"Auļi" nobrieduši sērijveidā pakoncertēt tālāk no Rīgas – minitūrē pa Latviju. Kas tāds taču jums notiek pirmoreiz?

Jā, šādā tūres veidā pirmoreiz. Pirms tam esam spēlējuši skolās, festivālos.

Kā nonācāt pie šāda izaicinājuma?

Nu, katra grupa jau grib ko tādu. Mums uzradās cilvēks, kurš to var nomenedžēt, un nolēmām pamēģināt.

Ir sajūta, ka pārējā Latvijā varētu būt interese par jūsu mūziku? Nav tā, ka etnomūzika vairāk interesē konkrētu daļu Rīgas inteliģences un folkloristus?

To tad mēs arī pa īstam notestēsim. Pieļauju, ka visur nebūs vienādi labi. Pagaidām pārdošanas rādītāji nav lieli. Bet ar kaut ko jau jāsāk. Līdzīgā veidā ir jau spēlējuši "Iļģi" un Pūces etnogrāfiskais orķestris, ko var uzskatīt par līdzīga virziena grupām. Atsaucība nav bijusi tik liela kā Rīgā, bet cilvēki ir jāiepazīstina ar šādu mūziku. Protams, tā nav popmūzika, tas nav komerciāls projekts.

Amizanti sanāk – tautas mūzika, kas nosacīti nākusi no laukiem, šobrīd ir vairāk populāra lielpilsētā!

Tā sanāk. Bet kaut kas mainīsies tikai tad, ja cilvēkiem būs iespēja vairāk dzirdēt dažādu mūziku. Ir jānonāk pie sapratnes, ka vajag klausīties interesantu mūziku, kas tapusi tepat Latvijā, bet nav tikai meinstrīms. Gribas tomēr domāt, ka arī tā sauktajiem lauku cilvēkiem ir interese par etnomūziku. Iespējams, ka viņi vienkārši nevar tik vienkārši tikt uz tādiem koncertiem. Viņiem ir savs dzīves un darba ritms. Pieļauju arī, ka par mums Latvijā tomēr ir jau gana daudz dzirdējuši.

Lai brauktu šādā tūrē, jums ir jāīrē furgons? Tās milzu bungas taču ar busiņu neaizvedīsi!

Tā ir problēma. Mums būs arī sava skaņas un gaismas tehnika, kas tiks vesta līdzi. Būs arī savi skatuves elementi. Un instrumentiem tiešām ir vēl vajadzīgs neliela tipa furgons. Tādēļ pagaidām neatvēzējāmies uz kādu vēl nopietnāku scenogrāfiju.

Jūs vienalga ievērojami atšķiraties no ierastākiem tautas mūzikas ansambļiem ar efektivitāti gan vizuāli, gan skanējumā. Uzmanību piesaista jebkurā gadījumā!

Jā, tas ir mūsu lielākais pluss – gan izskata, gan muzikālā spiediena ziņā varam stāvēt līdzās jebkurai rokgrupai. Uz to ir apzināti iets un pēdējais albums "Etnotranss" jau ir salikums no ļoti dažādiem stiliem. Tā vairs nav izteikti tautas mūzika. Arī tāpēc, ka viss ir pašu sacerēts. Tomēr pamatā ir mūsu visu iepriekšējā pieredze, kas ir veidojusies no tautas mūzikas. Un ne tikai latviešu, bet arī ķeltu, tāpat viduslaiku un pat austrumu mūzikas... Bet viss ir pārkausēts tādā mūsu skanējumā. Būtībā tā ir gana progresīva un eiropeiska mūzika.

Kā tev vispār radās interese par tautas mūziku un kā tu nonāci līdz tam, ka savulaik sāki arī, piemēram, "Iļģos" spēlēt dažādas īpatnas perkusijas?

Jau tīneidžera gados sapratu, ka mani pievelk tieši tautas mūzika gan identitātes, gan sajūtu līmenī.

Kā pirmā mani aizkustināja peruāņu mūzika un tad nāca latviešu tautas mūzika.

Tie paši "Iļģi" bija spēcīga ietekme un vēlāk, kad tur jau spēlēju, pats brīnījos, ka kaut kas tāds ir izdevies. Turklāt mani uz turieni uzaicināja, nevis gāju pats vaicāt. Tā, protams, bija milzu pieredze gan mūzikā, gan dzīvē vispār.

Savulaik esi pabeidzis Mākslas akadēmijas gleznotājus. Kā tad ar gleznošanu?

Ir tāda doma un pamazām tam vajadzētu notikt. Esmu izgājis zināmu ciklu cauri mūzikai, sapratis, kas tieši mani interesē un kādas ir manas stiprās puses, tādēļ tagad varētu arī vairāk pievērsties vizuālajai mākslai. Ir konceptuālas idejas, ko gribētos attīstīt, bet pagaidām to ir grūti noformulēt. Radīt kaut ko nav nemaz tik vienkārši, arī mūzikā. To ikviens saprot, kad pats mēģina ko tādu darīt.

Vairākus gadus esi bijis arī dažādu preses izdevumu karikatūrists. Ārvalstīs tā ir vesela kustība, atsevišķs un atzīts mākslas veids. Tev pašam tas bija vairāk piepelnīšanās veids, sava humora vai arī tomēr mākslinieciskā izpausme?

Tas bija zināms protests pret apkārtējām lietām, kas man šādā veidā izpaudās ļoti dabīgi. Ironija par politiķiem un tamlīdzīgi. Taču karikatūras virziens man tomēr nav kļuvis par dominējošo, tas nav īsti MANS. Drīzāk tāda paralēla lieta. Vislabāk man patika zīmēt tieši sejas...

Vairs karikatūras nezīmē?

Pašlaik nē. Drīzāk ir vēlme izpausties zīmēšanā saistībā ar literatūru.

Nu jau esam nonākuši pie pavisam plaša spektra! Varbūt vēl kino jāsāk uzņemt?

Nu, kurš tad negribētu uzfilmēt savu filmu! Bet tas man šķiet vēl trakāk, nekā uztaisīt mūzikas albumu. Taču, ja nu galīgi kāds piedāvātu, pieļauju, ka būtu gatavs taisīt arī kino!

Labāk tomēr taisīt jaunu albumu! Klau, bet "Auļus" nemaz vairs nevar saukt par dūdu un bungu grupu, jo jums ir parādījies arī elektriskais kontrabass!

Jā, tā ir evolūcija no ģīgas, kas bija vispirms. Bija vajadzīgs instruments, kas būtu starp tām bungām un tām dūdām. Tā basa daļa, kas mūsdienu ausij tomēr ir nepieciešams elements. Tad mūzika veidojas harmoniskāk, ir vairāk iespēju izpausties. Tas nesakņojas tautas mūzikā, tiešām vairāk mūsdienu izpratnē par mūziku. Albuma ierakstā mums ir gan ģīga, gan kontrabass. Veidojas tāds ļoti interesants komplekts, kas pie reizes dod muzikālu telpu, kur tām dūdām skanēt.

Un kad jūs startēsiet Eirovīzijas dziesmu konkursā, kas šonedēļ atkal ir liela aktualitāte?

Mēs nevaram tur startēt tehniski, jo esam vairāk kā seši dalībnieki!

Skaidrs, vienīgā problēma!

Starp citu, šādi jautājumi mums tiek uzdoti visā nopietnībā ik pa laikam.

Nu, Ruslana taču ar visām etnobungām pat pamanījās tur uzvarēt! Jocīgi, bet tur ik pa laikam parādās arī dažādas jēdzīgas etnoiezīmes – tie paši moldāvi "Zdob si Zdub" vai beļģi "Urban Trad". Turklāt moldāvi savulaik dabūja sesto vietu un šogad piedalās atkal, beļģi tepat Rīgā palika otrie... Tas nozīmē, ka ar etnomūziku tomēr iespējams pārsteigt arī milzu masas!

Jā, bet kaut kad tur bija arī īru tautas mūzikas grupa un tā netika nekur, lai arī man patika vislabāk.

Protams, Eirovīzijas kontekstā ir liela vieta ironijai, bet te mēs atgriežamies pie tā, kam pieskārāmies jau sākumā – kā šādu mūziku nest plašākām tautas masām? Iespējams, arī ar šādiem šoviem...

Ir, protams, tā. Tad, kad tu parādies ekrānā kādā šovā, ko masas skatās, tad tas daudziem uzreiz nozīmē, ka esi akceptēts, ja jau vispār esi tur pielaists.

Mēs, protams, esam zināmā mērā tāda kulta grupa – plaši pazīstami šaurās masās!

Es domāju, ka Latvijā šādai mūzikai noteikti vajadzētu būt plašāk atbalstītai un attiecīgi pieejamai. Būtu labi, ja tā vairāk skanētu ikdienišķā radio. Vienkārši ir jāpārvar stereotipi. Man šķiet, ja cilvēkiem šo mūziku piedāvātu un par to interesanti pastāstītu pietiekami ilgu laiku, tad cilvēki to klausītos daudz vairāk. Mums ir daudz interesantu tautas mūzikas grupu, tikai tām ir grūti sevi parādīt. Solis uz priekšu jau ir folkklubs "Ala" (Smilšu 16, Vecrīgā – red. piez.), kas jau ir neliela, bet tomēr skatuve, kur regulāri uzstāties.

Priecē, ka "Auļi" ir jau spēruši vēl vienu soli uz priekšu, tādēļ jāvēl veiksmi klausītāju pozitīvā satriekšanā Latvijas tūrē!

Paldies! Zināšanai, tie būs pusotru stundu gari koncerti ar pārtraukumu pa vidu. Redzēsim, vai cilvēki spēj to izturēt!