Jau šonedēļ 18.decembrī koncertā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā muzicēs mūsdienu ambientās mūzikas pētnieks, kanādietis Eidens Beikers (Aidan Baker). Gaidot viņa atgriešanos Rīgā (E. Beikers un viņa dzīvesbiedre Līa Bakarefa jeb duets "Nadja" Rīgā uzstājās 2009.gada februārī – aut.), par spīti pastāvīgajai aizņemtībai Eidenu izdevās pierunāt uzkavēties pie datora, lai vienā no sociālajiem tīkliem parunātu.
Miks Magone: Grūti iedomāties ražīgāku mākslinieku par tevi, cenšoties aptvert tavu “darba tikumu” gan kā solomāksliniekam, gan duetā “Nadja”. Tajā pašā laikā nepamet sajūta, ka it visam, ko dari, ir labi pārdomāts segums, koncepts. Vai nav reizes, kad tik augstā produktivitāte traucē idejām, kurās tā balstīta?
Miks: Vai idejas un iedvesmu meklē apzināti?
Eidens: Dažreiz, ne vienmēr. Iedvesma rodas dažādi, to rosina dažādas lietas, un bieži vien iedvesmojošākais ir tas negaidītākais.
Miks: Tu šobrīd atrodies Berlīnē un, visticamāk, arī kā jauna radīšanas procesā. Kas atstāj paliekošu iespaidu uz tevi tieši tagad? Vai piekritīsi, ka vietai un apkārtējai videi ir nozīme?
Eidens: Nē, vietai nav pārāk lielas nozīmes. Protams, man patīk uzturēties Berlīnē un dzīvošana šeit ļauj man strādāt un uzstāties krietni vairāk, nekā tas būtu, dzīvojot Kanādā. Tiesa, es tik un tā darītu to pašu, lai kur atrastos.
Miks: Kāpēc tā? Tas ir, kāpēc Berlīnē ir vieglāk nekā Toronto?
Eidens Beikers. Foto: Publicitātes foto
Eidens: Ikdienas tēriņi Berlīnē ir krietni mazāki. Toronto mums bija jāstrādā arī cits darbs, lai sevi uzturētu. Turklāt dzīvošana Eiropā paver plašākas iespējas uzstāties.
Miks: Ticu, taču tu esi bijis tādās vietās kā Latvija, bijušajās padomju republikās un citviet Austrumeiropā. Gan esi redzējis, ka cilvēki šajās zemēs ir salīdzinoši atvērti visam jaunajam, taču iespējas to visu baudīt ir krietni ierobežotākas nekā rietumeiropiešiem. Vai tas kā ietekmē noskaņojumu ceļojot un uzstājoties?
Eidens: Jā, mēs noteikti to esam izvirzījuši par vienu no mērķiem – doties uz vietām, kuras daudzas grupas neapmeklē. Vai nu tāpēc, ka nokļūšana ir apgrūtināta, vai arī tāpēc, ka neatmaksājas.
Mums savukārt vairāki koncerti šādas vietās ir nesuši vislielāko gandarījumu, jo publika ir krietni atvērtāka un spējīga novērtēt.
Miks: Un veids, kādā to darāt (un esi to atzinis vienā no senākām intervijām), pavisam noteikti ir t.s. “do it yourself” jeb “darīt to pašiem” (no angļu val. – aut.). Vai nav tā, ka reizēm “piegriežas”, jūties vīlies, jo skaidrs, tas nav no ienesīgākajiem uzņēmējdarbības paņēmieniem?
Eidens: Jā, mēs lielākoties rīkojamies paši, taču mums patīk būt noteicējiem pār savu darbu gan mākslinieciski, gan loģistikas, gan “biznesa” izpratnē. Protams, vilšanās notiek un var jau būt, ka mēs gūtu lielākus ienākumus un atpazīstamību, ja sadarbotos ar kādu no lielākām ierakstu izdevniecībām vai korporatīvajiem koncertu aģentiem, taču šaubos, vai joprojām mūsu darbs pašiem sagādātu tikpat lielu gandarījumu.
Miks: Jāpiekrīt, ka ir bijušas reizes, kad pieminētie starpnieki izrādās šķērslis gluži cilvēcīgās attiecībās un saziņā ar mākslinieku pašu.
Eidens Beikers. Foto: Publicitātes foto
Eidens: Jā, arī mēs to esam piedzīvojuši.
Miks: Lai nu kā, esi uzstājies dažādās vietās un koncertzālēs. Esi komponējis mūziku citu izpildīšanai. Esi ierakstījis mūziku. Starp vietām, kur viss minētais noticis, ir arī tādas ar garīgu nozīmīgumu. Vai piekritīsi, ka tavai mūzikai piemīt arī garīga dimensija?
Eidens: Man nepatīk savai mūzikai uzspiest nozīmi vai svarīgumu.
Daudz patīkamāk, ja katrs pats manā mūzikā atrod sev vajadzīgo.
Ja kādam mana mūzika šķiet garīga, ļoti labi, par spīti tam, ka pats to nebūt nesauktu par garīgu. Tiesa, piekrītu, ka mana mūzika ir savdabīgs rituāls, tai piemīt sava veida vērojošs aspekts, bet vai tā rosina garīgas, reliģiozas pārdomas - to atstāju katra paša ziņā.Miks: Vai kādreiz esi jutis, ka tava mūzika ir acīmredzami nesaprasta, pārprasta?
Eidens: Jā. Piemēram, cilvēki man atzinušies, ka konkrēts skaņdarbs bijis tik skumjš un nomācošs, kamēr pats esmu bijis pārliecināts, ka tas ir tik cerības pilns un pacilājošs… Atkal negribu spiest interpretēt. Ja viņi manā mūzikā ieguvuši tieši to, lai!
Miks: Kur tu pats novilktu robežu starp to, ko dari viens un to, ko kopā ar Līa duetā “Nadja”?
Eidens: Man šķiet, mani solodarbi ir vai vismaz varētu būt smalkāki. “Nadja” turpretī iemieso pārspīlētu patosu un nomāktību.
Miks: Un tāpēc jūties līdzsvarā?
Eidens: Jā. Ja vienatnē jūtos brīvāk, lai atklātu jaunus žanrus un stilus, tad “Nadjai” piemīt ļoti konkrēta estētika…
Miks: Taču pat “Nadjas” ietvaros, kas jau nozīmē vismaz otru viedokli, esat sadarbojušies ar vairākiem citiem mūziķiem. Kāda ir sajūta nebūt pilnīgam noteicējam pār radošo procesu?
Eidens: Manuprāt, šāda sadarbība veiksmīgāka izvēršas, kad ikviens atsakās no kontroles. Tādējādi notiek daudz negaidītākas lietas, un tas ir arī krietni interesantāk. Tiesa, neteikšu, ka tas notiek pārāk bieži…
Miks: Tomēr šķiet, ka tad, kad tas notiek, tu iemūžini to. Piemēram, ierakstu formā. Kā tev liekas, kādā stāvoklī šobrīd atrodas t.s. mūzikas ierakstu industrija? Nekļūdīšos sakot, ka retais apgalvos, ka teju, teju savācis pilnīgu tavu un “Nadjas” ierakstu kolekciju…
Eidens: Neuzskatu, ka pilnīgi viss, ko esmu reiz ierakstījis, ir tā vērts, lai kādam piederētu. Domāju, ka daži no maniem albumiem ir veiksmīgāki par citiem. Viena no lejuplādēšanas priekšrocībām ir tā, ka mūziku “izmēģināt” ir kļuvis vienkāršāk. Man labpatīk domāt, ka lielākā daļa to, kas interesējas par eksperimentālo un pagrīdes mūziku, būs pietiekami ieinteresēti, lai nāktu uz koncertiem un iegādātos mūzikas ierakstus pat tad, ja viņi mūziku lejuplādē. Vairums mūsdienu populārās mūzikas lielākoties tik un tā ir plaša patēriņa prece, nevis māksla. Ja tādējādi cieš lielās ierakstu kompānijas – esmu ar to mierā.
Miks: Piekrītu tevis teiktajam par patēriņa paradumiem, bet kā jūties, būdams mākslinieks un nevis, piemēram, miesnieks, piensaimnieks vai citu ikdienas preču ražotājs, kad citi to neuztver kā mākslu, bet gan kā plaši patērējamu preci?
Eidens Beikers. Foto: Publicitātes foto
Eidens: Mūsu pašreizējā sociopolitiski ekonomiskajā sistēmā ir neiespējami nedomāt par mākslu kā preci. To pieņemt nav viegli, taču nevaru iedomāties to maināmies, ievērojami nemainoties vērtībām, kas valda sabiedrībā.
Miks: Acīmredzot… Lai beigtu uz gaišākas nots, ko lai gaidām tavā koncertā Rīgā 18.decembrī? Domājams, nenodarbosies ar ikdienā nepieciešamu mantu dalīšanu…
Eidens: Bieži vien es savus koncertus iepriekš neplānoju. Parasti spēlēju tā, kā jūtos, ņemot vērā koncerta vietu, publiku un paša dvēseles stāvokli. Lai nu kā, priekšnesums pavisam noteikti būs ambients un “dūcošs” (no angliskā “drone”, kas kalpo arī par žanra apzīmējumu eksperimentālajā mūzikā – aut.), tāpēc iesaku būt gataviem sevī ieraujošai skaņas pieredzei.
Miks: Paldies. Zinu, ka bariņš jau tagad ir gatavi.
Eidens: Lieliski!
18.decembra koncertā Eduarda Smiļģa muzejā piedalīsies arī "Bērnu rīts", Jēkabs Nīmanis un "Antireality" jeb "Jaunās vienmuļības" performance. Biļetes uz koncertu nopērkamas elektronisko biļešu tirdzniecības vietnē Bezrindas.lv, to cena – Ls 7.00 Tuvojoties koncertam, cena nedaudz, bet pieaugs. Pārdošanā ierobežots skaits biļešu.
* No populārā sociālā tīkla “Facebook” nosaukuma atvasinātais ciešamās kārtas darbības vārds darināts ar vieglu koķetēriju, lai ar to apzīmētu dažāda veida iespējamās darbības ar otra virtuālo “es”.
