"Wildbirds & Peacedrums" ir zviedru laikmetīgā džeza duets, kas sastāv no Mariamas Valentīnas un viņas vīra Andreasa Verlīna. Pāris satikās augstskolā, studējot mūzikas improvizāciju, un 2007.gadā ar savu debijas albumu "Heartcore" saņēma Zviedrijas gada labākā džeza grupas balvu. Kopš tā laika "Wildbirds & Peacedrums" ir izdevuši vēl divus augsti vērtētus albumus un kļuvuši par vienu no starptautiski pieprasītākajām skandināvu apvienībām. "Ierakstā viņu mūzika var skanēt manierīgi un smalki kā viņu dziesmu nosaukumi, taču dzīvajā sniegumā duets iegūst dzīvniecisku intensitāti," viņu vitālo un hipnotisko uzstāšanos precīzi raksturo britu laikraksts "The Guardian".

"Wildbirds & Peacedrums" uzstāsies festivāla "Skaņu mežs 2011" ietvaros 17.septembrī, agrākajā Tabakas fabrikā pēc pusnakts.

Gan jūs, gan jūsu vīrs studējāt improvizāciju – kādā mērā improvizācija ir daļa no tā, ko dara Wildbirds & Peacedrums?

Lielā mērā. Nešaubīgi, ka mūsu dziesmas ir strukturētas melodiju, bungu ritmu un tekstu izpratnē, taču visas šīs struktūras vidū mēs allaž ieliekam daudz improvizācijas elementu. Tādā veidā mūzika kļūst dzīvāka. Improvizācija mums arīdzan nozīmē izmantot mirkļa noskaņu, telpu, kurā spēlējam, un atmosfēru, ko rada auditorija. Tāpat daudz improvizējam, rakstot dziesmu tekstus, un meklējam melodijas un skaņas, kas spēj pieskaņoties jau gatavajam tekstam. Mūzika bez brīvības elementiem ir bezjēdzīga.

Kā rodas Wildbirds & Peacedrums ieraksti – organiski, kā jūsu dotību rezultāts, vai drīzāk kā apzinātas muzikālas vīzijas un stratēģijas rezultāts?

Te man jāsmaida un jāatzīst, ka gan es, gan Andreass ieliekam pārāk daudz kaislību tajā, ko darām, lai mūs sauktu par stratēģiem. Mūs apžilbina mūsu meklējumi. Mūsu muzikālā vīzija ir ļoti spēcīga, taču dažkārt mēs pat neapzināmies, kur tā mūs vedīs. Ierakstot mēs esam ļoti impulsīvi, un tas var būt gan labi, gan slikti. Labi ir, ka mēs izmēģinām jaunus gājienus un nebaidāmies izgāzties, slikti ir, ka mēs nefokusējam pietiekami uz ierakstiem, mēs faktiski neieguldām pietiekami daudz pūliņu, lai dokumentētu muzicēšanas sparu un enerģiju. Mūsu nākamais mērķis – gan lai izaicinātu mūs, gan arī lai darītu to savādāk – ir ieguldīt laiku un fokusu ierakstā.

Wildbirds & Peacedrums. Foto: Andreas Werliin

Jūs šķietami ejat pretēji šībrīža muzikālajām tendencēm – kamēr mūzika kļūst eklektiskāka, jūsu mūzika, lai arī dažādu žanru ietekmēta, ir visai askētiska. Kādēļ jūs esat izvēlējušies tādu ceļu?

Neesmu pārliecināts, vai esam kaut ko izvēlējušies, mēs allaž esam bijuši diezgan pieticīgi un minimālistiski instrumentācijas un skaņas ziņā. Un mēs vienmēr esam mēģinājuši izdabūt iespējami daudz no tās. Intuīcija, emocijas un reakcija ir mūsu vaduguns radīšanas procesā, faktiski tas ir galvenais.

Daudz jaunās mūzikas ir vecās mūzikas interpretācija. Kādēļ, jūsuprāt, tā izveidojies?

Grūti teikt, iespējams daudzu dažādu iemeslu rezultātā. Viens iemesls varētu būt, ka, jo vairāk mēs radām, jo vairāk mēs atstājam aiz sevis, un kādēļ lai neizmantotu lietas, kuras ir vērts izmantot? Viss vienmēr izskatīsies un jutīsies savādāk, ielikts citā kontekstā. Cits iemesls varētu būt, ka cilvēkiem dažkārt vienkārši apsīkst idejas... Es neesmu tas cilvēks, kuru uzbudina viss “jaunais”, taču es arī īpaši negremdējos pagātnē. Ja laba māksla ir radīt kaut ko, kas var uz brīdi apstādināt laiku, tad es nedomāju, vai tas nāk no pagātnes vai tagadnes. Galvenais ir, lai radītajā būtu ielikts darbs un godīgums.

Jūs devāties uz Īslandi, pie pazīstamā producenta Valgeira Sigurdsona, kas cita starpā strādājis ar CocoRosie, Bjorku un Bonnie Prince Billy, lai ierakstītu ar viņa palīdzību albumu Rivers. Viņa studiju pēdējos gados izmanto daudzi cilvēki. Kas jūsuprāt mūziķus pie viņa vilina? Vai nav risks skanēt līdzīgi citiem, strādājot ar Sigurdsonu?

Katrā riskā arī ir iespēja, ne tā? Mums tā bija ļoti dabiska izvēle. Kad es pabeidzu tekstus un sākām piešķirt formu mūzikai, mēs sapratām, ka šoreiz vēlamies iesaistīt citus cilvēkus. Hildura [Gudnadotira], koris, Īslande, tās atmosfēra un saltā ainava bija dabiska, bet joprojām intriģējoša radošā kompānija un vide, kur pavadīt to ieraksta nedēļu. Un mums nekad nav ienācis prātā skanēt kā citiem māksliniekiem, ar kuriem Valgeirs ir strādājis. Tas būtu tāpat kā teikt, ka Andreasa bungošana skanēs kā kāda cita bundzinieka bungošana, jo viņš izmanto tam piederošās bungu vālītes. Un mēs nekad neļaujam citam mūsu albumu producēt, jo mēs parasti paši zinām, ko vēlamies. Viens no maniem mīļākajiem albumiem ir Valgeira ierakstītais Bonija Prinsa Bilija “The Letting Go”, tā kā es biju patiesi gandarīta par ideju strādāt ar viņu. Bens Frosts ierakstīja mūs un kori trīs dienas baznīcā, un tad mums bija 4 dienas ieraksta un miksēšana studijā. Vienkārši un ātri, mēģinot satvert mirkli.

Wildbirds & Peacedrums "There Is No Light"

Ar katru albumu jūs esat gājusi uz tumšākām atmosfērām. Vai tas ir lēmums, kas saskan ar jūsu estētiskajiem principiem? Jūsu gospeļu iedvesmoto dziedāšanu būtu vienkāršāk konvertēt priekpilnā dziedāšanā, kā to šobrīd sevišķi praktizē amerikāņu mūziķi. Jūs turpretim ejat atturīgākās noskaņās.

Mūsu mūzika vienkārši attīstās tajā virzienā. Pirmajā albumā mēs jutāmies traki, otrajā bijām dusmīgi, trešajā jutāmies klusāki, taču tas bija klusums, kāds piemīt virsmas ūdenim, zem kura ir liels dziļums.

Jūsu pēdējam albumam kora aranžējumus veidoja čelliste un komponiste Hildura Gudnadotira. Vai jūs jelkad uzstājaties ar kori?

Jā, mēs uzstājamies. Pērn, kad izdeva “Rivers”, mēs koncertējām Eiropā apmēram 15 vietās ar zviedru kori, tad uzstājāmies ar austrāliešu kori mūsu pirmajā Austrālijas tūrē un noturējām apmēram 15 koncertus ar vietējiem koriem Francijā, Anglijā, Norvēģijā un Polijā. Tā ir brīnišķīga prakse, lielisks veids, kā iesaistīt vietējos māksliniekus, iepazīt cilvēkus. Ļaut mūzikai iekrāsoties īpašā, lokālā veidā katrā vietā, kur uzstājamies.

Kas ir jūsu iecienītākie mākslinieki? Gan mūziķi, gan citi mākslinieki, kā vizuālie mākslinieki, rakstnieki utt.

Kas attiecas uz iespaidu patērēšanu, es esmu ļoti saraustīta – gan attiecībā uz citu radīto, gan uz, tā sakot, dzīves veidoto mākslu. Reizēm pietiek paskatīties tikai uz perfekti veidotu mākoni, kas peld garām, vai kļūt emocionālai uz veselu nedēļu, ieraugot vienu gleznu. Un man joprojām ir jāļauj nosēsties manu pēdējo pāris gadu daudzo ceļojumu iespaidiem. Es allaž cenšos glabāt pa rokai labu grāmatu – mani šībrīža favorīti ir Roberto Bolaņo, Anne Kārsona un Lidija Deivisa. Un pie iespējas vienmēr klausos radio. Kas attiecas uz šībrīža mūzikas iespaidiem – tie lielā mērā nāk no Alises Koltreinas, Miltona Našimētu (Milton Nascimento), Baha čella svītas, Ommes Kēlsūmas (Umm Kulthum) un The Durutti Column. Un jaunais Jenijas Vālas (Jenny Hval) albums izdevniecībā Rune Grammofon ir ļoti labs.

Kad varam gaidīt jaunu Wildbirds & Peacedrums albumu?

Mēs sāksim nākamo ierakstu, kad sāks snigt, tā kā mūsu plāns ir kaut ko izdot uzreiz pēc nākamās vasaras. Nevaru vien nociesties!

Video

Biļetes ir nopērkamas "Biļešu servisa" tirdzniecības vietās – www.bilesuserviss.lv

16. septembris:

Awsome Tapes from Africa (ASV), Fauna (Argentīna), Gangpol & Mit (Francija), Hype Williams (Lielbritānija), Natalia Beridze (Gruzija), Elektro Guzzi (Austrija), Dunian (Latvija), Oyaarss (Latvija), Mujuice (Krievija), Brokenchord (Lietuva), Raime (Lielbritānija), Maria Minerva (Igaunija), King Midas Sound (Lielbritānija).

17. septembris:

Svarte Greiner (Norvēģija), Kevin Drumm (ASV), Thomas Ankersmit (Nīderlande), Skull Defekts & Tommi Karkonen (Zviedrija/Somija), Kammerflimmer Kolektieff (Vācija), Angel (Īslande, Vācija, Somija), Wildbirds & Peacedrums (Zviedrija).

"Skaņu mežs" ir dalībnieks Eiropas eksperimentālās mūzikas festivālu asociācijā European Cities of Advanced Sound. Šo tīklu atbalsta Eiropas Savienības programma Kultūra 2007-2013 un LR Kultūras ministrija.