Ir nosacīts rīts (plkst. 12). Tu dzer šampanieti. Mēdz sākt ar "čempionu brokastīm"?

Jā. Es jau te nesen izgāzos "Radio SWH" (Fredis intervēja Juri Kulakovu par šampanieša tēmu savā raidījumā "Mazā sestdiena"). Protams, ka es dzeru šampanieti!

Laikam ne velti ir uzskats, ka esi viens no ilggadējiem mūziķiem, kurš saglabā rokenrola, bohēmas dzīvesveidu. Tas ir organiski, apzināti, ka neesi meties biznesa lietās un neesi sācis dzīvot, vadoties pēc plānotāja, kā daudzi citi kolēģi?

Jā. Es, protams, varētu sākt tā dzīvot, bet tas mani nevilina, jo esmu domātājs. Man patīk būt vienatnē ar savām grāmatām un domām un nemitīgi nerēķināties ar konkrētiem laikiem. No gēnu viedokļa gan man tas viss ir, jo vectēvam Daugavpilī bija maiznīca, kas saucās "Baranočnoje predprijatije Kulakova". "Kulakova baranku uzņēmums" tātad. Vai labāk - “Kulakova baranku fabrika”! Mans tēvs savukārt vadīja Līvānu mežniecību, kas savulaik bija viena no labākajām Latvijā. Tādēļ, ja vajadzētu... Taču savulaik esmu jokojis: "Kur ir Rīgas bohēmas epicentrs - varbūt pie manis mājās?"

Vārds "bohēma" nemirst, virmo gaisā medijos un visur citur. Kas, tavuprāt, ir bohēma?

Bohēma pamatā ir radošu cilvēku sabiedrība, kuri ārkārtīgi nopietni un atbildīgi strādā katrs savā jomā, bet satiekoties ik pa brīdim atļaujas vaļības un uzdzīvi.

Smieklīgākais, ka tādējādi sabiedrībai rodas mānīgs iespaids, ka viņi visi ir tikai dzērāji. Protams, ja cilvēks piedzeras tā, ka vairs neko nesaprot, tad tā vairs nav nekāda bohēma. Bet masu mediji mēdz pasniegt to tā, ka radošie cilvēki ir tikai dzērāji.

Tu esi ļoti iecienīts personāžs dzeltenajā presē. Kā tu pats to izskaidro?

Es nezinu. Man nav izskaidrojuma. Manis medijos ir par daudz. No otras puses – kad spēlējām un arī uzdzīvojām kopā ar Jāni Lūsēnu, tad jautrā prātā cilvēkiem teicām – bet kā, mēs taču esam ģēniji! No šāda skatu punkta viss ir likumsakarīgi.

Radinieku sakarā tu minēji Līvānus. 22. jūlijā tev tiks piešķirts šīs pilsētas goda pilsoņa tituls. Pats to uztver ar humoru vai tev ir pacilātība par šo faktu?

Humora nav, tas vienkārši ir iepriecinoši. Pacilātība noteikti ir. Pateicība Līvāniem, jo tur tiešām man viss ir sācies. Mans tēvs gan ir no Daugavpils, mamma no Sventes un iespējams, ka gājusi skolā kopā ar Ilmāru Dzeni. Viņa to īsti neatceras, bet viņa dzimtās mājas ir blakus Sventes muižai, kur uzņem tos seriālus. Taču tēvu laikam 1956. gadā norīkoja vadīt Līvānu mežniecību, vecāki apprecējās un tur tad es arī uzrados. Sešu gadu vecumā mani aizveda uz mūzikas skolas klavieru nodaļu, un skolotāja man mācīja likt pirkstiņus un skaitīt: viensi, divi, trīsi, četri. Es domāju – kas tur par rīsiem? Teicu, ka gribu uzreiz spēlēt ar abām rokām! Kaut kā viņa mani nesaprata. Vecāki iegādājās klavieres māsai, uz mājām nāca privātskolotājs, un man radās interese. Māsa beidza bērnu mūzikas skolu, bet tas bija arī viss. Man gan arī tā sagatavošanās beidzās dramatiski – smagi satraumējos, braucot ar trīsriteni. Nospruka kāja no pedāļa un tās īkšķis trāpīja starp ķēdi un zobratu. Taču jau kādā 5. klasē sapratu, ka mani tomēr fascinē tā muzicēšana, ko redzēju apkārt, un lūdzu vecākiem, lai viņi aizved mani uz mūzikas skolu. Klavierēm jau bija par vēlu, atlika akordeons vai pūšamie.

Gribēju trompeti, bet mamma teica, ka smuki varēšu vakaros akordeonu uzspēlēt. Iestājeksāmenos mani negribēja pieņemt, jo, tāpat kā tagad, neko nevarēju nodziedāt.

Ritma izjūta bija, bet kaut kāda saite man trūka un joprojām trūkst starp dzirdi un balss saitēm. Taču Līvānos bija viens brīnišķīgs skolotājs – Jānis Griezāns. Izbijis matemātikas skolotājs un amatiermūziķis, kurš kļuva neredzīgs un mūža nogali nostrādāja par akordeona skolotāju bērnu mūzikas skolā. Viņam bija viens jautājums – mamma grib vai puika grib? Ja puika grib, tad viss kārtībā. Viņš ir mans pirmais skolotājs mūzikas estētikā un filosofijā. Tādēļ varu teikt, ka Līvānos tiešām viss sākās. Vēlāk spēlēju arī skolas ballītēs kopā ar tagadējo etnomuzikologu Valdi Muktupāvelu.

Ir skaidrs, ka tev šo titulu nepiešķir no zila gaisa.

Jā, turklāt tur joprojām atrodas vecāku mājas. Kad ir laiks, aizbraucu ciemos.

Ko gaidīt 22. jūlijā? Esi sagatavojis ko īpašu par godu titula piešķiršanai?

No "Pērkona" puses nē, bet man ir uzticēts sacerēt Līvānu himnu. Man piesūtīja Līvānu vidusskolnieču dzejoļus, bet, godīgi sakot, tie ir diezgan neveikli. Koriģēju, lieku kopā. Ir trīs varianti, no kuriem tagad jāizvēlas.

Kā jāskan Līvānu himnai? Ar patosu, vieglumu, ātri, lēni?

Tas ir labs jautājums. No konservatīvām pozīcijām himna ir universāls, svinīgs skaņdarbs, kas būtu piemērots atskaņošanai visdažādākajos aranžējumos, sākot no solo dziedājuma un beidzot ar koriem un simfoniskajiem orķestriem. Un tai jābūt samērā vienkāršai, lai arī tauta var pievienoties. Šos kritērijus definējām, kad biju žūrijā, kas izvēlējās Jūrmalas pilsētas himnu.

Tātad Līvānu himnu arī sacerēji, tomēr vadoties pēc šiem pašiem kritērijiem?

Jā, bet izsakot mīlestību pret dzimto pilsētu.

Vai tikai tā šķiet, vai tiešām ar "Pērkonu" esat sākuši atkal koncertēt krietni biežāk?

Mēs jau paši neko nedarām. Tas ir līdzīgi kā ar dzelteno presi. Arī par "Pērkonu" interese pēdējā laikā ir ļoti augusi. Varbūt tas ir saistīts ar 30 gadu jubileju. Taču paši tiešām neorganizējam savus koncertus, mūs aicina.

"Pērkonā" arī saglabājusies bohēma vai drīzāk ir tā, ka savācaties, nospēlējat un braucat mājās?

Tas ir mānīgs priekšstats, ka visi klīst ar vīna glāzēm un alus kausiem. Šādos sarīkojumos gan tas pieder pie lietas, ja neesi pie stūres. Taču mēs drīzāk sabraucam kopā ar trīs mašīnām, nospēlējam un... braucam mājās.

Šogad Imantdienās vairs nepiedalījās "Menuets". "Autobuss debesīs" izpildīja funkciju spēlēt populārākās Imanta Kalniņa dziesmas, lai tauta var dziedāt līdzi. "Menuets" ir iepauzējis vai beidzies?

"Menuets" oficiāli ir pasludinājis, ka beidz savas skatuves gaitas. Tai pašā laikā, ja kāds ļoti vēlas redzēt "Menuetu", tad tas arī var savākties kopā. Pēdējais gadījums bija pirms Jāņiem, kad Ventspilī tika pasludināts Zilais pludmales karogs. Tad uzstājāmies Reņķa dārzā pēc kāda gada pauzes. Paši gan vairs koncertus tiešām neorganizēsim.

Kā zināms, tu spēlē ne tikai ar "Pērkonu" un "Menuetu", bet ik pa laikam pievērsies arī nopietniem, lielas formas skaņdarbiem. Nesen, piemēram, bija kantātes "Sarkanais vilciens" pirmatskaņojums Dzelzceļa muzejā. Tev ir nepieciešamība izteikties lielākas formas darbos, pats tos iniciē vai tie tomēr vairāk ir pasūtījuma darbi?

Visi šie lielie darbi ir iniciatīva no malas, jo man komponēšana ir mokošs process. Manī nav Mocarta viegluma, man mūzika neplūst ārā pa visām porām. Es ļoti pie tās piestrādāju. Tai pašā laikā akadēmiskā izglītība ļauj to darīt. Un Latvijas Mūzikas informācijas centrs jeb lmic.lv komponistu sadaļā par mani ir izvilcis citātus no intervijām, kur esmu kādreiz teicis, ka rokmūzikā man pietrūkst simfoniskuma un simfoniskajā mūzikā rokmūzikas. Paldies dievam, man ir bijusi iespēja šīs abas lietas savienot.

Kulakovs darbībā. Foto: LETA

Savulaik tu ļoti aizrāvies ar mēģinājumiem spēlēt ārtroku kā "Emerson, Lake & Palmer" un Riks Veikmans. Tagad nav vēlmes savākt atkal tādu Latvijas "Emerson, Lake & Palmer" un uzspēlēt, piemēram, festivālā "Rīgas ritmi"?

Ai... Savā būtībā es esmu ārkārtīgi konservatīvs. Koķetējot ar to, ka man ir lielummānija, man tomēr patīk lieli izpildītāju sastāvi. "Pērkons" ir rokenrols ar pievienotu "art", bet man tomēr prasās arī kamerorķestris, koris un tamlīdzīgi. "Vēstules uz bruģa" (Jura kantāte-veltījums 1991. gada barikāžu dalībniekiem, upuriem, piederīgajiem) ir līdz šim visbombastiskākais projekts. Tad uz skatuves bija apmēram 100 cilvēki un 74 mikrofoni.

"Pērkons" jau arī savulaik sāka jaudīgi – ar pirotehnikas izmantošanu koncertos. Ja tagad kādam pasaka atslēgas vārdus "roks" un "pirotehnika", tad pirmā asociācija ir ar "Rammstein". Ko tu saki par šādu sevis pasniegšanas veidu – tas viņiem sanāk organiski?

Jā, jā, jā. Esmu redzējis DVD. Tas ir pārliecinoši, man patīk.

"Pērkonam" nav vēlme uztaisīt šādu "Rammstein" veida projektu, lai jaunā paaudze pamanītu – tas "Pērkons" taču ir tāds mūsējais "Rammstein"!

Laba doma! Kādreiz pirotehniķa uzaicināšana tiešām bija ikdiena. Mēs gan 21. maijā spēlējām Ikšķilē un tad man uz sintezatora bija poga. Nebija gan sarkanā, bet pelēkā krāsā, taču man tika pateikts, ka tur kaut kas vienmēr galā būs – kad man ienāk prātā, lai tikai spiežu! Bija arī! Agrāk mūsu pirotehniķi zināja repertuāru un kad ir jāspiež, bet šoreiz nācās to darīt pašam.

Vai "Pērkons" kādreiz ir spēlējis arī kaverversijas?

Pašā jaunībā, kad vēl spēlējām ballītes.

Ļoti gribētos dzirdēt grupas "Pērkons" kaverversiju "AC/DC" dziesmai "Thunderstruck". Tam vajadzētu labi iet kopā!

YouTube viens draugs ir samontējis "Thunderstruck" video ar "Pērkona" dziesmas "Pērkons dārd" audio. Tiešām labi iet kopā, tas ir patiesi uzjautrinoši!

"AC/DC" kaverversija "Pērkona" dziesmai

To, ka "Pērkons" būs bez Leona Sējāna, kurš aizbrauca uz Vāciju apraudzīt mazbērnus. Tādēļ būs jam session ar tiem ģitāristiem, kas tur apkārt būs. Leona vietā stāsies četri ģitāristi: (Armands) Alksnis, (Ainars) Virga, (Fēlikss) Ķiģelis, (Tomass) Kleins un varbūt vēl kāds. Man nāksies izvēlēties vienkāršākus skaņdarbus, lai viņus pārāk neapgrūtinātu. Bet izskatās, ka būs daudz improvizācijas un jautrības!

Izklausās pēc laba iemesla, lai dotos uz "Saldus sauli" - grupa "Pērkons" un "Saldus saule Guitar All-Stars"!

Jā, tieši tā!