Šonedēļ Lielais notikums ir Mārtiņam Freimanim veltītais mūzikls. Kāpēc tieši nāves datumā un kas tas īsti būs, jo ar vārdu «mūzikls» var saprast diezgan konkrēta žanra muzikālo izrādi?

Sākumā vēlējāmies pasākumu organizēt Mārtiņa dzimšanas dienā – 7. februārī. Taču viens ir tas, ko izdomāju es vai mani kolēģi no Mārtiņa Freimaņa fonda, un otrs ir tas, kas dzīvē sanāk. Līdzīgi ir ar šo koncertdatumu - «Arēna Rīga» bija pieejama tieši 27. janvārī. Pēcāk es pat domāju, ka tas tieši nav slikti, jo tā ir piemiņas gadadiena, un mūzikla motīvs ir – Mārtiņš ir aizgājis, bet viņš ir palicis. Viņš ar mums pat ir vairāk, nekā dzīves laikā! Koncerta vadmotīvs ir arī rosināšana padomāt, kāpēc tad tā ir? Kas tad ir tas Mārtiņa fenomens? Mūzikls, protams, ir prasīgs vārds un formāts, bet tai pašā laikā paver plašas iespējas. Mārtiņam bija vairākas mūziklu idejas, un vienu viņš pat realizēja – «Autoplanētu». Bet viņam gribējās vēl. Viņš arī vēlējās taisīt mūziklu ar jaunā uzveduma scenārija autori Maiju Kalniņu. Viņiem jau bija aizmetņi un nebija nekādu šaubu, ka viņa arī spēs to vislabāk izdarīt. Procesā radās tāda sajūta, ka to vēlas arī pats Mārtiņš. Un nav jau pat tik svarīgi, kādi notikumi tur kam seko un kas tieši piedalās mūziklā. Šoreiz ir svarīgi tas, ka tā būs Mārtiņa mūzika un teksti šodienas skatījumā.

Mūzikls tātad nav par Mārtiņa dzīves gājumu.

Nē, nē, tas nav stāsts par to, ka piedzima puisītis, tad aizgāja skolā, tad nonāca tur un tur... Šis ir stāsts par Mārtiņa filozofisko skatījumu uz dzīvi, kas jādzīvo uz visu banku. Par iešanu līdz galam, par to, ka neko nevajag darīt ar puskāju – ja priecāties, tad priecāties, ja skumt, tad skumt. Caur viņa mūziku un vārdiem tas ļoti labi nolasās.

Būs arī pirmatskaņojumi. Tie arī savulaik tika iecerēti tieši mūziklam vai vienkārši ir nerealizētie dziesmu aizmetņi?

Tas veidojās tā interesanti – vēl joprojām ik pa laikam parādās ziņas no dažādiem zināmiem vai mazāk zināmiem māksliniekiem, kuriem Mārtiņš ir iedevis kādu dziesmas uzmetumu, dziesmas tekstu, kas tā arī vēl nav aiznests līdz klausītājiem. Viņš jau arī nāca pie mums ar ļoti daudzām idejām. Nespējām tam visam izsekot, to visu akceptēt.

Mārtiņš bija kā tāds avots, kas nemitīgi burbuļo un kuru apturēt nebija iespējams, un labi, ka tā.

Koks ar diviem galiem. Mākslinieki, kas bijuši tādi labā nozīmē nemitīgie ražotāji, aiziet tai saulē, un tad tiek ik pa laikam izvilkts skatuves gaismā tas, ko viņi paši nav paspējuši pabeigt. Ir skaidra cilvēku interese par šādu materiālu, bet jautājums, vai mākslinieki paši būtu vispār gribējuši to rādīt plašai publikai?

Varu godīgi teikt, ka attiecībā uz Mārtiņu mēs esam viņu bremzējuši. Un ne jau tāpēc, ka piedāvātais bija kaut kas slikts. Vienkārši mūsu kapacitāte bija ierobežota. Tāpat jau radās priekšstats, ka viņš tiešām «ražoja», bet, ja tās dziesmas nāca, tad noteikti bija grūti to kaut kā apturēt. Un ir ļoti labi, ka šādi mākslinieki rada un rada, neskatoties uz objektīvo realitāti, kas mēģina likt viņus rāmjos. Bija neskaitāmas reizes, kad mēs uzzinājām – ā, viņš ir ierakstījis studijā to un tad vēl šito. Pēc tam tikai pienāca rēķini... Toreiz mēs brīžiem tiešām dusmojāmies. Tagad priecājamies. Pēc nāves loģiski tiek vilkti ārā vēl nepublicētie darbi, jo ir skaidrs, ka neko jaunu no šā mākslinieka mēs vairs nesagaidīsim. Ir tikai tas, ko viņš ir atstājis. Un tam ir jau cita vērtība. Interesanti, ka arī tās dziesmas, kas jau ir ierakstītas agrāk, cilvēki tagad pēkšņi uztver pavisam savādāk. Daudzi ir teikuši, ka viņiem pēkšņi ir atvērušās acis un viņi Mārtiņu redz pilnīgi savādāk. Tie teksti, kuru sakarā šķita, ka viņš nedaudz pozē, ir izrādījušies ļoti patiesi. Rodas sajūta, ka viņš sajuta savu īso dzīves gaitu. Tekstos ir manāma jau tāda kā atvadīšanās. Gaišredzība, sevis ieprogrammēšana vai kas cits, bet viņš tiešām ir tekstos paredzējis ļoti daudz ko. Arī reālajā dzīvē, īpaši pēdējos gados un it īpaši manās dzimšanas dienās, viņam patika parunāt par nāves jautājumiem.

Mēs vienmēr viņu kušinājām, bet viņš uzsvēra – ja nu gadījumā es aizeju, tad atceraties, ka nedrīkst būt nekāda bimbāšana un ir jābūt kārtīgam šovam!

Bet viņš neradīja tāda mākslinieka iespaidu, kuram būtu iebildumi, ka pēc nāves tiek pabeigti tie viņa darbi, kas bija iesākti?

Es domāju, ka nē, jo viņš tāpat bija pieradis, ka ļoti daudzi apkārt viņu kritizē, «noliek» un skatās uz viņu kā uz tādu lēto popārtistu. Viņam pašam tā nešķita un šāda kritika sāpēja, bet pārliecība par savu darbu palīdzēja turpināt radīt. Bez tādas iekšējās pārliecības viņš jau sen būtu nolīdis kādā klusā stūrītī un pazudis no publikas acīm.

Pašmāju popmāksliniekiem vispār vajag diezgan lielu «iekšu», lai izturētu gan kritiķu, gan vēl jo vairāk publikas attieksmi. Tikai tādi jau arī spēj izdzīvot tajā no vienas puses glamūrīgajā, no otras puses žultainajā vidē.

Tā arī ir. Un es arī ceru, ka pienāks tādi laiki, kad internetā nebūs tāda iespēja būt tik ļoti anonīmam un apliet citus ar mēsliem, tādā veidā kompensējot savas dzīves neveiksmes.

Patiesībā jau tā anonimitāte ir ļoti mānīga, jautājums vairāk ir par likumu sakārtošanu, bet šī jau ir atsevišķas diskusijas vērta tēma. Ko tur slēpt, Mārtiņš nebija arī īpaši kritikas mīlēts mākslinieks, kas īpaši izpaudās Gada balvās - industrijas profesionāļu vērtējuma rādītājā. Visticamāk, viņš pats tādēļ nemaz īpaši necerēja saņemt kādu no šiem apbalvojumiem.

Cerēja, cerēja. Īpaši pēdējos dzīves gados viņš man borēja – kādēļ vispār tādu Gada balvu vajag taisīt, kas tā vispār par žūriju un kāda tam visam jēga? Viņš tiešām ļoti pārdzīvoja, ka nesaņēma šos apbalvojumus. Patiesībā viņš lielākoties vienmēr palika otrajā vietā, tādēļ nebija jau nemaz tik traki. Es viņam arī vienmēr teicu – bet tu taču esi nominēts!

Atminos 2006. gada pasākumu, kad «Tumsa» kārtējo reizi bija nominēta. Apbalvošanas ceremonijā Mārtiņš bija spītīgi palicis, neskatoties uz to, ka pārējie grupas kolēģi bija jau aizbraukuši mājās, neticot, ka beidzot saņems kādu balvu. Tā tomēr notika, un uz skatuves uzskrēja viens pats pārsteigtais Mārtiņš, kurš mikrofonā vaicāja – vai jūs esat sajukuši prātā? Pēc tam bija āfterpārtija, kurā kāds no kritiķiem, nesaukšu tagad vārdā, viņam paskaidroja – saproti, tu saņēmi balvu par radio hitu, un tā ir vienīgā balva, kuras uzvarētāja noteikšanā kritiķiem nav nekādas teikšanas. Toreiz es nodomāju – tik skarbi laikam nevajadzēja...

Jāāā... Tas, ka viņš tik reti saņēma tādu īstu atzinību, es domāju, arī bija viens no tiem iekšējiem grauzējiem, kas viņā iekšā dzīvoja. Tas visticamāk lika viņam lieku reizi atslābināties, iedzerot kādu balzamiņu, ko viņš pats uzskatīja par zālēm, nevis alkoholu. Visi kopā jau mēs katrs kādu nagliņu esam tai viņa zārkā iedzinuši. Tikpat labi arī mēs, atvairot viņa daudzās idejas, esam grēkojuši tieši tāpat.

Tai pašā laikā publikas mīlestība «Tumsai» bija ļoti liela, un tagad tā ir tikai vairojusies.

Jā, arī uz šo pasākumu zāle jau ir izpārdota, un meklējam vēl papildvietu iespējas.

Aiz kalniem nav arī kārtējā Gada balva. Tā ir izdzīvojusi dažādus laikus, kas priecē, jo tas tomēr ir industrijas profesionāļu vērtējums pretstatā «Muzikālajai bankai», kas vismaz primāri ir lielākā dziesmu aptauja, tautas vērtējums. Noteikti vajag abus. Kas ir mainījies Gada balvā?

Gada balva tiešām ir izdzīvojusi. Pirms diviem gadiem bija vislielākā krīze, kad tiešām bija aktuāls jautājums, vai pasākums vispār notiks. Tas notika, pateicoties tikai tam, ka visi, kam man būtu jāmaksā, kļuva par sponsoriem – skaņa, gaisma, scenogrāfija, pati opera. Visi.

Tas nozīmē, ka pašai industrijai tomēr ir šī interese saglabāt šādu pasākumu.

Līdzīgi kā tas ir, piemēram, amerikāņu «Grammy».

Jā, bet es nevaru iedomāties, kuri tad būtu tie, kas stāvētu aiz strīpas. Zinot mūsu kašķīgo dabu, es pa ādu dabūtu pamatīgi. No otras puses, varbūt ir vērts mēģināt, jo tas tomēr ir labāk, nekā neapbalvot vispār. Pastāv jau tas, kas mainās. Otra lieta, kas mani moka jau vairākus gadus, ir nosaukums. Tagad mums jau ir Gada balva sportā, Gada balva arhitektūrā, Gada balva literatūrā... Tad, kad mēs ar Arvīdu Babri šo nosaukumu izdomājām, kas nemaz nebija tik viegli, jo vajadzēja latviskot apzīmējumu «Music Awards», tad tāda Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva bija vienīgā Gada balva. Taču tad tās saklonējās, savairojās ārkārtīgi daudz. Ir radusies doma, ka jāsāk meklēt kaut kāds konkrēts balvas nosaukums, citādi esam kļuvuši par vieniem no daudzajiem, ko galīgi negribas. Man šajā kontekstā ļoti simpatizē «Spēlmaņu nakts», kas nav vienkārši Teātra Gada balva.

Arī nosaukums Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva nav nemaz tik vienkāršs, ņemot vērā, ka daudziem mediju kolēģiem tas sagādā problēmas – te pazūd vārds «Latvija», te «ieraksti»...

Bieži tiek pazaudēts tas galvenais, kas šajā pasākumā ir, – uzsvars uz ierakstiem. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ arī turos pretī tai nomināciju paplašināšanai.

Mūsu fokuss ir uz ierakstu, uz lietu, kas paliek fiksēta tādā vai citādā veidā.

Kā jūs cīnāties ar diezgan manāmo snobisko attieksmi pret Gada balvu? Ir industrijas profesionāļi, kuri apzināti nevēlas būt žūrijā, ir mākslinieki, kuri nevēlas iesniegt ierakstus...

Neesmu tik daudz izjutusi skeptisku attieksmi attiecībā uz žūrijas darbu. Tie, kas atsaka, parasti aizbildinās, ka nav laika, un to es ļoti respektēju, jo pati zinu, ko tas nozīmē. Citiem varbūt ir bail izteikt savu vērtējumu, ir šaubas par savu autoritāti. Taču par žūriju īpaši nevarētu pārdzīvot, tajā ir kompetenti cilvēki, kuri tā vai citādi, bet ir cieši saistīti ar mūzikas jomu. Kas attiecas uz ierakstu neiesniegšanu, tad to es uztveru veselīgi. Kā lietu, kas mums nemitīgi dur dibenā, atgādinot, ka mums ir jābūt labākajiem, lai visiem būtu vēlme nākt un piedalīties. Laiku pa laikam kāds izslimo šo kreisuma slimību, stāvēšanu malā, jo saprot, ka ar to jau nekas netiek panākts. Par tevi vienkārši nerunā.

Vispopulārākā poza ir tāda, ka nav jau nekādas jēgas tai Gada balvai kaut ko iesniegt, jo tāpat «Mikrofona ieraksti» sadalīs balvas saviem māksliniekiem.

Šis ir vissmieklīgākais!

Ja kaut viens no pārmetējiem paskaitītu, cik no visām balvām reāli tas «Mikrofons» ir saņēmis, tad mums būtu jānokaunas par pēdējo gadu rezultātiem.

Mēs esam lielākā ierakstu kompānija Latvijā, un mums tiešām vajadzētu saņemt lielāko daļu balvu, bet tā diemžēl nav. Taču daudz sāpīgāka lieta, par ko arī visiem patīk padusmoties, ir tas, kādi mākslinieki tad piedalās pašā koncertā. Tā ir ļoti prestiža lieta, bet to vietu ir tik, cik ir. Taču mums ir izstrādāts diezgan labs mehānisms, kurā katram LaMPAs (Latvijas Mūzikas producentu asociācija) biedram ir savs kvotu daudzums. Katram ir tiesības koncertā pārstāvēt vismaz vienu savu mākslinieku. Uz šā pamata ceremonijā ir uzstājušies tādi mākslinieki, kurus es nevēlētos tur redzēt, bet man ir jārespektē kolēģi. Vēl ir svarīgi arī tas, ka Gada balvai ir jāparāda dažādu stilu nominanti, līdz ar to es nekādi nevaru koncertā sabāzt «Mikrofona» māksliniekus, cik tik uziet. Arī šis ir analīzes vērts fakts – no 18 dziesmām tikai kādas divas vai trīs ir mūsu mākslinieku izpildītas! Tādēļ man šķiet smieklīga šī uzpūstā ilūzija, ko izplata tie, kas kaut vai netiek uzstāties šajā koncertā. Turklāt pēdējos gados arvien vairāk iesaistās tieši neatkarīgie izdevēji, kas ir ļoti pašsaprotama tendence.

Ja ap kaut ko ir kašķis un strīdēšanās, tad tas nozīmē, ka tā lieta tomēr ir vajadzīga un visiem interesējoša.

Ar to es vienmēr sevi mierinu, kad dzirdu kritiku un lamas!