Perkusijas pēc savas būtības ir kaut kas dzīvs – sava iekšējā ritma atrašana un tamlīdzīgi. Kādi iespaidi pēc pirmās saspēlēšanās ar ritma mašīnu?

Ir interesanti, jo tā nav parasta mašīna. Tā darbojas ar gaisa spiedienu, nav runa tikai par elektrību. Un tas foršums jau ir tajā, ka pats Luijs (Fontēns) arī darbojas ar to mašīnu. Apmēram tāpat kā dīdžejs. Piemēram, AG jau ne tikai griež to plati – viņš ap to dzīvi, radoši darbojas. Mēdzam uzspēlēt kopā, un es dzīvi darbojos līdzi ar perkusijām. Un tāpat būs ar šo ritma mašīnu. Turklāt pieslēdzām klāt arī basģitāru, un iespējams, ka pats Fontēns procesā vēl piespēlēs arī ģitāru. Vēl mēs arī uzdziedāsim, lai ritms nav tik nomācošs. Mums, ziemeļu tautām, kā zināms, vispār ritms nav tas primārais, izteiktāks tomēr ir melodiskums.

Tātad nebūsiet tikai divatā – sastāvs būs lielāks, performance iespaidīgāka.

Būsim vismaz trijatā, ja ne četratā, jo tās mašīnas sakarā ir atsevišķas tehniskas lietas, ar kurām viens cilvēks nevar tikt galā. Vēl vajadzīgs tāds kā operators, kurš visu iestāda, lai Fontēns var pienākt, vēl šo un to pamainīt un jau spēlēt.

Tev jūtami ir radusies interese un sajūta, ka viss notiks. Nav tā, ka pamēģināji un saprati – ne vella te nebūs!

Man patīk, un Fontēns arī ir patīkami pārsteigts, jo mēs jau uztaisījām vairākas kompozīcijas, kas atšķiras viena no otras gan tēmā, gan ritmā, gan dinamikā. Protams, ar visiem šova elementiem, lai iesaistītu publiku un radītu kontaktu. Jā, vēl izskatās, ka slēgšu klāt arī sampleri. Iemesls tam ir tāds, ka dzīvajā apskaņot visas perkusijas šādā kontekstā ir pagrūti – es vienkārši pazudīšu tajā mašīnas metāliskajā troksnī. Basu vēl var izcelt, jo tā ir elektroniska ierīce, bet man vajag sampleri. Tas ir tāds speciāls perkusiju sampleris. Bet būs, protams, arī dzīvās perkusijas. Beigu beigās salikums ir labs – gaiss, dzīvais, elektronika, balss. Skaista buķete. Pirms tam arī nezināju, ko es īsti tur pasākšu, bet sākām intensīvi darīt, un parādījās dzirkstele un arī jēga. Ar to mašīnu var radīt neizsmeļamu daudzumu ritmu un, šo un to papildinot, var panākt pavisam interesantas lietas. Mums jau ir plāniņš arī nākotnei. Vienīgais to aparātu ir pagrūti pārvadāt...

Bija pat vēl trakāk. Cilvēki to nevēlējās saprast. Sākotnēji pat bija ne gluži tāds kā naids, bet attieksme – ko tu te, baltais, centies izdarīt, ja tas ir jādara melnajiem? Es domāju, ka šobrīd tas tiešām ir krasi mainījies. It sevišķi tādēļ, ka es nemaz nepretendēju būt melns afrikānis. Pēc dokumentiem esmu latvietis, kas es esmu savās asinīs, to mēs nemaz nevaram īsti zināt, jo vēstures gaitā viss ir malies un malies uz riņķi. Bet, ja es šo savu lietu jūtu, un to cilvēki sajūt arī tad, kad uzspēlēju Āfrikā, tad esmu priecīgs darīt to, kas citiem var nest prieku. Es to daru ar ritmu. Citi to dara ar dziesmu. Tieši tāpat izsaku savas domas ritmos. Paliku pie sava, un tagad man jau ir skola, studija un galu galā cilvēku cieņa.

Tu Latvijā jau esi izaudzinājis sev līdzdomātājus. Vai tagad ir sajūta, ka perkusionistu projektu ir arvien vairāk, notiek attīstība šajā jomā?

Jā. Tie paši zināmie "Auļi", Matīss Akuraters no "Lidojošā paklāja". Viņam gan bija savi iedīgļi ar indiešu mūziku, bet arī viņš nāca pie manis mācīties. Taču viens no pašiem pirmajiem bija tieši Mikus Čavarts no "Auļiem", kurš nāca un sāka mācīties. Viņš arī jau bija sācis pats darboties ar dažādiem ritma instrumentiem, bet līdzdomātāji dod pārliecību, ka tas ir jādara visā nopietnībā. Vēl varu minēt Dzintaru Vīksnu no "Pulse Effect", kurš sācis pasniegt arī savas nodarbības. Piemēri ir.

Ja cilvēku interesē šīs ritma lietas, tad viņam labāk iet mācīties pie džeza bundziniekiem vai labāk pamēģināt perkusijas, piemēram, pie tevis? Kā īsti izvēlēties, kas tad ir labāk?

Šeit viss ir ļoti individuāli. Taču būtībā bundzinieks ir bundzinieks un perkusionists ir perkusionists jeb latviski sakot – rībinātājs. Perkusijas ir vairāk kā papildinājums kompozīcijām, izņemot tās tiešās kultūras kā Indijā, Āfrikā vai Brazīlijā, kur perkusiju ritms ir tāds nosacīti vadošais. Tā ir viņu kultūra, mums ir citādāk. Bet arī džezā ir atsevišķi perkusionisti, kuri spēlē savas kongas un nelien pie bungām. Viņi dzīvo ar uztakti, ko ir svarīgi sajust katram perkusionistam. Tādējādi viņš var aizpildīt tā saucamos tukšos caurumus kompozīcijā. Un tas ir pats grūtākais, jo tepat Latvijā pazīstu vairākus bundziniekus, kuri lieliski spēlē bungas, bet ar perkusijām ir izvairīgi – nu, super instruments, bet labāk lai to paspēlē kāds cits...

Mēs šobrīd runājam par perkusijām tikai kā par mūzikas instrumentu mūziķiem, bet tas taču var būt vienkārši hobijs vai vēl vairāk – pat ārstniecības metode ar ritma palīdzību! Piemēram, es runāju ar vienu žonglieri un viņš teica, ka cilvēkiem žonglēšana pamatā saistās ar cirku, bet patiesībā tā palīdz kaut vai nostiprināt savu vestibulāro aparātu, koordināciju...

Es teikšu tā - ritms ārstē, bet ar to var arī neizārstēt.

Ar ritmu var būt pilnīgā lidojumā visu laiku un nodzīvot garāku mūžu, bet ar ritmu var arī nomirt. Šajā jomā ir arī melnā maģija, kas nav nekāds joks.

Ir vudū no Meksikas, Sibīrijas šamaņi, indiāņu dziednieki... Viņi var atrast, izcelt, palīdzēt, izārstēt to, ko tā saucamais parastais ārsts nevar izdarīt. Tas notiek ar ritmu, ar dinamiku, ar skaņām un, jā, dabas gariem. Un tai pašā laikā, parunājoties ar tiem pašiem dziedniekiem Āfrikā, kļūst skaidrs, ka ar ritmu var panākt ļoti pretējus efektus.

Principā sanāk vēl viena izvēle – mēģināt urbties ritma dziedniecības jomā vai vienkārši nodarboties ar muzicēšanu.

Var to mēģināt arī apvienot. Bet labāk ar tām dziedniecības lietām nesapīties, ja tev jau vairākās paaudzēs nav bijuši šādi dziednieki... Tas tiešām nav nekāds jociņš – paspēlēties ar meža vai kādiem tur vēl gariņiem. Tajā tiešām var iekrist un ārā vairs netikt. Jauniešiem šis vilinājums ir īpaši bīstams. Jā, starp citu, ir instrumenti, kas paredzēti tieši šādai dziedniecībai, un ir instrumenti, kas paredzēti tieši muzicēšanai. Tas ir līdzīgi kā zīlnieki ar kārtīm – ar tām, ar kurām tu pareģo, zolīti nespēlē... Tāpat arī ir instrumenti, kas domāti dažādām ceremonijām un rituāliem, un ir tādi, kas domāti tieši priekam, atpūtai.

Tu esi paceļojis un dažādās pasaules malās tiešām saskāries ar šīm ritma maģijas lietām. Kāpēc tomēr pats neesi ar to aizrāvies, bet nolēmis palikt tieši pie mūzikas?

Tāds izteikts laiks, kad ar to saskāros, bija tepat netālu Sāremā, kur arī tikos ar vienu šamani. Es sapratu, ka visas tās melnās maģijas savā ziņā ir tāds vieglākais ceļš un ar ātriem efektiem. Attiecīgi, lai nodarbotos jau ar ārstniecību, balto maģiju, tas ir vēl daudz grūtāk, jālaiž caur sevi, caur savu sirdi, un tas jau ir ļoti nopietni. Tā ir misija. Es esmu priecīgs, ka pazīstu šādus cilvēkus un varu ar viņiem papļāpāt, bet es neesmu šajā misijā un arī necenšos tur būt. Taču nevar noliegt, ka ritmika ir ar to sasaistīta.

Kaut vai, nodarbojoties ar muzicēšanu, tas ritms ieved tevi transā, un tas ir jāvada pozitīvi. Tu nodod to tālāk cilvēkiem, un viņi arī jūtas labi!

Tāda prieka virzība, jo nevaram taču visu laiku dziedāt skumjas dziesmas un tad mukt prom. Tepat forši esam un, cik maziņi, tik stipri.

Tu acīmredzami piedomā arī pie skatuves tērpiem un aksesuāriem. Tas domāts, lai panāktu vēl ātrāku kontaktu ar publiku, vai arī tas tev pašam ļauj uz skatuves justies brīvāk?

Te vienkārši paldies jāsaka manai sievai Maijai Sējānei-Īlei, kura ir tērpu dizainere un šuj man skatuves tērpus. Protams, vedu tos arī no Āfrikas, bet lielu daļu uzšuva tieši viņa. Un nu jau man kopā ar studentiem ir izvēle – uz kādu pasākumu vilksim kādus tērpus. Citreiz nospēlējam arī tādās drēbēs, kādās nu esam, ja nav nekāda speciāla uzstādījuma.

Ar studentiem tu domā savu grupu "Afroambient"?

Jā, "Afroambient". Tā ir mana grupa, bet tai pašā laikā uzstājamies kā Nils Īle un "Afroambient", jo patiesībā nu jau viņi var uzstāties arī paši, neesmu nemaz vairs tik ļoti piesiets. Tur ir, piemēram, Einārs Latiševs, kurš jau pats var vadīt un ir ļoti radošs mūziķis. Pats diezgan bieži mēdzu braukt un taisīt tā sauktos tīmbildingus jeb komandas veidošanu, kad tu liec cilvēkiem kopā spēlēt dažādus perkusiju instrumentus. Tāpat arvien vairāk strādāju ar bērniem, taisu speciālus numurus viņiem. Bērniem ir ļoti svarīgi attīstīt koordināciju. Tas ir tieši tas, ko, kā tu minēji, teica tas žonglieris. Arī skaņu dažādība, trokšņu dažādība, kā ar to var darboties un radīt emocijas... Darbojamies ar dažādu tautu instrumentiem un cenšamies viens otru saklausīt, sajust to dažādību.

Ja pieaugušais vai varbūt bērna vecāki izdomā, ka vajadzētu šādu lietu pamēģināt, tad kas viņiem ir jādara, kā tevi atrast?

Mana mājaslapa (sk. resursus) šobrīd diemžēl ir tādā pussagruvušā stāvoklī, bet ir viens puisis no maniem studentiem, kas ar to tagad darbojas, taču mani var droši uzrunāt Draugos. Esmu Nils Īle!

Tavai skolai ir sezonāls raksturs, konkrēti grupu uzņemšanas laiki?

Jā, tagad tieši līdz 1. septembrim interesentiem vajadzētu pieteikties, jo tad jau sāksies mācību gads arī mūsu skolā. Tas nozīmē nodarbības divreiz nedēļā, jo tad no tā ir kaut kāda jēga – sāk tiešām kaut kas sanākt! Tas attiecas gan uz bērniem, gan uz pieaugušajiem. Interesanti, ka pēdējā mācību gadā bērnu jau pat bija vairāk nekā pieaugušo. Padomāju un sapratu, ka jāpievēršas bērnu nodarbībām nopietnāk, ja jau ir tāda interese. Un bērni šajā gadījumā vēlams ir vecumā no sešiem gadiem.

Piezīmēsim, ka skola atrodas Rīgā, nevis, piemēram, Liepājā, kur tagad uzstāsies festivālā.

Jā, Rīgā, Brīvības gatvē 224, deju studijas "Dzirnas" telpās. Bet visu informāciju tiešām var uzzināt atrakstot man Draugos. Droši, nevajag kautrēties. Varu iedrošināt ar to, ka tad, kad cilvēks sajūt, ka viņam sanāk, lai arī sākumā pat varbūt šķiet, ka nekas tur nesanāks, ieslēdzas nākamais līmenis. Tālāk jau, protams, ir individuāli – var turpināt sevi attīstīt un jau sākt kopā ar mums uzstāties, var to atstāt tikai hobija līmenī. Bet nākamgad Rīgā atkal organizēsim perkusionistu festivālu, kā šogad nebija, bet pirms tam jau notika divus gadus pēc kārtas. Un nākamgad tas festivāls būs jau starptautiskāks. Ir arī paredzēti sponsori, jo pirms tam ieguldīju savu naudu un braucu mīnusos. Negribu būt arī baigajos plusos, bet vismaz vēlētos, lai ir pa nullēm. Galvenais, lai ir vēl viens foršs festivāls, kas papildina Saulkrastu džeza festivālu un "Rīgas ritmus". Tieši tāds perkusionistu saiets. Jēga ir pievērst uzmanību tieši šim dzīvajam ritmam, ne tikai bungām.