Izskatās, ka esi atvēzējies uz vienu pamatīga muzikālā vēriena projektu! Pašam nav bail?

Neslēpšu, nedaudz satraukums liek sevi manīt, taču ir ļoti patīkama sajūta realizēt tāda mēroga projektu, jo šajos krīzes laikos kaut ko tik vērienīgu un kvalitatīvu iespēt nav joka lieta! Esmu pārliecināts, ka gan jaunais CD, gan koncerti 17. un 18. decembrī sagādās prieku klausītājiem un ka šis skaņdarbs piedzīvos skaistu nākotni. Un daļēji pie tā visa vainīgs būšu tieši es!

Ko īsti cilvēkiem šajos svētku koncertos sagaidīt – sarežģītu akadēmisko mūziku vai viegli uztveramu svētku noskaņu?

Cilvēkiem būs iespēja pamielot gan acis, gan ausis, gan savu dvēseli. Esam domājuši par to, lai koncerts atšķirtos no ierastā. Par akadēmisku šo mūziku es īsti nesauktu, kaut, protams, tā nebūs arī pop vai rock mūzika. Skaņdarbā spēts apvienot vairākus žanrus, stilus un ietekmes. Un vēl pie tā visa gribas piebilst, ka Rihardam Zaļupem ir izdevies to visu salikt kopā ļoti gaumīgi un skaisti. Cilvēks tiks emocionāli uzlādēts!

Jā, galva man ģenerē arvien jaunas idejas un pats esmu pat nedaudz pārsteigts par to. Visu jau nedrīkst stāstīt pirms laika, taču, runājot par "7 Stories of the Gospel of Thomas", gribētu šo koncertu aizvest arī ārpus Latvijas robežām, jo jūtu, ka te slēpjas liels potenciāls un ka šis koncerts varētu šķist ļoti interesants arī ārzemju publikai. Protams, ir arī citas ieceres, no kurām viena pilnīgi noteikti saistās ar sevis izglītošanu un viena ar latviešu tautas kultūras mantojuma popularizēšanu.

Ko īsti nozīmē būt kora diriģentam – ar gudru seju vicini rokas un bļauj uz basiem, kas netur zemās notis?

Dažreiz arī bļauju. Bet tas gadās vai nu kad esmu ļoti nokaitināts, vai arī emocionāli pārpilns.

Nu, bet kā lai citādi koris sadzird to diriģentu, ja viņš dziedāšanas laikā vēl ko grib pateikt?

Domāju, ka es atšķiros no saviem kolēģiem – diriģentiem ar to, ka esmu brīvāks savos izteikumos un darbos. Man nešķiet nozīmīgi darīt tā, kā lielākajam vairumam šķiet pareizi un lai visiem patīk, lai šķiet, ka esmu ļoti erudīts un nopietns vīrs ar gudru seju. Man vissvarīgākais ir mūzika. Un es cenšos tajā atklāt skaisto, svarīgo. Enerģētiski uzlādēt gan klausītāju, gan kori.

Jānis Ozols. Foto: Publicitātes foto

Vai grupas "Cosmos" dalībnieku aizvien apjomīgākie blakusprojekti nedraud ar tautā tik mīlētā ansambļa galu?

Esmu patiesi priecīgs un lepns par saviem draugiem. Šķiet, katram "kosmosietim" ir kāds projekts, ar ko lepoties. Gribu pateikt, ka mums visiem piemīt viena ļoti laba īpašība, kuru droši vien mūsos ieaudzinājusi Rīgas Doma kora skola. Ja mūs aizrauj kāda ideja un šķiet tā vērta, lai darītu, mēs atdodamies tai ar visu sirdi un dvēseli. Burtiski stāvam un krītam par to, apmīļojam, lolojam, kopjam, degam par šo ideju, un esmu pamanījis, ka spējam iekvēlināt arī citas sirdis. Man šķiet, ka šāda īpašība nav novērojama bieži. "Cosmos" pilnīgi noteikti vēl visus pārsteigs kopā uz vienas skatuves, tāpēc nav jāuztraucas par mīļotā ansambļa galu!

Kādi ir "Cosmos" tuvākie plāni? Šajos Ziemassvētkos, kā noprotams, vairs nepaspēsiet pārsteigt ļaužu masas ar ko grandiozu...

Pats tuvākais,

jāuzspēj vēl šogad izvilkt no putekļu pilnā plaukta "Turbulences" un "Trubulences" programmu videoieraksti. Kopā jānoskatās un varbūt nākamgad jāaplaimo pašiem sevi un "Cosmos" daiļrades mīļus ar pasakainu DVD.

Šādas tādas dziesmas ir iekrājušās, kuras mēs jau esam paspējuši atskaņot ārzemēs, bet Latvijas publika par šīm dziesmām pat nenojauš. Februārī koncertēsim Slovēnijas Filharmonijā. Ir, ir domas un idejas!

Ko tev pašam nozīmē Ziemassvētki – sūra darba laiks vai eglīte ar dāvanām tuvākajiem zem tās?

Man ļoti patīk dāvanas. Tā laikam trauma no bērnības. Kaut es nevarētu teikt, ka man bērnībā neviens neko nedāvināja. Tomēr Ziemassvētki ir mazā Jēzus piedzimšanas svētki, kurus noteikti svinēšu baznīcā, kalpojot Sv. Vecās Ģertrūdes baznīcas korī, kuru vada mana sieviņa. Kā arī šajos Ziemassvētkos kļūšu par krusttēvu jau otrajam bērniņam. Tas man šķiet tā simboliski sakritis.

Esi kādreiz tēlojis Salatēti – tu taču esi vīrs kā ozols!

Šis prieks vēl mani droši vien sagaida nākotnē!

Kad iepazīstoties saki, ka tevi sauc Jānis Ozols, cilvēki nesarauc pieri neticības pilnā izteiksmē un neprasa, kāds ir tavs īstais vārds?

Nē, tā nav! Vai arī varbūt es to nemanu? Nezinu, atklāti sakot, nebiju par šo domājis.

Noteikti, ka seko līdzi populārākajam ziemas sporta veidam Latvijā – hokejam. Kurš ir tavs favorīts "Dinamo" spēlēs? Tikai nesaki, ka Ozoliņš!

Nevaru sevi nodēvēt par kaislīgu "Dinamo" fanu. Protams, rezultātiem sekoju līdzi un priecājos par uzvarām, bēdājos par zaudējumiem, taču, tā kā mans pamata darba laiks korī ir vakaros, tad parasti spēļu laikā strādāju. Bet Ozoliņš noteikti būs mans favorīts, jo viņš ir liels malacis un cilvēks ar harismu!

Ko tu novēlētu Ziemassvētkos un arī Jaunajā gadā "Dinamo" faniem un visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri brīnumainā kārtā tādi nav?

"Di-na-mo, Di-na-mo Rī-ga!" Neesiet skarbi pret saviem mīluļiem. No mīlestības līdz naidam ir viens solis, un, tiklīdz "Di-na-mo" neveiksies tik labi, kā gribētos, nesāciet puišus lamāt! Labāk no tā nevienam nekļūs! To pašu gribētu novēlēt nākamajā gadā visai mūsu tautai.

Nelamājiet citus un beidziet vainot visus pie ikkatras neveiksmes vai aplamības.

Darīsim katrs no sirds to, ko mums patīk darīt un kas sanāk, un mūsu Latvija plauks un zels!