"Starmetis" ir cēsnieku četrotne, kas pirms kāda laika parādījās pie latviešu indie skatuves apvāršņa. Šobrīd viņi ir paguvuši spēlēt Latvijas mūzikas festivālā "Positivus" un nesen laiduši klajā savu jaunāko EP "Light Light". Vienkārši, nepiespiesti un patiesi. Bez ambīcijām, tādi kā savējie. Spēlējot to, kas liek justies labi pašiem un rezultātā arī klausītājiem.
Grupas sastāvā ir: Andris Tereško (soloģitāra), Maksimilians Biezais (bungas), Līga Krieviņa (sintezators), Ilze Nīmane (bass).
Kāds īsti ir "Starmeša" stāsts un kā esat nonākuši līdz tam, kā ir šobrīd?
Andris: Spēlēju bungas jau diezgan ilgi, dažādos projektos. Pietrūka, ar ko spēlēt, grupas. Sāku kaut ko samplēt apkārt bungām. Pazondēju kompjūterā, kā var taisīt elektronisko muzonu uz kompja. Sāku vēlāk meklēt tuvākos resursus, lai spēlētu dzīvajā. Tā mēs arī te sēžam - visi tuvākie resursi (smejas).
"Light Light". Foto: Publicitātes foto
Ilze: Es jau arī baseni pirms tam nebiju īsti spēlējusi. Andris ģitāru arī ne, Līgai tas pats ar sintezatoru.
Andris: Nekāds ģitārists jau neesmu. Stīgas raustu tā, kā es spēlētu jaceni un drobeni (smejas), tikai viņai pieliek efektus un kaut ko dara. Kaut kādas notis vēl paklausies, tas arī viss.
Ilze: Kopumā spēlējam no 2010. gada vasaras.
Interesanti, ka jūsu mūzikai ir absolūti unikāla skaņa, nenoliedzami savdabīga. Pirmās asociācijas ir ar The XX.
Andris: Es zinu, kas tur ir. Tas ir tas spring reverbs ģitārai (smejas).
Andris: Šī grupa ir viss, kas ir bijis iepriekš, maksimāli vienkāršots. "Mazāk ir vairāk" variants. Tāpēc ka no mums visiem nevarētu prasīt maukt visādas pentatonikas.
Maksimilians: Skaņa The XX, jā, varbūt līdzīga. Atšķirība gan ir tāda, ka viņi to savu pirmo albumu, kurš šobrīd ir vienīgais, pasniedza jau ļoti labi ceptu studijās. Mums tas ("Light Light" EP - aut. piez.) ir guļamistabā taisīts.
Lai gan albums izklausās tā, it kā katra skaņa būtu īstajās vietās.
Andris: Jā, to mums ir teikuši arī iepriekš. Kā saka, kur vajag, tur ir.
Vai sanāk, ka grupa ir vairāk Andra ieguldījums?
Andris: Tā laikam sanāk. Ir pēdējās dziesmas, kas ir tapušas procesā, mēģinājumu laikā. Visas aranžijas uzmetu uz kompja. Tas ir baigākais dzirkstelnieks. Nebūs tā - ierakstīšu jaunu dziesmu. Nē, es neierakstīšu jaunu dziesmu, jo man nav mūda. Kad tas uznāks, viss gatavs pusstundā. Es varu sēdēt mēnešiem tikpat labi un darīt kaut kādu ikdienu. Tāpat nevaru arī ieiet dārgā studijā un iedziedāt. Visi vokāli ir tapuši tā, ka nopērkam vokāla mikrofonu par 4 latiem Cēsīs, uz Rīgas ielas "Valentīnā". Saimniecības preču veikalā.
Maksimilians: Andris no sākuma bija vienīgais, kuram bijusi muzikālā izglītība. Mēs tādi parasti lauku puikas un meitenes.
Andris: Man patīk tā: ja atnāk uz mēģi, tad ir. Un taisām. Nevis visi superaugstie mākslinieki un nevar savākties grupā.
Ilze: Mums ar brāli ir sešu gadu starpība. Viņš tur sameklē kaut kādu jaunu mūziku. Nu, kā. Visu mūžu jau tā mūzika ir bijusi jē. Brālis saka: noklausies šito. Un tad man bija jāskatās uz tumbu, kas nozīmēja, ka es klausos. Tā mēs arī tagad spēlējam kopā. Ka man jāskatās uz tumbu (smejas).
Kā ir ar koncepciju dziesmām teksta līmenī? Vai ir kāds muzikālais vēstījums?
"Starmetis". Foto: T.Grīnbergs/LU
Ilze: Man šķiet, to ietekmē magnētiskās vētras. Saules, vēji. Dabas parādības. Meteoroloģija, caur ko tie teksti gājuši cauri.
Andris: Var vilkt paralēles ar elektronisko popmūziku, kur tie teksti ir šausmīgi smieklīgi, bet tai pašā laikā tajos kaut ko var saklausīt. Tas vairāk mazāk ir teksta būšanas pēc, lai nebūtu tikai instrumentālais.
Ilze: Man tomēr liekas, ka meteoroloģijas ietekmē. Tu brauc, un tevi ietekmē tas apkārtējais.
Jūsu mūzika ir atmosfēriska un savā ziņā koncentrēta uz vienu virzienu. Jums nav bijušas domas par to, kādēļ izvēlēts tieši šis virziens?
Ilze: Domāju, ka tas kaut kā dabiski.
Jaunākajā "Light Light" žanrs it kā staigā apkārt un fokusējas, līdz ir vienotā "Starmeša" sajūta.
Ilze: Tur ir tā - taisi, kā gribi, tāpat izlīdīs laukā tā viena būtība. Galvenā. Tad jau vēlāk redzēs, kā būs.
Ko jums pašiem nozīmē mūzika?
Maksimilians: Viss sākās ar pankroku un tādām lietām. Pēdējo trīs gadu laikā vairāk klasificēju pie viena veida mūzikas, stila. No hiphopa līdz pilnīgākajam indie. Protams, no tā vairāk vai mazāk ietekmējos un pasmeļu idejas ikdienai.
Ilze: Man ir tā, ka sešu gadu vecumā mana mīļākā grupa bija "Ace of Base". Kā mazam bērnam ir bijusi ietekme no brāļa puses, pēc tam spēlēju ģitāru savā metāla periodā. Bet tā jau tāda pagātnīte. Vispār spēlējot vissvarīgākais ir, ka es uzņemu enerģiju no sava basa un pārējiem instrumentiem. Un, ja redzu, ka tur kādam patīk, tā enerģija milzīgi nāk atpakaļ. Tā tas rinķo starp mani, instrumentu un mūziku.
Līga: No bērnības esmu dejojusi sporta un tautiskās dejas. Līdz ar to mūzika nav bijusi priekšplānā, bet tā - tās harmonijas vairāk. Kad sāc pats spēlēt, vairāk arī sanāk uz to koncentrēties.
Andris: Mūzika visu laiku ir kā tāds atmiņu albums. Nākotnes albums. Visu laiku atrodi kaut ko, rocies.
Kādas ir sajūtas, esot Latvijas mūzikas vidē?
Līga: Mums joprojām ir tāda sajūta, ka "Starmeti" zina tikai pāris cilvēki.
Ilze: Patīk tas koncepts, kāds ir tagad.
Andris: Man jau šķiet, ka tagad grupas cenšas iet vairāk savu ceļu, nevis mēģina sekot, piemēram, Līviem vai Lingai.
Līga: Mūsuprāt, vairāk iederamies mazajās skatuvēs, mājīgajās. "Takā", piemēram, bija ļoti jauki.
LASI TVNET: "Takā" jaunā grupa "Starmetis"
Maksimilians: Pirmie mūs spēlēt paņēma igauņu "Schilling" festivāls. Es varbūt nezinu latviešu scēnu, bet igauņi, man šķiet ir soli priekšā. Cena pasākumam bija paliela, bet cilvēku tiešām daudz.
Andris: Viss tik izmeklēti, pārdomāti.
Jautājums, kas droši vien uzdots miljons reižu. Kā norit jūsu mēģinājumi?
Maksimilians: Mums tas ir nepiespiestākais, kas vispār būt. Dzīvoju 15 minūšu attālumā no mēģu telpas. Parasti piektdienās un brīvdienās. Dažreiz blakus tur notiek diskotēka, puiši dzer alu, un tā.
Līga: Viss notiek pozitīvi. Jokojamies, esam draudzīgi.
Kas bija tas laiks jūsu dzīvē, kad sapratāt - jāspēlē mūzika pašiem? Kā tas notika?
Ilze: Man tas bija šausmīgi sen, no tīņu gadiem. Tā kā jutos ļoti priecīga un savā vietā, nebija nekā tāda, ko es gribētu izlikt vai kā. Ļoti forši bija.
Maksimilians: Labu laiku bija vēlme pašam darīt, bet nebija ideju. Kad parādījās piedāvājums, tad - kādēļ gan ne. Sliktāk noteikti nebūs.
Andris: Kaut kad piesēdos pie bungām, pilnīga kakofonija. 17 gados sāku spēlēt rokenrolu. Spēlēju savā garāžā, piecus gadus kaut kādus.
Līga: Es esmu tā kā efektu lādīte. Tas nav tā, ka ir jābūt nenormālajam muzikālajam bekgraundam, lai to izdarītu. Protams, ar laiku paliek interesantāk.
Maksimilians: No sākuma mums bija sintezators, bērnu klavieres, drīzāk ar kaut kādu skaņu banku. Aptuveni 40 procenti to skaņu izklausījās vienādi. Andris atrada kaut kur bēniņos, izņēma sarūsējušās baterijas. Pielika klāt efektu lādi.
Vai jums pašiem ir kāda detaļa par "Starmeti", ko gribētu izstāstīt?
Līga: Mēs esam diezgan mierīgi. Pasauli uztveram nedaudz naivi. Gribētu, lai visi dzīvo draudzīgi.
Ilze: Var laikam izlobīt to, ka meklējam mājīgumu.
Andris: Pateikšu godīgi. "Starmetis" man beidzot ir piepildījums mūzikā. Pēc tā laika, kad tik ilgi esmu mētājies apkārt.
