Šogad «Latvijas mūzikas ierakstu Gada balva» tika papildināta ar jaunu nomināciju «Labākais smagā roka vai metāla mūzikas albums», un balvu šajā kategorijā šogad ieguva grupa «Soundarcade» par albumu «Moving the great Hadron». Piedāvājam interviju ar grupas ģitāristu - Lauri Ābeli.
Drusku par pašiem sākumiem – kā viss sākās, ar kādu domu un motivāciju?
Lauris Ābele: Sākums laikam ir kādā mūsu drauga mājā blakus Arkādijas parkam, kur mēs palīdzējām remontēt telpas un pēc tam varējām uztaisīt sev mēģinājumu vietu. Par motivāciju tajā laikā nereflektējām, bet mums bija aktuāli radīt muzikālu stāstu, ceļojumu, ko var vizualizēt, kas «ievilktu» klausītāju. Nav jau teikts, ka tas vienmēr izdodas, bet to mēģinām panākt arī tagad.
Jau no pašiem sākumiem grupa savā skanējumā izmanto specifiskus instrumentus – vijoli, mandolīnu, milzu gongu. Pēcāk esat no šiem attālinājušies, uzsvaru atstājot uz ģitārām, pēdējos gados klāt nākuši arī mazie taustiņi. Kāpēc tā?
Lauris Ābele: Gongs kā psihedēliskās mūzikas ikona mums ir joprojām. Tam principā jābūt arsenālā. Vienu brīdi mums bija tik daudz dažādu instrumentu, ka palika jau pašiem apgrūtinoši un klubi vai koncertu vietas nebija tādas, kur to visu var izvietot, kur cilvēki sēž un gaida, kamēr katrs nomaina citu instrumentu, skaņo un tamlīdzīgi. Ap to laiku arī kļuva aktuāli dažādām indī grupām izmantot katram pa 10 dažādiem instrumentiem – bērnu ksilofoniem, stabulītēm utt., tāpēc mēs virzījāmies no tā visa prom. Šobrīd mums ir svarīgi ģitāru rifi un taustiņu tekstūras, varbūt mazāk domājam par formu – efektiem, vairāk par pašu skaņdarbu uzbūvi, tā, lai mums pašiem būtu interesanti.
Grupa radusies 2002. gadā, debijas albums dienas gaismu manīja tikai 2006. gadā – sastāvu maiņas, slīpējāt vai nebijāt vēl gatavi spožai debijai ar ierakstu?
Lauris Ābele: Tikko sapratu, ka tad jau mēs pastāvam 10 gadus (smejas). Sastāva maiņas bija noteicošās, jo pie mums atnāca Mārtiņš Ābols, daudz kas pamainījās, transformējās, un, kad bijām gatavi, tad arī ierakstījām to albumu. Katrā ziņā neuzskatām, ka grupai būtu uzreiz jāraksta albums, drīzāk vajag kalt savu mūziku dzīvajos koncertos un, kad tā iztur to rūdījumu, tad var rakstīt albumu.
Jā, par nosaukumu – atbilstošs, bet gan jau bija arī citi varianti?
Lauris Ābele: Kā jau esam teikuši, tas bija tāds miglains periods, un neviens skaidri neatceras, kā tapa nosaukums. Saistība tam bija ar Arkādijas parku un faktu, ka pēc noteiktām praksēm, aizverot acis, var nonākt pasaulē, kur viss vijas, veidojas arkādes, attēli utt. Bet nu mums šķiet labs nosaukums un kaut kādā mērā atbilst mūsu daiļradei.
Visos trijos albumos teksti ir angļu valodā, neesat domājuši par dzimtās valodas izmantošanu vai tomēr – neskan? Kas raksta vārdus, no kā iespaidojas? (Spageti vesterni, Pārdaugavas laboratorijas, sēnes?)
Lauris Ābele: Tekstus vienmēr raksta Mārtiņš Ābols. Cik zinu, tad viņš iespaidojas galvenokārt no saviem dēmoniem. Un tad no grāmatām, dabas... Ar latviešu valodu viss ir kārtībā, viss skan. Angļu valodu izmantojām kā universālu komunikācijas līdzekli, bet nu
varbūt var atklāt, ka plānojam uztaisīt latviešu mūzikas «kaveralbumu»,
tad arī varēs saprast, kā Soundarcade izklausās latviski.
Stilistiski – kā paši to definējat, kā to definē kritiķi? Post, psihedēliskais, eksperimentālais, progresīvais roks vai postmetāls? Mūzika pagrimušiem intelektuāļiem, hipsteriem?
Lauris Ābele: Nu, gadiem ejot, mēs esam definēti visdažādākajos veidos, tā, ka paši citreiz nesaprotam un to tad mēs atstājam klausītāja ziņā. Mēs saprotam, ka nespēlējam progresīvo roku klasiskā izpratnē, bet nesen lasīju žurnālu «Prog» un secināju, ka tas tomēr ir plašs lauks, kurš vieno dažādus mūzikas paveidus. Tāpat mēs ceram, ka savā veidā turpinām psihedēliskās mūzikas tradīcijas, proti, liekot akcentu uz psihedēlisko pieredzi, sarežģītākām dziesmu struktūrām, sadalītiem nestandarta taktsmēriem, zvanošām meldijām, sirreāliem, dīvainiem tekstiem utt.
Kurai auditorijai piederaties vairāk – alternatīvajiem vai metālistiem, vai trešajai – mūzika savai paaudzei? (Alternative.lv un LV Metāla gada balva – bijāt nominēti, bet balvas gāja secen.)
Lauris Ābele: Mēs kaut kā tā līdz galam īsti neesam iederējušies kādā konkrētā grupā – priekš metālistiem mēs esam par dīvainu, priekš indīmūzikas par smagu, nekādas politiskās ziņas mums arī nav. Bet tomēr mums ir sava auditorija, un man šķiet - tā ir ļoti dažāda. Mēs esam spēlējuši koncertus gan metālistu pasākumos, gan hārdkora un panku pasākumos, un viss ir bijis labi.
Albums ik pēc trim gadiem – pietiekami ilgs laiks, lai uztrenētu, noslīpētu, ierakstītu un neapniktu ne pašiem, ne klausītājam?
Lauris Ābele: Laikam tā ir. Jauns albums iedvesmo, pašiem liekas, ka tas ir labāks par iepriekšējo un ir jauda spēlēt koncertus. Pēc tam jau aizmetas jaunas idejas, un tad vajag paņemt pauzīti, lai koncerti nebūtu tikai spēlēšanas pēc, kur spēlē vienu, bet sirdī jau kas cits. Tā ir tāda mūsu formula, lai neapniktu sev un klausītājiem.
Visi albumi ierakstīti tepat LR teritorijā, bet māsterēti krietni ārpus – kāpēc šāda izvēle? Vai te nav tādu ausu, kas māsterētu kā vajag?
Lauris Ābele: Man personīgi šķiet, ka visu vajadzētu veikt Latvijā, jo tādā veidā roku rokā attīstās gan grupas, gan ierakstu speciālisti. Rietumu studiju tehnika ir svarīga, bet lielāku lomu spēlē pats cilvēks. Pēdējo albumu mēs visu rakstījām «Hodila» studijā Valmierā Ģirta Laumaņa un Olivera Tarvida vadībā, un, ja to darīsim nākamreiz, tad jau ir idejas, kā to vēl labāk darīt.
Albuma māstera lomu nevajadzētu pārspīlēt, bet mūsdienās, kad mūziku patērē, sākot ar audio sistēmām un beidzot ar nožēlojamām datora tumbiņām, tam ir aizvien pieaugošāka nozīme. Mēs vienkārši nezinājām nevienu, kas Latvijā veiktu analogo māsteru, bet Ģirts jau plāno iepirkt pāris aparātus, un tad jau varbūt varēs visu tepat darīt. Vispār
Ģirts savā ziņā dominēja Gada balvā, jo viņa «Hodila» studijā tika ierakstīti seši no nominētajiem albumiem, no kuriem trīs saņēma apbalvojumu.
Par filosofiju – gan debijas albums «12 Songs Of Jackalope», gan «Daughters Of Molestia», gan «Moving The Great Hadron» teksti, noformējums, skanējums, idejas, drusku atšķiras, bet visiem cauri vijas spēcīgi filosofiski, zinātniski, psihedēliski motīvi, kā paši skaidrojat šo?
Lauris Ābele: Tā ir tā estētika, kas saistās ar psihedēliskās mūzikas tradīciju. Albuma tēmas, noformējums ir veidi, kā vēl var iekrāsot mūziku, kā piedāvāt klausītājam plašāku pieredzi, noskaņot viņu utt.
Džekalops jeb zaķis ar ragiem, kas ir teiksmains radījums Amerikā, bet kura saknes meklējamas Eiropas mežos, mums likās laba metafora visam tam salikumam, jo īsumā varētu teikt, ka «12 Songs Of Jackalope» kā pirmais albums bija muzikāli ļoti dažāds - ietvēra grupas sākotnējo melodisko pusi, smagākus skaņdarbus un eksperimentus ar skaņu rokmūzikas ietvaros.
Taču kompliments bija profesora Andra Rubeņa teiktais, ka albums atstāj viengabalaina plūduma iespaidu.
«Daughters Of Molestia», man šķiet, bija vismelnākais albums, jo mums visiem bija tādi dīvaini periodi dzīvē, kaut kāda nolemtības sajūta tur bija, tagad pat runājot īsti neatceramies, kā daži no tiem skaņdarbiem tapa. Tāpēc arī Sv.Augustīna un Martina Heidegera darbos sastopamais molestijas jēdziens bija tas fons tam visam.
Nu, un šis pēdējais «Moving The Great Hadron» mums pašiem šķiet muzikāli vienots un apzināti ieturēts tādā mūsdienu progroka stilā. Viņam vajadzētu izvest klausītāju tādā mazā ceļojumā.
Grupas dalībnieki zināmi kā kvalitatīvu pašmāju videoklipu un filmu veidotāji, bet pašiem – spēcīgas vizualizācijas koncertos un tikai viens lielisks videoklips «Hunt Royal» - kas vainas?
Lauris Ābele: Es domāju, ambīcijas. Katrā ziņā gribas, lai kāda skaņdarba videoversija būtu jaudīga, un ar «Hunt Royal» tas izdevās, pateicoties videomāksliniekam Aigaram Gercānam. Bet divreiz vienā upē neiekāpsim. Mums jau tās dziesmas ir garas, un tās pieļauj, varbūt arī pieprasa, tādu īsfilmu formātu. Katrā ziņā mēs par to vairāk runājam nekā darām.
Kustinot hadronus – «Moving The Great Hadron» – Einārs Cilinskis šo albumu nosaucis par pasaules līmeņa; kā ir – pasaule novērtējusi šo zinātniski ironisko meistardarbu?
Lauris Ābele: Paldies Eināram par labiem vārdiem. Ir redzēts mūsu koncertos.
Grūti mums rast tādam apgalvojumam kādu atskaiti. Protams, mēs runājam par maza mēroga atpazīstamību, salīdzinot ar pamatstraumes mūzikas apgriezieniem, bet tā noteiktu žanru blogspotos, torentu lapās ir «Soundarcade». Iekš bandcamp arī pērk mūsu mūziku cilvēki gan no Skandināvijas, gan Austrālijas, gan Meksikas. Tā kā mēs paši esam sev noteicēji, tad paši atbildam par savām, teiksim, sabiedriskajām attiecībām, un šajā jomā esam vairāk nekā slinki.
Folks – kā nonācāt pie sadarbības ar Edgaru Folku, kas plašāk pazīstams kā Vollesa krimiķu noformējumu autors? Katrai «hadronu» albuma dziesmai pa bildītei – un katrā milzum daudz simbolu – tautumeita atkailinātām krūtīm, kokle, meteorīti, mušmires, «Alises Brīnumzemē» elementi – devāt Edgaram Folkam tekstus, mūziku, atslēgvārdus vai ļāvāt vaļu viņa fantāzijai?
Lauris Ābele: Ābols ir draugos ar Folka dēlu Tomasu, kas mūs arī saveda kopā. Mēs sapratāmies no pirmās reizes. Esot no dažādām paaudzēm un darbojoties dažādās jomās, mēs tomēr secinājām, ka mums ir ļoti daudz kopīga, līdzīga vīzija. Mēs izstāstījām, par ko ir mūsu albums, iedevām viņam nemāsterēto versiju, un viss. Viņam patika mūzika, un viņš strādāja ar lielu atdevi. Man personīgi Edgara darbi vairāk asociējas ar bērnības pasaku kalendāriem, bilžu grāmatām par kaķiem, zirgiem, brāļiem, kas iet laimi meklēt, utt. Es domāju, liela daļa atceras tos attēlus, kuros bija tik daudz sīku detaļu, paslēptu lietu, un tās visas bija nedaudz dīvainas, baisas. Tajā grāmatā par zirgiem bija viena bilde, kur zirgs iestidzis sniegā, nevar vairs paiet un viņam pa pēdām nāk vilki. Ļoti jaudīgi. Nezinu, vai tik dziļas bērnu grāmatas tagad taisa.
«Moving The Great Hadron» (2012) nupat ieguva Latvijas Mūzikas gada balvu kā Labākais smagā roka vai metāla albums. Kādas sajūtas bija pirms un pēc šā notikuma?
Lauris Ābele: Patīkamas. Mēs uz to skatāmies ļoti pragmatiski. Labi, ka tagad ir tāda nominācija. Saistībā ar šo balvu tikām arī pie vairākām recenzijām. Katrā ziņā iepriekš mums nebija intereses atrasties vienā roka nominācijā kopā, piemēram, ar kaut kādiem realitāšu šovu dalībniekiem vai līdzīgi, ar ko mums nav nekā kopīga un ar ko mēs negribam saistīties. Taču tagad mēs tikām nominēti kopā ar «Frailty» un «Sanctimony» un pie cilvēkiem nonāca ziņa, ka smagā roka un metāla skatuvē viss notiek.
Šībrīža augstākais punkts, ko esat sasnieguši un uz ko tiecaties?
Lauris Ābele: Grūti atbildēt. Jānis Burmeisters no «Tesa» pēc katra sava koncerta saka, ka tas bija labākais koncerts. Man liekas, tā ir laba attieksme. Mūsu gadījumā varētu transformēt to – katrs labs koncerts ir augstākais punkts, ko esam sasnieguši.
Talantīgie palaidnieki, panki, eklektiķi un sēņotāji – daļēji vai pa vienam, bet katrs no «Soundarcade» dalībniekiem ir pavīdējis vai līdzdarbojas arī citos projektos – «PND», «Das Sonntags Legion», «Čipsis un Dullais», «7 pieauguši vīrieši», «Tesa» … – mūziķiem brīvdienu nav vai nav kur idejas realizēt?
Lauris Ābele: Citreiz tā ir, ka brīvdienu nav. Ik pa laikam nenāk par skādi izmēģināt un mēģināt izprast cita žanra muzikālās nianses. Tos joku projektus mēs gan lēnām slēdzam, bet kopumā mēs esam par muzikālo sadarbību, un ir vēl daudzi nerealizēti projekti, kas, cerams, kaut kad sasniegs klausītāju ausis. Daži no tiem jau ir kaut kādā sākotnējā stadijā.
Pašmāju skatuve – labās lietas, nelāgās lietas un vismaz trīs grupas, ko iesakāt?
Lauris Ābele: Par nelāgām lietām nerunāsim. Tās ir un būs, bet mūs tās neietekmē, jo mēs tomēr visu darām paši.
Tagad Gada balvā redzēju, ka tautas mūzikas pusē notiek labas lietas. Tas patīkami. Tā jau Latvijas ne pamatstraumes mūzikas pasaulē ik pa laikam kaut kas interesants notiek, tad atkal klusāks periods. Tagad, man liekas, ir klusāks periods, tādā ziņā, ka maz jaudīgu tieši jauno grupu. Bet kas zina – rīt tas var mainīties.
Laikam jāiesaka kaut kas plašākai publikai ne tik zināms. Ļoti skaists ir «Apziņas parazītu» jaunais albums «Vairs nekādu saulē pazudušo zirgu». Ir jauna crust/blackmetal grupa «Wagars», kas tikko izdeva albumu. Un ja ir iespēja – nepalaidiet garām kādu «Claustrum» koncertu.
Ko paši klausāties, kas iespaido, kas garlaiko?
Lauris Ābele: Klausāmies mēs jau kā visi - ļoti dažādu mūziku. To, kas garlaiko, – to neklausāmies (smejas).
Nedaudz skumji, ka, teiksim, tādā eksperimentālās smagās mūzikas pasaulē arī parādās manierisms, kas, kā jau visos žanros, liecina, ka laiks jaunām vēsmām. Laikam var teikt, ka mūs iedvesmo aizvien īpatnējākas lietas, piemēram, Ābols kaut kad bija sajūsmā par «Botanist». Vispār tādi viena cilvēka projekti kā «Nadja», «Burzum» ir iedvesmojoši. Savukārt mūsu bundzinieku iedvesmo pavisam kas cits - laivas, kas ir viņa nimfas.
Ārvalstis – uz kurām laikam visi tiecas, esat koncertējuši mazās tūres, kas palicis atmiņā visvairāk?
Lauris Ābele: Visvairāk paliek atmiņā Polija. Labi, tas joks, bet, ja tās valsts nebūtu, visur varētu aizbraukt daudz ātrāk. Nu, jau esam bijuši trīs Eiropas tūrēs, un katrā ir patīkami piedzīvojumi. Laikam tūres vidū, kad esi dzīvojis kādu nedēļu busiņā, ir ļoti patīkami ieiet Budapeštas siltajos āra baseinos un pirtīs. Vai iet dušā un ar dekadentiem austriešiem ieturēt normālu frühstück.
Skices jaunajam albumam – tas būs par Maijas kalendāru, Leiputriju vai mūžīgo dzinēju? Varbūt platē?
Lauris Ābele: Šobrīd mums nav vīzijas, ko darīt. Nedaudz radošas mokas, hehe, tāpēc mēs vienkārši spēlējam dažādas tēmas, džemojam un jau atdzimst šādas tādas emocijas. Katrā ziņā daudz par agru, lai būtu par ko runāt. Varbūt jādodas kādā sēņu ceļojumā rast iedvesmu.