Kādas tad ir tās sajūtas, zinot, ka Latvijas tūrē būs jāiesilda «Prāta Vētra»?

Galvenās sajūtas ir uzreiz divas: milzīgs, patiess prieks, jo sajūti, ka ir novērtēts tavs darbs, un baiga atbildības sajūta, jo tā ir ļoti publiska iespēja pierādīt, ka tavi līdzšinējie sasniegumi nav tikai nejaušība.

Ko piedāvāsiet šajos koncertos?

Mums būs jāspēlē pusstunda, kas nozīmē, ka varēsim izpildīt sešas vai septiņas dziesmas. Mūsu jaunās dziesmas ir gan angļu, gan latviešu versijās. Mēs uzskatām, ka Latvijā ir jādzied dzimtajā valodā. Dziedāsim tātad jaunās dziesmas latviešu valodā un noslēgsim uzstāšanos ar kādu veco gabalu angliski. Vēl jāizdomā, kurš tas būs.

Jānis Aišpurs. Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Kā tad īsti ir ar tiem iesildītājiem? Gan jau pats esi bijis uz ārzemju zvaigžņu koncertiem Rīgā un pavērojis, kā iet vietējām iesildošajām grupām. Visi gaida lielo zvaigzni un attiecīgi, kad beigs spēlēt iesildītāji, vai nav arī tik traki?

Patiesībā ir ļoti divējādas sajūtas. Piemēram, kad Rīgā pirmoreiz bija «Guano Apes», viņus iesildīja «R.A.P.» un bija ļoti forši – džeki spēlēja dzīvi un patiesi, publika uz to atsaucās, tas uzrunāja. Kad biju Londonā uz «Keane» koncertu, tad viņus iesildīja kaut kāda kanādiešu grupa, par kuru nebija skaidrs – kāpēc tieši viņi, ko viņi vispār spēlē? Es domāju, ka nav gluži tā, ka cilvēks aiziet uz koncertu un gaida tikai lielos stārus. Ja mūzika uzrunā, tad tu to klausies. Var, protams, būt arī otrādi. Un tas jau tieši rada to atbildību – spēlēt tik forši, lai cilvēki ieklausītos.

Savulaik «Guns N’ Roses» brauca Amerikas tūrē kā «Aerosmith» iesildītāji. «Aerosmith» tas ātri vien sāka nepatikt, jo publika sauca atpakaļ uz skatuves iesildītājus. Tīri teorētiski gan jau tu arī nebūtu dusmīgs par šādu pavērsienu.

Uzsveram vārdu salikumu «tīri teorētiski». Tad, protams, nebūtu, bet nē, nē, tā ir «Prāta Vētras» ballīte.

Kādas tev pašam ir attiecības ar «Prāta Vētru» – atceries pirmo reizi, kad dzirdēji kādu viņu dziesmu?

Man ir pavisam skaidras, konkrētas atmiņas. Tas bija kādā piektajā vai sestajā klasē deviņdesmito gadu sākumā, kad kopā ar draugiem no skolas braucām mājās ar tramvaju un viņi teica, ka dzirdējuši baigi foršo dziesmu, ko arī iedeva paklausīties: (izteiksmīgi dzied dziesmas «Jo tu nāc» piedziedājumu – red. piez.) «Jo tu nāc tikai tad, kad vairs negaidu to, kad negaidu to. Un tu sauc tikai tad, kad vairs negribu to, negribu to...» Sāku to klausīties un nenormāli pielipa. Pēc tam bija «Veronika», tad jau vēlāk «Četri krasti».

Kurā brīdī tev ienāca prātā reāla ideja, ka jūsu grupa tiešām varētu būt iesildītāji «Prāta Vētrai»?

Tas bija viņu iepriekšējās tūres laikā. Mums tieši bija iznācis disks un šķita, ka tajā kontekstā pat varētu tā notikt.

Radās tikai loģisks jautājums, kā tad tas būtu, ka Ingars (Viļums) spēlētu gan iesildītāju grupā, gan pēc tam kopā ar galvenajiem vakara māksliniekiem?

Bet mēs jau arī nebijām tam gatavi, un droši vien nebija tāda iemesla mūs ņemt kā iesildītājus. Bija «Astro’n’out», un tas bija ļoti forši. Un vispār dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Tagad mēs esam daudz gatavāki, un tas tiešām ir noticis – iesildīsim «Prāta Vētru».

Latvijā tas laikam nav tik izteikti, bet, piemēram, Anglijā, ja «Suede» vai «Placebo» bundzinieks spēlētu jaunā grupā, tad to automātiski nodēvētu par viņa jauno grupu. Jūs neviens nedēvē par «Pienvedēja piedzīvojumu» bundzinieka (Pētera Lundes) jauno grupu.

Nē, tā nav. Es domāju, ka mums tas nedraud arī tāpēc, ka cilvēki zina radio dzirdētās dziesmas, bet nezina, kas mēs esam un kā mēs izskatāmies. Līdz ar to šāda asociācija nemaz nevar rasties.

Kādēļ izveidojusies tāda amizanta situācija?

Viens ir lielais radio nopelns – viņi padara slavenu dziesmu, bet nepadara slavenu tās izpildītāju. Tā nav televīzija. Un otrs ir mūsu pašu vienošanās vēl grupas sākumposmā, ka nedzenamies pēc ātras publicitātes. Pēc pirmās veiksmīgās dziesmas nemetāmies rakstīt relīzes, taisīt fotosesijas un uzprasīties uz intervijām. To nolēmām darīt tad, kad patiesībā būs ko stāstīt, kad mūsu darbs jau būs novērtēts. Ar to novērtēšanu gāja viļņveidīgi, tā arī tāda situācija radās. Kopš pagājušā gada vasaras «Emīlija» (grupas radio hits) sāka mūs nest uz veiksmes stāsta viļņa, un cilvēkiem atkal atsākās interese, kas tad mēs īsti tādi esam.

Jānis Aišpurs. Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Gribējās jaunu sākumu. Ar veco nosaukumu nāca līdzi lietas, no kurām gribējās atbrīvoties. Negribējās vilkt līdzi bagāžā pagātnes kļūdas. Tādēļ arī sākām no baltas lapas, ar jaunu repertuāru, jaunu attieksmi, jauniem plāniem. Arī cilvēku reakcija uz nosaukumu «Smaragda pilsētas burvji» bija apmēram tāda – ā, tā jau kaut kāda bērnu grāmatiņa, smieklīgi. Kur nu vēl iestāstīt ārzemniekiem, ka tas nosaukums ņemts no viena krievu rakstnieka darba, kurā viņš vienkārši nokopējis personāžus un notikumus no «Ozas burvja»... Mūsu pirmais albums saucās «Sound Poetry», kas mums pašiem ļoti patika. Mēģinājām pateikt, ka mūsu daiļrade, mūzika, ko radām, ir kā tāda skaņas dzeja. Attiecīgi esam skaņas dzejnieki. Tā arī radās tas angliskais nosaukums «The Sound Poets». Neliela ironija gan ir tā, ka kādreiz saucāmies latviski, dziedājām angliski, bet tagad ir otrādi.

Tad, kad jūs salīdzina ar «Coldplay», tu dusmojies vai uztver to kā komplimentu?

Man tas ir kompliments, jo tevi salīdzina ar kaut ko, uz ko ir vērts tiekties. Es šeit nedomāju pēdējo gadu «Coldplay» daiļradi, kas jau ir ceļš no kalna lejup. Taču tas noteikti ir kompliments. Ja mani salīdzinātu ar kādu vietējo mūziķi, kurš man pašam izraisa smīnu, tad es droši vien dusmotos, jo saprastu, ka iedomājos kaut ko vienu, bet panāku pilnīgi citu efektu.

Kā tev vispār sākās aizraušanās ar mūziku?

Tas nāk no ģimenes tradīcijām. Kopānākšanas reizēs vienmēr goda vietā bija arī dziesma. Kāds spēlēja akordeonu, kāds klavieres, vijoli. Muzikālā kultūra nāca no abu vecāku puses – mammas gadījumā no Latgales, tēva gadījumā no Rīgas. Konkrētākas atmiņas ir par to, kā pats sāku muzicēt. Trešajā klasē bija gadījums, kad skolēniem tika vaicāts, kurš vēlas spēlēt klavieres. Ne ar vienu nekonsultējoties, es uzreiz pacēlu roku. Tā arī vecākiem nezinot sāku spēlēt tās klavieres. Pēc tam jau bija mūzikas skola, skolas koris. Vēlāk nāca mana nopietnākā muzikālā izglītība – koris «Kamēr...». Tur es nodziedāju astoņus gadus.

Māris Sirmais man iemācīja jau apzinātā vecuma muzikālo mīlestību, sapratni par to, kas vispār ir mūzika, kā pret to attiekties. Ka tas nav nekāds kompromiss, tā nav izklaide, tas ir emocionāls darbs, tava iekšējā pasaule.

Pats arī sāku komponēt. Nevis dziesmas, bet skaņdarbus, jo tajā laikā neaizrāvos ar solodziedāšanu. Vecāki man uzdāvināja sintezatoru, sāku komponēt daudzbalsīgi. Kad bija pabeigta skola, augstskola un vairs nedziedāju arī korī, sāku strādāt bankā.

Attiecīgi tev ir ekonomista izglītība.

Jā, es ieguvu ekonomista izglītību. Tagad uz to skatoties, īsti nesaprotu, kāpēc, bet tā notika. Tad nu strādāju bankā un kolēģe no mārketinga pateica, ka tiek rīkota lielā Ziemassvētku balle, kuras formāts ir kā «Eirovīzijai» – ir dažādas grupas. Mēs ar draugu Artūru Eglīti («The Sound Poets» taustiņnieks, sākotnēji arī galvenais vokālists), kurš arī bija dziedājis korī, uzreiz izmetām joku, ka arī gribam piedalīties. Tas bija pavasarī. Pienāca rudens un mums pateica, ka pēc mēneša ir balle, būs jāspēlē trešajiem un pusstundu. Tajā brīdī žoklis, protams, atkārās. Sapratām, ka joks ir transformējies pilnīgi negaidītā veidā, bet sākām savas kādreiz taisītās muzikālās skices noformēt par reālām dziesmām. Sākām arī meklēt cilvēkus, ar ko kopā varētu spēlēt. Pievienojās mans kursabiedrs Normunds Lukša, kurš spēlēja ģitāru un dara to grupā joprojām. Basģitārists bija Ingars Viļums, ko zināju no akadēmiskās mūzikas projektiem. Viņš bija vienīgais man zināmais basģitārists, tādēļ arī piedāvāju kļūt par dalībnieku tādā īslaicīgā projektā. Bundzinieks bija Aivars Krastiņš, ar kuru arī biju sastrādājies akadēmiskās mūzikas projektos. Tāds bija tas grupas sākums.

Un bankas balle kā pirmais koncerts.

Tieši tā. Tobrīd nebija nekādu ambīciju par reālu grupu. Galvenais bija godam nospēlēt. Izlietais ūdens bija jāsasmeļ. Izdarījām un pašiem šķita ļoti labi, lai gan tagad, protams, skatoties atpakaļ, tas šķiet ļoti komiski. Bet viss jau sākas ar pirmo soli. Galvenais sapratām, ka patīk. Turklāt Ingars Viļums vienā dziesmā - «Pearl Tears» - sadzirdēja kaut ko tādu, kas viņu uzrunāja, tādēļ viņš piedāvāja mazliet paturpināt. Uztaisīt šo dziesmu tā, lai to var palaist radiostacijās. Liels paldies viņam par to! To dziesmu tiešām pabeidzām, ierakstījām, aizsūtījām uz «Radio SWH», kur tai laikā vēl strādāja tagadējais «Radio 101» kolektīvs, un Māris Žigats arī tur sadzirdēja tieši to kaut ko. Tas mums radīja ticību, ka ir vērts turpināt. Pa īstam sapratu, ka ar šo varētu nopietni nodarboties tad, kad jau izdevām savu pirmo albumu. Pagājušovasar sākām strādāt pēc plāna, ar ambīcijām, lai viss mērķtiecīgi kustētos uz priekšu.

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Šogad esat sevi pieteikuši tiešām nopietni – spēlējat gan «Prāta Vētras» tūrē, gan lielākajos vasaras festivālos, tāpat rudenī draudat ar jaunu albumu...

Tas, kas notiek tagad, ir mūsu padarītā mājasdarba atrādīšana. Sākām pie tā strādāt jau minētajā pagājušā gada vasarā. Rudens, ziema... Esam pieturējušies pie nospraustiem laika plāniem un mērķiem, kas ir radījis rezonansi – uzaicinājumus spēlēt vasaras festivālos, fanu pieaugumu sociālajos medijos un tamlīdzīgi.

Pēc baigā rokenrola neizklausās. Pirmkārt, esi nonācis populārajā mūzikā no akadēmiskās vides, otrkārt, viss tiek cītīgi un nopietni plānots. Kur tad rokgrupā paliek tas rokenrols?

Tā ir tā mana filozofija, tā es saprotu mērķa sasniegšanu. Esmu sev pulcējis apkārt līdzīgi domājošus cilvēkus. Rokenrols paliek tad, kad darbs ir padarīts. Var, protams, uzturēt rokenrolu visu laiku, bet tas iegrožo tevi attīstības procesā. Laika ir tik daudz, cik tas ir. Ja vēlies kaut ko sasniegt, tad ir jāizvēlas - vēlies strādāt vai nemitīgi ballēties.

Tiešām tagad uztver šo kā primāro darbu vai primāri dari tomēr kaut ko citu?

Nē, nē, primāri tagad nodarbojos ar grafisko dizainu un videoanimāciju. Tas ir darbs, lai es varētu iet uz savu mērķi.

Lai varētu pelnīt dienišķo maizi?

Jā, dienišķo maizi. Mērķis ir pārskatāmā nākotnē panākt situāciju, kad dienišķo maizi var pelnīt tikai ar grupu.

Protams, protams, tur jau tas skaistums! Ir tās tehniskās iemaņas un tā tehnika, lai varētu radīt kādus videoklipus, reklāmas rullīšus. Lai veicinātu grupas attīstību, ir nepieciešami audio un video risinājumi, vizuālā komunikācija. Mums tas viss ir.

Primāri darbojies reklāmā vai tavs vārds pavīd arī kādā citā mākslas jomā bez mūzikas – animācijas filmas vai tamlīdzīgi?

Nē, es vairāk esmu orientēts uz interneta video. Produktu, pakalpojumu pamācības. Ir, protams, arī reklāmas, 3D animācija.

Animēti mūzikas klipi izskatās ļoti labi. «The Sound Poets» nav kas tāds ieplānots?

Nekad jau nav laika visu paspēt. Citādi, protams, ir tādi plāni. Žēl gan, ka Latvijā vairs nav MTV kanāls. Varēji uztaisīt vienu klipu, un visi vārti bija vaļā!

Tagad gan galvenais MTV ir pārvērties par seriālu un tīņu problēmraidījumu kanālu...

Sen neesmu skatījies. Kādreiz tam bija liela rezonanse un nozīme. Īpaši, kad tas vēl bija aiz dzelzs priekškara.

MTV jūs nevar redzēt, bet vasaras festivālos gan. Kāpēc cilvēkiem jāpulcējas tieši pie tās skatuves, kur spēlējat jūs, nevis paralēli muzicējošie kolēģi?

Jebkas, ko es teiktu, izklausītos kā reklāma... Domāju, ka labāk cilvēkiem vienreiz atnākt un paklausīties, lai varētu izdarīt savus secinājumus. Šovasar būsim sastopami diezgan plašā teritorijā, lai varētu rast tādu iespēju.

"The Sound Poets" - "Kalniem pāri"