No sākuma jau lielais paldies par “jumta noraušanu” TVNET jubilejas ballītē! Tik lieliska grupa noteikti jāzina plašākām tautas masām, tādēļ divos vārdos pastāsti, kas īsti ir “Čehols”? Uzreiz precizējam, ka tas ir blakusprojekts rokgrupai “Acid Rain”, vai ne?

"Čehols". Foto: Publicitātes foto

Prieks, ka pirmoreiz kāds to saprot, jo visi vienmēr domā, ka “Acid Rain” ir blakusprojekts “Čeholam”. Dvēselei ir tieši “Acid Rain”. Tā ir mūzika, ko rakstām paši, veids, kā mēģinām radīt kaut kādu mākslu. “Čehols” kā blakusprojekts radās divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, vienā brīdī sāka likties, ka, spēlējot ar “Acid Rain” dažādās zināmās iestādēs kā “Depo”, “Nabaklab” utt., izaugsmes iespējas tomēr ir minimālas. Tai ziņā, ka nav jēgas spēlēt koncertus biežāk kā reizi divos mēnešos un ir diezgan liela iespējamība, ka uz koncerta beigām publikā būs 15 piedzērušies metālisti, kuri kratīs galvu pie jebkā. Neesam pieraduši spēlēt halturējot, katrreiz mēģinām parādīt to savējo emociju, un tas bieži radīja tādu kā vilšanos. Taču spēlēt ļoti gribējās, un izdomājām, ka uztaisīsim kavergrupu. Bet spēlēsim nevis kaut kādus “Deep Purple” vai “Dzelzgriezēju”, bet gan kaut ko stilīgu – rokenrolu! Atklājām, ka to mūziku spēlēt ir viegli, jo tu nevienam nemēģini uzbāzt kaut kādu savu emociju. Tā vienkārši ir jautrība, kas nāk ārā viegli. Bez mesidža par globālām problēmām. Tā ir mūzika, kurā 20 procenti vārdu ir “Baby, Baby, I Love You”... Otrs iemesls bija tāds, ka mums vajadzēja piepelnīties "piķi". Līdz ar to sākām spēlēt uz ielas.

Jūs spēlējat rokenrolu, bet tas jau nav nekas jauns – to joprojām dara daudzi, taču jums sanāk ar kaut kādu citu enerģiju, citu pieeju. Nenoliegsi – neesat taču tipiska ballīšu grupa, kas atspēlē “Rock Around the Clock”... Labs piemērs bija nesenajā Alus festivālā Jēkaba kazarmās. Visa publika pēkšņi apstājās un sāka klausīties, dīdīties līdzi tam jūsu rokenrolam.

Var just to, ka mēs nākam no rokmūzikas pamata. Kad izveidojām grupu “Acid Rain”, neviens no mums nemācēja neko spēlēt.

Nopietni? Tas ir tikai pirms četriem gadiem!

"Acid Rain". Foto: Publicitātes foto

Jā! Kad sākām spēlēt, es biju gadu savā istabā bliezis ārā logus bez jebkādas īpašas jēgas, ko daru. Ivars (Šteinbergs, mediju darboņa Jura Šteinberga dēls – red. piez.), kurš bija mūsu sākotnējais basists, pirmajos koncertos zināja tikai tās notiņas, kas jāspaida attiecīgajās dziesmās. Bundziniekam Matīsam (Tazānam) bija kaut kāds minimāls pamats, bet viņš arī spēlēja vairāk instinktīvi. Tad vienīgais veids, kā radīt to sajūtu, ka mākam spēlēt, bija blefot – baigi bliezt un ārdīties. Plus tas bija jautri. Tādējādi mums jau no paša sākuma ir iegājies spēlēt uz pilnu klapi un ar baigo atdevi. Tā, ka sviedri šķīst. Tas noteikti atstāj dziļāku iespaidu nekā vienkārši dziesmu atspēlēšana.

Loģiski, ka publikai patīk, ja mūziķis vienkārši nestāv un neatspēlē. Taču tu teici, ka sākotnēji nemācējāt neko spēlēt, kas liecina par ļoti strauju progresu, jo pēcāk jau sākāt uzvarēt dažādos jauno grupu konkursos - “I Love You” konkursā, Luija Fontēna organizētajā “Flashlight”... Spēlējāt arī “Bildēs” kopā ar “Latvian Blues Band”. Tas nozīmē, ka virziens ir bijis pareizs un esat arī ļoti centīgi!

Man bieži ir licies tā, ka viss ir šausmīgi! Piemēram, pēc uzstāšanās “Flashlight” biju ļoti noskumis, jo man likās, ka koncis bija ārkārtīgi slikts. Kad paziņoja par mūsu uzvaru, man bija milzīgs pārsteigums. Iespējams, ka esam bieži izbraukuši sveikā tieši ar savu enerģiju, nevis perfekto tehniku.

Lai arī jūs uzvarējāt jauno grupu konkursos, tas tomēr nedeva “Acid Rain” tik lielu fanu bāzi, lai koncertos būtu daudz cilvēku?

Nu, tagad jau tomēr ir tā, ka klubā sanāk daudz cilvēku. Bet pirms “Čehola” tas tā īsti nebija. Atgriežoties pie tā, blakusprojekts radās, kad es, Matīss un viņa draudzene Edīte (Garjāne) sākām spēlēt uz ielas. Nosaukums radās no tā čehola, kurā mest naudu.

Kur jūs pārsvarā spēlējāt uz ielas?

Tepat Vecrīgā, pie Pēterbaznīcas Brēmenes muzikantiem. Tā bija ideāla kombinācija. Mums bija 14, 15 gadu, smuka meitene ar šeikerīti un garām ejoši vācu pensionāru bari. Biznesiņš! Un no tā mēs iemācījāmies ļoti daudz ko. Tieši spēlējot cilvēkiem, nevis mēģinājumos. Mūziķiem ir tāds teiciens, ka ir kačka, pumpis vai draivs. Vai arī nav. Tad to mēs iemācījāmies tieši uz ielas, jo tur tev ir limitētas iespējas.

Tev ir jābrēc pilnā balsī, jāspēlē ar pilnu atvēzienu, stīgām plīstot, pa sitamajiem arī jābliež ar pilnu jaudu un jālēkā apkārt, lai cilvēki dotu naudiņu...

Bet mēs to uztvērām ļoti pozitīvi – iejutāmies tai izklaidētāju tēlā un viss.

Tev nav nekādas muzikālās izglītības?

Nē.

Tādā gadījumā tu esi lielisks piemērs tam, ka labu līmeni un savu muzikālo seju var sasniegt arī bez šādas izglītības, jo, vērojot “Čehola” uzstāšanos, nepateiksi, ka džeki kaut ko nemāk darīt. Ir gan prasme, gan tālāk jau draivs un komunikācija ar publiku.

Tas nāk no ielas. Spēlējām tur divas sezonas. Otrajā sezonā gan Edītes vietā nāca basists Ivars, kurš tieši tajā laikā bija dabūjis kontrabasu. Bija iespēja to nopirkt par mazu naudu, tad tas mēnesi kaut kur stūrī nostāvēja un tad nāca... “Zelta talantu” šovs. Es vispār nezināju, kas tas ir, jo man nav televizora. Matīss bija kaut kad ieminējies, ka tur vajadzētu aiziet. Vienu dienu devos uz skolu, biju jau nokavējis pirmo stundu un tad saņēmu īsziņu: “Šodien ir tas tur, par ko stāstīju!” Izgāju ārā viņam uzzvanīt un uzzināju, ka vienos jādodas uz atlasi. Visi sazvanījāmies un nobastojām skolu. Pa ceļam izskrēju caur mūzikas veikalu, kur nopirku mutes ermoņikas un statīvu kā (Bobam) Dilanam. Satikāmies pie Ivara. Bija divas stundas laika, lai iemācītos vienu gabalu. Iemācījāmies “krīdensu” (“Creedence Clearwater Revival”) “Lookin' Out My Back Door”.

Ivars tajā dienā pirmoreiz izvilka no maisa savu kontrabasu, es pirmoreiz spēlēju mutes ermoņikas, bet Matīsam bija uzsista acs, jo viņš bija sakāvies. Tādi mēs ieradāmies Kongresu namā uz to “audition”.

Tur sēdēja Dita Torstere, vēl kaut kāda nopietnā LNT žūrija. Man uz ģitāras bija uzlīmētas lapiņas ar dziesmas vārdiem, tā mēs nospēlējām un... iepatikāmies. Nonācām Valmierā “Zelta talantu” šovā. Man nebija ne jausmas, uz kurieni īsti mēs braucam, tādēļ biju šokā, ka ir tik daudz cilvēku, visi skraida apkārt un liek kaut kādu meikapu, gaida tiešraidi... Sanervozējāmies, izgājām ārā un laikam izskatījāmies ļoti piemīlīgi un smieklīgi, ķepurojoties ārā no tās situācijas. Cilvēki ņēma un sabalsoja par mums. Nākamajā nedēļā tantiņas trolejbusā rādīja uz mani ar pirkstiem. Uz nākamo kārtu mēs jau normāli samācījāmies gabalu. Pa vidu tieši bija ģitāristu sesija Madonā, ko var uzskatīt par manu galveno mūzikas izglītību, jo esmu tur bijis trīs reizes. Tur mēs satikāmies ar Muraveju (Aleksandru Sircovu, “Keksu” vadītāju). Viņš bija mūs redzējis teļļukā un sadomāja ar mums tur ņemties – iemācīt Ivaram pa īstam spēlēt kontrabasu ar slepu, perkusiju stilā, iemācīt mums visiem spēlēt “Stray Cats” gabalu “Rock This Town”. Aizbraucām uz to nākamo kārtu, nospēlējām 30 reizes labāk, bet cilvēkiem laikam vairs nešķita tik smieklīgi un viņi vairs par mums nesabalsoja.

Lielisks stāsts!

Jā, tā mēs sapratām, ka cilvēkiem tas “Čehols” patīk. Pēc nedēļas mums piezvanīja no “Steiku haosa” un piedāvāja maksāt 40 latus par trīs stundu spēlēšanu pie viņiem. Mums bija stāva sajūsma – 40 lati!!! Tagad tas varbūt izklausās dīvaini, bet toreiz tas šķita ļoti daudz. Atkal bastojām skolu, mācījāmies dziesmas un sākām spēlēt “Steiku haosā”. Tā mēs tur nospēlējām gadu, sāku piešauties, ka tas ir baigi jautri un pilnībā sakrīt ar to, ka ļoti gribas spēlēt dzīvajā, bet nevajag visu laiku spēlēt tikai ar savu “īsto” grupu, savas dziesmas. Tā nu mums iepatikās, starp vienaudžiem desmitklasniekiem kļuvām ļoti bagāti, varējām nopirkt vairāk čipsu un izmaksāt meitenēm siermaizītes kafejnīcā. Sakrāju arī naudu visādiem ģitāras pedālīšiem.

Kura grupa tagad ir populārāka?

Pilnīgi noteikti “Čehols”! Pirms kāda laiciņa es būtu teicis, ka “Acid Rain” ir populārāks jauniešu vidū, bet “Čehols” viņu vecāku un somu tūristu vidū. Bet tagad jau ir savādāk. Izlaidām arī “Čehola” albumu...

“Songs of the Gypsy Cowboys”!

Jā, kad uzspēlējam ārzemēs, saucamies “The Gypsy Cowboys”. Vai “Drunk Dandies”! Nu, jā, un šajā albumā uztaisījām arī “Rage Against the Machine” kaveru “Sleep Now in the Fire” rockabilly stilā. Izdzirdot internetā dziesmas promo, arī jaunieši sāka par mums interesēties, saprata, ka neesam rockabilly grupa, kas tikai atspēlē “Blue Suede Shoes” vai “Rock Around the Clock”.

"Sleep Now in the Fire"

Kur var nopirkt jūsu albumu?

Mūsu koncertos. Veikalos nav.

Latvijā ir jau vairāki piemēri, kad kāda grupa izveido blakusprojektu, lai izteiktos citā stilā. Pie mums gan parasti tiek izmantotas maskas, kā “Reiganu” vai “Instrumentu” gadījumā. Jūs esat vienkārši radījuši otru grupu, kas primāri darbojas uz citu auditoriju, bet galu galā veiksmīgas ir abas. Tas šobrīd sāk jau traucēt vai joprojām ir loģiski apvienojami?

Iļja uz skatuves... Foto: No personīgā arhīva

Kad sapratām, ka tas sāk saslāņoties, sāka īsti nepatikt. Neaicinājām arī speciāli savus draugus uz “Čehola” koncertiem, bet tad “Acid Rain” koncertos, kad jutām, ka īsti neaiziet, nolēmām pēkšņi – po..., nospēlēsim arī trīs rokenrolus! Tā bija kā tāda drošā izeja. Tad sākām saprast, ka tas galīgi neiet krastā. Līdz ar to, esam izdomājuši, ka pēc kāda laiciņa vairs nebūs divas grupas, bet būs viena, kas sastāvēs no “Acid Rain” un “Čehola” elementiem. Ideālā gadījumā es gribētu, lai pie mūsu dziesmām cilvēki varētu dejot un ārdīties tāpat, kā viņi to dara pie “Čehola” kaveriem. Uz to mēs ejam. Un jau tuvākajā nākotnē ļoti gribam izlaist albumu arī grupai “Acid Rain”. Uzreiz varu teikt, ka arī šī grupa ir iegājusi jaunā stilā, virzienā, jo, godīgi sakot, es vairs nevarētu teikt, ka man sagādā lielu prieku joprojām spēlēt septiņdesmito gadu roku vai deviņdesmito gadu grandžu (grunge rock).

Kādreiz man tā smagā mūzika ļoti patika, es gribēju ieiet piecu minūšu ģitāras soliņā un kaut uz brīdi sajusties kā viens no tiem džekiem, kuru plakāti man kādreiz karājās pie sienām, bet tagad mēs vienkārši taisīsim dziesmas, kurās būs kačka, ko esam iemācījušies, spēlējot kā “Čehols”.

Taču muzikālās idejas joprojām būs “Acid Rain” stilā. Mēģināsim to apvienot un noslīpēt. Albumam vajadzētu būt februārī vai martā.

Bet ballītes taču turpināsiet spēlēt? Izskatās, ka jums pašiem ir jautri jebkādā ballītē, nekad nav tā, ka vienkārši atspēlējat naudas dēļ?

Tas ir mūsu galvenais noteikums vienmēr. Taču mēs arī negribam to darīt ilgi, negribam spēlēt ballītes, kā to visu mūžu dara daudzi talantīgi mūziķi. Mēs to saucam par šobrīd pieejamu mūzikas pakalpojumu.

Tas nozīmē, ka tiem, kas vēlas savā ballītē izbaudīt, kas ir īsts rokenrols, nevajag pārāk kavēties. Kā jūs var sadabūt rokā?

Mājas lapā (sk. resursus) ir mūsu basista Kristiana telefona numurs, viņš ir arī mūsu grupas menedžeris... Mums šobrīd tiešām patīk spēlēt ballītes, īpaši, ja uztrāpās pareizā publika, kas to visu saprot un neuztver pārāk nopietni. Bet, tiklīdz mēs sajutīsim, ka tā kļūst vienkārši par atspēlēšanu “piķa” dēļ, mēs pārtrauksim to darīt.

To, ka rockabilly jums nav vienkārši atspēlēšana, pierāda arī jūsu uzvara Siguldas Blūza svētku jauno grupu konkursā.

Tas vispār ir kaut kāds brīnums. Mums ar blūzu īsti nav nekāda sakara. Lielākais sakars ir, pateicoties tieši Kārlim, kurš pievienojās “Čeholam” tikai pirms gada. Viņš spēlē mutes ermoņikas un ir par mums daudz vecāks. Par mani, piemēram, 12 gadus vecāks, jo man ir 20, bet viņam 32. Viņš ir profesionāls gleznotājs ar vārdu šajā jomā. Tie, kas interesējas par mākslu, noteikti zina, kas ir Kārlis Vītols. Viņš ermoņikas sāka spēlēt pašmācības ceļā, jo viņam nedaudz apnika ar akvareļu krāsām visu laiku skricelēt uz milzīgiem audekliem, gaidot rezultātu veselus trīs mēnešus. Viņam gribējās kādu mākslu, kurā efekts jūtams uzreiz. Tā arī sākām kopā spēlēt.

Tas zīmīgais Preslija laiku paskata mikrofons jums, ir tieši no Blūza svētkiem...

Jā, tā ir mūsu trofeja. Kas, starp citu, skan diezgan slikti, bet izskatās ļoti labi.

Tieši tā. It īpaši kopā ar kontrabasu, kā arī jūsu imidžu. Īpaši pie tā piedomājat?

It kā jā, bet mēs arī ikdienā ģērbjamies klasiskajā stilā, tādēļ uz skatuves patiesībā īpaši neatšķiramies.

No kurienes vispār divdesmitgadīgiem džekiem 21. gadsimtā ir tāda interese par rockabilly un visu, kas ap to apkārt?

Es piekrītu tām svārsta teorijām un domāju, ka piecdesmito gadu stils nāk atpakaļ modē. Nav sakritība, ka tagad ir izsitušies tādi cilvēki kā “Dick Brave & the Backbeats”, kas taisa rokenrola kaverus mūsdienu dziesmām. Tāpat “The Baseballs”, kuriem ir populārais kavers dziesmai “Umbrella”. Tas redzams arī reklāmās, arī visiem hipsteriem ir tās Badija Holija brilles... Tāpat ir atkal cieņā tieši pats cilvēks, kurš dzied, nevis tikai kaut kāds meldiņš. Tādēļ es ceru, ka mēs tajā ļoti labi iederamies.

Skaidrs. Ko tālāk? Turpināsiet spēlēt, rakstīsiet albumu, ir vēl kas jauns?

Esmu sācis mācīties Rīgas Doma kora skolas džeza nodaļā, kur ir mācījies arī Kristians. Viņam jau ģimenē ir labas muzikālās tradīcijas, jo viņa tēvs ir zināms džezmenis Bruno Priekulis. Līdz ar to tagad esmu divus mēnešus nomācījies džeza ģitāru, bet nevarētu apgalvot, ka varu jau nodziedāt taisni do mažora gammu. Gan jau...