Patiesībā "Sviests" ir ļoti laba lieta. Arī veikalā ir starpība, vai tu pērc sviestu vai margarīnu. Mums "sviests" ir tā labā lieta tautas mūzikas nozīmē. Šajā izlasē ir labs "sviests", ko sakopojam divu gadu laikā no tā, kas uzradies tajā lauciņā, ko sauc par mūsdienu tautas mūziku, postfolkloru vai tamlīdzīgi. Doma ir parādīt, kas ar tautas mūziku notiek mūsdienās. Agrāk priekšstats par folkloristiem bija tāds, ka tie ir tādi nedaudz dīvaini ļautiņi...

...tūdaliņi, kas iepūš stabulē un kaut ko uzdanco.

Jā, jā, kaut kādi tādi. Otrs, ar ko asociējās folkloristi, bija vecas lauku tantes, kas kaut ko dzied, bet neviens normāls cilvēks jau vairāk par diviem gabaliem nevar noklausīties. Tāpēc jau arī mums tas nosaukums izlasei ir tāds drusciņ ironisks, jo apspēlējām priekšstatu par tautas mūziku.

Tomēr ironija nosaukumā arī ir piederīga!

Protams. Izlasot šo vārdu, katram ir savas asociācijas. Mūsdienās pirmās ir ar to ironisko nozīmi. Tā mēs sākām ar pirmo "Sviestu", un tam bija ļoti labi panākumi.

Tas bija 2005. gadā.

Jā, 2005. Sviests iznāk ik pa diviem gadiem. Sākotnējā ideja bija parādīt, ka mūsdienu tautas mūzikā nav tikai "Iļģi". Patiesībā jau tad bija dažādas interesantas grupas, tikai par tām neviens īsti nezināja. Līdz ar to mērķi "Sviestam" ir vairāki. Arī iespējas došana jaunām grupām ierakstīt vismaz to vienu dziesmu. Koncertā jau mūzika ir gaistoša lieta, tādēļ ir labi, ja kaut kas ir arī paliekošs.

Tu saki "mēs". Ar to domā "Lausku".

Jā. Te noteikti jāpiemin arī Kasparu Bārbalu, kurš strādā mūsu studijā. Jaunākajā "Sviestā" gandrīz visi gabali ir ierakstīti tieši tur. Kaspars pats gan vairāk orientējas un darbojas folkmūzikas smagākajā galā – "Skyforger", arī "Auļos".

"Lauska" ir gan studija, gan izdevējs, gan... sava veida kopiena.

Tās visas aktivitātes var palikt zem nosaukuma "folkloras kustība". Kad nodibinājām "Lausku", mums nebija mērķis tikai izdot diskus, bet palīdzēt folkmūziķiem dažādās lietās. Esam organizējuši nometnes, dūdu meistarklases, bērniem un jauniešiem domātas tautas mūzikas apguves nodarbības, koncertus. Neesam gan ļoti aktīvi koncertu organizēšanā, jo tas ir dārgs prieks. Nu jau sesto gadu brauksim arī uz pasaules mūzikas gadatirgu "WOMEX", kas ir lielākais forums tajā jomā, ko sauc par world music jeb pasaules mūziku. No Latvijas uz turieni dodas arī Latvijas Mūzikas informācijas centrs, festivāls "Porta", šad un tad arī "Iļģi" sūta savu pārstāvi, tagad būs arī "Auļu" pārstāvis. Pirmoreiz showcase piedalīsies koklētāja Laima Jansone... Mēģinām visi kopā uzlauzt to ledu arī virzienā no Latvijas uz ārpusi.

Tas viss izklausās ne pēc lēta prieka. Ne pēc biznesa noteikti. Mēģināt piesaistīt valsts finansējumu?

Tautas mūzika no vienas puses ir tāda pati niša kā, piemēram, metālisti – tiek fanots par savām grupām un tamlīdzīgi. Bet mums, protams, ir tā priekšrocība, ka tautas mūzika ir kaut kas valstiski nozīmīgs, svarīgs.

Kaut kas nacionāls.

Tieši tā. Ja jebkuram latvietim paprasīs, kas ir Latvijas kultūrvēsturiskās vērtības, tad folklora un tautasdziesmas būs pirmajā trijniekā. Cits jautājums, vai viņš to vispār klausās un lieto. Mēs vēlamies panākt, lai tā mūzika tiktu lietota arī tādā mūsdienīgā veidā. Izmantojam diezgan plaši Kultūrkapitāla fonda līdzekļus, ir arī labi sadarbības piemēri ar mazajām pašvaldībām, kas atbalsta savējos. Ir jau radies arī kaut kāds apgrozījums, jo esam saražojuši diezgan daudz disku.

Cik daudz disku jau esat izdevuši?

"Sviestam IV" ir 37. numurs. Tajā numerācijā gan ieskaitīta arī dūdu spēles pašmācība, kam līdzi ir tāds kā mācību disks. Vēl dažus diskus esam izdevuši ārpus šīs numerācijas. Izdevām pāris albumu "Laiksnei" laikā, kad "Lauska" vēl nebija nodibināta.

Nav maz, ņemot vērā specifiku un cīņu par to, lai kaut kas tiešām notiktu.

Tas īstenībā ir daudz. Un nav lēti. Varētu jau arī visu darīt lētāk, bet tad rodas šis mūsdienu jautājums – kāpēc vispār jāizdod disks? Protams, ka jebkuru mūziku tagad var klausīties arī failos, bet mums ir nišas produkts. Ne vienmēr mūzikai tas vēstījums ir tikai pašā skaņdarbā, un bieži vien tas ir saprotams tikai tad, kad noklausies visu disku. Kā piemērus var minēt "Skyforger" "Kurbadu" vai "Auļu" "Etnotransu". Tas ir veselums, konceptuāls darbs. Un te parādās jēga izdot šādu mūziku arī fiziskā formātā. Tas pats ir ar "Sviestu". Ja mēs vienkārši finansētu 22 grupām ierakstus un iemestu internetā, tas neatstātu nekādu iespaidu. Īstā jauda šim projektam ir tikai tad, kad turi rokās pašu disku, jo tikai tad var saprast, kāpēc mēs to darām.

Kur var iegādāties jūsu izdotos diskus?

"Lauskas" diskus var nopirkt "Randomā", abos "Upes" veikalos, labs veikals ir arī "LP", salonos...

Tas viss ir Rīgā.

Jā. Ārpus Rīgas ar veikaliem ir problēmas, tādēļ nupat uztaisījām interneta veikalu. Mūsu mājaslapā (sk. resursus) var iegādāties "Lauskas" izdotos diskus. Pakalpojums ir pieejams pāris nedēļas, un mūsu diskus jau ir nopirkuši cilvēki gan ārpus Rīgas, gan ārpus Latvijas.

Rietumeiropā world music kultūra vispār ir ļoti attīstīta, cilvēkus tiešām interesē dažādu tautu mūzika. Kāpēc lai tā nebūtu arī latviešu mūzika...

Šo world music popularitāti var manīt arī tajā pašā "WOMEX". Tā tiešām piesaista milzu auditorijas.

Tas ir reāls bizness, un "WOMEX" ir īsts industrijas, nevis vienkārši kultūrvēsturisko vērtību prezentēšanas pasākums.

Visi grib kaut ko pārdot. Līdz ar to, latviešu mūzikai nav lielu izredžu plaši iekļūt tai apritē. Ir milzīgs tirgus Balkānu mūzikai, nerunāsim nemaz par latīņamerikāņu mūziku. Bet, ja kāds gribētu izdot pasaulē foršu latviešu mūziku, viņam vispirms būtu jāiegulda milzīgi līdzekļi mārketingā. Taču tiem profesionāļiem, kas tur pulcējas, ir liela interese par mūsu stendu. Viņi jau pazīst arī "Sviestu" un interesējas, vai šogad tāds ir vai nav iznācis. Mums jau bija projekts kopā ar britu kompāniju "ARC Music", kas izdeva kompilāciju no pirmā un otrā "Sviesta".

Runājot par Latviju, vai, darbojoties šajā jomā jau vairākus gadus, rodas sajūta, ka vietējos cilvēkos aug interese par mūsdienu tautas mūziku?

Tāda sajūta rodas, lai gan jāsaka godīgi, ka lielāka ieinteresētība jūtama tieši no ārzemju latviešiem. Ja izdodam kādu jaunu grupu, kuru vēl neviens īsti nav dzirdējis, tieši viņi izteikti pērk šo produktu, jau uzticoties mūsu zīmolam. Vēl nozīmīga kategorija ir arī tūristi, kurus interesē nopirkt vietējās mūzikas ierakstus. Bet interese aug arī vietējos cilvēkos, un to lielāko darbu šajā jomā izdara pašas grupas. Piemēram, "Auļi" vai "Skyforger". Cilvēki koncertos ierauga, ka tiek spēlētas dūdas, kokles... Tas jau ir daudz.

Ļoti interesants koncerts gaidāms arī 21. oktobrī (šodien). Mūzikas akadēmijā uzstāsies pieci jauni projekti, kas piedalās "Sviestā IV".

Katram diskam mēģinām sarīkot atvēršanas pasākumu. Vienkāršākais būtu tusiņš "Alā" (folkklubs Smilšu ielā 16), kā arī ir bijis, bet šoreiz gribējām to izdarīt koncertvietā ar labu apskaņojumu. Mērķis ir ļaut grupām parādīt ko vairāk nekā tikai to vienu gabalu. Izvēle nebija viegla, bet uzsvars likts uz iesaistītajiem cilvēkiem. Lai arī grupu nosaukumi ļoti daudziem varētu būt pilnīgi nezināmi, tajās spēlējošie mūziķi galīgi nav iesācēji. Tie paši "Pērkonvīri" ir Mikus Čavarta ("Auļu" līderis, perkusionists) projekts, kurā spēlē arī Tālis Gžibovskis (festivāla "Saulkrasti Jazz" organizētājs, bundzinieks).

Biļetes ir "Biļešu servisā"...

Tieši tā. Studentiem lētāk.

Viss iepriekšminētais izklausās pēc reāla darba, bet reizē arī hobija. Pastāsti, ar ko vēl nodarbojies!

Problēma tiešām ir tāda, ka nopelnīt ar šo nevar. No biznesa puses tā šķiet nesaprātīga rīcība, tādēļ mēs ar sievu paralēli strādājam naudas darbu. Es gan strādāju vēl vienā finansiāli diezgan bezcerīgā projektā – muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Tā mērķis ir izveidot reālu muzeju par latviešu izceļotājiem pēdējo 200 gadu laikā.

Runa ir vairāk par politiskajiem vai ekonomiskajiem bēgļiem?

Mūsu izceļošanas vēsture ir ļoti interesanta. Piemēram, Norvēģijā ir tikai ekonomiskie bēgļi, bet mums ir visdažādākie.

To arī vēlamies parādīt, ka iemesli izceļošanai ir bijuši visdažādākie. Sākot ar zemes meklētājiem, turpinot ar revolucionāriem, leģionāriem... un beidzot ar ekonomiskajiem bēgļiem. Viena no manām izglītībām ir vēsturnieks, tāpēc arī tur strādāju. Tā nu sanāk, ka tas ģimenes budžets vairāk turas uz sievas pleciem, kura arī darbojas "Lauskā", bet paralēli nodarbojas arī ar grāmatvedību.

Viņa arī ir no ārzemēm nākusi latviete.

Jā, no Vācijas, bet dzīvo šeit jau no deviņdesmito gadu sākuma.

Tava otra izglītība ir pārtikas tehnologs. Šajā jomā ir sanācis strādāt?

To izglītību ieguvu vēl padomju laikos. Vēstures fakultāte bija pēdējais, uz ko toreiz iet... Bet es divus gadus nostrādāju pārtikas kontroles laboratorijā. Tad sākās Atmoda un sekoja punkts, kad izdarīju savu īsto dzīves izvēli. Parādījās informācija, ka tiek meklēts skolotājs, kurš brauktu pie latviešiem Sibīrijā. Pieteicos, un man šķita dīvaini, ka konkurence bija tik maza. Tā mēs četri aizbraucām – divas meitenes uz vienu bijušo koloniju un es ar Arni Heidemani uz otru. Tas tiešām bija aizraujošs piedzīvojums.

Un enkurs, kas ielika pamatu vēlmei darīt tālāk to, ko dari tagad.

Jā, šāda pieredze ļauj izkāpt no tā rāmīša, kad ej uz darbu tikai tādēļ, lai nopelnītu naudu. Sāc domāt, ko tiešām vēlies darīt. Vismaz paralēli izdzīvošanas naudas pelnīšanai.

Varbūt, pateicoties pēdējā laika politiskajām valsts iedzīvotāju šķelšanas peripetijām, tagad līdzīgā virzienā sāks domāt arvien vairāk latviešu. Vismaz intereses līmenī sāks vairāk pievērsties folklorai.

Es domāju, ka mūziku klausās tādēļ, ka tā vienkārši patīk. Ideoloģijai te tomēr nav vietas. Varbūt sākotnējais impulss varētu būt tāds, ka esi latvietis un tev ir šī nacionālā pašapziņa.

Taču politiskajai motivācijai ar folkloru tomēr nav sakara. Vismaz folkloru nevajadzētu pamatot ar politiku. Protams, es domāju, ka latviešiem vajadzētu kļūt pašapzinīgākiem.

Un, ja tu seko šai mūzikai, tad tas tiešām ir pašapziņas jautājums, jo bieži vien intelektuāļi seko world music aktualitātēm, bet neko nezina par mūsu pašu grupām.

Labs solis, lai sāktu klausīties šādu mūziku, ir interneta radio "Oira" (sk. resursus). Jums ir tiešs sakars ar šo radio?

Jā, mēs esam tāds kā "Oiras" "jumts". Tas ir kārtējais bezbudžeta projekts, kura bāzes izmaksas atmaksā KKF. Galvenais darītājs ir Edgars Skrāģis, kurš to radio jau bija uztaisījis, tikai tas nebija legalizēts. Mēs nokārtojām šo lietu, bet tas radio joprojām turas uz viņa pleciem. Un atsauksmes ir no visām pasaules malām. Viens klikšķis, un skan latviešu mūsdienu tautas mūzika!