Kad runājām par tikšanos, teici, ka šobrīd esi ļoti aizņemts, un uzreiz nemācēji pateikt, kad atrast pusstundu sarunai. Kas veido šo aizņemtību tādā apmērā, lai dzīve būtu jāplāno gandrīz vai pa minūtēm?

Šobrīd lielāko daļu aizņemtības veido visa tā epopeja ap nodevām par mūzikas publisku atskaņošanu. Līdz ar to ikdienas darbam tiek pievērsta ļoti liela uzmanība. Arī, protams, muzicēšanai, bet tā šobrīd palikusi otrajā plānā. Nākot uz šo sarunu, nedaudz nomierinājos un esmu gatavs tiešām par sasāpējušajām lietām pastāstīt cerībā, ka šoreiz virsraksts nebūs «Kārlis Iļģuciemā slepkavo zvirbuļus», kā reizēm nākas lasīt medijos.

Tāds noteikti nebūs! Tiešām parunāsim par autoru un izpildītāju atlīdzību tēmu. Tāpēc droši pastāsti, kāpēc tad šobrīd esi tā aizrāvies ar tā saucamo primāro darbu.

Es esmu baigais taisnības cīnītājs. Bieži tādēļ esmu iekūlies nepatikšanās dēļ lietām, no kurām man īsti nav nekāda labuma. Tomēr es to vērtēju kā vienu no saviem lielajiem plusiem. Šī atkal ir tā reize, kad ir jācīnās. Protams, man tas ir arī oficiāls pienākums, jo Latvijas mūziķi ir ievēlējuši mani LaIPAs valdē. Paldies dievam, ne AKKAs (AKKA/LAA jeb Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība – red. piez.)! Līdz ar to esmu spiests par to pastiprināti interesēties. Bet tas man arī sagādā baudu – izprast procesu, kas ir bezgala sarežģīts. Ir grūti ar ļaudīm par šiem jautājumiem komunicēt, bet Latvijas sabiedrība diemžēl ir veiksmīgi uzķērusies uz šī politiķu un žurnālistu apzināti izveidotā āķīša. Tas neko sliktu par sabiedrību gan neliecina, jo jebkura civilizēta un jebkuras kvalitātes sabiedrība uz tādiem jokiem uzķeras. Tas, kas liecina par sabiedrības sasniegto kvalitāti, ir tas, cik ātri šādi skandāli tomēr norimstas. Cik ātri beidzas tā nevajadzīgā, destruktīvā agresija, ar ko nodarbojas kā viena, tā nu jau arī otra puse. Tas aizvainojums, kas ir «paķēris» gan mani, gan manus kolēģus un arī politiķus, tikai traucē šīs lietas atrisināšanai. Es gribu cerēt, ka Latvijas sabiedrība tomēr ir pietiekami kvalitatīva, lai saprastu, ka treniņam pēc pāris nedēļām ir jābeidzas, ir jānoslauka sviedri un kopīgi jāapsēžas, lai sāktu runāt un risināt. Nupat (otrdienas rītā – red. piez.) biju Saeimas komisijā.

Secināju, ka politiķiem par autortiesībām patiesībā ir tikpat liela sajēga kā man, piemēram, par kodolenerģiju.

Sapratu, ka nav vairs vērts mētāties ar apvainojumiem un ir laiks ķerties pie konstruktīvas runāšanas. Tāpēc arī ceru, ka šī intervija būs gana draudzīga un izskaidrojoša, jo neviens mūziķis jau nav ieinteresēts, lai viņa darbu neviens neklausītos, un arī neviena radiostacija nav tajā ieinteresēta. Taču likumu mēs apiet nevaram un nav jāturpina darīt tas, ko esam ieraduši, kaut arī tas nav likumīgi. Ieradumus mainīt ir visgrūtāk. Tāpat «cepāmies» par to, ka jāpērk OCTA, pēc tam par to, ka dienā jābrauc ar tuvajām gaismām... Cieņa pret intelektuālo īpašumu jau liecina par krietni augstu sabiedrības attīstības līmeni.

Pieļauju, ka 99,9 procenti mūsu sabiedrības pārstāvju, kuri nav tieši iesaistīti politikas vai autordarbības norisēs, šobrīd vairs vispār nesaprot, par ko īsti ir runa. Ir tikai atsevišķas dažādu iesaistīto pušu replikas, pēc kurām spriežot, var nostāties vienā vai otrā revolucionārajā pozā. AKKA ir slikti, par radio nemaksāšu, autori ir rīkļurāvēji un tā tālāk. Patiesībā taču lietas būtība ir par autoratlīdzību sakārtošanu attiecībā uz publisko mūzikas atskaņošanu.

Tieši tā. Būtiski ir arī saprast to, kas nosaka sodu sistēmu Latvijā.

Valsts vara.

Un kas iekasē naudu?

Valsts kase.

Tieši tā! Kurā brīdī te «uzvārās» autori? Es nezinu. Bet ir ļoti vienkārši uzlikt medijos virsrakstu par lielo 500 latu sodu puķu veikaliņam, lai pateiktu, ka AKKA ir kaut kas slikts un attiecīgi tādi ir arī autori. Patiesībā es pieļauju, ka šis ir līdzīgs krīzes pasākums kā rēķināšana, cik lielu naudas summu valsts iekasēs ar fotoradariem. Te ļoti «smird» pēc kaut kā līdzīga. Ja man kādreiz likās, ko tās vecās omes var visu laiku runāt par politiķiem kā par mūžīgajiem maitām un kretīniem, tad tagad arī esmu mainījis savas domas. Es, protams, nelietoju tādus apzīmējumus, bet esmu šokā par to vājprātīgo populismu, ko politisko aprindu pārstāvji ir izveikuši.

Manas domas par politiķu kvalitāti Latvijā ir vienkārši bezgala mainījušās uz slikto pusi.

To ļoti pastiprināja arī minētā tikšanās Saeimas komisijā.

Pie kaut kāda kopsaucēja vismaz nonācāt vai katrs joprojām sēž savos ierakumos un turpina atšaudīties?

Šobrīd ne pie kāda kopsaucēja neesam nonākuši. Ja tagad tiktu pieņemtas tādas likuma izmaiņas, kādas ierosinājuši daži politiķi, kuri, protams, nebija atnākuši uz šo komisijas sēdi, tad aiznākamajā dienā Latvijai tiktu piemērotas ļoti smagas starptautisko tiesību pārkāpumu sankcijas. Man ir ticība, ka rezultāts tomēr būs kaut cik tiesisks, lai arī process varētu ievilkties ilgi.

Atgriezīsimies pie tā sauktā «vienkāršā cilvēka», kurš nesēž ne vienos, ne otros ierakumos. Viņam vairāk interesē saprast, vai tiešām pastāv iespēja, ka Līgo vakarā pie ugunskura, klausoties radio, kāds var pieprasīt maksāt, piemēram, 500 latus lielu sodu? Tas pats attiecas uz radio klausīšanos savā automašīnā un tamlīdzīgi. Pēdējās dienās parādījušās ļoti daudzas šādas spekulācijas, kas cilvēkus loģiski mulsina.

Tas, protams, tā nav. Un pat tas pats gadījums ar puķu veikaliņu atkal jau «smird», labi – teikšu «smaržo», pēc konspirācijas, jo policija nekad neuzliek sodu pirmajā dienā, pat ja kafejnīca vai veikals nav izņēmis licenci. Tiek izteikts brīdinājums, ka pēc nedēļas visam vajadzētu būt kārtībā. Cienot konkrētā puķu veikaliņa darbību, es labprāt paņemtu ģitāru un aizietu uz turieni paspēlēt par brīvu, lai tas varētu atpelnīt šo sodu.

Jā, laikam jau tā ir daudz lielāka, nekā var nopirkt par 500 latiem. Bet diskusija par publisko atskaņošanu vispār ir atvērta ne jau tikai pie mums, tā ir aktuāla arī citur pasaulē, jo līdz galam nav iespējams precīzi nodefinēt, kas ir publiskais atskaņojums. Tiklīdz tiek izdomāts kāds ļoti precīzs definējums, tā to ir ļoti viegli apiet. Publiskā atskaņošana ir plašs jēdziens, taču LaIPA nekad nav iekasējusi nodevu par mūzikas klausīšanos pie ugunskura vai automašīnā, un es domāju, ka to arī nedarīs. Runa ir par veidiem, kuros, atskaņojot autora īpašumu, galaizpildītājs gūst tiešus vai netiešus ienākumus. Tas nenozīmē, ka likumā ir jāieliek jēdziens «komerciālos nolūkos». To atkal ir bezgala viegli apiet, uztaisot it kā bezmaksas pasākumus, kuros iesaistītas ļoti lielas sponsoru naudas. Tiek maksāts par skatuvi, par tirdzniecības vietām, bet, lūk, mūzikai jābūt par brīvu!

Ja tev būtu jāpieņem formulējums, kas tad ir un nav publiskais atskaņojums, tad kā tu to īsti definētu, ņemot vērā tieši šo «ģimenes pie ugunskura» aspektu?

LaIPAs oficiālais piedāvājums attiecībā uz šo punktu ir pie jēdziena «ģimenes locekļi» pievienot arī frāzi «un tai pietuvinātas personas». Bet vēl par to radio nodevu runājot, man ir sanācis mācīties uzņēmuma vadības lietas un ir pilnīgi skaidrs, ka mūzika kā pakalpojums, kā serviss, uzlabo darba vidi tieši tāpat kā mīkstāks krēsls vai vasarā rīkotas sporta spēles. Kāpēc tad tu to radio vispār klausies? Protams, ka tāpēc, lai justos labāk! Skumji ir tas, ka mūsu sabiedrība vispār ir pieradusi dabūt autoru darbu par brīvu. Šeit var minēt internetu, torentus un tamlīdzīgi. Tas ir ciets ābols, bet tāda ir patiesība.

Uzsveram vēlreiz – nekāda nodeva tūlīt nebūs jāsāk maksāt ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Par to varam būt mierīgi.

Jā, un šis ir baiss mīts, ka tūlīt būs par kaut ko jāmaksā ikvienai privātpersonai. Patiesībā gan AKKA/LAA, gan LaIPA nodevas uzņēmumiem pastāv jau 17 gadus! Publiskais atskaņojums tiek administrēts jau kopš abu šo apvienību dibināšanas laikiem. Šobrīd tās vienkārši ir politiķu intrigas.

Tādēļ arī nākas atgriezties šādā nulles līmenī un nomierināt ļaudis.

Tā sanāk. Un Latvija nav ne pirmā, ne pēdējā valsts, kur tiek īstenota šāda politika. Uzsveru vēlreiz – privātpersonai neviens nevar uzlikt sodu un prasīt ņemt licenci! Runa ir par uzņēmumiem, kuri jau paši var izvērtēt, uz kā rēķina samaksāt šo salīdzinoši nelielo maksu.

Kas ir vēl viens interesants aspekts – maksa ir tiešām neliela! Citādi varētu padomāt, ka tam nabaga puķu veikalam jāmaksā gadā 500 lati, tāpēc arī tika piemērots adekvāts sods.

Nē, runa ir par pāris desmitiem latu gadā. Tāpēc ir vēl jo skumjāk, ka izveidojusies tagadējā situācija, īpaši pateicoties politiķiem.

Politikas zinātnē jau tas nav nekas neparasts – novērot sabiedrības milzu opozīcijas veidošanos kādā jautājumā un tad veikli pieslieties šai daļai, lai gūtu sev labumu.

Šajā gadījumā gan smieklīgākais ir tas, ka viņi paši šo opozīciju ir izveidojuši.

Kā kritiku iztur vai neiztur viņu galvenais arguments, ka radiostacijas jau ir samaksājušas par mūzikas atskaņošanu un citām iestādēm šāda nodeva vairs nebūtu jāmaksā?

Nu, nav nekādas dubultās nodevas! Tas ir kārtējais mīts, jo radiostacijas nepērk licenci par publisko atskaņošanu! Tās maksā par to, lai varētu raidīt citu intelektuālo īpašumu - mūziku – un tādējādi pelnīt naudu.

Būsim godīgi – lai starp reklāmām varētu atskaņot dziesmas.

Lai starp reklāmām varētu atskaņot dziesmas, jā, jā, jā! Nu lūk, un tad, kad tu izdomā gūt peļņu, atskaņojot mūziku, ko raida kāda radiostacija, tev ir tieši tāpat jāpērk sava licence par samērīgu samaksu. Visvieglāk to radio atskaņošanu laikam ir asociēt ar legāli iegādātu disku. Uz jebkura aizmugurē ir rakstīts, ka publisks atskaņojums ir liegts. Tātad tu esi iegādājies tiesības to klausīties tikai mājas apstākļos.

Tu taču nevari nopirkt «Avatara» DVD par 15 latiem, aiziet uz kinoteātri, ielikt to atskaņotājā un sākt pelnīt milzu naudu, nemaksājot par autortiesībām!

Ļoti labs piemērs! Vēl viens interesants aspekts, ap ko arīdzan bija sacelta paliela ažiotāža, bija gadījums, kad tika prasīta autoru nodeva labdarības koncertā. Pakomentē, lūdzu, šo!

Šo nodevu uzlika AKKA, tādēļ neesmu precīzi interesējies par fonu, kādā tas notika. Ja tas tiešām bija labdarības pasākums bez slēptiem akmeņiem, kādus ir ļoti viegli izveidot, tad es labprāt ļautu savas dziesmas atskaņot bez maksas.

Tas nozīmē, ka jābūt konkrētā autora atļaujai!

Tāpēc jau ir izveidotas tādas organizācijas kā AKKA un LaIPA. Tās aptver lielāko daļu gan Latvijas, gan citu valstu mākslinieku, lai katram veikalam nebūtu jāslēdz līgums ar katru autoru atsevišķi. Tiek noslēgti konkrēti līgumi, ieturēti konkrēti administrēšanas izdevumi un pārējā nauda tiešām aiziet gan «U2», gan Tomam Džonsam, gan Laurim Reinikam.

Vienkāršoti runājot, AKKA pārstāv autorus un LaIPA izpildītājus un producentus. Vai šīs apvienības paralēli darbojas visu laiku, vai tā tomēr nav, ja reiz teici, ka labdarības pasākumā nodevu pieprasīja AKKA?

Ir atsevišķi segmenti, kurus administrē tikai AKKA. Piemēram, koncerti, jo tajos kā izpildītājs jau saņemu honorāru vai arī esmu piekritis uzstāties bez maksas, un LaIPAi man nav jāmaksā. Tas gan attiecas uz gadījumu, kad es dziedu tikai savas, nevis citu komponistu dziesmas. Bet šeit es vispār redzu vietu kompromisam, kas atvieglotu dzīvi visiem. Es nezinu nevienu pasaules valsti, kur autori un izpildītāji būtu salikti vienā organizācijā, turklāt tās parasti ir trīs, četras un vēl vairāk organizācijas, bet es iestātos par to, lai tai kafejnīcai nebūtu jātērē laiks un jāizņem divas licences, lai pietiktu ar vienu apvienotu dokumentu. Tāpat kritiku neiztur runas par kaut kādu monopolu. Gan AKKA, gan LaIPA ir konkurences padomes uzraudzībā...

Runājot par autoriem, kuru vēlme ar savu dziesmu nopelnīt ir pilnībā saprotama. Cik lielas vispār ir šīs summas un kā tās tiek aprēķinātas?

Šī ir atkal viena lieta, kurā LaIPA ir priekšā AKKAi. Ikviens mūziķis, kurš ir noslēdzis līgumu ar LaIPA, katru gadu var saņemt bezgala garu «Excel» dokumentu, kurā līdz santīma tūkstošdaļām redzams katras dziesmas ienesīgums viņa kontā. Es pat ieteiktu katram mūziķim aizsūtīt pieprasījumu un tiešām bez maksas saņemt šādu pārskatu. Summa tiek aprēķināta, vadoties pēc TOP radiostacijām Latvijā un to visvairāk atskaņotajiem māksliniekiem. Vai arī pēc uzņēmumu iesniegtajiem dziesmu sarakstiem, jo arvien vairāk uzņēmumu izvēlas klausīties nevis radio, bet šādas pleilistes. Daudzmaz «ejoši» mūziķi saņem gadā summu, kas var sasniegt arī vairāku tūkstošu robežu.

Parasti gan radiostacijās nospiedoši lielākā daļa atskaņoto dziesmu nākušas ne no Latvijas. Attiecīgi lielākā daļa autoratlīdzību aizplūst uz ārzemēm. Sanāk ekonomiski muļķīgi!

Jā, bet te atkal jājautā, vai tāpēc to var atļauties nedarīt?! Tā tiešām ir, bet ir vairāki veidi, kā mēģināt to naudu kaut nedaudz paturēt Latvijā.

Vietējo mūziku varētu stimulēt ar licenču diversificēšanu! Kafejnīca, piemēram, varētu nopirkt licenci par 15 latiem un atskaņot jebkādu mūziku vai nopirkt licenci par desmit latiem un atskaņot tikai latviešu mūziku.

Tā tiešām varētu darīt, vadoties pēc visām Eiropas regulām?

Jā! Šajā gadījumā tu vienkārši samazini iespējamo atskaņojamo apjomu un samaksā mazāk. Arī kultūras ministre teica, ka vismaz vienā jomā visiem viedoklis saskan – vietējiem mūziķiem tai naudiņai vajadzētu nākt pēc iespējas vairāk.

Starp citu, vai summa, kas tiek maksāta par vienas dziesmas vienreizēju atskaņojumu, ir vienāda kā latviešu, tā ārzemju mūziķim?

Jā, summas ir pilnīgi vienādas.

Skaidrs. Vēl viena iespēja, kā veicināt vietējo mūziķu peļņu, būtu viņus valstiskā līmenī atbalstīt centienos izlauzties tirgū ārpus Latvijas un attiecīgi pēc tam sagaidīt autoratlīdzību ieplūšanu no ārzemēm.

Tas arī ir viens no mērķiem. LaIPA ir sākusi fonda dibināšanu, kura darbība būtu saistīta tieši ar mūzikas eksportu. Piemērs ņemts no igauņiem, kuri mums atkal jau ir mazliet priekšā.