Nu jau kārtējais Saulkrastu džeza festivāls. Tie tev primāri ir svētki vai darbs?

Variants trešais – gan viens, gan otrs kopā.

Organizējot festivālu jau ilggadēji, katrreiz centies izdomāt ko jaunu vai iet jau pa iestrādātu taku?

Arī abpusēji. Bet šis gads izceļas ar to, ka rada atgriezenisko saiti. Proti, sākām 1997. gadā, un šoreiz katru festivāla dienu ir skatāmi sastāvi, kuros darbojas tie, kas kādreiz piedalījās mūsu pirmajās meistarklasēs, nu jau pastudējuši tālās zemēs un atgriežas, lai uzspēlētu. Zināmākais no mūsu audzēkņiem bija Rihards Zaļupe. Šogad viņš pirmo gadu pat ir k viens no bundzinieku pedagogiem! Tas pirmoreiz liecina, ka paaudze ir nomainījusies, cilvēki ir nobrieduši, pieredzes pilni un nav neinteresanti. Nebaidīsimies šo vārdu – izveidojusies jauna Latvijas džeza mūziķu paaudze!

Ja vēl nesen bija tikai daži, tad tagad ir jau daži desmiti ļoti labu džeza mūziķu.

Joprojām liec uzsvaru uz izglītību un festivālu izcel sekundāri?

Ne gluži sekundāri. Abas lietas ir ļoti cieši saistītas. Ir vajadzīga tā jaunā paaudze, citādi kam tad tas festivāls vispār drīz būs vajadzīgs? Pats par sevi festivāls ir zināma zīmēšanās lieta. Ir skaidrs, ka šāda tipa mūzika tāpat sevi neatpelna.

Cenšaties arī saglabāt maksimāli džezīgu formātu? Piemēram, "Rīgas ritmi" sākuši variēt aizvien plašāk.

Šobrīd ar tīkamu smīnu varu pateikt, ka esam palikuši vienīgie, kuriem nosaukums ir palicis nemainīgs. It kā šauri ņemts, taču džeza izpausmes ir tik plašas!

Piemēram, Montrē džeza festivālā ir piedalījušies pat "ZZ Top"! Rodas jautājums – kas vispār mūsdienās ir džeza festivāls?

Komercializācija uzspiež noteikumus. Ja vēlies plesties tālāk, tad tev ir jāpiesaista iespējami plašāka publikas masa. "ZZ Top" pati par sevi ir vērtība. Esmu šos vīrus arī saticis klātienē un pēc komunikācijas ar viņiem sapratu, ka viņi ir labestības iemiesojums, bet tai pašā laikā ar saviem striktumiem un skatuves skabargām... Taču līdzīgas lietas notiek arī citos džeza festivālos, piemēram, Pori, Somijā. Ir džezs, bet arī... Vai tas ir labi? Droši vien, ka arī labi, bet tās miksa lietas, kā zināms, tomēr pie labas veselības nenoved.

Katram festivālam ir svarīga arī lokācija. Saulkrastu gadījumā "Minhauzena undas" teritorijā tiešām panākama lieliska intimitāte. Saulkrastu estrādi atmetāt kā nevajadzīgu džeza festivālam?

Daudzi uzsver šo patīkamo intimitāti. Un džezs nav tirgus laukuma mūzika. Par estrādi - ja mēs zinātu katras sievietes patieso vēsturi, diez vai mēs vispār kādreiz apprecētos. Saulkrastu estrādes patieso vēsturi mēs esam spiesti zināt. Tur to intimitāti nepanākt.

Tālis plus bungas ir emocijas. Foto: LETA

Protams! Tie cilvēki, kas brauc ciemos, ir fantastiski. Var jau iemācīt tikai tehniskas lietas, taču, ja tam nav otras, garīgās puses, tad tas nav nekas daudz. Tādēļ saviem studentiem augstskolās uz jautājumu – kas būs šogad, vai būs kādas pasaules mēroga zvaigznes – atbildu: "Mīļie draugi, varat parādīties festivāla meistarklasēs uz nedēļu, nekas var nenotikt sešas dienas, bet septītajā no rīta kāds it kā garām ejošs teikums var pamainīt jums dzīvi!" Un tas nav pārspīlēti, jo tie skolotāji māk izteikties tieši un trāpīgi. Protams, nekas tāds var arī nenotikt, bet, ja tu nepiedalies, tad nekas tāds točno nenotiks!

Kur turpini savu pedagoģisko darbu ārpus festivāla?

Rīgas Doma kora skolā, kur esmu Mūsdienu un džeza mūzikas nodaļas vadītājs, joprojām arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā un nu jau arī Latvijas Mūzikas akadēmijā. Džeza lauciņš pa šiem gadiem akadēmiskajā vidē ir ļoti attīstījies un dod acīmredzamus augļus – mums ir Jelgavas bigbends, "City Jazz" bigbends, "City" jauniešu bigbends, "Mirage Jazz" bigbends... Kādi 6-7 bigbendi, kad vēl pirms dažiem gadiem bija knapi viens.

Vai saviem studentiem mēdz arī teikt, ka ir jēga sasniegt augstāko akadēmisko grādu, kā to esi izdarījis pats, un paralēli izglītot sevi reālajā dzīvē koncertos, meistarklasēs un tamlīdzīgi?

Šī ir duāla pasaule. Akadēmiskā izglītība netraucē, bet būt tikai akadēmiķim... Un kur tad paliek prakse? Būt tikai praktiķim arī nav slikti, ir pasaulē labi piemēri, bet, jo vairāk tu redzi lietu kopsakarības, jo tev ir vairāk ko teikt un tu centies dalīties. Kad sasniedz jau labu izteikšanās līmeni, tad kāds arī grib tevi dzirdēt. Es domāju - arī uz skatuves.

Gudri runājam par džezu, augstāko akadēmisko grādu, bet savulaik esi bijis arī pašmāju rokenrola vēstures liecinieku "Modo", "Eolikas", "Sīpolu" dalībnieks. Atkalapvienošanās, lai arī tādā pārlietā mērcē, tev vēl ir interesanta?

Pirms pāris gadiem ar "Sīpoliem" izveidojām retrospektīvu ierakstu. Grūti spriest, cik tas sanāca kvalitatīvs, bet mums, arī man tātad bija svarīgi, ka tās idejas, kas tolaik tika izdziedātas un izspēlētas, bija sociāli aktīvas.

Džezs ir instrumentāla mūzika, un tai ir spēks vienmēr. Vokālai mūzikai ir vārda spēks, kas ir kontekstā ar to, kas notiek sociumā. "Sīpoli" bija ja ne pati aktīvākā, tad viena no aktīvākajām sociālā rokenrola grupām.

Ja mēs runājam par "Modo" un "Eoliku", tad tas nav ne labi, ne slikti. Tajā laikā tas mums sagādāja gandarījumu. Dažas dziesmas ir palikušas vērtīgas un veido latviešu rokmūzikas klasiku. Vēl tagad atceros, kā Dzintaros spēlējām Zigmara Liepiņa "Vēl ir laiks", un starp mums un skatītājiem stāvēja miliču ķēde ar suņiem. Tas bija tāds laiks, un tas bija mūsu protests! Kura šobrīd ir sociāli tiešām aktīva rock, jazz vai jebkāda cita stila vienība Latvijā?

Varbūt nav tik izteikti pret ko protestēt?

Man šķiet, ka daudzi nemaz negrib to darīt, jo gan jau kaut kā izvilks. Jautājums – līdz kam? Un ko vispār nozīmē – gan jau kaut kā?

Tevi ir mēģinājuši aicināt pievienoties politiķu rindām?

Ir mēģinājuši. Protams, man nav vienalga, kas notiek. Bet tas ir reāls darbs, kas ir jāmāk. Es negribētu būt tikai ģīmetne kaut kādu spēku rokās. Labāk daru to darbiņu, par ko varu teikt - esmu sācis saprast, kāpēc es to daru. Man šķiet, ka vienai lielai daļai, kas atrodas politikas laukā, vēl tāls ceļš ejams, lai viņi saprastu, kāpēc viņi to dara un kā vārdā.

Rokenrols vienmēr bijis kaut neliela, bet vienalga dumpinieciskuma paveids pret pastāvošo iekārtu. Džezā arī kas tāds ir iespējams, it īpaši mūsdienās?

Džeza vēsturē ir bijuši dažādi piemēri. Bet vispār jau nav mūzika mūzikas pēc, kā tas varētu šķist attiecībā uz to pašu džezu. Diksilends bija kultūras pārmantojamība, kas bija starp izklaides un kara mūziku ar Eiropas klasiskās mūzikas piešprici. Melnie uzskata, ka džezs ir viņu mūzika. Tam apakšā ir kas? Protests pret apspiestību! Mūsdienās protests džezā drīzāk izpaužas kā jaunrades meklējumi. Latvijā, piemēram, ar to nodarbojas trio "3Stick". Tie ir reāli jauni cilvēki, kas meklē savu ceļu. Džezā, protams, ir jāzina zināmi kanoni, bet ir jāiet tālāk – ko tu vari pavēstīt no sevis ar zināmo izteiksmes līdzekļu palīdzību?

Džeza festivāls noteikti nav elitārs pasākums. Pat biļešu cenu ziņā tas ir viens no demokrātiskākajiem pasākumiem visā apritē. Mēs arī izmantojam skatuvi Saulkrastu centrā un garāmgājēji piestāj un paklausās, nemet līkumu. Interesentu vispār kļūst arvien vairāk, jo džezs tiek uztverts kā alternatīva iespēja redzēt kaut ko citu ārpus pārsātinātā popmūzikas tirgus. Publika Latvijā vairojas, neskatoties uz to, ka cilvēku valstī kļūst mazāk...