Ir festivālu laiks – jūlijs, un tu esi meties tajā iekšā ar pilnu krūti. Tūres grafiks ir tam spilgts apliecinājums. Tu taču esi biznesmenis, iesaistījies arī politikā, varētu pateikt – pie velna visu to koncertēšanu!

O, nē. Es vienmēr esmu bijis mūziķis, kurš ik pa laikam paralēli pievēršas kam citam. Gribēju pa īstam atgriezties uz skatuves jau pērn. Patiesībā jau mēdzu uzspēlēt ik pa laikam, bet tagad esmu nolēmis spēlēt visu laiku. Pērn bija arī jauns albums, esam uztaisījuši īsfilmu "The Most Expensive Band in the World" ("Pati dārgākā grupa pasaulē"), ko var lejupielādēt mūsu mājaslapā (sk. resursus), un mums pat ir gatavs materiāls nākamajam albumam.

"Louie Fontaine & Starlight Searchers" (no kreisās): M. Burkevics, G. Cooper, L. Fontaine, E. Kronbergs un V. Krieviņš. Foto: Publicitātes foto

Runājot par filmu, tās nosaukums radies krīzes ietekmē?

Drīzāk tas vienkārši labi izklausās. Nekad neesmu spējis savienot ekonomiju ar mūziku, jo pagātnē veidoju ļoti dārgus skatuves projektus. Piemēram, "Beat Machine" ar milzu bungu mašīnu vai koncertuzvedumu ar daudziem cilvēkiem uz skatuves. Tādēļ filmas nosaukums ir īstais, lai atspoguļotu alternatīvās mūzikas skatuvi. Varbūt tas klubu īpašniekiem atgādinās, ka mums arī vajag kaut ko maksāt, jo viss izmaksā lielu naudu. Pateicoties saviem garajiem matiem, esmu filmā viens no žīdiem, kurš nolēmis koncerta ieejas biļešu cenu pacelt nebijušos augstumos. Protams, uz koncertiem cilvēki vairs nenāk, tikai daži miljonāri ar koferiem, kas toties ir pilni ar naudu. Un grupai tas atmaksājas!

Un kur tad paliek rokenrols?

Bet mums taču vajag naudu – labi jāizskatās, jāvelk labas drēbes, jāpērk instrumenti...

Tad filmā noteikti arī nav ainas ar ģitāras sadauzīšanu?

Nē, šoreiz nav un arī vairs nedaru to koncertos, bet agrāk ir gadījies.

Tu spēlē arī blūza festivālos. Lietuvā, Polijā, tagad Siguldā. Esi drīzāk blūza mūziķis vai tomēr pieskaiti sevi rokenrolam?

Kaut kur pa vidu. Mēs īpaši nemainām programmu atkarībā no festivāliem, jo iederamies gan rokā, gan blūzā. Es savu mūziku varētu nodēvēt par alternatīvo blūzu. Blūzs ir pamats, bet ir daudz citu elementu. Turklāt pats vārds "blūzs" jau ir ieguvis dažādas nozīmes atkarībā no tā, kurā pasaules malā atrodies. Esmu spēlējis arī tādu standarta blūzu, bet man pietiek, vairs negribu.

No tevis organizētā "Fontaine Festival" programmas noprotams, ka neesi atstājis sarūsēšanai arī savu slaveno bungu mašīnu – tā uzspēlēs kopā ar perkusionistu Nilu Īli!

Jā, kādu laiku neesmu to rādījis, un tas patiesībā ir ļoti skumji, jo bungu mašīna ir amizants darinājums.

Varētu pat lietot vārdu "traks"! Kā tu vispār pamanījies to uzbūvēt? Sākās ar to, ka pieriebās visi bundzinieki?

Tieši tā! Es vēlējos panākt pilnīgi savādāku bungu skanējumu, nekā ierasts. Biju noguris no tās metronomiskās bungošanas. Gribēju tādu netīrāku, grabošāku, sēcošāku blūza skanējumu arī attiecībā uz bungām. Sākumā bija doma uztaisīt tādu kā leijerkasti, lai pats varu ar roku griezt to rokturi. Bet tad sapratu, ka var iet arī tālāk. Manam tēvam piederēja metālapstrādes fabrika, devos uz to un sāku būvēt ko pilnīgi jaunu. Iesākumā tā bija tikai metāla roka, kas kaut ko sit, bet vēlāk jau radīju sarežģītāku mašīnu, kas darbojās ar rata palīdzību kā pulkstenis. Tas ir līdzīgi kā pašspēlējošās klavieres. Pirmā uzbūvētā mašīna sadega, bet tā bija no metāla, tādēļ skāde nebija tik liela. Taču vienalga uztaisīju jaunu, mazāku, jo pirmā bija par lielu – četrus ar pusi metrus gara! Vajadzēja kādas piecas vai sešas stundas, lai to vispār uzmontētu uz skatuves, kas radīja grūtības paspēt uz koncertu nākamajā dienā... Jaunā mašīna veidota no alumīnija, tādēļ ir vieglāka, bet joprojām ne viegla un arī ne maza.

Louie Fontaine slavenā bungu mašīna

Tas izklausās pēc zinātniskā projekta!

Jā, tāds tas arī ir! Jaunā mašīna daļēji strādā ar elektrības palīdzību, bet vajadzīgs arī operators, kurš to darbina manuāli.

Kas izmaksā vairāk – tāda mašīna vai īsts bundzinieks?

Bungu mašīna izmaksā daudz vairāk. Tās radīšana vien izmaksāja vairāk nekā 40 000 dolāru! Tādēļ jau saku, ka nemāku apvienot ekonomiju ar mūziku!

Pasaulē ir vēl kāda līdzīga bungu mašīna?

Amerikā ir viens džeks, kurš uztaisīja ar degvielu darbināmu bungu mašīnu, kas darbojas ar visiem sprādzieniem. Bet tas ir savādāk. Ar ko mana mašīna primāri atšķiras kaut vai no pieminētajām pašspēlējošajām klavierēm, ir tas, ka to var sagatavot nākamā skaņdarba atskaņošanai iepriekšējā skanēšanas laikā, nomainot vajadzīgās atveres. Kombināciju skaits ir neierobežots. Var arī mainīt sitienu stiprumu un ātrumu. Tādēļ ir vajadzīgs operators. Un rezultāts ir ļoti dzīvs, jo nerodas sajūta, ka spēlē ar tipisko eletrisko bungumašīnu. Un operatoram noteikti ir jābūt mūziķim, jo to mašīnu nav nemaz tik vienkārši spēlēt.

Tas izklausās tik amizanti, ka par to varētu runāt vēl un vēl, bet turpinām ar aktuālākām lietām. Šajā nedēļas nogalē uzstājies gan "Summer Sound" festivālā Liepājā, gan "Blūza svētkos" Siguldā. Tiešām nebūs nekādas atšķirības tajā, ko darīsiet uz skatuves?

Īpaši nē, bet viena liela atšķirība varētu būt. Saņēmu vēstuli no Liepājas domes, ka Uldis Sesks (Liepājas domes priekšsēdētājs – red. piez.) vēlas ar mani cīnīties uz "Summer Sound" skatuves!

Cīnīties tiešā vārdā nozīmē?

Jā! Tas nozīmē, ka Uldis Sesks kausies ar mani uz skatuves Liepājā!

Ja tu tā saki... Ja jau pieskārāmies politikai, tad visupirms jautājums – kāpēc tu vispār iesaistījies šajās norisēs? Un pie reizes – kāpēc ir šī nemitīgā nesaprašanās ar vietējo Liepājas varu?

Kā gan es varu saprasties? Man vienkārši apnika. Mēs nemitīgi strīdējāmies ar pilsētu, lai iegūtu atļauju tam un tam, un vēl tam. Katru gadu viņi centās slēgt mūsu festivālu. Viss tikai tādēļ, ka nespēja iegūt no mums nekādu labumu. Bet es nemīlu dalīties! Tad es sapratu, ka ir pēdējais laiks iesaistīties tajos lemšanas procesos pašam. Un tam ir rezultāti! Arī citi ir sākuši iebilst, nejūtos vairs vientuļš. Protams, pēc šīs iesaistīšanās ar mani ir notikušas vairākas sliktas lietas.

Neteikšu, ka konkrēti tas vai cits cilvēks ir to nodarījis, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka ugunsgrēks klubā un mēģinājums aizdedzināt arī Liepājas viesnīcu ir cieši saistīti ar manu iesaistīšanos politikā.

Tāpat visi tie tiesu procesi par etiķetēm un pārējām muļķībām. Tas tikai pierāda, cik tālu cilvēki ir gatavi iet, lai aizstāvētu savu mazo krēslu. Smieklīgi. Protams, es šajā spēlē esmu klauns un man ar to nav problēmu, bet esmu priecīgs, ka Liepājas domē ir manāmas pozitīvas izmaiņas.

Ugunsgrēku sakarā tā arī nav nekāda atrisinājuma?

Tiek mēģināts visu notušēt, pat neskatoties uz iebildumiem no Dānijas valdības puses. Sākumā tika izmisīgi mēģināts pierādīt, ka tā ir mana vaina. Elektrība un tamlīdzīgi. Trīs dažādi eksperti ir pateikuši, ka tas tā nav. Taču vienalga nav nopratināts neviens aizdomās turamais. Un ne tikai pēc kluba nodedzināšanas un ugunsgrēka viesnīcā Tanzānijā, bet arī pēc mēģinājuma ar benzīnu aizdedzināt viesnīcu Liepājā.

Izklausās briesmīgi. Par jaukākām lietām. Kā tu pats izskaidro savu kulta personas statusu ne tikai Liepājā, bet arī citviet Latvijā? Daudzi cilvēki pat no Rīgas mēdz speciāli braukt izklaidēties uz tavu klubu Liepājā...

Grūti pateikt, bet es to skaidrotu ar attieksmi – cilvēkiem patīk, ka es strādāju un dzīvoju tā, kā vēlos. Daru lietas, kas nav ietekmētas no tā sauktā meinstrīma, daru tā, kā es jūtu. Un cilvēki nevar to nejust. Dodu iespēju uzstāties jaunām grupām, aicinu ne pašus komerciāli ienesīgākos māksliniekus, apzināti izvairos no vienu un to pašu grupu aicināšanas, lai nesāktos atkārtošanās.

Es nesaku neko sliktu par Latvijas grupām, bet tu nevari ļaut vieniem un tiem pašiem māksliniekiem uzstāties savā klubā atkal un atkal.

Pie manis viena grupa spēlē vienreiz vai maksimums divreiz gadā. Darbojos ilgtermiņā, nemēģinot gūt panākumus uzreiz, un tas arī nes rezultātu.

Kāpēc izvairies no kluba atvēršanas Rīgā?

Esmu par to domājis. Rīgā noteikti vajag tāda izmēra alternatīvo klubu, jo tie, kas ir, ir pārāk mazi. Bet Rīga manā uztverē vienmēr ir bijusi pārāk "modīga". Visi vienmēr meklē, kas ir jaunākais, "karstākais", kurp doties. Un tad pēc trim mēnešiem tā jaunā vieta ir mirusi.

Katrreiz cenšos piedāvāt ko jaunu. Šoreiz tās būs drupas pie kluba. Tās ir kā puspagrabs, ir restaurētas, tiks uzlikts jumts un tur varēs notikt daļa no festivāla koncertiem. Būs arī skatuve pašā klubā, vēl viena tā pagrabstāvā, kā arī "Fire Bar", "Prison Bar" un vēl būs "Gypsy Camp". Ļoti interesants projekts atbrauks no Spānijas - "Free to Dream", kas ir jam session skola Barselonā. Apmēram 20 cilvēki, kuri būs Liepājā desmit dienas un sniegs arī meistarklases. Viss tiks filmēts un pēc tam tiks izdots DVD. Viņi brauks uz šejieni ar visiem instrumentiem, ieskaitot "Hammond B3" ērģeles! Kopumā festivāls varēs uzņemt apmēram 5000 cilvēku. Domāju, ka festivāls ir atradis savu seju. Apzināti liekam uzsvaru uz iekštelpām, jo nemaz nevēlamies to veidot lielākām ļaužu masām. Šis ir pilsētas, nevis "telšu" festivāls. Un mēs arī cenšamies koncentrēties uz jaunām, interesantām grupām no dažādām pasaules malām. Piemēram, šā gada hedlaineri "Torture Squad" no Brazīlijas jau patiesībā ir pie mums spēlējuši, bet pēdējā laikā uzņēmuši apgriezienus un sākuši braukt tūrēs ar "Overkill", "Sepultura" un tāda līmeņa grupām. Es uzskatu, ka festivāliem ir jāveicina grupu izaugsme. Un galvenais "Fontaine Festival" ir mūzika...