Čudars: Var ātri pierast pie «haltūrām» un apstāties (60)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: no personiskā arhīva

Oktobra beigās, novembra sākumā Latvijā viesosies pašmāju džeza ģitārists, kas šobrīd dzīvo un studē Amsterdamā, Nīderlandē, - Matīss Čudars un viņa izveidotais kvartets «Matiss Cudars Quartet», sniedzot sava debijas albuma «Melancholia» prezentācijas koncertus Rīgā, Liepājā un Ventspilī. Sazinājos ar Matīsu, lai uzzinātu ko vairāk par šā projekta tapšanu, par muzikālajām ietekmēm un galu galā par viņu pašu.

«Matiss Cudars Quartet» dalībnieki ir:

Matīss Čudars - ģitāra, kompozīcijas,

Toms Rudzinskis - saksofons,

Lenarts Haindels (Lennart Heyndels) - kontrabass (Beļģija),

Nīlss Engels (Niels Engel) - bungas (Luksemburga).

TVNET: Šomēnes izdots tava jaunizveidotā kvarteta «Matiss Cudars Quartet» albums «Melancholia», kurā tu sadarbojies ne tikai ar pašmāju, bet arī ar nīderlandiešu džeza mūziķiem. Kā radās šī ideja? Kurš kuru uzmeklēja un uzrunāja?

Matīss Čudars: Vienmēr sava albuma izdošana man šķita kā kaut kas ļoti tāls un neaizsniedzams; šķita, ka nebiju pietiekami labs mūziķis, lai spertu tik nopietnu soli. Ļoti daudz par sevi šaubījos, nezināju, kas es esmu mūzikā, ko īsti vēlos darīt utt. Ik pa reizei uzkomponēju kaut ko pieticīgu, bet nekad nekas no tā, ko darīju, līdz galam nepārliecināja. Taču, kad atbraucu studēt uz Amsterdamu un satiku mana pašreizējā kvarteta bundzinieku Nīlsu Engelu un basistu Lenartu Heindelsu, manas ļoti pieticīgās kompozīcijas sāka skanēt kupli un skaisti un parādījās milzīga degsme strādāt un komponēt vēl. Tad ar šiem puišiem uzvarējām Holandes jauno mūziķu konkursā «Prinses Christina Concours 2010». Tā bija zaļā gaisma, ka esam uz pareizajām sliedēm un ka ir jāiet tālāk. Šim trio klāt pieaicināju manu ļoti labu draugu un apbrīnojamu mūziķi, saksofonistu Tomu Rudzinski. Sāku daudz komponēt šai grupai, un četratā 2011. gada vasarā atbraucām uz Latviju nospēlēt pāris koncertus, pēc kuriem sapratu, ka šī grupa ir kas īpašs un šī mūzika ir jāiedokumentē.



TVNET: Šogad, starp citu, līdzīgu sadarbības albumu, tikai ar dāņu džezmeņiem, izdeva arī saksofonists Deniss Paškevičs -
«Frank/Pashkevich Quartet».
Vai esi dzirdējis?

Matīss Čudars: Jā, protams. Mani ļoti uzrunā tas, ko šī grupa dara. Vienmēr esmu respektējis šīs grupas dalībniekus - mūsu pašmāju mūziķus Denisu Paškevicu un Arti Orubu. Viņi ir dziļi domātāji, ļoti kreatīvi mūziķi, kurus vienmēr ir prieks klausīties, jo spēlē ar atvērtu prātu un sirdi, viņu spēles maniere ir nepieblīvēta, plaša, izbaudot katru skaņu, kas nospēlēta. Patīkami ir klausīties šos abus mūziķus muzicējam kopā. Skaisti.

TVNET: Kur nopērkams šis jaunais ieraksts?

Matīss Čudars: Manu albumu «Melancholia» var ļoti vienkārši un lēti pasūtīt internetā - pieejama gan digitālā lejupielāde, gan fiziska diska kopija. Dodieties uz manu mājaslapu www.matisscudars.com - tur ir visa nepieciešamā informācija. Kā arī tūliņ pat jau to varēs atrast iekš iTunes, Amazon, Google Play, Spotify un citur.

www.matisscudars.com

TVNET: Kādu mūziku un ar ko kopā spēlēji, būdams Latvijā?

Matīss Čudars: Manas mūziķa gaitas sākās ar blokflautu, vēlāk trombonu un vēl vēlāk ksilofonu Ogres Mūzikas skolā. Spēlēju dažos orķestros šur un tur. Bet vienmēr manī ir bijusi un būs spēcīga degsme pret rokmūziku. Kad biju aptuveni 11 gadus vecs un tikko biju sācis pats mācīties ģitārspēli, satiku puišus, ar kuriem nodibinājām progresīvā heavy metal grupu «Ghiarta», kurā, starp citu, dziedāja šodien zināmais dziedātājs Atis Ieviņš. Vēlāk, kad pārvācos uz Rīgu, sāku spēlēt visur, kur varēju, jebkāda veida populāro mūziku - r&b, soul, blues, rock, country u.c. stilus, ko pieprasīja publika. Bet, jāatzīst, garīgo piepildījumu no tā guvu tikai pavisam retu reizi un bija sajūta, ka mans mākslinieciskais gars pamazām slīkst.

Tāpēc sapratu, ka jāmet pie malas «halturēšana» un jākoncentrējas uz sevi un uz savu māksliniecisko garu.

Diemžēl Latvijā iespējas radīt dziļu un personīgu mākslu ir ļoti ierobežotas, tāpēc sapratu, ka būtu labi aizbraukt uz valsti, kur šī mūzika ir cieņā un vairāk entuziastu, ar ko dalīties un mācīties.

«Melancholia»
«Melancholia» Foto: Publicitātes foto

Matīss Čudars: Es domāju, ka tur ir vairāki savstarpēji saistīti iemesli. Sākšu ar to, ka lielākā daļa latviešu publikas nezina, kas ir džeza mūzika. Lielai daļai džezs nozīmē saksofona mūziku vai fona mūziku kādā kokteiļbārā.

Būtībā jau nekas netraucē un viss pamazām notiek un attīstās. Ir atvērušās džeza nodaļas dažādās skolās Rīgā un Ventspilī. Daudzi jaunie džeza mūziķi brauc studēt un gūt pieredzi ārzemēs, tur spēlē ar mūziķiem no visas pasaules, nodibina jaunus kontaktus un koncertē apkārt pa pasauli. Tas ir vienreizēji, un es vēlētos pamudināt šādi darīt vairāk džeza mūziķiem Latvijā. Skatīties arī ārpus Latvijas robežām, veidot starptautiskus projektus.

Varbūt nav pareizi tā vispārināt, bet man šķiet, ka latvieši ir viena no muzikālākajām tautām, kādas zinu. Vajag tikai tikt pāri slinkumam. Jo Latvijā mūziķim tikt pie apmaksātām spēlēm ir viegli -

iemācies nedaudz spēlēt un jau drīz spēlē «haltūras» un pelni naudu.

Tanī brīdī var pazust interese iet dziļāk savā muzikālajā attīstībā un parādīties slinkums, jo «dzīve jau ir labi nodrošināta, ko tur vairāk iespringt».

Bet ir grūti salīdzināt, teiksim, kormūziku ar džeza mūziku Latvijā. Katrā vidusskolā ir vismaz pa korim, ir dziesmu svētki, kormūzika ir latviešu asinīs ar bagātām tradīcijām, kamēr džeza mūzikas tradīcija Latvijā ir niecīga.

Man pašam sākumā džeza mūzika šķita nedaudz dīvaina, jo tur tik daudz «šķību» nošu, visi spēlē kaut kā dīvaini un nesaprotami. Un lielākā daļa bija bez vokāla un lipīgas melodijas, tā ka nevarēja dziedāt līdzi. Tikai vēlāk, kad sāku novērtēt mūzikas skaistumu, to, kā mūzika var dziedēt cilvēku, sniegt neaprakstāmu garīgu pieredzi, sapratu, ka mūzika ir kas vairāk. Tanī brīdī atvērās manas ausis un sāku šo mūziku mīlēt.

Vai esi muzicējis vēl kādās valstīs?

Matīss Čudars: Jā. «Prinses Christina Concours», kurā uzvarēju 2010. gadā, man deva iespēju piedalīties trīs nedēļu ilgā nometnē «Banff Centre Workshop in Jazz and Creative Music» Kanādas rietumos, kalnos. Šī bija fantastiska pieredze! Satiku daudzus no maniem mīļākajiem mūziķiem, kopā spēlējām, komponējām, dalījāmies pieredzē. Tur būdams, es uzrakstīju pusi no mana jaunā albuma programmas.

Īsi pēc tā devos uz pāris nedēļām uz Ņujorku, kur ņēmu privātstundas ar maniem mīļākajiem mūziķiem, spēlēju dažādās privātās «jam» sesijās un apmeklēju trīs koncertus dienā.

Šovasar ar vienu no projektiem, kuros piedalos, devāmies divu nedēļu tūrē uz Karību salām.

Vēl esmu spēlējis šur tur Eiropā - Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Beļģijā, Luksemburgā.

Mūziķa profesija šajā ziņā ir visnotaļ pateicīga - sanāk daudz ceļot.

Studijā
Studijā Foto: no personiskā arhīva

Kā izdodas savienot džezu ar ikdienu?

Matīss Čudars: Tā kā Amsterdama ir dārga pilsēta un ar mūziku šeit izdzīvot ir daudz grūtāk nekā Latvijā, pa vakariem, kad neuzstājos, strādāju itāļu restorānā par pavāru. Atliek mazāk laika, kad koncentrēties uz mūziku, taču tam ir arī labā puse - es esmu beidzis izšķiest savu laiku slinkojot. Kā arī darbs virtuvē ir savā veidā kreatīvs un ļoti laba atpūta no mūzikas.

Kā arī, lai pilnībā finansētu mana albuma ierakstu, šovasar papildus no rītiem sāku strādāt viesnīcā par istabu tīrītāju. Laba pieredze - darot šādus darbus un paralēli darot maksimālo, ko vari darīt mūzikā, tik daudz ko sanāk iemācīties pašam par sevi.

Ar ko atšķiras Amerikas džezs no Eiropas, piemēram, skandināvu džeza skolas? Kurš piegājiens tev tuvāks?

Matīss Čudars: Ir grūti tā kategorizēt, džeza mūzika Amerikā ir ļoti plaša un daudzveidīga, tāpat arī Eiropā.

Būdams Ņujorkā, klausoties koncertus tur un spēlējot ar Ņujorkas mūziķiem, es jutu, ka mūziķi tur atdodas tam, ko dara, daudz vairāk nekā varbūt eiropieši. Šķita, ka tur, ja mūziķis spēlē, vai nu tas ir koncerts, mēģinājums vai privāta džema sesija, tad viņš spēlē uz 200% ar tādu attieksmi, it kā tā būtu pēdējā reize viņa mūžā, kad viņš spēlētu. Un man šī doma ļoti patīk, jo tad mūzikai ir ļoti spēcīga enerģija un tas liek man justies dzīvam.

Protams, arī Eiropā ir tāpat - ir tik daudz mūziķu, kas spēlē ar pilnu atdevi. Eiropas džeza mūzika, sevišķi Skandināvijā, liekas daudz atvērtāka un daudzveidīgāka. Mūziķi šeit nepieturas tik daudz pie «džeza dogmām», bet vairāk meklē ko jaunu.

Taču mani garastāvokļi mainās. Nekad nav tā, ka patīk kaut kas viens ilglaicīgi. Pēdējo pusgadu vispār ļoti retu reizi klausos mūziku, kas iekļautos kategorijā «jazz». Mūzika ir mūzika. Ja tā aizskar manu sirdi, vienalga, vai tas ir Amerikas džezs vai Lielbritānijas indīroks vai afrikāņu cilšu mūzika - kamēr tā tiek radīta ar patiesiem nolūkiem, nevis ego vai naudas dēļ, visbiežāk man tā patiks.

Kuru (tikai vienu) džeza albumu ņemtu līdzi uz vientuļu salu?

Matīss Čudars: Droši vien kādu Karību salu deju izlasi (smejas). Ja godīgi, ir viens eiropiešu trio, kuru varu klausīties bezgalīgi. Sissel Vera Pettersen, Joachim Badenhorst, Mikkel Ploug disks «Equilibrium». Nezinu, vai cilvēki Latvijā ir informēti par šādu trio. Ja nav, tad es ļoti silti ieteiktu to paklausīties.

Koncertu grafiks

26.10. plkst. 21:00 - Klubs «Hamlets» /Jāņa sēta 5 (2. stāvā), Vecrīga/

27.10. plkst. 22:00 - «Fontaine Palace» /Dzirnavu iela 4, Liepāja/

29.10. plkst. 19:00 - Ventspils Augstskola /Inženieru iela 101a, Ventspils/

30.10. plkst. 20:00 - Alus Ordenis /Raiņa bulvāris 15, Rīga/

2.11. plkst. 21:30 - Klubs «Piens» /Aristīda Briāna iela 6, Rīga/

3.11. plkst. 21:00 - Omas Briljanta Istaba, Rīga /Audēju iela 7, Vecrīga/

Komentāri (60)CopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu