Kā jūs nokļuvāt Amsterdamā?

Kaspars Kurdeko: Nokļuvu Amsterdamā, jo izlēmu studēt džeza mūziku un tā šķita viena no labākajām skolām tās internacionālās reputācijas, mācību programmas, kā arī kontaktu dēļ.

Itay Waissman: Man skolu Amsterdamā ieteica draugi mūziķi. Varu teikt, ticēju viņiem uz vārda. Šī tiešām ir perfekta vieta, kur satikt līdzīgi domājošus un radošus cilvēkus.

Sungsu Kim: Amsterdamas konservatorija ir lielākā un zināmākā Eiropas skola džeza mūziķu aprindās.

Spyros Manesis: Es savukārt Amsterdamā ierados 2004.gadā, protams, arī ar mērķi studēt mūziku un arī iegūt jaunus paziņas. Varu teikt, abi mērķi ir īstenojušies ar uzviju un šis bija pareizais lēmums.

Foto: Publicitātes foto

Kā satikās ‘dekomotion’ sastāvs?

K.K.: Grupa, protams, satikās Amsterdamā – tieši pēc manas ierašanās no studijām Manhattan School of music, Ņujorkā. Kamēr studēju Ņujorkā, sarakstīju daudz oriģināldarbu un sen jau biju domājis par šāda projekta sākumu, bet nekad īsti tam nebiju pieķēries tā pa īstam. 2010.gada februārī satiku Spyros, Sungsu un Itay un sākām mēģināt un saspēlēties. Un tad jau paša darba sākuma procesā manīju, ka tā ir īsta personību, kā arī muzikāla ķīmija, kas mūs vieno, – un tas ir ļoti būtiski.

S.M.: Ar Kasparu pirms tam bijām sadarbojušies citu muzikālo projektu ietvaros, tāpēc nevar teikt, ka bijām sveši, – drīzāk, ka pienāca vajadzīgais mirklis un mēs visi četri bijām vajadzīgajā vietā.

Ko tev nozīmē spēlēt ‘dekomotion’?

K.K.: Dalīties muzikālās idejās ar grupas biedriem, mācīties no viņiem, iedvesmot sevi un citus, ar mūziku, protams. Tam ir jābūt kā mūžīgam dzinējam, kas vieno mūziku un dzīvi. Nav svarīgi, ka klausītāji, iespējams, nav mūzikas eksperti, jo viņi jūt to īpašo enerģiju, kas nāk no muzikālā materiāla. Neuzskatu deko motion par savu soloprojektu. Ticu vairāk kolektīvam procesam – tam, manuprāt, ir daudz vairāk muzikāla potenciāla.

I.W.: Tas ir skaņas meklējums caur emociju un zināšanu prizmu. Man deko motion ir visdemokrātiskākā vide, kurā individualitātes spēj saprasties, neatkāpties no saviem pamatprincipiem, bet tai pašā laikā sasniegt vienotu mērķi.

S.K.: Mūsu muzicēšana kopā ir kā gleznas veidošana – dažādas krāsas, bet rezultātā ir viena forma.

Kā rodas jūsu mūzika?

K.K.: Komponējot atsevišķi. Katra deko motion dalībnieka mūzikas rakstīšanas veids ir citādāks. Spirosa kompozīcijām ir ļoti lirisks raksturs – es ļoti vēlētos rakstīt kā viņš – dievinu viņa mūziku. Itajam patīk tādi enerģiskāki, tāpat kā Sungsu. Dažreiz pat mēģinājumos, kad atnesu astoņu taktu motīvu, pie tā varam strādāt pat divas stundas, līdz izkristalizējas vajadzīgās idejas.

S.M.: O, paldies par labiem vārdiem. Bet piekrītu Kasparam – mūzika dzimst mēģinājumos, tikai un vienīgi.

S.K.: Klausos, rakstu, mēģinu, atkal klausos un tā visu laiku.

Kas ir “Nepabeigtie stāsti”? Ko skatītāji un klausītāji var sagaidīt 23.09. Spīķeros?

K.K.: “Nepabeigtie stāsti” ir ideja, kas radās pirms koncertu tūres organizēšanas, un tā ļoti sasaucas ar rudenī gaidāmo diska ierakstu. “Stāsti.." – tāpēc, ka tas ir tas, ko mēs darām, – veidojam stāstu stāstīšanu mūzikas improvizācijā, kas pauž mūsu sajūtas un idejas. Gribam ar koncertu uzrunāt, paklusēt, iedvesmot, vai arī...

Nepabeigtie... kāpēc ne? Kas vispār ir pabeigts? Un kad ir pabeigts? Tas, kas ir pabeigts. ir savā ziņā tikai jauns sākums kādām citām beigām. Process ir nebeidzams. Koncertā apmeklētāji varēs dzirdēt instrumentālu džeza mūziku, baudīt vizuālos pārsteigumus un pabūt vienatnē ar mūziku.

Kā īsti radās doma sākt Eiropas tūri ar koncertu Rīgā un nevis, piemēram, Izraēlā?

K.K.: Šis bija mans lēmums, sākt ar nelielu tūri pa Baltijas valstīm, sākot ar Rīgu, jo tā ir mana dzimtā pilsēta un likās labs starta punkts, jo pēc albuma ierakstīšanas pašlaik plānojam koncertus Portugālē, Grieķijā, Turcijā un Nīderlandē.

I.W.: Esmu bijis Rīgā 2008.gadā, kad piedalījos festivālā "Rīgas Ritmi", un joprojām atceros šo skaisto pilsētu, tāpēc labprāt atgriežos atkal.

Nozīmīgākais notikums grupas pastāvēšanas laikā?

K.K.: Kā nozīmīgāko notikumu varu nosaukt ‘dekomotion panākumus starptautiskajā konkursā “Keep an Eye Jazz Award 2010”, kur ‘dekomotion ieguva “labākā ansambļa” balvu, un es kā bundzinieks ieguvu titulbalvu “labākais mūziķis” starp Eiropas konservatoriju labākajiem ansambļiem un izpildītājiem no Parīzes, Kopenhāgenas, Berlīnes, Londonas un Trondheimas. Tā bija iedvesmojoša nedēļa un pārsteiguma moments mums visiem. Lai nu kā, es cenšos uz balvām nekoncentrēties, jo tas ir bijis – tā ir pagātne, par kuru esmu pateicīgs, – tā vietā tiecos skatīties nākotnē un izaicināt sevi ar jauniem pārbaudījumiem.

Kad sākāt spēlēt katrs savu instrumentu? Kādēļ tieši šāda izvēle?

K.K.: Sāku klavieres spēlēt, kad biju septiņus gadus vecs, jo mamma aizsūtīja uz mūzikas skolu. Tā kā klavierspēlētāju skaits bija ierobežots un es neizturēju konkurenci iestājeksāmenā, mani ielika klasiskajā perkusiju klasē, kur apguvu ksilofonu, mazo bungu un ansambļu spēli. Bungas mani uzrunāja, kad sāku apmeklēt džeza klubus Rīgā. Hamletā dzirdēju Raimonda Raubiško spēli, un šī improvizācijas vide mani uzrunāja – kaut kas tai brīdī aizsākās.

S.P.: Man bija septiņi, kad tēvs, arī pianists, mani pirmo reizi atveda uz nodarbību. Kopš tās dienas arī spēlēju. Pateicos tēvam par impulsu.

I.W.: Esmu audzis ļoti muzikālā ģimenē, domāju, mana izvēle bija pašsaprotama.

S.K.: Sāku spēlēt ģitāru 10 gadu vecumā, 16 gadu vecumā pievērsos basģitārai. Amsterdamā savukārt sapratu, ka man patīk arī kontrabass.

Kas ir tavs iedvesmas avots?

K.K.: Par savu iedvesmas avotu es uzskatu plašāku mākslas vidi – ne tikai mūziku, bet arī mākslu, glezniecību, deju, kino, foto – vidi, kura ir radošs izpausmes veids. Tas ir tas, kas mani uzrunā un iedvesmo. Protams, iedvesmojos arī no mūzikas ierakstiem. Ir jābūt atvērtam pret visu, bet tai pašā brīdī neaizmirstot savu personību tajā.

S.M.: Iedvesmojos no cilvēkiem – jo dažādākiem, jo labāk.

I.W.: Mani var iedvesmot jebkas, kas liek man aizvērt acis un iedomāties kādu stāstu.

Kādi mūzikas stili jūs aizrauj?

K.K.: Folkmūzika, elektroniskā mūzika, fanks, klasiskā mūzika, improvizētā mūzika, filmu mūzika, džezs, blūzs - tiešām šis jautājums var izvērsties pāris lapās.

I.W.: Grūti ir izcelt ko vienu – cenšos būt atvērts dažādībai.

S.M.: Galvenais, lai mūzika ir īsta, dzīva.

Kas jūsu izpratnē ir džezs? Ko tas nozīmē tieši jums katram?

K.K.: Džezs ir izteiksmes veids mūzikā, dzejā. Mūsdienās džeza mūzikas robežas ir tik ļoti paplašinājušās, ka ir grūti ir nošķirt konkrētu stilu vai virzienu robežas, jo ietekmes ir tik daudz. Man ir svarīgi tajā saskatīt stāstu – izteiksmi, ekspresiju, patiesumu un sava veida drāmu, kas tiek panākta ar muzikālu izpildījumu. Man ir svarīgi, lai pēc koncerta apmeklējuma tas priekšnesums manī atstāj kādas stāsta pārdzīvojuma pēdas dvēselē. Tā ir gaistoša māksla, kas ir jātver momentā.

I.W.: Džezs man ir demokrātija – mūziķi var runāt dažādās mūzikas valodās, bet vienalga atrast kopīgu tēmu un saprasties.

S.K.: Džezs ir viss, kas man apkārt. Visu, kas man sakāms, saku caur džezu.

S.M.: Džezs, ja, protams, neskatāmies no jēdzieniskās puses, ir forma, kas sevī apvieno muzikalitāti no ļoti personiska skatu punkta un katra specifiskā mirkļa burvību. Rezultāts gandrīz nekad nav paredzams iepriekš.

Kā tu domā, ar ko tu atšķiries no citiem mūziķiem?

K.K.: Mūzika ir katra personības spogulis.

S.M.: Tāpat kā es atšķiros no cilvēkiem man apkārt. Kā mēs visi viens no otra atšķiramies.

Kādas ir atšķirības džeza mūzikā Amsterdamā un Ņujorkā? Varbūt jūti izpratnes un izpildījuma atšķirības arī starp grupas biedriem, jo esat kultūras ziņā no gana atšķirīgām valstīm.

K.K.: Eiropa vienmēr ir atšķīrusies no Amerikas mūzikas. Eiropā ir un vienmēr ir bijusi liela klasiskās mūzikas ietekme. Ritms savukārt ir vairāk dominējošs un ļoti svarīgs amerikāņiem.

S.M.: Džeza skatuve Amsterdamā ir daudzreizes mazāka nekā Ņujorkā – nav neskaitāmu džeza restorānu, bāru, kafejnīcu.

Kas šobrīd ielādēts tavā mp3 atskaņotājā? Ko tu klausies?

K.D.: Manā atskaņotājā pašlaik ir Nina Simone, Rahmaninova “24 preludes” un John Hopkins (jauns, talantīgs elektroniskās mūzikas “burvis”).

S.M.: Daudz džeza, renesanses laika mūzika, baroks un tradicionālā grieķu mūzika.

I.W.: Ornette Coleman – The Shape of Jazz to come.

S.K.: Charles Mingus.