Ar duetu tiekamies pāris stundas pirms koncerta "Nabaklab". Dīns un Aleksī bārā pasūta kafiju, un dodamies uz kluba aizskatuvi. Tur arī notiek mūsu saruna. Izskatās, ka abi mūziķi ir uztraukušies vairāk par mani, lai gan vajadzētu būt otrādi. Pēc brīža "ledus pakūst", un Dīns, iekārtojies uz grīdas, rāmi smēķē, ik pa laikam papildinādams Aleksi teikto.

Grupa Latvijā viesojas jau trešo reizi.

Kā jūs iepazināties?

Aleksi: Tas bija pirms sešiem gadiem, kad abi strādājām telemārketingā. Tas, starp citu, bija drausmīgākais darbs, kādu vien cilvēks var iedomāties. Briesmīgi un depresīvi. Pastāvīga sajūta, ka eju pilnīgi šķērsām tajā, ko gribēju iesākt ar savu dzīvi. Tā mēs iepazināmies ar Dīnu. Abi necietām to darbu. Biežāk tikāmies, braukājot ar liftu, lai izvairītos no darba (smejas). Tolaik gan abi bijām citās attiecībās, kuras beigās tāpat sabotējām.

Dīns: Jā, bet tās bija pašas sevi sabotējušas, pirms to paguvām izdarīt.

Aleksi: Piekrītu. Ar Dīnu netikāmies divus gadus, ceļojām pa dažādām Kanādas vietām, tai pašā laikā gūglējot viens otra vārdu un maksimāli sekojot līdzi viens otra darbībām (smejas). Tikāmies atkal "Wolf Parade" koncerttūres laikā Vankuverā (Dīns ir viens no WF dalībniekiem - aut.piez.). Viņš gan nezināja, ka tolaik tur dzīvoju.

"Handsome Furs" Nabaklabā. Foto: Antra Feldmane

Dīns: Todien baigi kavējām koncertu masīva satiksmes negadījuma dēļ kalnos, caur kuriem braucām uz koncertu. Nācās burtiski uzmest visu uz skatuves un uzreiz spēlēt.

Aleksi: Bīdījos pēc iespējas tuvāk skatuvei, diemžēl Dīnu neredzēju. Tā koncertvieta bija mežonīgi liela.

Dīns: Ieraudzīju Aleksi, tad vēl ar gariem matiem. Viņa, protams, izskatījās nenormāli skaisti. Nu jā, un visu koncerta laiku es viņu mēģināju sazīmēt tajā pūlī. Uzreiz pēc tam norunājām randiņu, nākamajā rītā, pie tam ļoti agri.

Aleksi: Viņš tajā rītā uzdāvināja grāmatu.

Dīns: Visu nakti nebiju gulējis. Stresoju par gaidāmo tikšanos. Nu un tālāk jau ievākšanās Aleksi dzīvoklī (abi sāk skaļi smieties), uz palikšanu. Ā, un nākamajā dienā bija Kanādas Pateicības svētki (Canadian Thanksgiving Day - aut.piez.). Biju diezgan apmulsis, jo negribēju jaukties pa vidu Aleksi svētku vakariņām, beigu galā mani tomēr uzaicināja palikt. Ciemos bija arī viņas māsa, kura beigās Aleksi teica: izskatās, ka paliksiet kopā mūžīgi, pilnīgs neprāts (smejas). Kopā sākām spēlēt nepilnus divus mēnešus pēc tam. Pirmā tūre bija Oslo un Helsinkos, braucām ar kuģi uz Tallinu. Liela daļa no pirmā ieraksta radusies, ietekmējoties no šā brauciena (debijas albuma nosaukums "Plague Park" pārņemts no Helsinkos esoša parka Ruttopuisto, kur abi tolaik dzēruši vīnu - aut.piez.).

Vai HF sākums bija grūts?

Aleksi: Grūti ir joprojām. Būt grupā un ceļot pa pasauli ir arī diezgan bailīgi tādā kontekstā, ja tu sāc domāt, ko iesākt ar savu dzīvi. Personīgi es neesmu izpildītāja tips, jo līdz tam dzīvoju diezgan izolēti no pasaules. Pārsvarā rakstot īsos stāstus. Patiesībā pirms katra koncerta sākas lampu drudzis. Visu laiku.

Dīns: Man ir diezgan līdzīgi. Pirms tam spēlēju tikai dzīvos instrumentus un nebija pieredzes ar bungmašīnām, vispār nekādas. Mēs ar Aleksi meklējam grūtības, tā, lai ir kam tikt pāri un ar ko pacīnīties. Lai ir interesanti.

Jūs kopā daudz ceļojat, lielākoties uzturoties vietās, kuras parasti mūziķi tūrēs neiekļauj.

Aleksi: Tā gan. Savā ziņā tas bija savtīgs lēmums. Mēs vienkārši gribējām apmeklēt visas šīs vietas, individuālu iespaidu vadīti. Tam ir maz sakara ar, teiksim, albuma promo darbiem. Drīzāk lai pieredzētu to, kādas patiesībā ir šīs pilsētas - sākot ar Bukaresti, beidzot ar Ņujorku.

Dīns:

Jau sākumā tas bija kā eksperiments - klau, spēlējam Latvijā, Krievijā, Ķīnā!

Tīri veiksmes kārtā vai nu mēs atradām cilvēkus, kuri palīdzēja to īstenot, vai arī viņi mūs. Šī ir jau trešā reize Rīgā, jo parasti atgriežamies vietās, kur reiz spēlēts. Protams, šeit var nebūt tik daudz klausītāju, bet tam nav nozīmes, cik atnāk. Auditorija, starp citu, parasti ir raiba - Ņujorkā, kad spēlējam, sanāk kopā maķedonieši, ķīnieši, taizemieši, cilvēki, kuri atkārtoti nāk mūs klausīties. Tādā veidā esam uzbūvējuši sava veida globālo ģimeni starp klausītājiem.

Handsome Furs - What About Us (Live on KEXP)

Kādi ir jūsu spilgtākie iespaidi, spēlējot Austrumeiropā?

Dīns: Baltijas valstis ir kaut kas absolūti atšķirīgs no Montenegro vai Polijas.

Aleksi: Iespaidi saistīti tieši ar cilvēkiem, kurus esam satikuši.

Dīns: Atklāti sakot, biju diezgan aizspriedumains, varbūt tādēļ, ka Latvija savulaik bijusi PSRS sastāvā. Nu, tur cilvēki staigā vaļinkos un kažokos un dzer šņabi. Lai gan pēdējais nav tālu no patiesības (smejas).

Pārsteidz koka arhitektūra, kādu pie mums Kanādā nevar ieraudzīt.

Koncertos baltieši ir krietni ieturēti, bieži vien ir smagi jāpasvīst, lai iekustinātu. Ja tas notiek, gandarījums ir. Jo Ziemeļamerikā sāk trakot jau pirmās dziesmas laikā, izrādītās emocijas, jāsaka, bieži ir uzspēlētas.

Aleksi: Tā kā jūtos kā citplanētiete lielāko daļu no savas dzīves, godīga attieksme ir kaut kas atspirdzinošs un vajadzīgs man kā mūziķei. Lielbritānijā savukārt pret tevi izturas kā pret sūdu. Tu tur esi viens no simta, un nav svarīgi - esi no Kanādas vai Londonas. Protams, ir bijuši arī labi koncerti.

Dīns: Manuprāt, viņi ir tā pārblīvējuši mūzikas tirgu, ka kaut ko svaigu tur atrast ir neiespējami. Kaut kādas galējības, kaut vai NME. Katru nedēļu izziņo vienu superlielisko un daudzsološo grupu. Nākamajā nedēļā seko jauna, vecos nogāž no troņa un iemet misenē. Tā visu laiku. Ziemeļamerikā varbūt nav tik spēcīgu mūzikas izdevumu, tomēr viņi ir tolerantāki pret savām grupām. Iecietīgāki.

Aleksi: Tas tomēr ir saistīts ar cilvēcisko kultūru. Tādi izdevumi kā "SPIN" vai "The Rolling Stones", protams, var izvēlēties savus favorītus, taču viņi necenšas kādu sabotēt vai nomelnot.

Šķiet, ka tādas Kanādas apvienības kā Broken Social Scene vai Arcade Fire strādā ilgus gadus, lai sasniegtu pieklājīgu līmeni, un rūpējas par saturu ilgtermiņā.

Aleksi: Tā tiešām ir. Daudzi no viņiem ir mūsu ģimenes draugi. Redzam to, kā viņi strādā, un tas ir patiešām smagi. Lai arī bieži vien lēni un gadiem.

Dīns: Emīlija Keinsa, kas savulaik bija "Stars" dalībniece, muzicē kopš augstskolas laikiem. Vienīgi sākumā viņi nebija pazīstami, un pagāja vēl pāris gadi, līdz grupa kļuva populāra.

Jūsu pēdējais ieraksts, ja varam ticēt Pitchfork teiktajam, ir balstīts Austrumeiropas 80. gadu industrial ietekmēs.

Dīns: Ceļojot pa šo reģionu, esam ievākuši visnotaļ daudz ierakstu. Piemēram, "Laibach" ir mans šībrīža favorīts.

Kas ir tās lietas, kuras esat iemācījušies viens par otru, esot kopā ne vien ikdienā, bet arī uz skatuves?

Dīns: Esmu sapratis, ka pirms koncertiem ir jābūt divatā, kaut vai desmit minūtes. Ja tā nenotiek, uz skatuves "nesaslēdzamies". To vajag, lai atbrīvotos no ikdienas, kas ir ārpus. Mūsu gadījumā tas strādā.

Aleksi: Ik vakaru, kad spēlējam, es Dīnā ieraugu jaunas personības šķautnes vai rīcības. Piemēram, Varšavā, kur viņš pēkšņi ielec pūlī un sāk "peldēt" (crowdsurfing - aut.piez.). Laikam tādēļ, ka kopā piedzīvojam tik daudz jauna, un tas notiek pastāvīgi, nekas nestāv uz vietas. Uzstāšanās kopā ir kaut kas absolūti savādāks salīdzinājumā ar seksu, kopīgām sarunām vai vakariņu gatavošanu. Mums ir superpaveicies, ka kopā muzicējam.

Dīns: Man jau šķiet, ka

garlaicība ir tas, kas nogalina vairumu attiecību.

Vai kādreiz ir bijis garlaicīgi vienam ar otru?

Aleksi: Nē.

Dīns: Fuck, nē! Nekad. Protams, mēs arī maksājam rēķinus vai, nezinu. Mazgājam grīdu vannasistabā. Ejam pirkt dārzeņus, tas jau nekur nepazūd. Nav tā, ka ikdiena ir tik baisa, lai būtiski sabojātu to, kas starp mums ir. Ar Aleksi visciešāk vieno arī tas, ka man nav jāpaskaidro, kāpēc ir vajadzīgs laiks sev, lai rakstītu mūziku.

"Handsome Furs". Foto: Publicitātes foto

Kā, jūsuprāt, ir mainījies HF skanējums laika gaitā?

Dīns: Ņemot vērā straujās un pastāvīgās pārmaiņas, koncertos reti spēlējam vecās dziesmas.

Aleksi: Pēdējā albuma teksti atspoguļo pasaules norises, politiski un sociāli, atsaucoties arī uz personīgi piedzīvoto. Svarīgi ir tas, ka varam būt aculiecinieki Mjanmā vai Birmā, „ar ādu” saprast, ko nozīmē būt māksliniekam šajās vietās. Ko nozīmē cenzūra, nabadzība, tiešām dziļa ekonomiskā krīze utt. Laikā, kad gatavojām "Serve The People" (dziesma no pēdējā ieraksta "Sound Kapital" - aut.piez.), rakāmies cauri desmitiem Ķīnas vēstures avotu, tostarp mūsdienu romānu autoriem. Jo ir svarīgi, ka idejas, ko radām mūzikā, ir balstītas plašākā kontekstā.

Kā šobrīd klājas mūziķiem Kanādā?

Dīns: Izskatās, ka ir iestājusies "otrā elpa". Pirmajā nosacīti bija "Broken Social Scene" un "Arcade Fire", tagad ir "Basketball" un interesanti post punk strāvojumi. Ir daļa mūzikas scēnas, kas tiek atbalstīta par valsts naudu un turpat Kanādā arī paliek. Es neteiktu, ka tā mūzika ir diži kvalitatīva. Otra daļa cenšas lauzties pašu spēkiem, neejot valsts apmaksāto "drošo" ceļu.

Mīļākās bērnības atmiņas. Kādas tās ir jums?

Dīns: Es uzaugu mežā. Burtiski starp kokiem. Tēvs un vectēvs tur būvēja māju. Vienu vasaru mums ar brāli tika apsolīta vasaras būda, tāds kā štābs. Bet tad viņi par kaut ko sāka strīdēties un to būdu aizmirsa. Tikmēr mēs ar brāli jau bijām uzbūvējuši paši saviem spēkiem. Beigās izrādījās, ka viņi tomēr izpildīja solīto, kā rezultātā uzcēlās divas tādas. Beigās jutāmies vainīgi par to, ka vairāk dzīvojāmies pašu taisītajā, nevis tajā otrā. Šī ir labā atmiņa, bet man papilnam ir arī slikto, līdz ar to es negribētu romantizēt savus bērnības iespaidus.

Aleksi: Tā kā mana māsa ir vienlaikus arī mans labākais draugs, tad bērnība ir saistīta ar viņu un mūsu suni, kuru vedām pastaigās. Bijām izdomājušas savu valodu, kurā pierakstījām visādas muļķības un sīkumus, praktiski visu. Bijām tā aizrāvušās, ka izdomājām mītisku vietu uz salas, kuras dievs bija mūsu suns. Staigājām apkārt, šūdamas pašas savas dīvainās drēbes, makšķerēdamas ar kokiem priekšmetus no upes. Protams, to visu darījām, sazinoties pašizdomātajā valodā.

Dīns: Ir viena lieta, kas mani uztrauc, runājot par Ziemeļamerikas indie. Tas, ko dara Americana žanra pārstāvji, piemēram. Glorificējot bērnības iespaidus kā "Fleet Foxes". Viņi it kā atgriežas tajā laikā, bet man tas šķiet bīstami. To saku tādēļ, ka ar HF cenšamies turēties pie subkultūras principiem. Tās darbs, manuprāt, nav gremdēties nostalģijā, jo tā neko nevar panākt. Tā mazsāpīgi dzīvot atmiņās par vietām, kurās tu vēlies būt, noliedzot realitāti. Šķiet kaut kā muļķīgi - peldēt pa rozā mākoņiem. Tas, kas notiek pasaulē tagad, 2011. gadā, man šķiet svarīgāk.