Piedāvājam TVNET Mūzika apskatnieka Jāņa Žildes sarunu ar grāmatas autoru.
 
TVNET: Grāmatas priekšvārdā tu skaidri definē, ka atlasītajos albumos dominē roka estētika un šie visi ieraksti, protams, bijuši nozīmīgi tieši tavā dzīvē. No pēdējā gadu desmita grāmatā saskaitīju veselus 13 albumus (ja neņem vērā izlases). Arī šie jaunie ieraksti tomēr vairāk balstīti uz tradicionālām vērtībām. Vai tiešām tevi nav uzrunājis neviens no nosacīti jauno mūzikas žanru ierakstiem, vai vienkārši tu nevēlējies atteikties no sākotnējās grāmatas "roka koncepcijas"? 
 
Klāss Vāvere: 13 - tik daudz? Drusku pārsteidzi. Taču tādas strikti noteiktas "roka koncepcijas" man nebija. Gribēju tikai, lai tā būtu mūzika ar savu seju un nozīmi - un ne tikai manā dzīvē. Taču katrs jau eksistē savas izpratnes robežās. Un laikam jau tam,  kurš "pie jūras dzimis, pie jūras arī jānomirst". Vēl - tā kā latviski šādas grāmatas nav bijis, likās svarīgi gana daudz uzmanības veltīt patiešām fundamentālām lietām, pamatu pamatiem. Es nedomāju, ka izmainīšu nācijas kultūras perspektīvu, tomēr reizēm rodas sajūta, ka pat tā sauktajiem mūzikas žurnālistiem ir ļoti miglains priekšstats pat par Beatles, viņu darbiem un to nozīmi, nemaz nerunājot par grūtāk gremojamu barību. Vienkārši man šķita, ka ir būtiski, lai arī latviešu valodā kaut kur ir fiksēts, ka "Revolver", "Electric Ladyland", "Exile" vai "A Love Supreme" ir vērtības, kas mainījušas pasauli. Un tie joprojām nav akmens cirvji muzeja vitrīnā, bet dzīvi un elpojoši mākslas darbi. Tas, kas nāca pēc tam un seko joprojām, nenoliedzami ir svarīgi, taču - lielos vilcienos - šī nozīme vairs nemaz nevar būt tik visaptveroša un dziļa. Kā tajā anekdotē par Beatles un Oasis. Kas ir Beatles ietekmes? Nu, ķeltu balādes, angļu pēckara estrāde, amerikāņu souls, kantrī, r&b un rokenrols, vodeviļa, Štokhauzens, indiešu rāgas... Un Oasis ietekmes? The Beatles. Tā, lūk... Negrasos apgalvot, ka agrāk viss bija forši, toties tagad viss ir draņķīgi. Nē, bet šīs kultūras mērogs bija daudz plašāks. Turklāt - ja MGTM karjera attīstīsies tikpat cerīgi, kā sākusies, tad gan turpmākajos gados arī Latvijā netrūks autoru, kas to fiksēs, un varbūt ar krietni dziļāku izpratni un mīlestību, nekā spētu es. Taču nezin kāpēc šķita, ka par Niku Dreiku un Nīlu Jangu jārunā man. Ne tādēļ, ka neviens cits to nevarētu, bet... nu, varbūt nevar arī. Vārdu sakot, man bija svarīgi pateikt to, ko man bija svarīgi pateikt. Galu galā - vari pieņemt, ka konkrētā izvēle ir mana specialitāte, šie mākslinieki ir tie, ko esmu pētījis vairāk nekā citus. Un ja kas - tradīcijas, ko viņi pārstāv, bieži vien viņi paši arī ir iedibinājuši.

Klāss Vāvere prezentē grāmatu "101 mūzikas albums vērtīgai kolekcijai". Foto: LETA

 
TVNET: Gadu desmitam noslēdzoties, arī es pamazām mēģinu apkopot pēdējo desmit gadu nozīmīgākos (gan sev, gan globāli) albumus. Daži mūzikas izdevumi jau pasteigušies un atklājuši savas kārtis. Tā, piemēram, NME par desmitgades albumu atzinis Ņujorkas kvinteta The Strokes debiju "Is This It". Tavā grāmatā šis, manuprāt, nozīmīgais (tas tomēr objektīvi atstāja lielu ietekmi uz rokmūzikas attīstību šajā desmitgadē) ieraksts nav minēts. Kāpēc? 
 
Klāss Vāvere: Ha, tā ir viena no nelaimēm, ja uzraksti ko tādu, kā agrāk nav bijis, - visiem liekas, ka tur jābūt visam. Par laimi, esmu diezgan lasījis līdzīgas grāmatas citās valodās, lai uzreiz saprastu, ka tas nav iespējams un nav pat jācenšas. "Is This It" ir brīnišķīgs, pirms pāris nedēļām atkal noklausījos. Taču nedomāju, ka tas pateica ko būtiski jaunu. Protams, tas nav obligāti, ja ir tik simpātiskas dziesmas, skaņa un attieksme kā šajā gadījumā. Tomēr tas ir tas pats vecais rokenrols, tā pati tradīcija un mūžīgas vērtības, ko Strokes pārtulkojuši savai paaudzei. Tas ir svarīgi, jo

katrai paaudzei visas pamatlietas ir jāapgūst no jauna.

Un tādā ziņā albumam noteikti bija liela ietekme uz savu publiku. Par ietekmi uz rokmūzikas attīstību gan neesmu tik drošs. Pie kādiem vērā ņemamiem sasniegumiem tas ir novedis? Jā, pēc "Is This It" pēkšņi bija ļoti daudz it kā radniecīgu grupu, bet cik no tām ir izdarījušas ko labāku? Arī paši Strokes to nespēja. Masveidība un labs tusiņš jau vēl nenozīmē attīstību. Tā ir mūsdienu pasaules, un ne tikai mūzikas,  traģēdija - jebkurš sakarīgs (un ja vēl komerciāli veiksmīgs) pavērsiens tiek pārvērsts industrijas trendā un tūlīt pat arī noasiņo. Bet par 'Is This It" es piekrītu, labā kolekcijā ar rokenrola piesitienu tas iederas. Mans 101 jau nav nekāds sākums un gals, tikai pamudinājums.

TVNET:  Tik tiešām, šķiet, vienīgā The Strokes laikabiedru grupa, kurai izdevies kļūt lielākai par pašiem Strokes, šobrīd ir Kings Of Leon. Starp citu, kā tev viņi patīk?  
 
Klāss Vāvere: Jā, Kings of Leon uzrāviens nebija tik ātrs, toties šobrīd izvērties pamatīgāks. Man diezgan labi patika pirmie albumi, kur viņi Creedence un Lynyrd Skynyrd tipa roku apvienoja ar garāžu skaņu. Vēlākie nav slikti, taču mani pārāk nesaista tas stadionu vēriens. Par superzvaigznēm viņi, protams, kļuva tieši ar to, taču superzvaigznes jau reti ir īpaši interesantas.
 

TVNET: Bet kopumā piekrītu - mūzikas industrija visu jauno un novatorisko ātri pārvērš bezgaumīgā masu produkcijā, taču tādi tie spēles noteikumi tagad ir... Starp citu, atgriežoties pie "kā jauna pateikšanas" - šajā gadu desmitā skaļi sevi pieteikusi tā dēvētā dabstepa (dubstep) kustība ar lāpnesi Burial priekšgalā. Līdzīgi kā tavā grāmatā minētais Massive Attack 1990.gadu triphopa paraugs "Blue Lines", arī Burial abi albumi ir tādas kā 21.gadsimta mūzikas robežšķirtnes. Katrā ziņā tas man šķiet fundamentālāks darbs par, piemēram, to pašu grāmatā minēto Bon Iver vai Devendra Banhārtu... 
 
Klāss Vāvere: Diez vai mūzikas industrija ir mainījusies īpaši vairāk nekā sabiedrība kopumā... Protams, Burial pēdējos gados ir lieli nopelni, taču tā nav mūzika, ar ko es spēju identificēties. Ja par muzikālu novitāti - OK, tur ir vairāk jaunu risinājumu nekā Bon Iver vai Banhārtam. Taču, ja godīgi, pēdējos gados mūzika man vairāk interesē kā kādas sajūtas un pārliecības komunikācijas līdzeklis, nevis pati par sevi. Jā, Burial skaņa ir citādāka, bet es īsti neprotu nolasīt to viņa sāpi un patiesību. Bet tā ir mana, ne viņa vaina.

Klāss Vāvere prezentē grāmatu "101 mūzikas albums vērtīgai kolekcijai". Foto: LETA

 

TVNET: Kāpēc grāmatā esi iekļāvis arī izlases - Evisa Preslija hitus, Henka Viljamsa dziesmu apkopojumu? Izlase jau tomēr nav "īsts" albums?  
 
Klāss Vāvere: Dīvaini, bet tu esi pirmais, kurš to jautā. Tā bija tāda metodoloģiska izšķiršanās. Henka gadījumā arguments ir tas, ka viņa mūža laikā albuma formāts mūsdienu izpratnē vēl neeksistēja. Vairums viņa dziesmu sākotnēji iznāca tikai singlos un, tās sacerot, viņš pilnīgi noteikti nedomāja par albumu kā māksliniecisku veselumu. Tādēļ šodien izlase ir optimāla izvēle vismaz attiecību nodibināšanai. Par Elvisu - jā, varbūt varēju izvēlēties Elvis 1956, From Elvis In Memphis vai vēl ko citu. Tomēr tie aptver tik mazu daļu no viņa mantojuma, ka izlēmu - lai iet izlase, kur vismaz ir lielākie hiti no sākuma līdz beigām. Neesmu pārliecināts, ka tas bija pareizs lēmums, tomēr nedomāju arī, ka milzu kļūda.

TVNET: Grāmatā atradu arī vairākus savus mīļākos albumus, īpaši liels prieks par Kurta Vāgnera un Lambcop izcelšanu - noteikti viens no šā gadu desmita un vispār visu laiku skaistākajiem ierakstiem. Protams, daudzus arī neatradu, bet tādēļ jau tā nav mana grāmata, bet Klāsa Vāveres... Noteikti tev ārpus 101 albuma palika vairāki kandidāti, kurus sākotnēji varbūt apsvēri iekļaut grāmatā. Kas ir šie, piemēram, pieci aiz strīpas palikušie? 
 
Klāss Vāvere: Kad vairāk nekā 30 gadus esi klausījies visdažādāko mūziku, no tās atlasīt 101 albumu un pateikt, ka šie noteikti ir labākie no visa, ko esi dzirdējis, - pats saproti, tas nav nopietni. Ja rakstītu šo grāmatu vēlreiz, daļa albumu noteikti atšķirtos. Taču īstenībā runa ir ne tik daudz par konkrētajiem albumiem, cik par dzīvi. Nu, vismaz tā man patiktu domāt... Protams, ir albumi, par kuru iztrūkumu beigās biju drusku pārsteigts. Piemēram, biju gandrīz pārliecināts, ka būs kaut kas no 70. gadu Stīvija Vondera. Gandrīz nešaubījos par Prinsa "Purple Rain" - jau biju sācis apdomāt, kas man par to sakāms, atkal sāku intensīvāk to klausīties, tomēr atliku malā. Viņš ir viens no populārās mūzikas lielākajiem ģēnijiem, taču vismaz manai šodienas izjūtai tur pietrūkst realitātes klātbūtnes, dzīves garšas un cilvēcīguma. Tas šausmīgais krutums pārmāc visu citu. Bet nenoliedzami "When the Doves Cry" ir viens no visu laiku izcilajiem gabaliem. Kas vēl - no jaunāko laiku ierakstiem tuvu strīpai bija Elbow debija. Kā personīga simpātija - kāds Dž. Dž. Keila darbiem.
 

turpinājums sekos ...