Vari atklāt lielo noslēpumu, kā var savas dzimšanas dienas svinības noorganizēt koncertzālē «Palladium», turklāt ar labu rokkoncertu un daudziem viesiem?

Ar tām jubilejām ir tā, ka daudziem muzikantiem nākas savas dzimšanas un vārda dienas pavadīt koncertos. Pagājušogad arī svinēju koncertā Liepājā, «Fontaine». Nav mājās jātaisa ballīte, tā jau notiek. Īstenībā, taisot šo koncertu, es par to pat neaizdomājos. Bija paredzēts tikai trešais datums, tādēļ biju saplānojis, ka nākamajā dienā pēc koncerta taisīšu savu dzimšanas dienas «festivālu». Taču cilvēki diezgan raiti pirka biļetes un (Ģirts) Majors teica: «Džeki, jātaisa koncerts arī ceturtajā datumā!» Iesākumā nedaudz par to saskumu, bet tad sāku patiesi priecāties.

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Kādu «festivālu» būtu taisījis savā dzimšanas dienā, ja nebūtu koncerta? Esi vispār no tiem lielajiem svinētājiem?

Es esmu no tiem, kas, tuvojoties dzimšanas dienai, kaut kā lēnām ieiet depresijā. Ne jau tādēļ, ka man ar katru gadu arvien vairāk tuvojas 60, bet tādēļ, ka man tas vienmēr ir tāds pārdomu laiks – ko es esmu izdarījis, ko neesmu, ko varēju vairāk un labāk... Cenšos tā baigi nesvinēt vai vismaz uztaisos tā, ka negribu, bet zemapziņā domāju savādāk. Tad tas koncerts vienmēr ir glābiņš. Bet, ja nebūtu jāspēlē, tad droši vien būtu aizbraucis kaut kur atpūsties.

Ārpus Latvijas?

Jā, jā, jā. Droši vien, ka tāpat darīšu to kaut kad pēc ceturtā datuma. Gribas kaut kur, kur ir nedaudz siltāks. Biju, piemēram, Sicīlijā, un tur man ļoti patika. Vienīgais, kas man nepatīk, ir tāda septiņas dienas ilga tupēšana kūrortos. Man visu laiku vajag dinamiku. Arī tajā Sicīlijā bija iespēja tā tupēt, bet es labāk noīrēju motorolleru un kopā ar sievu gāzu pa serpentīniem. Tas bija krutākais, kas tur varēja notikt. Labi, OK, uzbraucām ar tūristu autobusu arī Etnā – ir jau forša tā daba, vulkāns, bet motorollers izrādījās visforšākā un vislētākā izprieca. Beigās vēl noķērām lietu un nevarējām atrast atpakaļceļu uz viesnīcu. Piedzīvojums!

Šādi piedzīvojumi jau arī ir labākais, kas tādos braucienos var būt.

Nuja! Es vispār esmu tāds spontāns, man nepatīk neko ļoti plānot. Nu, protams, man plānotājā ir ierakstīti koncertu datumi, bet vienmēr priecājos par neplānotām lietām.

Grupu arī vari dēvēt par vienu lielu piedzīvojumu?

2010. gadā "Multiklubā". Foto: dzelzsvilks.com

Te būtu jāsāk stāstīt būtībā no manas dzimšanas, jo mana dzīve vispār ir bijusi viens liels piedzīvojums, ieskaitot grupu. Reiz ar Ufo smējāmies, ka par mani tiešām varētu uztaisīt diezgan labu filmu. Es savai mātei piedzimu ātri – viņai bija 17 gadi. Lai viņa varētu precēties, bija vēl jāprasa atļauja vecākiem. Ļoti jauna ģimene tātad. Atceros no bērnības, ka arī pats biju trakulīgs bērns, kurš visu laiku sita kaut kādu ritmu, arī mammai pa dibenu. Vienmēr trinos, kratīju rokas. Gāju visādos pulciņos, arī kikbosā. Tur man pavasarī lika nest baļķi pa aukstu upi, un es sapratu – nē, kikbokss un tamlīdzīgas lietas nav domātas man. Lai arī esmu nemierīgs, man tas viss neinteresē. Tad padzirdēju skolā, ka viens čalis tirgo bungas par 23 latiem. Drausmīgi lētas tātad. Nopirku un izdomāju, ka jātaisa grupa. Man gan tās bungas nebija kur turēt, tādēļ noliku tās savā klasē.

Pirmie prieki ar bungām man bija tādi – klasesbiedrene Olga vienmēr gribēja tās uzspēlēt. Viņa uzlika vienu kāju uz «jacenes», otru uz pedāļa, un viņai vienmēr bija īsi svārki...

Bet grupā bez manis bija vēl divi džeki – Maigonis un Artūrs. Mums gan nekādi baigie mēģinājumi nesanāca, jo abi pārējie mūsu trio dalībnieki ātri vien saprata, ka viņiem vairāk interesē skrituļdēļi. Tad es aizstiepu savas bungas uz mūziķu mēģinājumu telpu, kas bija jau Mālpils kultūras namā. Tad nāca «Apēdāja» ēra.

Bet zinu, ka pirms tās bija mūsdienu skatījumā vēl kāds jauks stāsts par Juri Kaukuli, kurš tev «iesmērēja» vecu ģitāru par diezgan lielu naudu!

Jā, te gan vispirms jāpastāsta par to, kā vispār nonācu mūzikas skolā, kur Jurītis pasniedza ģitāras stundas. Pirmajās klasēs mācījos vēl Allažos, bet tur nodega skola un vecāki izdomāja mani sūtīt skolā Mālpilī. Toreiz dzirdēju viņu sarunu ar manu māsu, ka viņu laidīšot mūzikas skolā. Es izdomāju, ka arī gribu iet mūzikas skolā! Doma bija tāda – paga, paga, māsu laidīs mūzikas skolā, bet man jāiet kaut kādā parastajā! Pēc tam izrādījās, ka bija jāmācās abās, kas man bija baigais nepatīkamais pārsteigums, jo izrādījās, ka no matemātikas vaļā tomēr netikšu.

Mūzikas skolā sākotnēji izvēlējos sitamos instrumentus, taču mans skolotājs sāka braukāt līdzi Jurim Kaukulim un Kasparam Tobim spēlēt Vācijā uz ielām. Paliku bez skolotāja! Jurītis tai skolā tomēr palika kā skolotājs un, lai arī mani tas īpaši neinteresēja, izdomāju, ka var jau mācīties arī ģitāru. Viņam bija tikai kādi 23 gadi, tie bija laiki, kad naudas nevienam arī nebija. Tad nu katrs piepelnījās, kā mācēja. Jurka teica – kā, tev nav savas ģitāras, pārdošu tev vienu! Bija tāda akustene, baigākais sūds, protams. Man jau tolaik vispār nepatikās tā kompānija – garmatainais Juris, tad vēl garmatainais Armands (Butkevičs, vēlākais «Dzelzs vilka» basists, joprojām «Apēdāja» dalībnieks – red. piez.). Tādi skarbie, lielie metāla džeki. Pats jau vēl biju puišelis. Ātri vien man tā mūzikas skola arī beidzās.

Kad tiki pie savām bungām, tālāk jau mācījies pats, ļoti agri sākot spēlēt īstās grupās!

Tā sanāca. Atceros, ka tieši parādījās «Guano Apes», un tas man bija baigais dzinulis ātrāk kaut ko iemācīties, sākt spēlēt.

«Apēdājs» gan nespēlēja ņumetālu.

Nē, bet tāpat bija interesanti. Sākumā pat spēlējām ar Apēdāju (grupas nosaukums ir arī tās līdera Artūra Jakovļeva skatuves vārds – red. piez.) divatā. Tad atnāca arī Armands. Atceros pirmo koncertu Dzintaros, kur bija tāds kā metālistu festivāls. Piedalījās arī «Dzelzs vilks», «Skyforger», «Sanctimony»... Visi pirms koncerta dzēra alu, bet man bija tāds satraukums, ka biju izdzēris kādus četrus litrus... ūdens.

Visām dziesmām situ vienu ritmu, šausmīgi gribējās arī uz tualeti, bet bija vēl daudz skaistu dziesmu, kā, piemēram, «Mana draudzene bija cūka» un tamlīdzīgas. Tāds sākums.

Vēlāk jau mums bija koncerts arī «Pulkvedī», kur uzstājās arī «Deus Sex Machina». Tur spēlēja Andris Vilcāns, Juris, arī Armands, pie bungām bija Čerka (Pauls Ozols). Skatījos uz to grupu un domāju – b..viens, ja es pēc dažiem mēnešiem varētu spēlēt tādā grupā! Pagāja daži mēneši, un man piezvanīja Andris ar aicinājumu nākt spēlēt pie viņiem. Biju atklājis sevī pareģa spējas! Normālu bungu man nebija, bet šis bija jau cits līmenis, tādēļ aizņēmos bungas no drauga Ata. Aizgāja ļoti labi. Bija riktīgi šovi, kuros Juris laizīja Andri un Andris gāza viņu zemē...

«Deus Sex Machina» daudzi visupirms zināja Vilcāna ādas šortiņu dēļ.

Jā, jā, jā, un Jurim bija lieli, brūni zābaki, man bija «Calvin Klein» apakšveļa! Spēlējām pat (mūzikas forumā) «Forte Riga». Bija riktīgs rokenrols.

Ierakstījāt arī gana lielu atzinību guvušu albumu «Sister Left». Sanāca, ka jau 17 gados biji nonācis populārā rokgrupā!

Foto: Albuma noformējums

Tam bija šausmīgi daudz bonusu – varēju iet iekšā bāros, klubos. Ā, šitais jau ir tas bundzinieks... Man vienkārši paveicās. Kaut kas no augšas droši vien to visu piespēlēja. Pēc Andra aizbraukšanas uz Ameriku atdzima «Dzelzs vilks». Mums pievienojās Kaspars, un sākās atkal jauni laiki. Bija pirmais albums «Lai arī tu būtu ar mani». Tolaik daudz mēģinājām kopā ar Juri, arī dzīvojām kopā, jo tā Rīgā bija lētāk. Kaspars tolaik vēl spēlēja kopā ar (Ainaru) Mielavu, Armandam arī bija citas lietas.

Sanāk, ka tu ar Kasparu svini tādu kā savējo «Dzelzs vilka» desmitgadi. Vismaz apmēram tā. Ar to vēlos uzsvērt, ka «Dzelzs vilka» divdesmitgade ir diezgan precīzi dalāma uz pusēm. Arī desmit gadi nebūt nav maz!

Tas tiešām nav maz. Tā ir ģimene. Es ar savu ģimeni neesmu vairāk kopā, kā ar šo otru ģimeni, kas ir grupa. Atrodam kompromisus un tā baigi nemaz nestrīdamies.

Kad Kaspars ar Juri sāka vairāk eksperimentēt ar teātra, ar tautas mūziku, tev joprojām bija interesanti, nešķita, ka kaut kas vairs nav tā, kā tev gribētos?

Ar tautas mūziku jau es arī piedalos procesā. Savukārt tie projekti, kas viņiem ir ar Olgu Žitluhinu, ir tādi, kuros bieži vienkārši nevajag bundzinieku. Mazs budžets, maz vietas, arī vajag tikai tādus fona trokšņus. Es jau arī esmu piedalījies teātra izrādēs, esmu pats bijis tajā iekšā. Man pašam arī patīk visi šie projekti, jo bieži ir tā, ka izrādē izdzirdi kaut kādu motīvu un saproti – bet tur vēl nedaudz jāpieliek tas un tas, un būs gatava jauna dziesma! Tas viss liek kustināt līdzi prātu.

Cik tu esi progresējis kā bundzinieks kopš «Dzelzs vilka» atdzimšanas?

Esmu tāds samoučka. Jūtos pie bungām ļoti stabili, jūtu to grūvu. Necenšos, kā tas bieži raksturīgs jauniem džekiem, visu laiku taisīt baigos brekus, dragāt pa bungām turp un atpakaļ. Es pat dažreiz tomus vispār noņemu nost, jo īstenībā dziesma tikai iegūst no taisna, laba ritma, nevis nemitīga ļurpatu ļerpatu. Citreiz, protams, ienāk prātā, ka varētu uztaisīt kādu interesantāku ritmu. Ir jau arī daudz dažādu ideju. Tāpat nopirku internetā vienu baigo elektronisko verķi, kas gan vēl nav atnācis, jubilejas koncertos vēl nebūs.

Man vispār vienmēr ir bijusi aizraušanās arī ar elektronisko mūziku. Dažreiz aizeju arī uz «Esīti» («Essential»)!

Man pat patīk, piemēram, «Party Rock Anthem»! Kādreiz pats biju baigais reiveris lielās kedās un taisīju matus ar cukurūdeni. Bet man vispār patīk dažādi stili – arī blūzs, džezs. Nevēlos sēdēt kastītē un klausīties tikai thrash metal vai gotus. Man arī hiphops patīk.

Dzīvē arī izvēlies dažādību? Protams, ņemot vērā, ka tev ir sava ģimene, kas tomēr uzliek zināmus rāmjus.

Es neesmu cilvēks, kurš varētu nosēdēt ofisā. Nekad mūžā! Tāpēc vienmēr esmu uztaisījis sev kādu biznesu. Ar «vilkiem» mums nedēļā ir divi, trīs koncerti, pārējā laikā izpaužos savādāk. Man no laika gala ir paticis kaut ko tirgot, radīt.

Kas ir aktuāls tagad?

Tagad būs viens jauns ekobizness. Ziedu laikos bija būvniecības bizness, vienubrīd man bija pat 50 darbinieki! Tas bija OK, līdz tomēr sapratu, ka ar tādu cilvēku resursu strādāt ir drausmīgi grūti. Esmu no tiem cilvēkiem, kam gribas sakārtotību, lai skaisti, kārtīgi un godīgi. Tādēļ to būvniecības biznesu laicīgi pārdevu un sāku atkal kaut ko jaunu. Ik pa laikam pamainu, bet neieeju mīnusos. Nu, labi, ar vienu biznesu tā sanāca, bet tas ir normāli. Tu mācies. Tagad mēs ar Jura sievu Aiju arī organizējam koncertus, piemēram, šos «Palladium» koncertus. Juris ar Kasparu vairāk darbojas pa studiju, man atkal patīk tas bizness, mums labi sapas. Dabūju diskam sponsorus, visādus atbalstītājus...

Garlaicīgi nav.

Garlaicīgi nav. Un nav jau arī nekāds noslēpums, ka man ir trīs bērni. Viens no pirmās laulības un divi no otrās, tagadējās. Daudz ņemos arī ar bērniem. Ir izveidojies sava izmēra ritenis, kurā griezties. Dažreiz, kad aizbraucam uz kādu nedēļu spēlēt uz ārzemēm, kļūstu traks, jo esmu jau noilgojies pēc tiem bērniem, pēc tā foršā riteņa. Vairs nemaz nespēju iedomāties, kā būtu savādāk. Ja tagad būtu jādzīvo atkal vienam, es droši vien no depresijas nomirtu!

Rezumējot – foršs vecums!

Piekrītu! Cilvēki dažreiz brīnās, ka es savā vecumā jau uztveru dzīvi šādi. Iespējams, ka izskaidrojums tam ir arī tāds, ka visi mani draugi drīzāk ir četrdesmitgadnieki. Tā vienkārši ir sanācis. Un ir interesanti.

Ko tev sestdien labāk dāvināt – puķes vai bungu kociņus?

Puķes ir forši. Un krūšturi ir forši! Galvenais jau ir tas, lai cilvēki atnāk, jo koncerts būs foršs. Mēs pie tā strādājam jau pusotru mēnesi. Turklāt būs arī otrs ģitārists - Valērijs (Cīrulis – pirmā «Dzelzs vilka» sastāva dalībnieks). Būs riktīgs biezenis!