Savu divdesmitgadi svinat jau visu gadu, taču rudens, šķiet, ir tavs mīļākais gadalaiks, un tad var svinēt pa īstam.

Mans mīļākais gadalaiks ir tad, kad iznāk jauns albums. Tādēļ rudens vismaz šogad tiešām ir mans mīļākais gadalaiks – iznāk "Dzīvnieks pilsētā". Tas notiks aiznākamnedēļ, bet mums pašiem jau tas ir iznācis. Ierakstīts, zinām, kā tas skan, zinām, kāds tas ir.

"Dzelzs vilks" - K. Alviķis (no kreisās), K. Tobis, M. Judzis un J. Kaukulis. Foto: Publicitātes foto / Kristaps Kalns

Albuma iznākšana ir saistīta ar divdesmitgadi vai tam nav tik būtiskas nozīmes – kad ir sajūta, ka vajag ko jaunu izdot, tad arī to darāt?

Lielākā nepieciešamība pēc albuma rodas tad, kad ir nospēlēti ļoti daudzi koncerti. Tu tik bieži spēlē tās vecās dziesmas, ka ļoti sagribas kaut ko jaunu. Tās sajūtas, kad vecās dziesmas ir rakstītas, sen jau ir prom, un katrā koncertā tās nākas reanimēt. Tas, protams, ir fantastiski, ka to var izdarīt, bet jaunās dziesmas ir uzrakstītas jau ar šā gada sajūtu. Tā arī kļūst par vēsturi, bet salīdzinoši kādu gadu vai divus būs tāds svaigums, ko spēlēt. Mums pagājušonedēļ bija koncerts Madonā, un tur jau spēlējām dziesmas no jaunā albuma. Baigi labā sajūta. Un publikai patīk. Visi četri – gan es, gan Kaspars (Tobis), gan Mārcis (Judzis), gan Kārlis (Alviķis) – jaunajā materiālā labi jūtamies un tiešām spēlējam ar prieku un spēku.

Koncertos gan parasti ir tā nepateicīgā lieta, ka publika jau it kā saprot – jā, jā, grupai jaunas dziesmas -, bet gaida tos hitus!

Tev ir pilnīga taisnība, bet šajā platē jau ir bonuss – tur ir iekšā dziesma "Viņa grib tik daudz", kas ir kļuvusi par kaut ko tuvu tautasdziesmai.

Jaunais albums ir roks. To vajag precizēt, jo jūs esat kļuvuši tādi...

...ka nav skaidrs, kuru gadu, ko izdosim.

Nuja, vairs jau nevar saprast – jaunajā albumā būs roks, tautas mūzika vai teātra mūzika. Cilvēkiem jākļūst uzmanīgiem!

Bet nevajag jau baigi uzmanīties, jo nespēlējam arī īstu tautas mūziku. Spēlējam rokenrolu, pārcitējot tautasdziesmas, veicot savas korekcijas. Un izmantojam nevis elektrisko ģitāru, bet mandolīnu, bandžo un visādus citus instrumentus. Tas vienkārši ir savādāks roks.

Es pilnībā pieļauju, ka nākamgad jau iznāks jauna plate ar nosaukumu "Rudens dziesmas". Tur būs dziesmas ar tautiskākiem tekstiem, kas mums arvien vairāk sakrājas.

Madonā uzspēlējām arī jaunās dziesmas ar tautiskajiem tekstiem, un tās trakuma ziņā nebūt neatpaliek no roka. Varbūt pat brīžiem lec tam pāri!

Tas viss jau ir fantastiski! Pārsvarā gadījumu ir tā – ja tu pasaki kādas grupas nosaukumu, tad ir apmēram skaidrs, kādā stilā gaidīt nākamo albumu. Ar jums tā absolūti nav, līdz ar to, pilnīgi dažādi cilvēki var jūs kādā posmā uztvert kā savējos. Arī "Bilžu" jauno grupu un tā saukto veterānu kopkoncertā tu uzstāsies kopā ar tautas mūzikas grupu.

Jā, tie ir fantastiski cilvēki, kas pirms "Miglas asniem" redzēti un dzirdēti arī citās formācijās. Viņi mīl savu lietu, iet un vienkārši dara. Mums šogad ar viņiem kopā bija pāris koncerti - "Jaunie Jāņi". Un pēc koncerta viņi vēl sēdēja un dziedāja tās tautasdziesmas, viņi tajā dzīvo! Viņi gan nav tīri folkloristi, bet laiž to dziesmu caur savu prizmu.

Bet šajā kontekstā tomēr vairāk esi iesaistījies kā tautas mūzikas izpildītājs.

Iespējams, bet man vienkārši bija jāizvēlas, ar ko kopā vēlos uzstāties, un šis šķita interesanti. Un vienmēr ir interesanti – šādā "Bilžu" koncertā piedalīšos jau, šķiet, ceturto reizi. Uzstājos, piemēram, arī kopā ar "Restauratoriem", kas bija baigi aizrautīgie puiši. Tagad "Miglas asni" - tur ir daudz sieviešu...

Lai ko kurš teiktu par "Bildēm", šie koncerti ir savā ziņā ūnikums tā saucamajā pašmāju mūzikas industrijā. Tiešām reizi gadā.

Jā, un arī tie bērnu koncerti ir neparasti un forši. Tie veterānu koncerti ir cita lieta, bet arī saprotami – tiek reanimēta sajūta, kāda ir bijusi. Bet šie jauno un veterānu kopīgie koncerti ir ļoti interesanti. Man gan, protams, pašam negribas sevi saukt par veterānu, bet nu esmu jau esmu tāds. Taču veterānu koncertā negribējām spēlēt. Esam tur spēlējuši jau pirms kādiem četriem gadiem, kur tad tagad? Nav vairs tāda nodalījuma!

Senioru ballē āfterpārtijā!

Jā! Senioru ballē.

Tu piedalīsies arī bērnu koncertā.

Jā, arī pērn piedalījos. Kopā ar savu ģimeni – Martu (dēls), Rūtu (meita) un Aiju (sieva). Tagad arī uzstāsimies visi kopā. Kad atkal piekrīti piedalīties, ir forši. Tas nav kā tāds uzspiests pienākums – mēs vakaros mājās visi kopā vienkārši spēlējam.

"Dziedošajās ģimenēs" negribi piedalīties?

Ne-e, paldies. Labāk nekomentēšu. Nu, tas ir populāri un labi, lai tas turpina notikt. Bet bez manis.

Tad visiem atliek iet uz "Bilžu" koncertu. Jūs, starp citu, piektdien un sestdien spēlējat arī "Pie Labvēlīgā tipa". Būs iespēja dzīvajā dzirdēt arī jauno materiālu?

Noteikti. Bet šī vairāk būs kā traka Helovīnballīte abās dienās. Spēlēsim vairāk tādu raganīgāku mūziku, balstītu uz polkas, disko un hārdkora apvienojumu!

Bet tikai savus gabalus?

Protams! Tikai jautrāk un jestrāk. Mums taču pieder, piemēram, "Dibenā rautais disko". Kur nu vēl...

Raganu mūzika.

Jā, tas ir tas brīdis, veļu laiks, kad vajag uzspridzināt arī šo atmosfēru.

Kas ir sieviete-ragana?

Visas viņas. Vismaz gribētu būt. Kādreiz jau visām arī sanāk.

Par ko vispār ir jūsu dziesmas – par sievietēm, mīlestību, seksu, depresiju, drāmu, komēdiju vai kosmosu?

Pamatā par pašiem.

Tā tulka mācība man nav tik tuva, lai es tulkotu pats savus tekstus. Man ir bijuši gadījumi, kad kāds cilvēks man ir tos tulkojis, un tad es esmu klausījies ar atkārušos mutes lejasdaļu, ko nu kurš tur ir sadzirdējis.

Kad es rakstu tekstus... Es tos vienkārši rakstu, iztēlojoties ainas, notikumus, sakarības. Tas aizved pie vēl kaut kādām citām idejām un, pieliekot tam mūziku, viss iegūst vēl citu jēgu. Vienīgais, ko man nekad nav gribējies tekstos darīt, ir kādu mācīt. Kaut ko paskaidrot. Tu vienkārši dod sajūtu, bliezienu. Tā, lai vismaz koncertā klausītājs saprot, ka tas viss ir arī par viņu. Par tevi, par mani, par visiem.

Šāda pieeja dziesmu rakstīšanai laikam lielā mērā izskaidro to, ka ik pa laikam esat iekšā arī teātrī.

Ik pa laikam. Tagad bija iespēja kopā ar Kasparu rakstīt arī kinomūziku. Tā tika izmantota Ilzes Burkovskas-Jakobsenas dokumentālajā filmā "Par 10 gadiem gudrāki". Vēl mēs kādu brīdi strādājām pie (Jura) Poškus filmas, kas vēl nav iznākusi. Tad pie vēl vienas filmas. Taču neteikšu, kā sauc, jo lai tā iesākumā vispār notiek. Bet tas bija interesanti, jo līdz ar krīzi teātris pēkšņi it kā sabruka. Izrādījās, ka ir arī iespēja darboties ar kino. Viss atkarīgs no tā, kādi cilvēki saskaras. Tu iepazīsties ar kādu cilvēku, sajūti saikni un vari ar viņu kopā sastrādāties.

Jums vispār acīmredzami patīk mijiedarbība ar dažādu kultūras, mākslas sfēru cilvēkiem.

Jā, tas ir ļoti interesanti. Tu darbojies, piemēram, ar laikmetīgās dejas dejotājiem, tas vispār ir kaut kas. Mēs ar Kasparu esam iesaistījušies jau kādās septiņās vai astoņās izrādēs! Tā ir atsevišķa pasaule, kas balstās uz impulsiem. Tur nav tādu periodu, kā mūziķiem. Viņi klausās savādāk – skaita nevis pa četri, bet, piemēram, līdz 70, un tas viņiem ir tas mūzikas periods. Tu ieraksti mēģinājumā dziesmu, pirksts aizķeras aiz vienas stīgas un ir tāds mazs klikšķītis. Nākamajā mēģinājumā spēlē un pēkšņi atskan kliedziens – a kur ir tā vieta? Kāda vieta? Nu, tas klikšķis, pie kura es taisīju tādu kustību! Tad tu sēdi un sāc domāt, kurā vietā tas klikšķis bija? Izrādās, ka tava kļūda ir padarīta jau par veselu mizanscēnu! Viņi tiešām ļoti jūt mūziku, un tur valda liels perfekcionisms. Kopā ar Kasparu esam ar Olgas Žitluhinas deju kompāniju arī diezgan daudz pabraukājuši pa pasauli – spēlējuši Anglijā, Vācijā, Ungārijā, Polijā, Čehijā... Mēs to darām jau vairākus gadus, bet tā sfēra ir tik atšķirīga, ka tikai pamazām sāc pa īstam saprast, kas tur notiek. Ļoti interesanti.

Šī lieliskā dauzīšanās pa dažādām sfērām...

...ļoti bagātina.

To arī vēlējos teikt. Taču – vai tas rada vēlmi iet vēl tālāk, mesties jaunos eksperimentos kādā citā sfērā? Respektīvi, paliekat pie tās nosacītās saprāta robežas, kas jūsu gadījumā ir roks, tautas mūzika, teātra mūzika, arī kino mūzika, un ejat loģiski pa riņķi?

No tā ir bailes. Bailes no apļa. Gribas kustību uz priekšu. Vismaz tad skaņā, kompozīcijā. Nepārvēršot to par matemātikas uzdevumu risināšanu, bet tomēr. Pa šiem gadiem meistarība ir izmainījusies, arī tehniskais aprīkojums pašiem ir jau iespaidīgs. Un ar to visu gribas rīkoties. Jaunajā albumā to var dzirdēt.

Ir grupas, kurām šīs lielākās iespējas sāk tieši traucēt. Sākumā viss ir vienkārši – ir konkrētas iespējas un viss. Tām vairojoties, vairojas arī ambīcijas, vēlme pēc perfekcijas, pēc visa pārtaisīšanas atkal un atkal, kas var sākt pamatīgi bremzēt.

Ir tādas reizes, kad vajag pārtaisīt, bet ir robeža. Mēs arī tikpat labi šodien varam izdomāt, ka taisām albumu, kur spēlējam uzreiz visi kopā un neizmantojam nevienu pedāli vai sintezatoru. Mēs varam nospēlēt arī tā. Taču, rakstot jauno albumu, mums ar ilggadējo līdzproducentu Gintu Solu bija uzstādījums – panākt tādu efektu, lai, braucot mašīnā un klausoties jauno albumu, būtu sajūta, ka pašam ir interesanta katra takts. Lai visu laiku kaut kas notiek. Mums ir bijuši tie "skaldāmie" diski. Forši, bet tagad gribējās, lai ir ne tikai spēks un enerģija, bet lai ir arī visādi blakusefekti. Sadziedāju, piemēram, daudzviet piebalsis. Taisu to mūziku arī pats sev, jo pēc tam pašam gribas klausīties...

Jubilejas albuma cienīgi. To jubileju svinēsiet arī ar lielkoncertu?

Tā iepriekš tika stāstīts, bet lielie koncerti prasa lielu iestāšanās naudu, lai tos uzsāktu. Mēs tomēr esam grupa bez tādas liela karoga vicināšanas.

Jūtamies, protams, labi uz lielām skatuvēm, bet ļo-oti neslikti jūtamies mazos klubos.

Var būt, ka liels koncerts varētu būt janvārī vai februārī, bet pagaidām ir mazie koncerti. Nemāku to īsti formulēt, bet tad, kad eju prom no kluba koncerta, jūtos atdevies un reizē ārkārtīgi piepildījies ar pozitīvām emocijām. Brauc mājās un tev vienkārši spīd acis!

Tuvāk tautai!

Nuja – viņi ir tepat, tu dziedi un viņi dod pretī! Tas ir TAS.

Rokenrols.

Jā, to var nosaukt arī par rokenrolu.

Tad tas banālais stāsts būs grupas 40 gadu jubilejā - "Dzelzs vilks" kopā ar simfonisko orķestri milzu koncertā...

40? Tu man iedod mūzikā vēl 20 gadus, forši! Bet šogad, starp citu, jau bija piedāvājums spēlēt ar orķestri. Tiesa, ne gluži ar simfonisko. Bet visam jau nevar pievērsties. Tas albums vien paņēma pusotru mēnesi. Likās, ka būs ātri un gatavs.

Tas jau nav daudz.

Nu, mēs vienmēr esam visu izdarījuši ātrāk.

Nē, nu tāds albums jau gan nebūs. Vienā brīdī tad pazūd interese. Tā bija ar "Viņa grib tik daudz". Bijām jau nedēļu studijā ar Kasparu un Gintu to dziesmu slīpējuši. Egons Reiters ("Radio 101" dīdžejs) paklausījās un teica – nu gan vairāk neslīpējiet! Viņam bija taisnība. Jo vienmēr jau var izdomāt vēl tā un šitā, bet ne jau velti cilvēki bieži saka, ka tieši dziesmu koncertversijas mums ir visspēcīgākās. Tad, kad tu koncertu noklausies ierakstā, tad gan vairs tā nešķiet, bet tajā brīdī, kad tas koncerts notiek, ir daudz lielāks spēks.

Varbūt ir jēga padomāt par kādu koncerta DVD, kas tiktu ierakstīts tieši nelielā klubā, ne tai hallē ar to orķestri.

Es domāju, ka mēs to tiešām varētu izdarīt. Bet ne šogad. Un arī ne nākamgad, jo tad jau vajadzētu būt tām "Rudens dziesmām". Un tas tomēr būs roks, kurā tikai izmantotas tautas dainas, kas tiek pārtaisītas, lai tur būtu iekšā tie mani stāsti. Es taču arī esmu latvietis, varu to darīt!