Grupas jaunais ieraksts digitālā formātā bez maksas pieejams Mona De Bo mājas lapā.

TVNET: Apsveicu ar jaunu albumu. Vai paši esat apmierināti ar paveikto? Vai ieraksts izdevies tieši tāds, kā bija iecerēts?

Edgars Rubenis: Paldies par apsveikumu. Vai iecerētais sakrīt ar rezultātu - jāsaka, ka viss notikums ap "Nekavējies.." rašanos bija ļoti negaidīts - materiāls tika sarakstīts pašiem nepieredzēti īsā laikā - divos mēnešos; tika iespēlēts pāris koncertos un uzreiz arī rakstīts iekšā studijā - smalkai ieceru izstrādei pat īsti neatlika laika.

Patiesībā, šis raitums bija arī viens ko galvenajiem kritērijiem darba procesā. Bija skaidri zināms, ka visam darbam jābūt pabeigtam līdz augusta vidum (kad devos prom uz Londonu), un uz to arī gājām. Par laimi, procesā izdevās uzķert ļoti labu robežu starp raitu strādāšanu un to, lai darbs nekļūtu sasteigts.

Monai laikam asinīs ir ierakstīts tas, ka smalka noņemšanās ar precizēšanām un slīpēšanām nav mūsu garā. Iepriekšējā personīgā pieredze rāda, ka tas pārāk bieži noved pie stīvi skanošiem, nedzīviem galarezultātiem - pārdomāts, sadomāts, izlaizīts, formāls; rezultāts, kas ir kā īsto ideju atskaites platforma/tāfele, nevis pati īstā ideja.

Mūsu darbībā vadošie impulsi ir vēlme idejisko lādiņu, maksimāli konkretizējot un attīrot no liekā, apvienot ar iespējami visizteiksmīgāko spēles variantu - iedzīvinājumu.

Mona De Bo "Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi". Foto: Publicitātes foto

Ja tu vaicā par apmierinātību, tad jāsaka, ka šajā ziņā ļaujamies justies diezgan mierā ar padarīto, jo materiāla viengabalainības un idejiskās tīrības ziņā, kā arī no skaņas viedokļa (lielais paldies Gatim Zaķim!!!) liekas, ka ieraksts ir tīri izdevies.

TVNET: Prezentācijas koncertā Spīķeru koncertzālē daži klātesošie esot sūdzējušies, ka esot bijis par skaļu - ausis kritušas ciet un pat apmetums no griestiem esot biris no vibrācijām. Vai tāda bija jūsu iecere - burtiski fiziski iedarboties uz klausītāju ar masīvu skaņas vilni?

Edgars Rubenis: Mūzikas fiziskā pasaule/puse Monā šobrīd ir ļoti nozīmīga. Ir vēlme radīt mūziku, kas ir ne tikai dzirdama ārpus sevis, bet kurā pilnībā vari būt iekšā. Varbūt tas ir, lai koncertā/tikšanās reizē ar mūziku pilnībā izslēgtu iespēju, ka klātesošajiem un arī pašiem mūziķiem būtu ikdienišķuma sajūta, kur mūzika ir kas līdzīgs mazam fonā skanošam maģītim telpas otrā stūri, tādējādi kļūstot par kaut ko vērā neņemamu.

Vēl kas - lai arī pilnībā apzinos Monas skaļumu koncertos, gribu domāt, ka mūsu skaļums nav tāds, ar kādu parasti asociējas kaut kas spalgi griezīgs un nepatīkams. Mūsu gadījumā skaļums ir nepieciešams zemo frekvenču iedzīvināšanai, kuru padarīšana fiziski jūtamām arī prasa lielo jaudu.

TVNET: No divu mūziķu blūzroka dueta debijas platē esat transformējušies apcerīgā postroka orķestrī. Kas sekos tālāk? 

Edgars Rubenis: Par tālāko šobrīd negribas runāt, kamēr nekas skaidrs nav zināms. Bet atpakaļ skatoties, varētu teikt, ka Monas aizsākumos, spēlējot divatā, daudzējādā ziņā kārtojām rēķinus paši ar sevi un mūsu iepriekšējām pieredzēm mūzikā, kur idejiskās un jaunrades lietas tikās un cīkstējās ar iemācītajiem & un viskur kur uzsūktiem profesionālajiem spēlēšanas principiem. Centāmies mainīt paši savus priekšstatus par to, kā lietas ir darāmas, un saprast, pie kādas uzdrīkstēšanās pakāpes vispār parādās kas mākslinieciski vērā ņemams.

Kas attiecas uz Monu un postroku - laikam jau šīs birkas saņemšana mūsdienās ir nenovēršama, kad skaidrības ieviešana lielās līnijās prasa arī lietot lielos stilu nosaukumus (pops, indie, postroks, blūzs, metāls), tomēr pats nekad neteiktu par savu grupu, ka ejam šā novirziena takās.

Interesanti, kā cilvēki veido savus priekšstatus par grupām un mūziku - sākumos, tikai tāpēc vien, ka spēlējām divatā, epitets vaitstraipi lipa klāt, pirms vispār bijām iepīkstējušies. Manā uztverē šīs supermega slavenā blūz&garāžroka dueta ietekme uz Monu De Bo bij tikpat liela kā tādām grupām kā Metallica vai Roxette. Bet cilvēkiem jau viss skaidrs - spēlē divatā, vēl turklāt mēdz lietot arī pentatoniku, - vaitstraipi. Tagad atkal esam pieauguši sastāvā un izdodam instrumentālu ierakstu - postroks. Par šo tēmu ņemos, jo mani uztrauc tas, ka, apkarinot grupas un mūziku ar birkām, cilvēks labākajā gadījumā jauniepazīstamajā materiālā cenšas sazīmēt šos vispārzināmos lielumus un, tos neatradis, jūtas vīlies un nodomā, ka laikam jau slikta šī mūzika. Kaut gan to, kas tajā patiešām ir apslēpts, viņš nemaz nav dzirdējis. Tas viņa ausīm paslīdēja garām, kamēr viņš medīja pazīstamo grupu references.

Būtībā jau arī tas pats drone, ko apzināti skaidrības dēļ paši sev šoreiz piesējām, ir tikai viens (protams, nenoliedzami dominējošs) no stilistiskajiem atslēgas punktiem mūsu jaunajā ierakstā. Tomēr līdzvērtīgā daudzumā tur ir arī ietekmes no džeza, noiza un, gribas teikt, vienkārši mūzikas, jo vienā brīdi visa tā stilu izcelšana un dalīšana sāk likties muļķīga.

TVNET: Kas tad ir apslēpts šajā mūzikā? Varbūt kāds klausītājs teiks - nekas.

Edgars Rubenis: To nu es tev nevaru pateikt, kas ir apslēpts mūzikā - ne Monas ierakstā, ne jebkurā citā. Ja arī to zinātu, nezinu, vai tas būtu to vērts - stāstīt citiem priekšā, kas tad te ir sadzirdams, - tas nonāk pārāk tuvu klausīšanās veidam, par kuru var teikt pareizs/nepareizs, kas neliekas nopietni. jo katram taču ir pieejams savs stāsts ar jebko.

Mona De Bo (Edgars Eihmanis un Edgars Rubenis). Foto: Foto: Nils Vilnis

Es pats cenšos klausīties mūziku "telpā", kurā nav nekādu priekšzināšanu par to, kas caur ausīm ienāk manī, lai reakcija būtu pēc iespējas tīrāka (protams, es gūgloju un brīžiem apsēstīgi lasu visu pieejamo par sev interesējošajiem māksliniekiem, bet cenšos to darīt tikai pēc tam, gadījumā, ja skaņu kopumi uz mani ir nostrādājuši). Kas tur tajā tukšajā telpā klausīšanās brīdī notiek? Dzirdēšana, jušana; domāšana par dzirdēto - par skaņām un tekstiem (ja tādi ir). Ja klausītais iepatīkas un sāc pie kāda no ierakstiem atgriezties, tad sāc ar šo mūziku asociēt savus dzīves posmus, piesūcini sevi ar to.

Tik uzbrūkoši izturos pret lielo referenču un birku gūzmu tādēļ, ka tas man pārāk asociējas ar vēl vienu no mūzikas industrijas paņēmieniem, kā klausītāju piebarot, - vēl viena pārbaudīta informācijas čupiņa par šo vai citu produktu, kas jūsu dzīvē izraisīs tās un tās emocijas, iedarbosies uz tiem vai citiem emocionālajiem/intelektuālajiem centriem, ļaus jums justies par tik un tik atšķirīgiem un foršiem. Tikai beigās neaizmirstiet šo produktu izmest miskastē. Un nekā no tā, kas ir skaņa tās pirmatnīgajā formā, kur tev vējš iedūc pakausī un tu pēkšņi visu par visu zini. Nu, vismaz uz mirkli.

Bet - es labprāt gribētu sakarīgi argumentētu domu apmaiņu ar cilvēku, kurš teiks, ka tur - mūzikā - jau nav nekā (nedomāju to par Monas jauno ierakstu, bet vispārīgi).

TVNET: Protams, piekrītu, ka mūzikas klasificēšana ir labs veids, kā mūzikas kritiķiem (arī klausītājiem) atvieglot dzīvi - viss (99% mūzikas) tiek sadalīts pa kastītēm, gluži kā K. Barona Dainas. Veidojas sistēma un regulāri tiek "pārlietas asinis"... Taču vai vietai un laikam, kurā top mūzika, nav izšķirīga nozīme? Kaut vai tās daudzās mazpazīstamās apvienības, kas šobrīd spēlē, piemēram, triphopam radniecīgu mūziku, ir vienā elpā ar pasauli? Ja triphops tā pa īstam elpoja 1990.gadu sākumā Bristolē? Vai šobrīd tas kādu tā pa īstam interesē un aizrauj?

Edgars Rubenis: Bet problēma jau sākas tur, kur Krišjānis Barons kļūst nozīmīgāks par dainām, kuras viņš ir savācis. Kad atceramies viņa bārdu un to, kā izskatās slavenais skapis, bet vispār nevienā porā nepazīstam, kas tam skapim vēderā.

Ar to aktualitāti/atrašanos virpuļa centrā tieši tajā brīdī un vietā, kad notiek lietas, - tā tomēr ir baigā privilēģija un ne tuvu visiem tā tiek dota. Un vai tādēļ pārējiem nespēlēt, negleznot utt.?

Vieta un laiks noteikti ir ļoti ietekmīgi uz cilvēkiem. Pats par sevi varu teikt, ka jau gandrīz pirms 10 gadiem sāku pieķert sevi pie atziņas, ka varbūt tomēr baigā laime, ka neesmu piedzimis kaut kur Amerikas dziļumos (par ko savā agrīnajā blūza laikmetā mēdzu dikti šķendēties), jo, dzīvojot tur (ASV), ir n reizes lielāka iespēja, ka, spēlējot blūzu, es pamanītos iekļauties tur šai mūzikai atbilstošajā scēnā un vispār nesāktu interesēties par citiem notikumiem mūzikas pasaulē. Turpretī, dzīvojot šeit, pietiekami tālu no notikumu centriem, ar vēsu prātu varu iepazīt mūzikas vēsturi un netikt ierauts aktualitāšu virpuļos tikai modes faktora dēļ vien.

Vēl par to vietu un laiku - ir jau vesels cilvēku klājiens, kam apziņa, ka dzīve tiek dzīvota par visiem 100, ir atkarīga no tā, cik viņu telpa būs piesātināta ar aktuālāko, svaigāko no pieejamā. Viņiem acīmredzot tas arī ir izsķiroši. Bet tas jau ir tikai viens no virzieniem. Šādi cenšoties paturēt fokusā jaunumu gūzmu, nemaz neatliek laika iepazīt nozīmīgo (nevis tikai tam laikam lokāli nozīmīgo, bet pārlaicīgo), kas noticis pat 10 gadu nesenā pagātnē. Par senāku vēsturi vispār nerunājot. Domāju, ka šo vispārinājumu var mierīgi iezūmot arī uz mūziku.

Manuprāt, ar stiliem ir tā, ka tie, protams, sākas kā atsevišķa laika fenomeni un ir tā brīža spoguļi vēsturiskā perspektīvā, bet ar laiku katrs (stils) ar savām iezīmēm pārtop instrumentā pats par sevi. Līdzīgi kā elektriskā ģitāra - to radīja tur kaut kad 20. gs. 40.gadu beigās, bet jaunie nazīši vēl arvien pēc tās tver mūsdienās. Ar laiku svarīgs kļūst jautājums, nevis ar kuru instrumentu tu operē, bet gan ko ar to tu spēj paveikt. Mūzikas stili jau ir tikai rati, kuros tu pats, ar savu atziņu braukdams, vari klusi smīnēt, ja kāds cits pie tevis ielec un ripo līdzi. Vai muzikālas darbības pasākšanai kritiski svarīgi ir izvēlēties pēc iespējas aktuālāku stilu - nezinu, tas atkarīgs no iepriekš minētās aktualitāšu/vēstures nozīmības konkrētā darboņa dzīvē. Liekas, ka daudzsološāks būs gājiens, ja jaunais censonis uzgriezīs muguru aktualitāšu sarakstam un rīkosies pēc saviem ieskatiem.

TVNET: Kāda ir albuma saturiskā vēsts? Ko simbolizē vai nozīmē atsevišķu kompozīciju nosaukumi?

Vairoties no atvieglojošu skaidrojumu sniegšanas, vienīgo komentāru varu dot par ieraksta nosaukumu - tas ir saistīts ar cilvēku tieksmi ļauties, lai viņu ēters tiktu aizd••••s - no ārpasaules, kā arī pašrocīgi, nespējot/negribot sastapties pašiem ar sevi - un to, ka tā ir viņu pašu dzīve, kas procesā tiek zaudēta.