā nevar uzkāpt, pirms tur nav pabijusi tava doma.

Civilizācija ir slima, bet to ir grūti pamanīt, ja par to nedomā. Pirmā atkarība ir nauda. Ja cilvēks sācis padoties šai atkarībai, tad pārējās atkarības ir vienas rokas attālumā.

Ja cilvēks ir iekaismīgs, viņš var iekaismīgi gleznot, makšķerēt, un viņš var arī iekaismīgi dzert.

Ja cilvēkam nav humora izjūtas, viņam ir slims prāts. Jo humors ir dvēseles izjokots prāts. Prāts grib būt taisns un precīzs kā reizrēķins. Bet dvēselei tas šķiet garlaicīgi, tā nav viņas smilšu kaste. Dvēsele stāv malā un domā, kā pielikt kāju priekšā...

Cilvēkam jābūt ļoti harmoniskam, citādi viņš ar iekšējo stresa trīci kā ar atskaldāmo āmuru sadrupina savu iekšējo enerģiju. Harmonija ir likums, kuru pārkāpjot tu neizbēgami saņem sodu. Harmonija nav abstrakta, tā ir ļoti precīza – kā zinātne.

Roks ir vērtīga histērija, kamēr tu audz. Tas dod basu pa erogēnajām zonām, lai tu pa īstam apzinies savu dzimumu.

Profesionālisms iemāca melot dvēselei. Mūziķis – profesionālis ir tas, kurš pie jebkura dvēseles stāvokļa var nospēlēt to, ko viņam prasa, pat tad, ja viņam ir nosprādzis suns. Mīlestībā par profesionālismu sauc prostitūciju. Es esmu amatieris. Kaut gan arī amatieris var būt mauka.

Bērniem jau bērnībā vajadzētu izstāstīt visu par lamuvārdiem un iemācīt lamāties – parādīt, kā tas darbojas, kāpēc tas darbojas – un atmest. Pašaudīties ar kaķeni, pašaudīties ar ugunsšaujamajiem, un mest malā arī tos. Nevis kā Repše – tagad būs aizsardzības ministrs, jo nav līdz galam izspēlējies kariņu...

Makšķerēšana nav ne sports, ne atpūta. Tā ir kaislība, līdzīga seksam: kad kaut kas ir galā, tu domā – ka tik nenoraujas...