Te viņa izklausās pēc mūsu pašu "Pamatinstinkta", te - pasviež asociācijas pat ar ASV savulaik populāro sektantu "Heaven’s Gate" video vēstījumiem (pirmās paaudzes interneta mājaslapa, sliktas kvalitātes fotogrāfijas ar Kaliforniju fonā u.c.).

Kopš 2010. gada Maria uzturas Londonā, kur studē mākslu maģistrantūrā Goldsmita koledžā, šobrīd gatavojas noslēguma darbam. Praktizējusies britu mūzikas žurnālā WIRE, kur "darījusi visādas lietas, ko citi pārsvarā negrib darīt". 2011. gadā noslēdza vienošanos ar Losandželosas mūzikas izdevniecību "Not Not Fun", kuri izdeva viņas pirmo kaseti "Tallinn At Dawn". Tam sekoja 12 collu plate "Nobel Savage", rezultējoties ar šovasar atklāto debijas albumu "Cabaret Cixous".

Ar Mariu tiekamies piektdienas pēcpusdienā Tabakas fabrikā. Sarunājamies vienīgajā vietā, kur var smēķēt, - vestibilā. Garām staigā skaņu vīri, nēsājot tumbas un instrumentus. Maria atzīst, ka jūtas diezgan haotiski.

Kad tu sāki nodarboties ar mūziku?

Tas bija 2009. gads, laikā, kad devos uz Londonu un strādāju praksē WIRE eksperimentālās mūzikas žurnālā. Nekas ļoti interesants, jādara visādas lietas, kuras citi īsti nevēlas. Pamatā tu esi tāds kā darbinieku vergs (smejas). Sākums mūzikai bija diezgan grūts, jo bija tikai laptops. Burtiskā nozīmē sēdēju guļamistabā un sāku pamazām kaut ko radīt, nezinot, vai kaut kas no tā vispār sanāks. Tiesa, es to nezinu joprojām. Pēc kāda laika atgriezos Londonā vēlreiz pēc dažiem Igaunijā pavadītiem mēnešiem, lai studētu vizuālo kultūru maģistrantūrā. Vēl ir jāpabeidz darba tēzes, bet visādi citādi esmu studijas beigusi. Viss mainījās brīdī, kad noslēdzu vienošanos ar LA leiblu "Not Not Fun". Viņi ir diezgan „cool”, lai arī neliela kompānija.

Kādas ir tavas sajūtas šobrīd tajā, ko esi sākusi darīt?

Atklāti sakot, man nav ne jausmas, kas šobrīd notiek. Iespējams, tā sajūta balstās uz to, ka par sevi neesmu domājusi kā par izpildītāju, kur nu vēl - mūziķi. Jūtos diezgan distancēti no tā, ko radu. Proti,

viena lieta ir taisīt kaut kādus samplus mājās, bet pavisam kas cits - uzstāties publikas priekšā.

Tās, protams, ir jaunas problēmas un izaicinājumi. Varbūt es jūtos tik dīvaini, jo līdz šim esmu bijusi saistīta ar mūzikas teorētisko pusi.

Vai izdodas izmantot arī zināšanas no vizuālās mākslas un iepriekšējās, studijās iegūtās pieredzes?

Kas tevi pamudināja studēt tieši mākslas teoriju?

Mācoties vidusskolā, sapratu, ka studēt glezniecību nespēšu, jo man nav vajadzīgo prasmju. Varbūt kā arī es varētu to darīt, taču nav lielas jēgas par to domāt tagad, vai ne? Pie tam, kā jau visi astoņpadsmitgadnieki, interesējos par moderno kultūru. Tā tas viss loģiski arī „aizgāja”.

Presē tevi šobrīd dēvē par igauņu "lo-fi" princesi.

Ak jā! Tas ir manis pašas izdomāts apzīmējums (smejas). Ierakstu izdevniecība jautāja pēc preses relīzes par manu darbību. Attiecīgi vajadzēja kaut ko uzrakstīt trijās minūtēs. Viss minētais ir tiesa, pat ja izklausās nedaudz muļķīgi. Patiesībā jau viss, ko daru, ir viens liels eksperimentāls popa eklektikas sajaukums. Es nāku no tās paaudzes, kas savulaik ir klausījušies popmūziku un tai pašā laikā pārzina avangarda strāvojumus. Šis, manuprāt, ir tāds hibrīdu laiks mākslā, kur faktiski jebkas var tikt savienots ar jebko, radot mūziku.