Piedāvājam TVNET Mūzika apskatnieka Jāņa Žildes sarunu ar grāmatas autoru (2.daļa).

TVNET: Jaunākais grāmatā atrodamais albums ir 2008.gada Sietlas bārdaiņu Fleet Foxes debijas albums. Vai esi domājis, kas no šā, 2009. gada ierakstiem būtu izpelnījies tavu augsto vērtējumu? Varbūt Animal Collective vai Grirzly Bear, vai The XX? Varbūt amazon.com ekspertu gada albums - alternatīvā kantrī sirēnas Niko Keisas «Middle Cyclone»?

Klāss Vāvere: Tas, ka es kaut ko izvēlos vai neizvēlos, neliecina par mūzikas vērtību vai nevērtīgumu. Drīzāk tas kaut ko liecina par mani. Un to, kā esmu vai neesmu pratis šo izvēli pamatot. Animal Collective jaunākais albums arī mani iepriecināja - to, uz ko viņi gāja jau vairākus gadus, šoreiz viņiem ir izdevies noformulēt ļoti skaidrā un saistošā izteiksmīgumā. The XX pagaidām neesmu dzirdējis. Ar Niko Keisu man attiecības lāgā neveidojas. Dažus no maniem mīļākajiem mūziķiem noteikti var saukt par viņas domubiedriem, un principā man patīk tas, ko viņa dara, bet kaut kas nepārliecina veidā, kā viņa to dara. Taču negribu izlikties par baigo gudrinieku, jo neesmu viņas mūzikā pārāk iedziļinājies. Vienkārši neesmu sajutis to intrigu.

TVNET: Nejautāšu, kāpēc grāmatā nav kāds Latvijā tik ļoti mīlētās grupas Depeche Mode vai pat The Cure albums, bet, būdams liels The Flaming Lips daiļrades cienītājs un pazinējs, vēlos jautāt - kāpēc ne «Soft Bulletin» vai «Yoshimi Battles The Pink Robots», bet tieši «At War with the Mystics»?

Klāss Vāvere: Protams, nevar Latvijā izdot šādu grāmatu un nesaprast, ka, neiekļaujot DM vai Metallica, tu riskē vismaz ar pārdesmit sulīgiem interneta komentāriem. Es to nedarīju tādēļ, lai kādu kaitinātu, bet tikai tādēļ, ka man personīgi šie mākslinieki tik daudz nenozīmē un šādu izvēli man būtu grūti izskaidrot - vispirms jau sev pašam. Nē, protams, agrīnie Metallica albumi ir nozīmīgi, DM vidusperiods arī ir OK, bet... Vēlreiz atkārtošu, ka pateikt visu par visu parasti cenšas tikai pavisam nepieredzējuši žurnālisti, kam vēl ir tā ilūzija, ka viņi spēj visu zināt un saprast. Bet, mēģinot uzminēt, ko nu katrs gribētu lasīt vai dzirdēt, mēs nokļūstam Eirovīzijā... un tā ir vieta, kur man negribētos būt.

Jā, es zinu viedokli, ka «At War Wit the Mystics» tomēr esot mazāk lieliskais no visiem lieliskajiem Flaming Lips ierakstiem. Nu ko - es domāju citādi. Tā rudenīgā melanholija, manuprāt, tam piešķir iekšēju dziļumu un smalkumu, savukārt Yoshimi ir vairāk ārējas atraktivitātes. «Soft Bulletin» ir izcils, taču cilvēkiem, kas līdz šim par Lips neko nav dzirdējuši, grūtāk uztverams. Redzi, zinātāji jau šādas grāmatas lasa ne tādēļ, lai atklātu jaunu mūziku, - to viņi lielākoties zina tāpat. Viņi lasa, lai salīdzinātu viedokļus - kā mēs ar tevi šobrīd - un konstatētu, ka autors neko nejēdz. Tādēļ, ja bija dilemma starp vairākiem viena mūziķa darbiem, ko vērtēju apmēram vienlīdz augstu, es nedomāju par «profesionāliem» mūzikas pazinējiem, bet izvēlējos to, kurš man šķiet demokrātiskāks un vieglāk saprotams tiem, kas mākslinieku varbūt atklāsm pateicoties grāmatai.

TVNET: Noteikti esi domājis, ka būtu interesanti apkopot arī pašmāju mūzikas 101 labāko albumu. Tu esi viens no retajiem mūzikas kritiķiem, kurš pats nemuzicē un kuram (varbūt kooperējoties ar citiem amata brāļiem) iespējams būtu puslīdz objektīvs skatījums uz pašmāju mūzikas sasniegumiem?


Klāss Vāvere: Ha, es vairāk nekā 10 gadus strādāju Mikrofona ierakstos, un ar to pietiek, lai manu objektivitāti varētu apšaubīt – nabaga latvieši jau ir raduši nevienam neuzticēties. Taču problēma ir cita - protams, ir cilvēki, ko es cienu, un grupas, kas šķiet simpātiskas, taču

kopumā neticu šābrīža latviešu populārajai mūzikai kā radošam spēkam, kas spēj pateikt ko būtisku.

Varbūt tādēļ, ka šī kultūra, kas pamatā nākusi no angloamerikāniskās pasaules, mums joprojām nav asinīs - tikai galvā un televizorā -, mums joprojām ir grūti to piepildīt ar savu saturu. Ja runājam par rokenrolu, labs piemērs ir Alis P - viņš ir audzis citos apstākļos, kur šī tradīcija ir pašsaprotama. Mūzika var patikt vai nepatikt – kā jau vienmēr - taču nav šaubu, ka viņš kā muzikants eksistē citā izpratnes un izjūtas līmenī. Viņam tas ir dabiski, bet daudziem citiem sanāk tikai tāds karnevāls. Un publika to arī uztver kā karnevālu un neko citu negaida. Manis pēc lai tā arī ir, bet mani tas neinteresē. Taču būšu priecīgs, ja kaut kas man liks šo attieksmi mainīt. Ā, bet jautājums bija par 101 latviešu albumu – varbūt TVnets var apkopot kādus viedokļus un pa visiem tādu listi sataisīt? Varbūt aina nemaz nav tik bezcerīga?


TVNET: Nobeigumā varbūt par kādu no savām nākotnes iecerēm? Varbūt esi iecerējis kāds slavenas pašmāju grupas biogrāfijas grāmatu vai atkal kādu interesantu tulkojumu, līdzīgi kā Marianas Feitfulas autobiogrāfiju «Uzticīgā» vai Džona Naivena «Mūzika no lielās *rozā mājas»?*

Klāss Vāvere: Vēl šogad vajadzētu iznākt Ērika Kleptona autobiogrāfijai (tā jau izdota, - aut.piezīme), ko pa vasaru iztulkoju. Iepriekš minētā sakarā - ticu, ka rokenrola izpratnei šeit tā var nākt par labu. Jo Kleptons ir no britu rokenrola pirmās paaudzes un nogājis ceļu no šīs kultūras pirmsākumiem līdz mūsdienām. Šodien to grūti iztēloties, bet tajos laikos Lielbritānija pasaules populārajā mūzikā bija tāda pati province kā Latvija šodien. Taču tur bija jauni cilvēki kā Kleptons, kam izdevās šo kārtību mainīt. Protams, viņa stāstā ir arī daudz personīgu motīvu, cilvēcīgi skarbas un pat ļoti nežēlīgas pieredzes, kas nav nodalāma no mūzikas.Citu konkrētu plānu man šobrīd nav, bet ceru, ka grāmatas šajā valstī turpinās iznākt un būs kādi interesanti piedāvājumi. Labprāt iztulkotu, teiksim, Pink Floyd bundzinieka Nika Meisona memuārus... Bet jebkurā gadījumā – lieliskas mūzikas pasaulē neaptrūksies, par to esmu drošs.