«Sovvaļnīks» - no latgaliešu valodas – palaidnis, arī vientuļnieks, kuriem pats sevi pieskaiti vairāk?

Sovvaļnīks: Gribētos jau sevi pieskaitīt palaidņiem, bet vecums vairāk liek būt par savvaļnieku, vientuļnieku.

Ar mūziku nodarbojies jau vairākus desmitus gadu, ilgus gadus kopā ar grupu «Borowa Mc» – 2009. gadā aizsāki savu «Sovvaļnīks». Pašrealizēšanās?

Sovvaļnīks: Vienmēr ir kādas dziesmas, idejas, kas liekas tuvas tikai pašam un kuru realizācija sākumā ir nozīmīga tikai sev, bet, redzot, ka pēc dziesmu publicēšanas tās interesē vēl kādiem klausītājiem, tad jau parādās arī blakus stimuls. Pie tam vairākas melodijas tieši stilistiski nederēja repam, tāpēc negribēju tās zaudēt un izdomāju, ka labāk tās ir palaist tautā.

Diezgan neierasta kombinācija - melanholiska rokmūzika latgaliešu valodā, dziesmu vārdiem izmantojot latgaliešu dzeju. Kāpēc ne savu dzeju?

Sovvaļnīks: Dažreiz uzrakstu pa kādai rindai, esmu rādījis kolēģiem, viņi teica, nav slikti, bet citi raksta labāk. Tāpēc arī cenšos izmantot augstvērtīgu dzeju, uzskatot, ka tas ir bonuss labai mūzikai. Pie tam arī paši latgalieši ir jāiepazīstina ar labu dzeju. Pieļauju, ka savu dzeju izmantošu vēl kādos gabalos, kas būs vērsti uz plašāku publiku, tādējādi atdalot nopietnu dzeju no tā, ko spēj sagremot ikviens klausītājs.

Melanholija – daudzi par skumjo mūziku teiktu, ka jau tā ikdienā pietiek pelēcības, drūmā visapkārt, ko vēl klausīties skumjas arī mājās vai koncertos?

Sovvaļnīks: Daudzi jau dzīvo uzspēlētā pasaulē, ka viss ir labi un ka jāpārtiek tikai no pozitīvām emocijām, bet man liekas, ka tā atskārsme par uzspēlētību, liekulību agri vai vēlu katram atnāk un tad tas rezultāts varbūt daudz bēdīgāks nekā dažas nobirdinātas asaras vai katarse patiesā melanholijas uzplūdā, ko izraisa skumja mūzika un apziņa, ka dzīvē viss ir līdzsvarā un pretstatos: gaišs – tumšs, priecīgs – skumīgs utt. Visur ir jābūt mēram – arī priekos un bēdās.

Pirms debijas albuma «Sūpluok» (blakus, līdzās) 2009. gadā teici: «Tauta nav gatava nopietnai mūzikai un vēl nopietnākam tekstam.» Neskatoties uz to – dziesmas rotējušas radio, gozējušās topos, esi saņēmis balvas?

Sovvaļnīks: Jā, dažas dziesmas, kas bija tās saldākās, par mūžīgo mīlestības tēmu, tika pamanītas. Saņēmu vairākas latgaliešu kultūras gada balvas, taču skaidrs, ka liela daļa vērtētāju arī pieder pie tiem, kas veido to intelektuālo klausītāju un kas saprot, ka

ne jau radio panākumi vai pārdotie diski nosaka albumu vai dziesmas kvalitāti.

Savukārt lielu panākumu trūkums tikai apliecina, ka klausītāji tomēr ir atvērtāki viegli sagremojamiem produktiem, kas liek aizmirst dzīves grūtības un neraisa jautājumus – ko un kāpēc es daru šai pasaulē? Tāpēc arī palieku pie savas teiktās frāzes.

Par radio pie reizes – joprojām ir stereotips, ka latgaliešu valoda nav radio formāts vai kas mainījies?

Sovvaļnīks: Nekas nav mainījies, kā neskanēja īpaši, tā arī neskan. Nerunāsim par šlāgeriem, tie vēl kādreiz ir dzirdami, bet arī viņi ir metušies uz latviešu valodu. Principā vienīgais, kas skan, ir «Borowa MC», varbūt šad tad «Bez PVN». Jā, ir Latgales radio, bet tas neglābj situāciju, no pārējās Latvijas joprojām ir aizspriedumi. Skumji, jo uzskatu, ka ir vērtības arī latgaliešu mūzikā, bet vispār situācija Latvijā ir traka, jo tikai 20% no radio repertuāra ir latviešu mūzika, līdz ar to tur tiek tikai izredzētie. Ko te runāt par latgaliešiem?

2010. gada nogalē sekoja otrais albums - «Bolts susātivs» (balta ēna), kas no pirmā – melanholiskā, etniskā, akustiskā – jau krietni atšķiras ar smagnējumu gan dziedājumā, gan instrumentāli, dziesmas rotājot virtuozai ģitārspēlei. Smagākais latgaļu rokmūzikas albums? Melanholija iemainīta pret agresiju?

Sovvaļnīks: Kaut kā sēdēju un domāju, ka lielāko daļu savas dzīves klausos metālu, ka nevaru sagaidīt albumu no latgaliešu metālistiem «Green Novice», ka kādreiz taču sapņoju spēlēt metālu vai vismaz smago roku («Borowa MC» albums «Ui, lobs!» ir pilns ar roka rifiem, tikai popmūzikas matētiem), un izdomāju, ka mēģināšu. Tā arī uzskatu, ka tas ir unikāls albums latgaliešu rokā, sākot ar tekstiem, beidzot ar noformējumu un melodijām, noteikti pagaidām smagākais. Vienkārši spēlēju, cik smagi pratu, un tad nu sanāca, ka dažos brīžos melanholija gandrīz pazuda, bet galvenais, kas paliek, ir melodijas. Šī albuma izdošanās (pēc maniem uzskatiem) man arī laikam ir uzlikusi pārāk augstu latiņu, kuru diez vai izdosies pārkāpt, tāpēc arī tagad klusēju (jo strādāju zinātnes laukā).

Kurai auditorijai īsti piederētos tava mūzika – melanholiķiem, rokeriem, metālistiem?

Sovvaļnīks: Man liekas, ka visiem tevis nosauktajiem, tāpēc to arī grūti atzīst, jo tur ir daudzi elementi kopā, un, kad tur ir viss, tas daudziem nepatīk, jo nav ieturēts stils. Man savukārt ir princips likt visu, lai nebūtu garlaicīgi, jo, klausoties viena stila albumu, tam ir jābūt ļoti spēcīgam, lai neapniktu, savukārt tādu kā vinegretu ir vieglāk un interesantāk noklausīties. Tāds ir mans viedoklis.

Ikdienā esi Rēzeknes augstskolas pasniedzējs, ko tieši pasniedz? Un uz lekcijām arī ierodies ģērbies tumšās drēbēs, dzelžos vai tomēr žaketē? Cik ķēdes un piekari parasti karājas kaklā? (Lidostu kontrolpunktos nav domstarpību?)

Sovvaļnīks: Pasniedzu latīņu valodu, sengrieķu valodu, antīko literatūru. Pēdējos gados esmu uzrakstījis pāris referātu par latgaliešu mūziku un par metālu un latīņu valodu, tie ir publicēti zinātniskos krājumos, bet ceru, ka izdosies kaut kā populārzinātniskāk pārveidot un publicēt arī kādā portālā, lai radītu interesantu diskusiju, jo domāju, ka vienaldzīgo nebūs. Esmu laikam banāls, jo, kā staigāju ārā, tā arī eju uz lekcijām, pēc iespējas tumšāk, bez žaketes, ar dzelžiem, auskariem un ādas mētelī. Parasti ir deviņas ķēdes ar piekariņiem ap kaklu, trīs ķēdes ap rokām, astoņi gredzeni, ap 30 auskaru, izpūruši mati, iekaisušas acis.

Šad tad ir problēmas lidostās, šogad arī «Wacken» apsargi jau sāka spriest, vai es atbilstu drošības normām ar tām ķēdēm un gredzeniem, pavaibstījās, pasauca apsardzes bosu, nopētīja un pateica – ok.

Jautājums kā filoloģijas doktoram – divos, trijos vārdos par latgaļu valodu: no kurienes tā cēlusies, kurai valodai līdzīga?

Sovvaļnīks: Labāk teiksim latgaliešu valoda. Noteikti saistīta ar baltu valodām un latgaļu cilti, kas deva nosaukumu latviešiem, arī valoda atstāja savu iespaidu uz latviešu valodas veidošanos, bet tad politisko peripetiju rezultātā ilgus gadsimtus Latgale piedzīvoja un piedzīvo grūtus brīžus. Līdzība ir neapšaubāmi ar latviešu valodu, ar leišu un citām indoeiropiešu valodām.

Ikdienā vairāk runā latviešu vai latgaļu valodā?

Sovvaļnīks: Kā kuru brīdi, kaut kā automātiski pārslēdzos un viss. Skaidrs, ka neērtības nesagādāju un

ar tiem, kas nerunā latgaliski, ar tiem runāju latviski.

Kolēģi makšķernieki vienu vasaru apceļoja Latgali, iespaids palika patīkams, bet mazliet nomācošs – daudz privāto ezeru, aizaugušas pamestās mājas, tāds skaistas dabas rezervāts, vai?

Par Latgali – ezeru zemi, kā tev liekas, kas būtu tas risinājums, lai cilvēki tajā paliktu, nevis dotos prom vai degradētos? Par Rēzekni – kas noteikti būtu jāapskata vai jāizdara Rēzeknē?

Sovvaļnīks: Risinājums ir atvērt pāris lielus uzņēmumus, kā rezultātā veidotos infrastruktūra, kas noturētu cilvēkus, kā arī neļaut pirkt zemi ārzemniekiem un neļaut izcirst mežus, bet stimulēt cilvēkus nodarboties ar lauksaimniecību, bet kopumā šī ideja ir utopiska.

Rēzekni pašlaik kārto, tāpēc tāds nesakārtotības iespaids, bet jau var aplūkot Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centru «Zeimuļu», kas ir interesanta celtne, bet vēl labāk vienkārši pasēdēt uz kāda soliņa un pabaudīt nelielas pilsētas gaisotni un salīdzināt ar steidzīgo Rīgu.

Par mūziku – ko pats klausies ikdienā no pašmāju un ārzemniekiem?

Sovvaļnīks: No pašmāju grupām klausos «Līvus», «Lingu», «Pērkonu», esmu vecmodīgs, kā arī «Heaven Grey», «Skyforger» un citus metālistus. No ārzemniekiem – palaikam klausos visu savu kolekciju, sākot ar ar Tony Macalpine, beidzot ar pēdējā laikā nopirktajiem «Carpathian Forest» un «Slayer» pirmajiem albumiem. Patīk melodic death, doom, atmospheric black, kaitinoši, bet patīk ļoti daudz kas, kas arī traucē nosaukt atsevišķas grupas.

Digitalizācija – jo ašāk tuvojas digitalizācija, jo vairāk melomāni atgriežas pie platēm un kasetēm. Tavs viedoklis par šo?

Sovvaļnīks: Kārtējo reizi atkārtošos, ka esmu vecmodīgs, mājās klausos kasešu kolekciju, ir liela lenšu kolekcija, ko klausos uz Olimpa, ir arī plates, diskus zvejā klausos uz CD atskaņotāja, nevis no mazā mp3 atskaņotāja. Tā ka es vienmēr esmu par atgriešanos pie saknēm, jo savādāk neredzu iemeslu laist klajā vēl disku, ja tas būs tikai lejupielādei, man patīk tveramas lietas.

«Drūmvakar, Rīga» – cik noprotu, uz skatuves būsi kopā ar kolēģi Guntru no «Borowa Mc». Ko pats gaidi no šā koncerta un kas sagaida klausītāju?

Sovvaļnīks: Parunāju ar Guntru, vai negrib piespēlēt taustiņus, jo parasti akustiskos spēlēju tikai ar ģitāru, šoreiz domāju, ka tas varētu būt par sausu, tāpēc pamēģināsim ar taustiņiem. Man tas būs reāls pārdzīvojums, jo tiešām nezinu, cik drūmi vai skumji izklausīsies mūsu kopdarbs, taču ceru, ka tautai patiks. Protams, būs labāk, ja būs jūtams pozitīvs atbalsts no klausītāju puses. Neko jaunu nepateikšu, bet labs koncerts parasti ir liels stimuls, lai turpinātu darboties mūzikas lauciņā. Un, ņemot vērā pašlaik lielo aizņemtību zinātnē, šāds stimuls ir ļoti nepieciešams, lai neatmestu ar roku mūzikai. Lai gan klausītājiem ir unikāla iespēja visu izdarīt, lai es pamestu mūziku.