Piektdien, 25. oktobrī Liepājā, klubā «Fontaine Palace» un sestdien, 26. oktobrī Rīgā, klubā «A Nice Place» savas Rock/Metal Tour 13 ietvaros uzstāsies Igaunijas «progressive metal» vienība «Emphasis» un atmospheric rock/metal grupa «Teardown» no Somijas. Rīgas koncertā klausītāju asinis uzkurinās arī pašmāju «dark metal» spēlējošie «Preternatural» un thrash/speed grupa «Dehead». Koncerta gaidās uz nelielu sarunu aicināju grupas «Preternatural» līderi, ģitāristu un vokālistu Sergeju Baidikovu.
Atbilžu pingpongs par to, kas jauns grupas dzīvē, vai viņš kaut ko atceras pēc kopējiem koncertiem ar grupām no Somijas un Igaunijas, ko nozīmē būt vienā projektā ar grupas «Cradle of Filth» bundzinieku un, protams, vai šī pasaule ir iedomājama bez mūzikas?
Vai tu pats mēdz lasīt intervijas ar grupām?
- Vispār lasu, bet tas ir atkarīgs no tā, cik interesanta man šķiet grupa un, protams, no jautājumiem, kuri tiek uzdoti.
Kāds ir pats interesantākais jautājums ko tev kā mūziķim uzdevuši?
- Vai visi mūsu grupas dalībnieki ir naturāli?!
«Preternatural» 1999 - 20..? Grupa tika dibināta laikos, kas daudziem šobrīd šķiet esam kaut kad sirmā senatnē. Pieņemu, ka daļa no taviem šā brīža klausītājiem tolaik sāka iet bērnudārzā. Pasaule mainās grūti izsekojamā tempā. Esi domājis par to, kur paliek laiks, kad tas paiet? Labi, no eksistenciālām pārdomām pāriesim pie konkrētākām lietām – saki man, kas ir pats svarīgākais, ko tev izdevies paveikt savas muzikālās darbības laikā?
- Kopā ar mūsu ģitāristu Volodju mēs dibinājām grupu, kad bijām 14 gadus veci. Kopš tā laika mēs esam iemācījušies diezgan labi spēlēt mūsu pašu sacerēto mūziku, to ierakstīt un producēt. Īstenībā mēs esam sasnieguši mūsu galveno mērķi, bet viss pārējais ir gaumes lieta un boring commercial fucking sellout. (Smejas.)
Vai mūzika tev bijis un ir sevis izpausmes veids vai ceļš, kā sasniegt noteiktus mērķus dzīvē?
- Drīzāk pirmais, jo dažreiz mēdz būt tā, ka idejas un vēlme kaut ko darīt izsīkst, bet tik un tā es turpinu nodarboties ar mūziku.
Jums top jauns albums. Kādā gatavības stadijā tas ir un kas mūs sagaida, ja salīdzinām ar jūsu iepriekšējo muzikālo veikumu?
- Par to es varu runāt mūžīgi. Īstenībā «Angeloid» (topošā albuma nosaukums) jau ir ierakstīšanas procesa pēdējā stadijā. Albuma skaņa ir pat labāka, nekā mēs cerējām. Tātad aptuveni novembra beigās vai decembra sākumā jūs varēsiet to bez maksas saņemt mūsu Facebook lapā. Salīdzinot ar iepriekšējiem ierakstiem, mēs mazliet mainījām dziesmu struktūru – dziesmas būs īsākas, struktūra vienkāršāka, būs vairāk taustiņu, skaistu melodiju, bet tai pašā laikā albums būs smagāks par iepriekšējo. Iedomājieties Džeimsa Kamerona vai Stīvena Spīlberga sci-fi filmu ar smagā metāla skaņu celiņu, kuram Džerijs Goldsmits mājās ierakstījis distortion ģitāras. (Smejas.)
Kā tapa pirmā «Preternatural» dziesma un kā – jaunākā, ko esat radījuši? Kā tu vērtē šo evolūcijas procesu, kas noteikti noticis?
- Pati pirmā dziesma bija «Paranormal Phenomena», mēs to 2010. gadā pat ierakstījām atkārtoti mūsu EP «Cryophobia». Visjaunākā ir «D.N. End». Kad mēs tikko sākām spēlēt, mums gribējās skanēt pēc iespējas sarežģītāk, ko mēs arī centāmies darīt, vismaz mūsu pusaudžu smadzenes tā domāja. (Smejas.) Šobrīd mēs vienkārši gribam spēlēt skaistu metāla mūziku. Šīs divas dziesmas ir ļoti atšķirīgas, bet mēs saglabājām mūsu, teiksim, skaņu periodiskumu, ko mēs saucam par notīm.
«Preternatural» ir grupa ar vēsturi. Varbūt ir kāds smieklīgs, ultra nopietns vai vienkārši jums tas ir jāzina stāstiņš iz grupas vēstures annālēm, kas palicis atmiņā un ko vēlies pastāstīt intervijas lasītājiem un saviem klausītājiem?
- Vienreiz koncertā uz skatuves es gandrīz gāju bojā no milzīga saidfila (tā ir liela akustiskā sistēma skatuves malā). Mums vienā festivālā bija saundčeks, ārā bija stiprs vējš, es uzskaņoju savu ģitāru un man vēl vajadzēja pārbaudīt mikrofonu, bet, pirms es to izdarīju, tajā vietā, kur man vajadzēja stāvēt, nokrita trīs metrus garā figņa. Ja es aizietu pārbaudīt mikrofonu sekundi ātrāk, visticamāk, es tagad neatbildētu uz jautājumiem. Viss tas notika piecas minūtes pirms uzstāšanas.
Tu spēj iedomāties savu dzīvi bez mūzikas?
- Vai tas ir retorisks jautājums? (Smejas.)
Jā. Protams. Tas ir tavas iztēles pārbaudes tests. Daudzi mūziķi/muzikanti/entuziasti etc. spēlē vairākās un citkārt pat daudzās grupās paralēli. Saki man, kā tev šķiet, vai tāda «radošā sadrumstalošanās» nereti nenoved pie tā, ka beigās nekas netiek paveikts līdz galam un izdarīts pa īstam?
- Manuprāt, viss ir atkarīgs no tā, kāpēc tu to dari. Ja tu spēlē dažos projektos tikai tāpēc, ka tev ir garlaicīgi, un tu vispār nesaproti savas nodarbošanās jēgu, tad jā – ir tā, ka nekas netiek paveikts līdz galam. Bet, ja tu spēlē simts grupās un katrā atdod daļu no sevis un pats esi daļa no katras grupas, tad tā raksturošanai ir lielisks latviešu vārds – gandarījums. Un, kad esi gandarīts, tu esi arī veiksmīgs.
Pastāsti par «Inner Fear» projektu, kurā darbojies. (Šo jautājumu neuztver iepriekšējā jautājuma kontekstā.)
- Īsumā – tā ir čehu-latviešu «sympho-dark metal» grupa, «Cradle of Filth» bundzinieka Marthus’a projekts. Pagājušajā gadā mums iznāca pirmais albums – «First Born Fear». Šā albuma dziesmas mēs trīs gadu laikā ierakstījām dažādās studijās un paši to producējām. Marthus ir galvenais komponists, es esmu atbildīgs par vokālajām partijām, un tā sanāca, ka tā bija mana pirmā pieredze producēšanā, ar ko es ļoti lepojos. Grupā mēs ar Serhio (Neglected Fields, Biomorph) esam no Latvijas un vēl trīs dalībnieki ir no Čehijas. Mums jau pagājušogad bija neliela Eiropas tūre, kura bija ļoti veiksmīga. Šobrīd paņēmām neilgu pārtraukumu, bet nākamgad sāksim jaunā albuma ierakstīšanu.
Pirms nepilna gada «Preternatural» Rīgā spēlēja kopā ar grupu «Cradle of Filth», pirmoreiz tas notika pirms vairākiem gadiem Metalshow festivālā Blomē. Zinu, ka esi liels šīs grupas cienītājs, tāpēc tas noteikti bija varen satraucošs un nozīmīgs notikums. Pastāsti savus iespaidus par šo uzstāšanos! Ņemot vērā faktu, ka intervijas «galviņā» lasītāju piesaistei varētu bilst - Sergejs pastāsta visu, ko domā par «Cradle of Filth»! Pastāsti, kas īsti notiek aiz publiskās izkārtnes «Cradle of Filth»?
- Abos gadījumos tas tiešām bija satriecoši – spēlēt ar mūzikas elkiem uz vienas skatuves. Blomē COF grupas dalībnieki skatījās mūsu koncertu un viņiem tā iepatikās, ka COF uzstāšanās laikā Dani pat veltīja mums dziesmu «Dusk and Her Embrace». Toreiz es arī iepazinos ar Marthus’u, uzdāvināju viņam «Preternatural» disku, un aptuveni pēc mēneša viņš man piedāvāja piedalīties jaunā «Inner Fear» albuma veidošanā. Viņi ir forši džeki, viņiem arī patīk izklaidēties utt. Es ar viņiem dažas reizes satikos arī viņu koncertos Eiropā, un mēs kopā lieliski pavadījām laiku. Tāpēc bija jautri satikt viņus beksteidžā Rīgā un apskauties kā draugiem.
Tu jau esi spēlējis kopā ar grupām no Igaunijas un Somijas. Atmiņas, pieredze? Kāds šausmu stāsts?
- Pēc koncertiem ar igauņiem un somiem es parasti maz ko atceros. (Smejas.)
Kad sacerēju «Emphasis» un «Teardown» interviju jautājumus, viens no tiem bija – vai ir kāds jautājums, ko vēlētos uzdot tām grupām, ar ko kopā spēlēsiet? «Emphasis» teicās visu pajautāt klātienē, bet «Teardown» līderis Sami vēlējās zināt: kā citas grupas reaģētu, ja viņu uzstāšanās laikā uz skatuves parādītos kails džeks? (Esmu dzirdējusi, ka somi mēdz tamlīdzīgi izklaidēties.) Kā reaģētu «Preternatural»?
- Galvenais, lai viņš nekļautos klāt mūsu dibeniem – «A Nice Place» skatuve nav īpaši liela. (Smejas.)
Pieņemu, ka esi paklausījies grupas, ar kurām spēlēsiet klubā «A Nice Place». Tavi iespaidi par «Emphasis», «Teardown» un «Dehead»?
- Gaidu brīdi, kad varēsim kopā patusēt un krietni iedzert.
Tavs skatījums uz Latvijas mūzikas dzīves situāciju – no mūziķa, klausītāja un koncertu organizētāju viedokļa? Kurp mēs ejam? Un kā mēs esam tik tālu «aizgājuši»?
- Nevaru neko pateikt no organizatora viedokļa, jo man nav lielas pieredzes šajā jomā, bet no muzikanta un skatītāja puses varu atzīmēt divas problēmas: a) pārāk daudz līdzīgu pasākumu, kur spēlē vienas un tās pašas grupas, kā rezultātā saņemam sliktu apmeklējuma līmeni; b) problēmas ar dziesmu rakstīšanu. Lokālajām grupām var būt ļoti laba spēlēšanas tehnika, viņi var skanēt labāk nekā skatuves veterāni, bet pēdējo dažu gadu laikā neesmu dzirdējis tiešām labas dziesmas, tādas dziesmas, kuras izšautos kā īsts grāvējs; tādas dziesmas, kuras cilvēki dziedātu līdzi un klusu dziedātu pa ceļam uz mājām, kā tas bija agrāk. Tātad dziesmu rakstīšanas problēmu uzskatu par visnozīmīgāko.
Labākās vietas, kur uzstāties Baltijas valstīs?
- Viss ir atkarīgs no «ķīmijas» starp grupu un skatītājiem. To ir grūti paredzēt, jo katru reizi tā ir citāda, bet mums ļoti patīk uzstāties Lietuvā.
Vai ir kāds jautājums, uz ko tu vienmēr esi gribējis atbildēt, bet kas nekad nav ticis uzdots? (Tu drīksti to sev uzdot un arī atbildēt!)
- Man vispār ne īpaši patīk atbildēt uz jautājumiem, it īpaši uz saviem jautājumiem – tie mani biedē.
Labi, tad pēdējais jautājums! Es kolekcionēju atbildi uz šo jautājumu, tāpēc saki man, lūdzu, kāda ir galvenā atziņa, ko esi guvis par dzīvi un mūziku kā divām neatņemamām savas dzīves sastāvdaļām?
- Es sapratu, ka nav iespējams aizbēgt no sevis.