Vai tā ir pozitīva tendence, ka Mūzikas ierakstu gada balvai nominēti arī klasiskās mūzikas albumi?

Uzskatu, ka tas ir pat ļoti labi. No vienas puses tas, ka ekspertiem, kas analizē un saprot populāro mūziku, roku, džezu, kantrī un kas tikai tur nav, ir jānoklausās arī šāds piedāvājums un jāizsaka savs vērtējums, ir interesanti. Varbūt tika novērtēta ne tik daudz kvalitāte, bet projekts kā tāds – ka kora «Kamēr...» albuma «O Salutaris» ierakstā, kurā iekļauta Ziemassvētku leģenda un absolūti brīnišķīgā Ērika Ešenvalda mūzika, piedalās Valdis Muktupāvels ar savu tautas dziedāšanu, operdziedātājs Jānis Apeinis, Renārs Kaupers, ka tas ir dažādu žanru sajaukums. Tā mūzika būtībā ir ļoti daudzveidīga.

Bet balva taču ir jūsu darba novērtējums?

Vienmēr jau ir patīkami, ka tavu darbu novērtē. Tas ir vienkārši cilvēcīgi un vērtīgi. Bet tendences, vismaz manā dzīvē, ir bijušas tādas: kad patiešām esmu izdarījis kaut ko milzīgu – priekš sevis vai sava kolektīva jeb priekš savas kultūras, un tikai ar laiku sapratis, ka bija vērts to darīt –, to pārsvarā Latvijā negrib pamanīt jeb – pamana, bet tā vien šķiet, ka tā «barība» šejienei ir drusku par smagu. Un to vairāk uztver lielie monstri pasaulē – viņi uzreiz to norij kā haizivis.

Kad tas aiziet pasaulē, tad arī Latvijā attopas: nu jā, redziet, tomēr jūs esat baigie malači.

Pats arī esat bijis eksperta lomā, tātad zināt, ko nozīmē novērtēt citu sniegumu...

Jā, pirms pāris gadiem biju eksperts «Muzikālajā bankā». Tādā avantūrā esmu bijis iesaistījies vienu reizi mūžā... (Smejas.) Bet tas man patiesībā bija tāds ļoti sirsnīgs aicinājums, jo šajā pasākumā piedalījos kopā ar kori «Kamēr...». Teiksim, tā bija tāda neliela atkāpšanās no manas ikdienas dzīves..

Bet, atgriežoties pie paveiktajām lietām - tajā brīdī, kad esi izdarījis kaut ko tādu un saproti, ka tas tavā attīstībā ir nezin cik pakāpienu uz augšu... Kad izdari kaut ko tādu, kas neliekas tik ļoti svarīgi, pēkšņi visi sit plaukstas un tu tiec apbalvots un novērtēts...

Tā ir ļoti dziļi intīma saruna, un patiesībā - godīga mana atskārsme, ko gadiem ilgi pats esmu novērojis.

Tāpēc sevi mierinu ar vienu lietu: ir jābūt skaidram, ko tu dari, uz kurieni ej, un jābūt absolūti pārliecinātam par mērķiem, ko gribi sasniegt.

Darot tās lietas, tu nekad nerēķinies ar to, ka kāds to īpaši novērtēs vai pamanīs. Tādēļ ir ļoti patīkami, ja novērtē un pamana.

Klātienē vērojot Mūzikas ierakstu gada balvu, jums noteikti radās vērtējums par latviešu neakadēmisko mūziku.

Ja man būtu jāskatās televīzijā, es laikam neizturētu tās iznīcinoši garās reklāmas pauzes, bet vienkārši izslēgtu televizoru. (Ironiski smaida.) Klātienē tam bija pavisam cits efekts, un man ļoti patika pirmā daļa un tas, ko tur dzirdēju. Lielisks bija Jāņa Aišpura - kora «Kamēr...» bijušā dalībnieka - un viņa grupas «The Sound Poets» priekšnesums – domāju, ka tā ir grupa, kurai ir ļoti daudz perspektīvu. Man ļoti patika, ko pirmajā dziesmā kopā ar Kasparu Zemīti darīja Linda Leen – tas bija gaumīgi, kvalitatīvi un profesionāli. Lieliski bija tas, ko rādīja Zigmars Liepiņš ar savām brīnišķīgajām dziedātājām. Ārkārtīgi iespaidīga bija Raimonda Paula un Nacionālā teātra jaunā dziedošā aktiera Jura Jopes uzstāšanās. Pat īsti nevarēju saprast, kā viņu vērtēt – kā cilvēku, kam ir milzīgas karjeras iespējas kā dziedātājam vai kā aktierim... Uzskaitīju jums veselu strīpu!

Jūsuprāt, latviešu neakadēmiskā mūzika ir spējīga konkurēt ārpus Latvijas?

Ziniet, šajā žanrā lielākais trūkums... Manuprāt, ir divas bīstamas lietas: šiem cilvēkiem, kas pārstāv populārās mūzikas žanru Latvijā, pārsvarā ir ļoti neliela, slikta vai pat nekāda muzikālā izglītība. Pie mums iegūt tādu izglītību kā ārvalstīs lielajās mācību iestādēs Anglijā, Holandē, Amerikā gan pagaidām diemžēl nav iespējams.
Otra lieta, kas ir milzīgs lāča pakalpojums, – šovu kultūra, kas pārņēmusi Latviju. Tas ir bīstami, jo šovos ir pieaicināti vokālie pedagogi, kas manā skatījumā nemaz nav tik kvalitatīvi, lai viņus uzskatītu par tik labiem, kas tiešām var iedot dzīvei nopietnu ceļamaizi. Nesaukšu nevienu vārdā, taču tas man liekas ļoti apšaubāmi.

Šajā brīdī tā komercializācija ir aizgājusi tik šausmīgi tālu, ka vairs nav tā pamata. Iedomājieties, kas tiek izdarīts ar šovu dalībniekiem – viņi pāris mēnešu laikā tiek padarīti par ļoti populāriem cilvēkiem, un šie procesi lielai sabiedrības daļai diemžēl liekas ārkārtīgi saistoši. Cilvēks, kas varbūt savā ciemā ir dziedājis, aiziet uz šovu, un pēkšņi viņam pāri gāžas vilnis, un viņš jūtas kā zvaigzne... Un tad ir tas lūzums, kad agri vai vēlu šis jaunietis saprot, ka patiesībā viņš nav nekas... Tas ir traģiski, jo šovs, manuprāt, iznīcina cilvēku dzīvi! Jo tas jaunais cilvēks jau tobrīd nesaprot, ka viņam kārtīgi jāmācās! Un mums jau nav konkurences un atlases, nav tik plašs tas kontingents, kā, piemēram, Krievijā vai Amerikā, kur no tūkstošu tūkstošiem tikai daži tiek uz skatuves.

Tad tiešām mājsaimniece var uziet uz skatuves un apburt ar savu nenormālo talantu.

Tiesa, esmu no tiem cilvēkiem, kas, izdzirdot dažu teikto, ka šovi visu te ir noveduši grīstē un krititiku par to, kas notiek valstī, vienmēr uzdodu pretjautājumu: «Ko tu esi darījis tajā ziņā, lai ar savu darbību piesaistītu tādu cilvēku uzmanību, kas nekad par to jomu, ko tu pārstāvi, pirms tam nav interesējušies?»

Par jums gan nevar teikt, ka neesat darījis: šovakar Lielo mūzikas balvu saņemat par sava kora starptautiskajiem panākumiem.

Protams. Bet lai es teiktu, ka šis gads bijis daudz pamanāmāks vai īpašāks par aizvadītajiem pieciem gadiem, tad man būtu jāmelo... (Domā.) Jūs zināt, cik daudz lietu pasaulē notiek ar Latvijas mākslu un māksliniekiem, par ko mēs vispār neuzzinām?! Jo tajā brīdī nav bijis klāt vajadzīgais Latvijas žurnālists, viņš nav bijis pieaicināts, viņam nav bijis apmaksāts komandējums, viņš to visu nav atspoguļojis, tāpēc neviens par to neko daudz nezina, un tas paiet nepamanīts. Ja tu piestrādā pie sava mārketinga un tēla – arī Latvijā -, kas prasa savu zināmu ieguldījumu, tad viss notiek. Šobrīd atļaujos runāt ļoti rupji un skaudri, bet tā ir realitāte. Taču tā tas pasaulē visur notiek, un mazām nācijām tas ir raksturīgi. Kaut vai tai pašai Austrijai.

Ko šovakar teiksiet Lielajā Mūzikas balvā, jau esat izdomājis?

Gribat, lai es jums tagad to atklāju? (Sirsnīgi smejas.) Ar tām runām ir tā: Kristīne, ar kuru kopā apmeklēju Mūzikas ierakstu gada balvu, pusstundu pirms pasākuma teica: Māri, tu esi padomājis, ko teiksi uz skatuves? Es viņai atbildēju: nu kāda balva? Pēc tam jau vairs nebija izejas: ejot uz skatuvi, drudžaini domāju, kas man būtu jāsaka... (Smaida.) Tā ka šoreiz izņēmuma kārtā esam jau iepriekš uzzinājuši, ka mums piešķirta balva, ir bijis laiks padomāt. Tagad esam kļuvuši amerikāniski un oskaroti un jau iepriekš zinām par balvām. Taču arī šai versijai ir savi plusi. Kaut vai – ka caur šiem nominantiem

klausītāji, kam neinteresē klasiskā mūzika, tomēr pateicoties Lielās mūzikas balvas koncertam, ieslēdz televizoru un to visu noskatās.

Un varbūt pēc tam aiziet uz Operu. Tādējādi var klausītāju iepazīstināt ar to, cik bagātīgs mūzikas gads bijis Latvijā. Un apmēram zinu, ko teikšu.

Vai ir gandarījums arī par to, ka nesat Latvijas vārdu pasaulē?

To jau mēs darām nepārtraukti ilgu gadu garumā, un to koris «Latvija» darīja arī tad, kad nebiju tā diriģents. Es esmu bijis tikai viena maza skrūvīte visā tajā procesā... Bet ko gan es apzinos – ka vienmēr ir bijis jāprot nodrošināt un ilgstoši noturēt profesionālo kvalitāti un nemainīgu standartu, kas ir garants tam, ka, tevi uzaicinot, kompānija nekad netiks pievilta. Tas ir ilglaicīgs un kvalitatīvs darbs ilgu gadu garumā. Tas ir ļoti veiksmīgs menedžments, kas ilgstoši un pamatīgi strādājis uz konkrētu mērķi, kas ir daudzu gadu darbs.

Tāpēc šī balva ir dalīta: tas nav tikai mans, bet pirmām kārtām milzīgs katra dziedātāja nopelns.

Diriģenta pienākums ir noturēt šos piecdesmit cilvēkus uz viena viļņa, radot tādu pamatīgu fīlingu. Acīmredzot tas ir izdevies.

Dzirdēti pārmetumi, ka pagājušā gadā jūsu koris Latvijā tikpat kā nav uzstājies. Vai ir cerība šogad jūs dzirdēt biežāk?

Ko es varu jums pateikt... Korim darbība uz ārpusi bija saistīta ne tikai ar mākslinieciskām iespējām un ambīcijām. Jebkuram māksliniekam šie platuma grādi Latvijā ir nedaudz par šauru, un tas ir normāli. Tādēļ mums ikvienam vajadzētu būt lepnam, ka mums ir tādas kultūras vienības un kultūras cilvēki, kuru darba augļi ir gana labi, lai tos novērtētu pasaulē! Man liekas, ka jebkurš ražotājs varētu priecāties, ja viņa prece būtu tik laba, ka to būtu gatavi iegādāties jebkur. (Klusē.) Otra lieta: būsim reāli – kad pēc ekonomiskās krīzes mūsu dziedātājiem samazināja algas par piecdesmit procentiem,

vajadzēja nopietni domāt, ko darīt un kā strādāt tālāk, lai varētu šos cilvēkus noturēt kolektīvā, lai varētu izdzīvot.

Viens no veidiem bija – strādāt uz ārpasauli, piedāvāt savus pakalpojumus, lai varētu šiem cilvēkiem nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi ikdienā.

Taču uzskatu, ka mums ir pietiekami daudz koncertu arī Latvijā, koncentrējoties uz Garīgās mūzikas festivālu, kas notiek augustā un kur piedāvājam lielos vokāli instrumentālos darbus un mudinām latviešu komponistus rakstīt korim skaņdarbus. Mums jāmēģina dzīvot un balansēt, un nenoliedzami – mums ir svarīgi, lai tas, ko darām, būtu kvalitatīvi piederīgi un vajadzīgi ne tikai Latvijai, bet ar savu varēšanu un kvalitāti vajadzīgi pasaulē. Tas mūs stiprina, dod mums jaunas iespējas, iespēju normāli dzīvot.

Šogad koris «Latvija» svin 70 gadu jubileju. Tas nozīmē, ka vairāk jūs dzirdēsim šeit?

Nu protams! Gatavojoties jubilejai, galvenais uzstādījums bija parādīt to misiju, ko Valsts koris veicis gadu gadiem – lielās vokāli instrumentālās formas, kuras koris bija atskaņojis gadu gadiem. Tā ir mūsu vēsture, tādēļ jubilejas gadā atgriežamies pie šī virsuzdevuma, tādēļ gada garumā koncertprogrammā ir ietvertas lielās lietas: Mocarta «Rekviēms», Orfa «Carmina Burana»... Garīgās mūzikas festivālā būs daudz pirmatskaņojumu, un esam domājuši arī par Galā koncertu gada noslēgumā, kur gribam izveidot pārskatu – tādu kā mesas modeli, izvelkot esenci no visbiežāk un visvairāk pieprasītajiem darbiem, kas bijuši mūsu repertuārā.

Teiksim tā: klasiskās mūzikas koncertu, kas būtu balstīts uz klasiskās mūzikas vērtībām.

Šādu ceļu iešu, veidojot vērienīgu krievu mūzikas koncertu un parādot krievu komponistu mūziku. Pārstāvji, kas veidos «Zelta mutes liturģiju», ir dažādi – Rahmaņinovs, Čaikovskis, pat Glinka. Ceram pārsteigt klausītājus, parādot, cik skaistas pērles atrodamas krievu mūzikā.

Balle ar dejām, torti un septiņdesmit svecītēm kā darba vainagojums arī būs?

Kā ta bez tā var iztikt? Domāju, ka, visticamāk, gada noslēgumā pēc galā koncerta. Profesionālā kolektīvā, kāds ir koris «Latvija», tas ir profesionāls darbs, un sadzīviskā puse varbūt ar darbu nav tik ļoti cieši saistīta, bet tik lielā kolektīvā tas nemaz citādāk nevar būt. Tur veidojas savas īpašas draugu grupas, tāpēc koristiem komunikācija ar kolēģiem dažkārt ir daudz ciešāka nekā ar radiem. Tāpēc bez iekšējā organisma dzīves, kas ir ārpus darba, kori nemaz nav iespējams iedomāties. Un tāpēc jubilejas reizē noteikti kaut kas būs. Bet mēs neesam kā Opera, kas var notērēt pusmiljonu un tad no valsts pieprasīt vēl pusmiljonu. (Smejas.) Nekad neesam tā strādājuši. Bet, ja cilvēki gribēs balli, tad viņi sametīsies un svinēs.