Piektdienas koncertā spēlēsi divās grupās - «Auļos» un «Skyforger». Bieži tā gadās?

Ir gadījies. Aizpagājušajā vasarā Lietuvā. Pa vidu bija tikai viena grupa. Slodze normāla.

«Auļos» tu spēlē dūdas un «Skyforger» kokles?

«Auļos» dūdas un «Skyforger» dūdas, kokles un stabules. Dūdas ir tāds pa īstam mans instruments, bet «Skyforger» vajag lielāku dažādību.

Sanāk, ka tu esi tas, kurš tajā metālā ievieš tautisko noti.

Praktiski tā sanāk, bet idejiski jau to izdomā Pēteris (Kvetkovskis) un Zirgs (Edgars Grabovskis), kuri ir grupas līderi. Es esmu vairāk izpildītājs.

Varbūt ir muļķīgi tā salīdzināt, bet kura no abām grupām tev ir tuvāka?

Būtībā tiešām ir grūti salīdzināt, jo manā uztverē tās ir ārkārtīgi dažādas. Līdzīga varētu būt vienīgi enerģētika. Spriežu pēc savas iekšējās sajūtas abās grupās. Uz skatuves uzvedos pilnīgi dažādi, arī konkrētajā sabiedrībā tāpat. Tās ir kā divas dažādas pasaules. Kad esmu vienā, pilnīgi nedomāju par otru. Prioritāte rodas tajā brīdī, kad vienai vai otrai grupai ir kāda koncerttūre.

Koncerti tiešām nepārklājas?

Ir bijušas reizes, kad ir nācies atteikties no kāda «Skyforger» koncerta, jo jāspēlē ar «Auļiem». Ir bijis arī tā, ka «Auļiem» nākas atcelt kādu koncertu. Tagad «Auļos» spēlē arī «Skyforger» bundzinieks Mazais (Edgars Krūmiņš). Līdz ar to bez mums abiem īsti nevar iztikt. Taču nav tā, ka abām grupām koncertu būtu tik daudz, lai šī jau kļūtu par nopietnu problēmu.

Tevi vispār var saukt par tautas mūziķi, par folkloristu, vai pieskaiti sevi kādam citam lokam?

Grūti pateikt. Pēdējā laikā darbojos studijā, rakstot dažādus mūziķus. Ir gadījušies arī īsti virtuozi, un uz viņu fona es sevi vispār neatļaujos saukt par mūziķi. Ja paskatās uz tautas muzikantiem, no kuriem uzreiz nāk prātā Valdis Muktupāvels, «Iļģi» un tamlīdzīgi, tad viņiem savukārt ir vairāk zināšanu par tautas muzikālo materiālu un tradīcijām. Man tās zināšanas ir virspusējas. Tās pašas dūdas jau arī nespēlēju ļoti labi, pat «Auļos» ir cilvēki, kas spēlē labāk.

Tās producēšanas tur ir mazāk. Vairāk tā tiešām ir ierakstīšana, kas saistīta ar vēlmi ik pa laikam apkopot to, kas vispār notiek Latvijā tautas mūzikas lauciņā. Daudzas tās grupas parādās un pazūd, bet neko neieraksta. Tādēļ ir vēlme tās atrast, uzaicināt piedalīties un ierakstīt.

Man ļoti patīk tas process, jo, ierakstot «Sviesta» izlasi, caur studiju iziet gandrīz 100 muzikantu, no kuriem katram ir kaut kāda tautas mūzikas pieredze, tādēļ var pasmelties ļoti labas lietas!

Tas ir tavs primārais darbs?

Jā, esmu primāri skaņu inženieris. Par producentu varu sevi saukt, ja kādam kaut ko iesaku muzikāli. Ir dažādi kolektīvi. Vieniem vajag tikai to, lai viņus ieraksta, citi paši nevar neko īsti sadomāt. Es vairāk esmu tajā frontē, kur vajag tikai veikt ierakstu, kur cilvēki jau zina, ko vēlas. Tas mani interesē vairāk.

Precizēsim. Studija nav tava privātā, tā ir «Lauskas» studija.

Jā, tā ir Kultūras menedžmenta centra «Lauska» studija. Tur pavadu lielāko daļu laika. Vēl, protams, ir koncerti ar «Auļiem» un «Skyforger». Tāda ir tā mana ikdiena.

Nenogursti no mūzikas, mūzikas, mūzikas?

Man tā dēļ rodas problēmas privātajā dzīvē. Ja mana draudzene vēlas aiziet uz kādu koncertu, tad man ir ļoti jāpiedomā, vai tiešām vēlos uz to iet. Ir tās mūzikas ļoti daudz, protams.

Tavs muzikālo interešu loks ir plašs vai klausies tomēr to, kas primāri saistīts ar darbu?

Vairāk tiešām klausos to, kas saistīts ar darbu. Kādu brīdi mēdzu iefanot par to, ko pats ierakstu, tad miksējot esmu to jau pārklausījies un pēc tam to vairs neklausos. Bet tas jau laikam ir klasisks stāsts skaņu režijā.

Ik pa brīdim gan paklausos arī pilnīgi citus stilus, mani interesē, kā ir uztaisīta skaņa, kādi efekti izmantoti. Nesen noklausījos visus Eminema un «Black Eyed Peas» albumus!

Skaņu inženierija ir vesela zinātne, ir skolas, kurās to var mācīties. Latvijā gan ar to laikam nav tik vienkārši. Mēģini rakties šajās zinībās, meklē veidus, kā mācīties, vai mācies vienkārši praksē?

Tā riktīgi mācījies es neesmu, taču esmu pasēdējis dažās citās studijās, skatoties, kā cilvēki strādā, esmu bijis uz kursiem Londonā skoliņās, kur secināju, ka tā dēļ varēju arī speciāli nebraukt. Nesen atklāju vienu skolu, kur var mācīties onlainā. Tiek sūtīti faili, izdari to, kas jāizdara, un sūti atpakaļ. Ja ir pieejama nepieciešamā studijas aparatūra, tad nav nozīmes, kur tu to dari, vari nekur nebraukt. Pārējais ir prakse. Nevaru teikt, ka esmu vēl iesācējs, bet tai pašā laikā jūtu, ka ir vēl kur kāpt un kāpt.

Tā jau laikam ir ar jebkuru sfēru, dūdu spēlēšanu ieskaitot.

Tā ir. Lai gan ar dūdām ir tā, ka tām ir aprobežotas iespējas. Šim instrumentam jau tā ir tikai viena oktāva, bet tāpat vēl piņķerējas pirksti.

Tā ir tāda absolūtā ābece, pat pirmsābece. Bija tādi apstākļi, ka daudzi jaunieši gribēja kaut ko iemācīties, nāca pie manis, prasīja. Sapratu, ka lielākajai daļai zināšanas šajā jomā ir praktiski nekādas, tādēļ nolēmu izstāstīt šos pamatus grāmatiņā.

No sākuma jāmāk spēlēt stabule?

Jā, jā, jā. Pamatprincips ir kā visparastākajai stabulei. Kad tie pirksti jau sāk klausīt, tad vari pūst maisā, un tad nāk klāt šī kustība (rāda tipisko dūdu spēlētāju kustību ar elkoņa kustināšanu).

Dūdas vispār var uzskatīt par latviešu tautas instrumentu, vai tas tomēr ir kaut kas ievazāts?

Lielāko daļu instrumentu var uzskatīt par ievazātiem, bet Valdis Muktupāvels ir izpētījis, ka dūdas Latvijā ir bijušas jau 15. gadsimtā! Visdrīzāk tās šeit ir nonākušas no Rietumeiropas. Bet dūdas jau sen ir bijušas mums visapkārt – arī Igaunijā, Ukrainā un tā tālāk.

Pastāv stereotips, ka vispār dūdas nākušas no Skotijas, taču esmu lasījis, ka patiesībā vissenākās liecības par tām nāk no Vidējo Austrumu zemēm.

Dūdas gan katrā valstī izskatās un arī skan nedaudz savādāk. Atbilstoši atšķiras arī melodijas. Līdz ar to, var teikt, ka dūdas ir izplatītas visā pasaulē, taču tām ir reģionāla specifika.

Tas nozīmē, ka tu nespēlē, piemēram, Francijā mūzikas veikalā nopirktas dūdas. Uzrunā tomēr vietējos meistarus?

Tā ir Latvijas problēma, ka ar tiem meistariem ir pagrūti. Muzejos ir palikuši daži seno dūdu eksemplāri, bet tie ir pussapuvuši. Tiem nav galvenās detaļas, kas ir mēlīte, un nekur nav fiksēts, kā tai ir jāizskatās. Tādēļ nākas špikot no kaimiņiem. Savulaik bija divi dūdu meistari Latvijā – Māris Jansons un Eduards Klints. Viens vairāk smēlās idejas no Francijas, otrs – no Igaunijas vai arī Ungārijas. Tās ir divas dažādas skolas – vienkārši sakot, vienām dūdām ir dubultās jeb divpusējās mēlītes, kas nozīmē spalgāku, vairāk dienvidu reģioniem raksturīgu skaņu, bet otrām ir vienpusējās mēlītes, kas savukārt nozīmē zemāku skaņu. Tā vairāk raksturīga ziemeļu tautām, ieskaitot mūs. Taču mēs savos meklējumos esam izmēģinājuši daudz ko. Tagad man, piemēram, ir Čehijā taisīta dūdu stabule. Tā kā jāspēlē koncertos, tad tomēr ir svarīgi, lai dūdas skanētu daudzmaz precīzi un vispār prognozējami.

Dūdas ir ļoti atkarīgas no mitruma, temperatūras un vēl citiem faktoriem. Vari pat aizskatuvē tās uzskaņot, uziet uz skatuves un secināt, ka tur skan pilnīgi savādāk!

Esmu izmēģinājis arī tādu lietu kā elektroniskās dūdas, ko var nodēvēt par tādu kā sintezatoru. Tam stabuļu caurumu vietā ir pirkstu sensori, ir vadības panelis, ar kuru var mainīt dažādas tonalitātes un tā tālāk. Taču tā ir tikai laba lieta, ja vēlies trenēties mājās, kur nevari to darīt skaļi, – maisā iebūvēti sensori, kas uzreiz reaģē, ja tu pūt. Koncertos šīs dūdas tomēr neder. Biju izdomājis, ka tās varētu derēt tieši «Skyforger», jo koncertos viss ir ļoti skaļi, ir problēmas ar mikrofoniem. Šīs dūdas var pieslēgt kā sintezatoru, kas ir labi, taču problēmas radās ar svīšanu. Stabules sensori reaģē uz pirkstu siltumu. Rokas sasvīda, un sensori turpināja spēlēt notis arī pēc pirkstu noņemšanas no tiem...

Ja jau par koncertiem, tad tuvākais uzstāšanās datums –16. marts – nav gluži bez sava konteksta. Tiešām piedalāties koncertā ar politisku nostāju?

Par to vēstījumu tā īsti nepateikšu, bet «Skyforger» jau vienmēr ir bijuši tādi, kam šīs tēmas ir aktuālas – patriotisms, nacionālisms labā nozīmē, savas vēstures zināšana. Līdz ar to viņiem šķiet likumsakarīgi piedalīties šajā koncertā. Protams, mums nepatīk, ja kaut kas tiek pārmērīgi politizēts, tiek skandēti baigie lozungi. Mēs vienkārši atceramies to vēsturi, kas ir bijusi. «Auļiem», protams, nav tādas ievirzes, mēs šajā gadījumā vienkārši esam tāds tautas mūzikas grupējums. Lai gan mans vectēvs ir bijis leģionārs. Un ne jau brīvprātīgi, viņš vienkārši tika iesaukts. Varbūt šī ir tā diena, lai viņu atcerētos...

It kā jau tā diena, kad atcerēties visus karotājus, ir 11. novembris. 16. marts un 9. maijs ir tādi pretrunīgi vērtējami atceres datumi.

Nevaru to īsti komentēt. It kā zinu, kas ir kas, un man arī nepatīk šajā sakarā sabiezināt krāsas. Es šo vairāk uztveru kā tautisku, muzikālu pasākumu, kurā, cerams, varēs baudīt mūziku un atrasties brīnišķīgā atmosfērā.

Uzsvars gan vairāk likts uz smago, nikno galu.

Jā, starp citu, mani pārsteidz tas grupu salikums. Varbūt tas tiešām ir domāts tā niknāk, bet arī neņemos to adekvāti komentēt. Mēs tiešām nedodamies uz šo koncertu ar politiskiem lozungiem.

Par nākotnes plāniem – ko gaidīt no «Auļiem», «Skyforger»?

Koncerti jau notiek visu laiku. «Skyforger» šovasar paredzēti arī vairāki lielie festivāli. Viens no tiem ir lielākais Čehijas metālmūzikas festivāls «Masters of Rock». Ar «Skyforger» koncertiem gan ir tā, ka es tos neturu galvā. Vienkārši noskaidroju, cik dienas būsim prom, un dodos uz lidmašīnu, kad arī uzzinu, uz kurieni lidojam. «Auļiem» arī ir savi plāni. Tagad dosimies ciemos pie viena čehu dūdu meistara, un par godu šim braucienam izveidojās arī neliela koncerttūrīte – divi koncerti Polijā un četri Čehijā. Lielais mērķis, uz ko ejam, ir lielkoncerts nākamgad, kad mums paliks desmit gadi. Vēlamies uztaisīt koncertu, kurā mūsu mūzika būtu aranžēta lielākam sastāvam ar visu stīgu grupu un citiem instrumentiem. Tāds mūsu izveidots orķestris.

Kā jūs vispār uztver ārvalstīs? Ar «Skyforger» ir apmēram skaidrs – pagan metal tomēr ir zināms stils. Bet kā ir ar «Auļiem» - tiekat uztverti kā tautas mūziķi no Latvijas vai kā citādi?

Man pat liekas, ka «Auļi» cilvēkiem tulkojas vieglāk nekā «Skyforger». «Skyforger» dzied latviski, kas ir ļoti labi, bet cilvēkam, kurš vēlas saprast tekstus, jālasa to tulkojumi. «Auļi» savukārt spēlē instrumentālu mūziku. Eiropā tāda dūdu un bungu grupu mūzika ir diezgan labi zināma. Varbūt ne gluži tādā formā, kādā spēlējam mēs, bet tas nav arī kaut kas nesaprotams. Tas, ka mūsu mūzikā ir iekšā latviešu tautasdziesmu citāti, tieši palīdz nepazust tajā kopējā katlā.

Atliek novēlēt, lai piektdienas koncertā izdodas sadalīt enerģiju starp abām grupām!

Paldies! Un vēl būs jāatliek enerģija «Auļu» koncertam nākamajā dienā Sanktpēterburgā...