Jau ziņots, ka piektdien, 3.jūnijā, kinoteātrī "K. Suns" notiks audiovizuālā projekta "Arms And Sleepers" (skat. albuma recenziju intervijas resursos) pirmais un vienīgais koncerts šaipusē. Gaidot koncertu, ar dažu elektroniskajā sarakstē uzdotu jautājumu palīdzību centos uzzināt ko vairāk par grupu, viņu pārdomām un pārliecību. Domu apmaiņa, kuru pārspīlēti būtu saukt par interviju, notika ar Maksu Lūisu (Max Lewis).
Kāds simbolisms slēpjas nosaukumā "Arms And Sleepers"?
Grupas nosaukums simbolizē divas atšķirīgas atbildes uzspiestu grūtību laikos. Kā šobrīd Tuvo Austrumu diktatūrās, piemēram. Ir cilvēki, kas šādā situācijā tver pēc ieročiem un cenšas pretoties, bet ir arī tādi, kas ignorē šo netaisnību. Pēdējos tad arī varētu saukt par sava veida “guļavām” (sleepers – no angļu val.).
Šādas domas mani pārlieku neapgrūtina. Man vissvarīgākā ir mūzikas kvalitāte, un es neuzskatu, ka pastāv kādas kopsakarības starp nosaukumā vai dziesmu vārdos ietvertajām nozīmēm un to, cik kvalitatīva ir spēlētā mūzika.
Iepriekš minētie un daudzi citi mainīgie tomēr ir veidojuši mūziķus un kolektīvus, kuri, par spīti allaž mainīgajai mūzikai, ir sava veida kults ar milzu sekotāju masām. Kāpēc?
Es, protams, nevaru iedomāties sevi šādā situācijā. Liekas, cilvēkiem patīk pazīstamais un sev tuvais. Ja viņi labi pazīst kādu mākslinieku, ir bijuši sajūsmā par iepriekšējiem ierakstiem, viņiem būs krietni vieglāk pieņemt pārmaiņas šā mūziķa daiļradē. Piemērs.
Tev ir labs draugs, kuru tu mīli un cieni, taču vienudien viņš sāk izturēties citādi. Tu taču viņu joprojām uzskatīsi par draugu,
par spīti tam, ka viņa uzvedība lielā mērā būs mainījusies, vai ne tā? Tiesa, var gadīties, ka tu negribēsi ar otru cilvēku draudzēties pēc tam, kad mainījusies viņa personība. Ar mūziku ir līdzīgi – grupa, kur tev patīk, ir kā draugs. Un, ja viņi mainās savās muzikālajās izpausmēs, tāpat kā mainās tava drauga personība, tu joprojām izjutīsi simpātijas pret šiem mūziķiem. Es domāju, ka iepriekšējas attiecības ar šādām apvienībām ļauj vieglāk pieņemt un izprast pārmaiņas viņu daiļradē.Arms and Sleepers
Arms and Sleepers / I Sing the Body Electric / The Afternoon Child / The Architekt / Here On Out Live from Here On Out on Vimeo.
Uzdevu šo jautājumu, jo nezinu daudz mūziķu, kas savos padsmit līdz šim izdotajos ierakstos būtu tik eklektiski kā “Arms And Sleepers”. Ir cilvēki, kuriem jūsu mūzika patīk par spīti visam, un ir tādi, kuri sevi vairāk nodarbina ar jaunu žanru nosaukumu sacerēšanu, iznākot katram jūsu nākamajam ierakstam. Atkal – kāpēc?
Domāju, cilvēkiem patīk sadrumstalotas lietas, kuras iespējams glīti sakārtot mazos, ērtos žanriņos, kas atvieglo saprašanu. Citiem, mums pašiem, vienkārši patīk mūzika, jo tā ir mūzika. Mēs nedomājam par žanru nosaukumiem ne mūziku klausoties, ne to radot. Protams, no žanru nosaukumiem ir arī savs praktiskais labums – tie ļauj cilvēkam aprakstīt grupas mūziku otram, lietojot terminus, kuriem it kā ir kāda kopīga nozīme. Tiesa, līdz ar mūzikas attīstību arvien grūtāk kļūst vārdos nosaukt to dažādo mūziku, kas šodien tiek radīta. Ja teiksi, ka kāds spēlē regeju, visiem būs skaidrs, ko ar to esi domājis, jo regejs ir visai ierobežots žanrs. Ja teiksi, ka grupa spēlē elektronisko mūziku, otrs ar to sapratīs tūkstošiem dažādu mūzikas variāciju. Tehno ir elektroniskā mūzika, bet tāda ir arī ambientā mūzika. Un arī triphops. Un šiem trim žanriem nav pārāk daudz kopīga.
Ir kāda postmodernisma klišeja, kas pastāv arī mūziķu vidē, īpaši to, kas it kā nodarbojas ar “eksperimentēšanu”. Proti, ka radošais process ir kāds jau pastāvošs, ārējs veselums. Mūziķi, autori, izpildītāji – viņi ir (vai izliekas) vienlīdz pārsteigti, mūziku radot, kā publika ir pārsteigta, to visu dzirdot. “Mēs nezinām, kurp tas (radošais process) mūs aizvedīs, un tieši tāpēc mēs ar to nodarbojamies,” viņi saka. Ko par to domā tu?
Manuprāt, mūziķim ir visas tiesības būt pārsteigtam par to, ka viņš pats neapzinās virzienu vai žanru, kurā viņa radītais vēlāk ietilps. No otras puses, uzskatu, ka saviļņojums publikā tomēr atšķiras no tā, ko izjūt mūziķis, jo radīt un dzirdēt un tajā brīdī izjust pārsteigumu – tās ir vienas sajūtas. Pavisam kas cits ir mūziku baudīt, to vienkārši klausoties. Zinu, ka es pats bieži esmu patīkamā neziņā par to, kurp aizvedīs mūsu jaunais skaņdarbs, pie kura tobrīd strādājam.
"Arms And Sleepers". Foto: Publicitātes foto
Nesen biju lieliskā grupas "Swans" koncertā. Šķiet, katrā otrajā intervijā Maikls Džirā (Michael Gira) centies uzsvērt, ka šī nav vis atkalapvienošanās, bet gan pārmiesošanās, turpinājums pēc ieilgušās pauzes. Šajā pasaules turnejā "Arms And Sleepers" otra puse Mirza ir devies bez tevis, taču kopā ar Benu no grupas "Uzi & Ari". Par ko tas padara "Arms And Sleepers"?
Tā (grupa) joprojām ir "Arms And Sleepers", jo mana pārliecība ir, ka nosaukums pieder mūzikai, ko esam radījuši un turpinām radīt. Bens ir iedziedājis vairākas no mūsu dziesmām, tāpēc viņš ir daļa šo kompozīciju, kuras ir un paliks “Arms And Sleepers” darbi.
Vairums jūsu ierakstu ir digitāli izdevumi, un “Arms And Sleepers” šobrīd devušies ilgstošā vispasaules turnejā. Vai tā ir taka, pa kuru mūsdienas mūziķiem iet – viegli pieejama mūzika, kas pati klauvē pie klausītāju durvīm?
Es tā domāju, jā. Digitāli izdota mūzika cilvēkiem ir pieejama nekavējoties, viņiem ērtā vietā un par cenu, kas zemāka nekā taustāmas formas ierakstiem. Turklāt
digitāli izdota mūzika nebojājas kā kompaktdiski vai skaņuplates.
Tiesa, ir labi, ja ir kompaktdiski vai plates, kuras tirgot koncertos, lai cilvēkiem tie ir pieejami brīdī, kad viņiem šos ierakstus visvairāk gribas – uzreiz pēc koncerta.Arms and Sleepers - Twentynine Palms
Arms and Sleepers - Twentynine Palms (Nolens Volens Remix) from wearepostrock on Vimeo.
Nesen attapos kādā sanākšanā, kurā tiku vairāku cilvēku iztaujāts. Mūsu saruna beidzās ar vārdos neizteiktu, bet nepārprotamu viņu secinājumu – “patīk tev tas vai ne, taču mūzika ir bizness un visi, kas iesaistās, iesaistās biznesā”. Izlabo, ja kļūdos, taču, kad sastopos ar tādiem mūziķiem kā jūs, es labprāt uz šādu apgalvojumu joprojām atbildu ar “ejiet d***t!”.
Cik vien iespējams, mēs cenšamies biznesu no savas mūzikas noturēt pa gabalu. Ir lietas, no kurām nevari izvairīties, ja vēlies ar mūziku nodarboties uz pilnu slodzi. Ir jāspēj samaksāt īri un par pārtiku, taču tas nenozīmē, ka jākļūst ārišķīgi skandalozam vai naudas kāram. Ja kādam ir palaimējies un viņš var nodarboties ar to, ko mīl (piemēram, mūziku), un tādējādi var dzīvot zināmā komfortā, tad viņam par to būtu jāpriecājas un jāsaprot, cik ļoti ir palaimējies.
Lasīju interviju ar kādu teātra režisoru. Viņš uzskata, ka internets ir laba lieta, jo cilvēki sākuši vairāk zināt, kļuvuši prasīgāki, un tādi kļuvuši bez liekas piepūles, neatejot no datora. Ja runa ir par Latvijas mūzikas dzīvi, tad atļaušos nepiekrist, taču minēto teicis ārzemnieks, kas Latvijā iestudē lugas. Kāds ir tavs uzskats?
"Arms And Sleepers". Foto: Publicitātes foto
Ja arī piekrītu, ka internetam piemīt vairākas lieliskas priekšrocības, tām ir arī sava ēnas puse. Piemēram, jā, internets nudien nodrošina lietotājam vairāku informācijas avotu pieejamību, taču tādējādi pieejamāki kļūst arī “slikti” informācijas avoti. Internetā vieglāk ir uzzināt par jaunu neatkarīgo mūziku, taču līdzās eksistē gana daudz informācijas par sliktu neatkarīgo mūziku. Turklāt ir lietas, kuras vienkārši nav iespējams reproducēt tiešsaistē. Piemēram, nav iespējams salīdzināt lejuplādētu vai straumētu koncerta video ar pārdzīvojumu, kāds iespējams, pašam esot šā koncerta publikā. Pēdējais ir īsta, dzīva pieredze, kamēr pirmais – mēģinājums šo pieredzi imitēt.
Ziemeļamerikā, savos ceļojumos pa pasauli – vai esi pamanījis šķirtni starp tiem, kam mūzika ir viena no ikdienas patēriņa precēm, un tiem, kas pret to izturas ar zināmu pietāti un pienākuma izjūtu? Man ir nelabas aizdomas, ka šī šķirtne kļūst platāka un ar katru realitātes šovu, Eirovīziju, sen aizmirstu grupu atkalapvienošanos un korporatīvo sponsorēšanu arvien vairāk cilvēku nostājas pirmo pusē…
Protams, esmu šo atšķirību pamanījis. ASV to esmu novērojis krietni izteiktāku, bet varbūt tas tāpēc, ka šeit dzīvoju. Lai nu kā, man ir sajūta, ka Eiropā tā nav tik krasa. Vismaz vietās, kur man laimējies būt. Šādas atšķirības ir pastāvējušas vienmēr, taču tās arvien spilgtāk iezīmējušās, pateicoties internetam un Rietumos pieaugošajam patērnieciskumam.
Ja “Foo Fighters” koncertfilma nesen tika izrādīta vietējā kinoteātrī un ieejas biļete maksāja dārgāk nekā uz vairumu vietējo mūziķu koncertu, un ja šāda seansa apmeklējums sevī ietver arī popkornu un kolu, kas būtu “Arms And Sleepers” sapņu koncerta oficiālais dzēriens, uzkoda, apģērbs vai jebkas cits?
Šis, iespējams, ir grūtākais no taviem jautājumiem… Teikšu, ka oficiālais dzēriens būtu ūdens, uzkoda – augļi (izvēlies, kādi), bet apģērbs – pēc katra ieskatiem. Es ar pārliecību varu cilvēkiem ieteikt ūdeni un augļus, taču ne apģērbu.
***
Koncertu Rīgā ievadīs pašmāju jutekliskās guļamistabas popmūzikas apvienība "100 baltas dvēseles". Biļetes pieejamas visās "Biļešu servisa" tirdzniecības vietās un internetā – www.bilesuserviss.lv. Skaits – ierobežots!
