Startējis ikgadējais džeza un pasaules mūzikas festivāls "Rīgas ritmi", pie kura stūres nemainīgi ir Briežkalnu pāris – Diāna un Māris. Ar sirmo, godājamo bundzinieku, džeza mīli un tā patriotu Latvijā piesēdām uz sarunu pašā organizatorisko peripetiju karstumā. Lasi tālāk ne tikai par "Rīgas ritmiem", bet arī par "Blue Note", Esperancas Speldingas medībām un citām vairāk vai mazāk džezīgām lietām!
Cilvēkiem jau iegājies, ka "Rīgas ritmi" ir kā tradīcija, kā kaut kas pašsaprotams. Droši vien jums pašiem tas nemaz nešķiet tik pašsaprotami?
Mums tas absolūti nav pašsaprotami! Katrs festivāls ir piedzīvojums, pārdzīvojums un nervu sabrukums. Mēs esam maza komanda, aiz kuras neviens nestāv – ne lieli sponsori, ne lielas kompānijas. Tāpēc katrs festivāls ir īpašs. Šogad arī pirmoreiz taisām "Rīgas ritmu" koncertsēriju gan pavasarī, gan ziemā. Pats festivāls, protams, nemainīgi ir jūlija pirmajā nedēļā.
Koncertus ārpus festivāla jau organizējāt arī agrāk...
Organizējām, bet šogad pirmoreiz oficiāli afišējam, ka "Rīgas ritmu" koncerti notiek trīsreiz gadā. Agrāk esam taisījuši atsevišķus koncertus - "Earth Wind and Fire" un citus. Taču, darot to mērķtiecīgāk, sērijveidā, ir arī vieglāk noturēt festivāla komandu, nevis savākt to tikai vienreiz gadā. Festivāls aug, un pirmoreiz prezentējāmies arī Amerikā ar koncertiem Ņujorkā, Vašingtonā un Filadelfijā. Tai skaitā arī slavenajā "Blue Note" klubā, kur no Austrumeiropas neviens vēl nebija muzicējis. Ir īpaši liels prieks, jo atskaņojām tikai latviešu mūziku.
Kā jums tur īsti gāja?
Ļoti labi, jo abi "Blue Note" koncerti bija izpārdoti! Latvijas mūzika, latviešu mākslinieki, "Rīgas ritmi" Amerikā ir diezgan tumša bilde. Bet mūsu sadarbības partneri ir Ņujorkas Universitāte, Ņujorkas Mākslas fonds un kompānija "Blue Note", kuri palīdzēja visu pareizi noorganizēt.
Kas džezā ir Latvijas mūzika?
Tie ir Latvijas komponistu skaņdarbi, kurus esam aranžējuši džeza ritmos un harmonijās. Esam arī izdevuši divus "Latvian Evergreens" albumus. Piemēram, Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis". Plaši zināms šeit, bet Amerikā to nezina. Tāpat Alfrēds Kalniņš, Arvīds Žilinskis ar bērnu dziesmām, Jānis Mediņš, Jāzeps Mediņš... Pie mums šo komponistu skaņdarbi vairāk zināmi tādā akadēmiskā izpildījumā, bet mēs mēģinājām tos ielikt džezā, lai prezentētu citās valstīs. Pirmoreiz sākām to darīt 2005. gadā MIDEM forumā Kannās, pērn spēlējām Venēcijas džeza festivālā, Pori džeza festivālā. Cilvēkiem tiešām patīk, kas liecina, ka tai mūzikai un pasniegšanas veidam nav ne vainas.
Jums ir arī valsts atbalsts šādai Latvijas mūzikas prezentēšanai ārvalstīs?
Protams, jo bez tā mēs pat nevarētu uz Ameriku aizbraukt. Cepuri nost gan Ārlietu, gan Kultūras ministrijai. Tās abas dara to, kas tām ir jādara. Ar ko tad mēs iziesim pasaulē? Ar kultūru! Ir iesaistīti daudzi cilvēki. Ar Ārlietu ministrijas atbalstu esam sākuši arī festivāla showcase (burtiskā tulkojumā "vitrīna" - red. piez.). "Rīgas ritmi" aicināja ciemos lielu festivālu, koncertzāļu producentus, rādījām, kas mums ir. Tad savukārt "Cosmos" bija Kanādā, mēs ar Intaru Busuli bijām Kanādā. Pērnā gada showcase bija arī tāds kā pēdējais akcents, lai sarīkotu šā gada Amerikas prezentāciju, jo tas bija jau "Blue Note" ierosinājums. Brīnums, bet ar gadiem veidots. Pirmais gājiens izdarīts, nākamgad plānota jau lielāka turneja pa Amerikas rietumkrastu. Savukārt "Rīgas ritmos" nākamgad būs sadaļa "Ņujorkas Universitāte, Ņujorkas Mākslas fonds un "Blue Note" piedāvā".
Zinot, ka Ņujorkas Universitātē māca Džons Skofīlds (John Scofield), Ričards Bona (Richard Bona), Džo Lovano (Joe Lovano) un citi stāri, varam gaidīt viņus Rīgā!
Līdz ar to festivāls attīstās ne tikai pa horizontāli, bet arī pa vertikāli. Turpinām rīkot arī meistarklases, dažreiz pat piespiežot festivāla viesmāksliniekus tādas sniegt, par ko viņi pēc tam paši ir priecīgi, jo jaunie mūziķi tajās dažās dienās jau neiemācās spēlēt skaļāk un ātrāk – viņi iemācās domāt. Un tas ir ļoti daudz.
Tāda sadaļa kā konkurss jaunajiem mūziķiem "Sony Jazz Stage" un attiecīgi laureātu piedalīšanās festivālā ir zudusi?
Nav zudusi. Krīzes iespaidā iepauzēta. Ir jau zināms, ka šāds konkurss noteikti notiks 2014. gadā. Plašākā mērogā, nekā tikai Baltijas ietvaros. Iespējams, ka jauno izpildītāju konkurss "Riga Jazz Stage" varētu notikt jau nākamgad. Bet 2014. gadā tas tiešām būs pilnīgi noteikti. Atminamies, ka Ieva Kerēvica, Intars Busulis un vēl citi talanti nākuši tieši no šā konkursa! Bet tas ir liels darbs. Iespējams, pat lielāks, nekā noorganizēt pašu festivālu. Taču ir jādara, jo "Sony Jazz Stage" pat kļuva par piemēru gan igauņiem, gan lietuviešiem arī organizēt ko līdzīgu.
Ir doma veidot konkursu segmentētāk – piešķirt ne tikai labākā vokālista un instrumentālista titulus, bet ieviest arī bundzinieka, saksofonista un tamlīdzīgas sadaļas?
Noteikti. Mēs jau sākām katru gadu izcelt kādu sadaļu – ģitāra, bass, klavieres, bungas. Nākamais būs saksofons. Skaidrs, ka labi bundzinieki vai saksofonisti katru gadu neuzrodas, bet noteikti veidosim šādas sadaļas. Arī ar citiem instrumentiem, kas neietilpst populārāko vidū – mutes harmonikas, tūba, akordeons... Bet tas vairs nebūs "Sony Jazz Stage", jo "Sony" kompānijai nomainījās vadība un mainījās prioritātes.
Kā vispār ir ar sponsoriem? Skaidrs, ka krīze ietekmējusi daudz ko. Tas pats "Tele 2" ir daudz aktīvāk piedalījies "Rīgas ritmos", tagad viņi vairāk pievērsušies "Positivus". Atsakāmies no džeza, jo finanšu dēļ kaut kas jāatmet?
"Tele 2" arī cepuri nost. Viņi ar mums ir kopā visus šos gadus, sākot jau kopš bundzinieku saieta Saulkrastos, kas bija pirms "Rīgas ritmiem". Tad viņi vēl pat nebija "Tele 2", bet "Baltkom GSM". Ir labāki laiki, ir sliktāki. "Rīgas ritmi" viņiem paliek kā ekskluzīvs projekts. Protams, "Positivus" ir liela pļava, daudz cilvēku, daudz alus un milzu PR. Mums ir koncertzāle ar 1200 vietām, kur cilvēki nedzer alu, bet sēž un klausās mūziku. Līdz ar to, neesam sponsoriem īpaši pievilcīgi, jo vairāk balstāmies uz izglītību, augstvērtīgiem mūziķiem, kas šeit uzstājas pirmoreiz. Arī šogad praktiski 99 procenti festivāla mūziķu Latvijā ir pirmoreiz. Meklējam jaunus talantus, kas šeit vēl nav bijuši, tādēļ darbs ir daudz grūtāks, nekā atvest māksliniekus, ko daudzi jau zina. Laiki nav vieglākie, ir jāiet runāt pie vairāk cilvēkiem, bet par savu produktu nekaunamies.
Skatītāju atsaucība ar gadiem palielinās vai sarūk?
Pirms trim gadiem ieviesām tādu kārtību, ka ar vienu biļeti cilvēks patiesībā redz divus koncertus. Proti, ieviesām dubultkoncertus. Tādā pavasara sērijā katrs no koncertiem būtu unikāls notikums, bet ar to jau festivāls atšķiras no vienkārši koncertsērijas. Katrs mākslinieks aizpilda konkrētu festivāla nišu, ir viena no sastāvdaļām. Ja esi "Tele 2" klients, tad pat par pieciem latiem vari redzēt uzreiz divus pasaules klases mūziķus! Kur nu vēl? Par pieciem latiem citreiz pat nevari paēst... Ja nebūtu sponsoru un visas izmaksas būtu jāatpelna ar biļetēm, tad tās maksātu 40 un vairāk latus. Skatītāji to novērtē un nāk uz koncertiem.
Vai ir tā, ka džezmeņi attiecībā uz honorāru un raideri (tehniskais un sadzīves prasību kopums – red. piez.) ir daudz pretimnākošāki nekā popzvaigznes?
Protams! Tie paši "Take 6", Bobijs Makferins (Bobby McFerrin), Daiana Rīvsa (Dianne Reeves). Tie ir mākslinieki, kas ir lielas zvaigznes, bet viņiem nevajag obligāti krūzīti ar zelta maliņu. Viņu raiders pamatā ir orientēts uz to, lai būtu tie mūzikas instrumenti, kas viņiem nepieciešami, lai būtu ūdens un citas elementāras lietas, kas kalpo tam, lai mākslinieks var augstvērtīgi atskaņot mūziku. Bet viņiem nevajag tikai baltus ziedus, tikai baltas, speciālas ādas mēbeles, kas pagatavotas no pareizā laikā kauta ziloņa...
Džezā faktiski ir tā – jo lielāks mākslinieks, jo pieticīgākas prasības!
Kā notiek mūzikas repertuāra atlase? Tā prasa milzīgu melomānisku laiku?
Tā prasa tiešām milzīgu laiku. Pirmkārt ir tā liste, ko tu gribi. Otrkārt ir tas, ko tu vēlētos, jau zinot cenas. Treškārt ir liste, kurā ir tie mākslinieki, kuri vispār brauc tūrē un attiecīgi ir reāli pieejami. Ir mākslinieki, kurus mēs gaidām jau vairākus gadus. Piemēram, Esperancu Speldingu (Esperanza Spalding). Taču mums ir jākonkurē ar vienlaikus notiekošiem festivāliem Francijā un Kanādā. Tāpēc mēs strādājam kopā ar Igauniju, Lietuvu un Somiju, jo tad māksliniekam var piedāvāt jau četrus koncertus šajā reģionā.
A. Rodrigezs. Foto: Publicitātes foto
Noteikti arī pats kāpsi uz skatuves!
Pagājušogad tiešām kāpu, jo gribējām parādīt "Latvian Evergreens" programmu, taču patiesībā cenšos uz skatuves nekāpt. Ja galva pilna ar grafikiem un atbildību, tad nopietnai muzicēšanai neatliek vieta.
Tu pats vispār izbaudi to festivālu?
Nē! Es izbaudu to, ka salieku programmu un ka viss notiek. Un pēc tam to, ka viss ir beidzies, visi ir aizbraukuši un tevi nav savācis neviens parādu piedzinējs. Un tad tā arī ir – skaties un brīnies: "O, tajā un tajā gadā festivālā bija Petija Ostina (Patti Austin)!" Kad notiek koncerti, esmu aizkulisēs un nemitīgi skatos, kas notiek, telefons ir ieslēgts...
Un kur tu brauc izbaudīt džezu, uzzināt, kas jauns tajā notiek?
Mēs bieži braucam uz citu festivālu showcase. Pēc "Rīgas ritmiem" brauksim uz Kopenhāgenas džeza festivālu. Rudenī būs Izraēla. Tad var izbaudīt. Un atlasīt. Esam diezgan prasīgi, jo mūsu festivālā nav, piemēram, deju zāles, kuru atvēlēt r'n'b un tad tur viss notiek. Mums ir vairāk klausāmmūzika. Un arī mūsu publika ir ļoti prasīga. Vari atvest pat supermākslinieku, bet, ja viņš nav populārs, tad tas nav interesanti. Viena lieta ir audzināt jaunos mūziķus un skolotājus meistarklasēs, otra lieta ir reizē publikas audzināšana un izdabāšana tai. Pirms 15 gadiem satikos ar Pori džeza festivāla organizētāju, teicu, ka taisīšu festivālu, un viņš teica: "Ko tad tu vari taisīt, tev taču nav publikas!" Man toreiz šķita, ka tās ir muļķības – miljonpilsēta, cilvēku pilns! Bet publika ir jāveido. Pa šiem gadiem varu teikt, ka mums ir izveidojusies sava publika. Ir jāstāsta, jārāda. Katrs festivāla mākslinieks ir zvaigzne savā valstī, bet ne šeit.
Džezs nav popmūzika vai rokmūzika. Tas pat, iespējams, ir ekskluzīvāks par klasisko mūziku, jo tās atbalsts jau arī ir neiedomājami liels.
Es domāju, ka nē. Džezs attīstās, un Deivs Šroders, kurš ir Ņujorkas Universitātes vadītājs, teica, ka bijis ļoti pārsteigts par Latvijas džeza mūziku, jo tā ir vairāk orientēta uz publiku. Amerikāņi vairāk spēlē sev. Secinājums bija tāds, ka Latvijā džeza un improvizācijas mūzika ir attīstījusies pa savu ceļu. Līdzīgi bija, kad mēs spēlējām Eiropas valstīs – daudzviet džezs ir kļuvis ļoti intraverts. Mūziķi vairāk spēlē sev. Bet improvizācija var būt arī ekstraverta, vērsta uz publiku. Piemēram, Žilinska bērnu dziesmas, kā "Zaķēns mežā ezi sauc", iedarbojas arī uz itāli vai francūzi. Viņš tajā improvizācijā uztver šīs bērnu mūzikas intonācijas un tas šķiet tuvi un saprotami, un attiecīgi tā improvizācija šķiet tāda pati. Tādēļ ir sajūta, ka esam izvēlējušies pareizu virzienu.
