Edmunds Vizla: Visu pēc kārtas – 27. jūnijā «Evoken» ierodas Rīgā. Vai esat dzirdējuši par mūsu mazo valsti pie Baltijas jūras?

Vinss Vērkajs: Pirmie vārdi, kas nāk prātā Baltijas valstīs, – ĻOTI sīkstas valstis. Man prātā ir arī fani, kuri ciena ne tikai metālmūziku, bet tieši «doom metal» žanru. Esmu lasījis par dažādiem aspektiem saistībā ar Latviju, galvenokārt labi zināmas lietas, kā, piemēram, neatkarības no Krievijas iegūšana 1991. gadā. Es ar prieku došos bagātīgajos mežos, kādi, kā esmu lasījis, Latvijai pieder. Ņūdžersija reiz bija pazīstama tā paša iemesla dēļ, kad to dēvēja par Dārzu štatu, taču, par nelaimi, pārapdzīvotības dēļ šī izteiktā īpašība lielā mērā zūd, tādēļ es ceru ne tikai Latvijā spēlēt, bet arī to apskatīt.

E.V.: «Evoken» pastāv jau vairāk nekā 20 gadus; kas visu šo laiku jūs ir motivējis radīt mūziku? Kas ir jūsu iedvesmas avots?

Vinss Vērkajs: Mēs visi tā vai citādi esam spēlējuši grupās kopš agras jaunības, tādēļ ir grūti iedomāties sevi nespēlējam grupā. Precīzāk, kad runājam par «Evoken», šīs mūzikas rakstīšana, spēlēšana mūs ārkārtīgi aizrauj, tā ir mūsu veselā saprāta avots, kas ir glābiņš no pasaulīgā.

Iedvesmu smeļamies no katras ģitāras frāzes, kuru radām, katras dziesmas, ko pabeidzam, un katra albuma, ko izdodam. Tā sajūta, kad ir ne tikai lepnums, bet sajūsma ikreiz, kad sākam rakstīt jaunu dziesmu. Atgriežoties tajā pašā vakarā mājās, klausoties to, kas radīts agrāk, mati uz rokām vai pakausī ceļas stāvus, dzirdot tos rifus pirmo reizi. Nekas nelīdzinās šai sajūtai.

Pērs Ints: Vai visu šo 20 gadu laikā esi apcerējis vēl kādas grupas izveidošanu – blakusprojektu, kurš spēlētu citā «metāla» subžanrā? Kāds ir tik ilgstošas iedvesmas noslēpums?

Vinss Vērkajs: Esmu apcerējis vairākkārt, bet neviens no tiem nekad nav materializējies. Man joprojām prātā ir domas par vēl vienas grupas izveidi. Problēma bija koncentrēties uz vienu noteiktu ideju. Tikko man ir doma darboties vēl papildus citā grupā, jau itin drīz sāku domāt par kaut kā cita darīšanu. Man ļoti gribētos darīt kaut ko kopā ar manu dzīvesbiedri, pilnībā nesaistītu ar «metāla» lauku. Ja tagad sāktu darboties blakusprojektā, vēlētos, lai muzikālā žanra ziņā tas būtu kaut kas pilnīgi atšķirīgs.

Nekāda noslēpuma kā tāda attiecībā uz iedvesmas uzturēšanu visu šo gadu garumā nav. Man patīk rakstīt un spēlēt šo mūziku un patīk pacilātība, kāda tiek sasniegta, kad ir dzirdama vai tiek spēlēta jauna dziesma. Bez «Evoken», man šķiet, es būtu jau sen izbeidzis savu dzīvi, šī grupa ir veselā saprāta avots.

E.V.: Būt par pagrīdes mūzikas grupu ir liktenis, kurš ir kopējs daudziem «metāla» mūziķiem visā pasaulē. It īpaši, ja tie rada tādu mūziku, kādu spēlējat jūs. Vai «Doom» grupām ir iespēja kļūt «lielākām», uzstāties uz lielākām skatuvēm, izlaužoties no pagrīdes? Vai ierakstu izdevniecībām, koncertu organizētājiem būtu jāpievērš vairāk uzmanības grupām, kuras spēlē tumšāku, smagāku mūziku par lielāko daļu pašlaik populāro «metāla» grupu mūziku? Vai varbūt šāda stila mūzikai tas nebūtu pareizs ceļš, kuru iet?

Vinss Vērkajs: Vienmēr esmu uzskatījis, ka viss ir iespējams, tādēļ reti redzu lietas kā tādas, kuras ir neiespējami paveikt. Līdz ar to - viss patiešām ir atkarīgs no katra individuālās izpratnes par vārda «lielāks» jēgu.

Es uzskatu, ka viss ir aizvirzījies tālāk par «Doom» grupu spēlēšanu uz lielākām skatuvēm. Atsevišķas grupas to jau dara. Vai pienāks diena, kad liela festivāla vai arēnu koncertturnejas galvenā grupa pārstāvēs «Doom» žanru? Paskatoties uz aizsācējiem «Black Sabbath», var teikt, ka arī tas jau ir noticis. Kas zina, ar laiku šis varētu būt žanrs, kurš pulcē vairāk publikas, taču cik daudz, ir grūti pateikt. Šobrīd es neparedzu, ka tas varētu kļūt par kaut ko, kas gūst vairāk popularitātes. Gadiem ritot, tas varētu piedzīvot piekritēju skaita pieaugumu. Es patiešām uzskatu, ka «Doom Metal» ir ārpus laika kategorijām. Nedomāju, ka ir daudzi, kuri žēlotos par «Doom Metal» kā «novecojušu», tam vienmēr būs piekrišana starp nākamās paaudzes «metāla» piekritējiem.

Es nedomāju, ka kādam vispār būtu vajadzīgs pievērst uzmanību «Doom Metal». Neatkarīgi no tā, kas tie būtu: izdevniecības, koncertu organizētāji, piekritēji utt. Viņiem būtu jāatbalsta «Doom Metal», ja viņiem šī mūzika patīk un ir saprotama, bet ne tādēļ, ka kāds viņiem saka, ka tas būtu jādara. Es domāju, ka žanrs šobrīd ir ideālā vietā.

Tikko pēc kaut kā rodas komerciāls pieprasījums, tas ir kapu zvans.

Ja tev vajadzīgs piemērs, tad pietiek paskatīties uz «Death Metal» un «Black Metal». Savulaik pēc tām grupām bija masveida pieprasījums, ieradās lielās ierakstu izdevniecības, izsūca dzīvību no šīm grupām un žanriem. Palūkojieties, teiksim... uz «Carcass». Vienā rokā jums ir «Reek Of Putrefaction» albums, otrajā – milzīgā sūdu strīpa ar nosaukumu «Heartwork». Nav jābūt zinātniekam, lai noteiktu, kurš albums bija lielas izdevniecības speķaino roku nogrābstīts.

EV: Cik daudz koncertu gadā jūs spēlējat? Vai jums patīk turnejas?

Vinss Vērkajs: Pēdējo 4 – 5 gadu laikā nospēlēto koncertu apjoms ir audzis desmitkārtīgi. Mūsu pastāvēšanas sākumā mēs reti uzstājāmies. Pārāk daudz sliktas pieredzes sabojāja mūsu entuziasmu spēlēt. Tikko Kriss un Deivs pievienojās grupai, mēs sākām uzstāties vairāk. Es nevarēšu pateikt precīzu skaitli, jo ar katru gadu kopējais uzstāšanos skaits ir palielinājies, it īpaši, ja pieskaitām turnejas, kurās esam bijuši.

Mums patīk turnejas un uzstāšanās, bet, kā jau minēju, tā ne vienmēr ir bijis.

P.I.: Jūnijā un jūlijā šogad «Evoken» grasās doties Eiropas turnejā. Cik reizes esat bijuši Eiropā, un kādas ir labākās un sliktākās atmiņas par to?

Vinss Vērkajs: Šī būs mūsu trešā Eiropas turneja, taču apciemojums būs ceturtais. Mēs devāmies miniturnejā 2003. gadā, kura ietvēra 3 līdz 4 valstis, kopā ar grupām «Officium Triste» un «Desire». Tas mums būtībā bija pārbaudījums, kurš parādīja, kā mēs tiktu galā ar garāku turneju – vai mums patiktu koncertturneja, vai patiktu būt ceļā līdzās viens otram; vai arī garākā koncertturnejā mēs galu galā nobeigtu viens otru. Miniturneja bija veiksmīga, tādēļ atgriezāmies, lai dotos pilna garuma turnejā 2009. gadā, viesojoties vēl vairākās vietās kopā ar «Officium Triste» un «Isole». 2011. gadā mēs atgriezāmies Eiropā, lai spēlētu, manuprāt, labākajā festivālā, kāds šodien vispār ir, – «Roadburn Festival». Mēs bijām plānoti 2010. gadam, jo Toms Gabriēls Voriors (plašāk zināms kā grupu «Hellhammer», «Celtic Frost», «Triptykon» dalībnieks) mūs bija uzaicinājis spēlēt festivāla dienā, kurai viņš bija kurators. Diemžēl notika Islandes vulkāna izvirdums, līdz ar tā dūmiem izkūpēja arī mūsu uzstāšanās.

Sliktākās atmiņas man ir par 2003. gadu, kad mums bija jāspēlē Apvienotajā Karalistē. Kad ieradāmies, mūs sagaidīja kāds, kuram nevarēja būt vairāk par 19 gadiem, sakot, ka viņš tikai aizstāj «draugu», kurš sākumā sarunājis uzstāšanos, taču nav varējis ierasties. Kad ieradāmies, mūs sagaidīja plānotā koncerta norises vietas darbinieku neizprotošie skatieni. Nekas nebija plānots; samaksa par spēlēšanu pēkšņi vairs nebija pieejama. Nebija nekādas pretimnākšanas ēdināšanas ziņā. Skaņotāja nebija. Nekādas pasākuma reklāmas, kā arī apsargi, kuriem arī bija melots. Mums nācās burtiski paņemt «organizētāju», pielikt pie sienas, piedraudēt ar fizisku iespaidošanu, ja viņš neatradīs vietu, kur grupām pārnakšņot. Tad šis cilvēks pameta iestādi, lai darītu, kas prasīts, bet neatgriezās, atstājot savu draudzeni, lai tā tiktu galā ar visām nebūšanām. Viņai izdevās ar to cilvēku sazināties, beigās atrast mums vietu, kur nakšņot, taču tā bija pilnīga neveiksme. Būtībā mēs pavadījām vairākas stundas ceļā uz Apvienoto Karalisti tikai dažu dzērienu bārā dēļ.

Visa 2009. gada turneja bija neticami laba. Mums gāja ārkārtīgi labi, klausītāji mūs uzņēma ar lielu cieņu un ļoti draudzīgi. Vienā brīdī mūsu un grupu «Mournful Congregation», «Mourning Beloveth» un «Long Winter's Stare» turnejas pārklājās, kur vienas nakts pasākumā spēlēja visas šīs grupas, kā arī «Evoken», «Officium Triste» un «Isole». Tā bija neaizmirstama uzstāšanās. Vislabākās atmiņas saistās ar mūsu uzstāšanos 2011. gada «Roadburn» festivālā. Tā bija fantastiska nedēļas nogale. Klausītāji, grupas un apmeklētāji vispār bija mums vēlīgi, un mēs sastapām ļoti daudz jauku cilvēku, kā arī grupas, kuras, gadiem ritot, ir mūs iedvesmojušas. Mēs negribējām, lai tā nedēļas nogale beigtos.

P.I.: Jūs pavadošās grupas šā gada Eiropas turnejā ir spāņu «Evadne» un vācu «Ophis», kurām abām ir ierakstu līgumi ar Krievijas doom izdevniecību «Solitude Productions». Kā izveidojās šāda sadarbība jūsu starpā?

Vinss Vērkajs: Tas būtu kaut kas, uz ko koncertaģentūra «Doomed Events» varētu sniegt labāku atbildi par mani. Tās abas ir patiešām lieliskas apvienības, kuras kļūst arvien pazīstamākas, tāpēc, tikko tās tika minētas kā iespējamās pavadošās grupas, es nekavējoties atbildēju, ka mums patiktu, ja tas būtu koncertturnejas komplekts. Un, kā jau minēju iepriekš, tas bija kaut kas, kur «Doomed Events» bija noteicoša loma. Viņi izvēlējās grupas un organizēja visu.

P.I.: Ja kāds tev jautātu, kā «Evadne» un «Ophis» izklausās, kā tu raksturotu katru no šīm grupām un kuras dziesmas tu ieteiktu klausīties vispirms no šīm abām grupām?

Vinss Vērkajs: Pirmkārt, man nekad nav paticis raksturot kādu citu grupu kādam, kurš jautā, kā šī grupa skan. Mans definējums varētu pilnībā atšķirties no tā, kā kāds cits to aprakstītu. Ne katrs «Doom» žanra piekritējs varētu zināt noteiktas grupas, ar kurām es to salīdzinātu. Līdz ar to mans ieteikums ir atvērt «YouTube» tīmekļa vietni, uzmeklēt abas grupas, noklausīties vismaz vienu dziesmu no katra izdotā ieraksta viņu katalogā. Mēģināt sākt ar jebkādiem demo ierakstiem, turpināt tālāk. Izvairīties no jebkādu apskatu lasīšanas neatkarīgi no tā, cik pozitīvi tie būtu, tādējādi

neļaujot kāda cita interpretācijai nostāties ceļā mūzikas izbaudīšanai tās tīrākajā formā.

Es tev varu pateikt tikai to, ka man patīk, ko šīs grupas rada, un es cienu viņu atdevi attiecībā uz to, ko tās dara. Ja esi «Doom» piekritējs, tu nebūsi vīlies – šīs ir divas augstākās kvalitātes grupas.

P.I.: 90. gados ierakstījāt pāraranžētu versiju grupas «Iron Maiden» dziesmai «Strange World». Kāpēc izvēlējāties tieši šo dziesmu, un kā gadījās, ka «Evoken», kura ir «Death Doom Metal» žanra grupa, nokļuva vienā no pašiem pirmajiem cieņas apliecinājuma «Iron Maiden» albumiem?

Vinss Vērkajs: Mums šķita, ka no visām «Iron Maiden» dziesmām šī bija visatbilstošākā mūsu rakstīšanas un spēlēšanas stilam (t.i., nepārveidotas ģitāras un taustiņinstrumentu skaņas u. tml.). Mūsu vecais basģitārists bija tas, kurš ieteica šo dziesmu, un tā tas notika. Piedalīties šā izdevuma tapšanā mūs uzaicināja izdevniecība «Dwell Records», ar kuru sadraudzējāmies, pateicoties kopējam draugam.

Pašā sākumā mēs nebijām īsti droši par to, vai mums to vispār vajadzētu darīt, jo galu galā tie ir «Iron Maiden» - kā vispār kādam var ienākt prātā, ka ir iespējams pienācīgi apieties ar «Iron Maiden» dziesmu? Galu galā mēs esam ārkārtīgi lepni par to, ka savā ziņā esam bijuši daļa «Iron Maiden» vēstures, taču tai pašā laikā tas nav bijis viens no mūsu labākajiem brīžiem. Visa kopējais skanējums ir drausmīgs, atbaidoši vājš. Tā laika skaņu inženierim nebija sajēgas par to, kas ir «Evoken», un mēģināt pārnest to informāciju bija grūti un tikpat kā neiespējami. Neesmu tā vokāla piekritējs. Man personīgi riebjas bungu skaņa. Kad klausos tajās, saraujos. Taču galu galā tas ir tāds, kāds tas ir, un tas ieraksts pastāvēs, līdz pasaule sadegs.

E.V.: Kāds ir «Evoken» vēstījums šai pasaulei un sabiedrībai?

Vinss Vērkajs: Es neteiktu, ka mums ir kāds noteikts vēstījums sabiedrībai vai pasaulei.

Mums šķiet, ka «Evoken» ir vairāk saistīts ar audiālu mūsu laikmeta atspoguļojumu. Tā ir mūsu muzikālā cilvēces pilnīgas aprobežotības interpretācija.

Tas ir terapijas veids, kad tiek pausts naids, kurš mums ir pret cilvēku rasi, un liekulību, kādā cilvēki dzīvo.

P.I.: Citējot tevi vārdu pa vārdam: «Man ir kauns būt par daļu cilvēces, un es uz to skatos ar nicinājumu.» Kuras ir tās lietas, ja tādas ir, kuras tu vēlētos redzēt maināmies šajā pasaulē, un vai jebkādas izmaiņas atstātu iespaidu uz «Evoken» mūziku?

Vinss Vērkajs: Es neticu tam, ka jebkādas pārmaiņas varētu notikt tik pēkšņi, ka tās iespaidotu mūsu mūziku. Pārmaiņas, ko es vēlētos redzēt, varētu skart vairākas paaudzes. Saraksts ir tik garš, ka mums būtu nepieciešama jauna intervija, lai par tām visām izrunātos. Es domāju, ka mazāk cilvēku uz šīs pasaules būtu labs sākums. Visu reliģiju izdeldēšana būtu vēl viena pārmaiņa, kura mums visiem nāktu par labu. Tās ir nozīmīgs kavēklis cilvēku rases attīstībā un galvenais iemesls divām trešdaļām karu visā vēstures gaitā.

Lai izmainītu cilvēces domāšanas, uzvedības veidu vien un redzētu, kāds no tā ir labums, būs nepieciešamas vairākas paaudzes.

P.I.: Vesela albuma, veltīta tam, kādas sekas uz cilvēci atstāj mēris, sarakstīšanai vajadzētu būt īpaši nomācošai pieredzei. Kad raksti dziesmu tekstus un strādā pie mūzikas, vai dažkārt šķiet, ka tavā dzīvē ir mazliet par daudz dzīves noliegšanas, un ko tu dari, lai visu uzturētu līdzsvarā?

Vinss Vērkajs: Nē, patiesībā tam ir dziedinošāka iedarbība nekā jebkam citam. Būtībā es lasu, klausos un spēlēju mūziku, kā arī vairāki citi elementi uztur mani līdzsvarā.

P.I.: Vai ir kāds noteikts laiks vai albums «Evoken» vēsturē, par kuru tev ir īpašas atmiņas?

Vinss Vērkajs: Visu 20 un vairāk mūsu grupas gadu laikā ir atmiņu pārpilnība saistībā ar katru mūsu albumu, taču man albuma «Shades of Night Descending» («Aizejošās nakts ēnas») ieraksts ir tas, par kuru glabāju dārgas atmiņas. Tā bija pati pirmā reize ierakstu studijā. Atceros sajūsmu, kas nāca kopā ar pieredzes trūkumu, arī milzīgo satraukumu. Mani nervi bija tik uzvilkti, ka nācās ierakstīt bungas visam minialbumam divreiz. Pirmoreiz pabeidzot ierakstīt bungas, mēs gatavojāmies ķerties pie basģitāras partiju rakstīšanas. Kamēr studijas darbinieki sagatavoja visu nepieciešamo, lai varētu rakstīt basģitāru, mēs vēlreiz klausījāmies bungu partijas – ņemiet vērā, tas notika nākamajā vakarā. Kad tā sēdējām un klausījāmies, secinājām, ka dziesmas bija divtik ātrākā tempā par to, kādā tām būtu bijis jābūt. Es biju tik uztraucies, ka spēlēju dziesmas desmitreiz ātrāk nekā parasti. Tāpēc mums nācās teikt Timam, mūsu tā laika skaņu inženierim, ka mums vajag vēlreiz sagatavot bungas, lai tās atkārtoti ierakstītu; ka esmu tās spēlējis par ātru. Kā jau varat iedomāties, gluži gatavs sarīkot mums svētkus viņš nebija.

Šos starpgadījumus pie malas, tā patiesi bija pieredze, kas vienmēr paliks iegravēta manā prātā. Pat vienkārši braucot mājās no studijas katru nakti tādos laikos kā pulksten 4 no rīta, gaisā bija kaut kas spirdzinošs un aukstam rudenim piemītošs. Uz ceļa neviena nebija, cauri rietumu Ņūdžersijai, kurā pārsvarā ir meži un stāvi pakalni ar nabadzīgu vai neesošu apgaismojumu, ja neskaita auto starmešus. Klausoties tajā, kas bija ierakstīts katrā sesijā, sajūtot apmatojumu ceļamies stāvus uz manām rokām, kamēr klausos dziesmās, pie kurām bijām strādājuši kopš pastāvēšanas pirmās dienas, un dzirdot tās veidolā, kāds pirms tam nebija bijis.

EV: Vai vari pastāstīt par «Evoken» dziesmu rakstīšanas procesu?

Vinss Vērkajs: Tas būtībā ir visas grupas darbs – dziesmu sacerēšana nav viena cilvēka pienākums. Katrs dalībnieks mājās kaut ko sacer, tad to atnes uz mēģinājuma telpu, parāda visiem, un tad tas tiek spēlēts vairākkārt, līdz katrs to var nospēlēt.

EV: Kā izvēlaties mākslas darbus savu albumu noformējumiem? Kuri ir jūsu iecienītākie mākslinieki?

Vinss Vērkajs: Katra albuma vizuāli mākslinieciskā noformējuma tapšana bija atšķirīga no priekšgājēja. Savas darbības sākumposmā mēs skatījāmies mūsu iecienītāko mākslinieku darbus, paņēmām noteiktus šo darbu aspektus, pārveidojām tos saskaņā ar to, kas mums bija vajadzīgs, arī lai izvairītos no atklāta plaģiāta. Tas viss ir mainījies vairāku pēdējo izdevumu laikā. Tagad mēs veicam meklējumus dažādās tīmekļa vietnēs, tiešsaistes ziņojumu dēļos, kur varētu būt mākslinieki, kas publicē daļu savu darbu. Ja mums patīk tas, ko redzam, mēs nosūtām elektroniskā pasta vēstuli ar vēlmi redzēt darbus, kuri nav bijuši publicēti. Mēs jautājam, vai viņi ir sadarbojušies ar grupām pirms tam un tamlīdzīgi. Pēc tam mēs sakām, kādas mums ir idejas, darbojamies tālāk. Mēs sazināmies ar mākslinieku arī gadījumā, ja kāds mūsu draugs mums viņu iesaka.

Mums katram ir savi favorīti, tāpēc es neiztirzāšu katra iemīļotāko mākslinieku sarakstu, taču es varu jums pateikt – kā kolektīvam mums patīk H. R. Gigera, Beksinska, Dalī, Monē, Rembranta darbi, un tie ir tikai daži no labi zināmiem māksliniekiem. Es personīgi esmu dažādu mākslinieku, kuri strādā ar pēcnāves portretiem, cienītājs.

EV: Vai vēl kas, ko jūs kā mūziķi vēlētos sasniegt? Kādi ir «Evoken» nākotnes plāni?

Vinss Vērkajs: Protams, es nevaru atbildēt katra grupas dalībnieka vietā – tā būtu slikta un iedomīga attieksme pret pārējiem. Personīgi man vienīgais sasniegums, pēc kura tiecos, ir spēt spēlēt tik ilgi, cik vien man tas fiziski būs iespējams, kā arī uzlabot savas spējas. Neesmu ieinteresēts kļūt par labāko bundzinieku vai redzēt savu vārdu bungām veltītos žurnālos vai apmācību semināros. Kamēr vien pats esmu apmierināts ar savu spēlētprasmi, varu pats sev godīgi pateikt, ka esmu to uzlabojis kopš iepriekšējā gada, mani mērķi ir sasniegti.

Pašlaik, kad rakstu, mēs gatavojamies spēlēt gaidāmajā «Maryland Deathfest» festivālā, kur uzstāsimies pirmoreiz. Pēc tā mēs sagatavosimies un dosimies uz Eiropu - koncertturneju jūnijā un jūlijā. Šī būs mūsu visgarākā Eiropas turneja. Šajā turnejā mūs gaida ne tikai valstis un pilsētas, kurās neesam bijuši, – mēs esam priecīgi par iespēju spēlēt vairākos diezgan nozīmīgos festivālos, kā piemēram «Hellfest», «Obscene Extreme», «Tuska Open Air» (uzstāšanās pēcfestivāla svinībās), «Hard Rock Laager» u.c.

Pāris mēnešus pēc mūsu Eiropas turnejas ar «Ophis» un «Evadne» mums ir ieplānotas vairākas uzstāšanās tepat Savienotajās Valstīs - vietās, kur agrāk neesam spēlējuši. Ir arī viens festivāls Toronto, no kā organizētājiem gaidām apstiprinājumu, līdz ar to būsim diezgan aizņemti līdz oktobrim. Kad būsim nospēlējuši visos šajos pasākumos, pārtrauksim uzstāties, lai pievērstos jauna materiāla sacerēšanai.

P.I.: Palūkojoties atpakaļ uz laiku, kad «Evoken» sāka spēlēt, – vai ir kaut kas, ko jūs darītu citādi, skatoties no šodienas perspektīvas? Kādas ir bijušas lielākās grūtības saistībā ar grupas attīstību visu šo gadu laikā?

Vinss Vērkajs: Es nemainītu pilnīgi neko. Es uzskatu, ka visam, ko esam piedzīvojuši, ir bijis ļoti būtisks iespaids uz to, kur esam šodien. Protams, mums būtu paticis vieglāks ceļš, taču viss, kas ir ievērības cienīgs, ir grūtību pārvarēšanas rezultāts.

Grūtības nepavisam nav viegli uzskaitīt, jo to ir bijis tik daudz, ka nav tādas, par ko es varētu teikt, ka tā ar kaut ko izceltos. Varbūt tās ir saistītas ar pastāvīgu grupas dalībnieku maiņu, kas radīja sarežģījumus visā šajā laikā. Lai gan jāsaka vēlreiz – es nedomāju, ka «Evoken» būtu tur, kur šodien esam, ja izmaiņas sastāvā nebūtu notikušas.

E.V.: Mūsu valsts ir piedzīvojusi savu daļu skarbu laiku pirms gadiem un gadsimtiem, kas galvenokārt ir saistīti ar grūtībām, ko radījis karš un apspiestība, kas kopumā ir atstājuši acīmredzamu iespaidu uz latviešu mentalitāti, tādēļ pieņemu, ka jūsu tumšā mūzika varētu rast dzirdīgas ausis. Vai ir kāda vēsts, ko vēlies nodot Latvijas «metāla» piekritējiem?

Vinss Vērkajs: Man nav nekādas speciālas vēsts, ko vēstīt, taču teikšu šo: es uzskatu, ka mūzikā ir rodams miers un iespēja atbrīvoties no spriedzes, ko rada ikdienas dzīve. Ticiet mums, šajā vakarā mēs radīsim atmosfēru, kas sniegs mūsu cienītājiem vairākas stundas ārpus dzīves īstenības. Tas nebūs vienkārši klubs, kur kaut ko skatās un klausās mūziku. Mēs apsolām pārvērst šo iestādi par naida, skaņu un atbalss atmosfēras pilnu katedrāli tiem, kuri ir radījuši un ieviesuši apstākļus, kādos mums jādzīvo.

Grupas pēdējais albums «Atra Mors»: profoundlorerecords.bandcamp.com