Jau ziņojām, ka populārā mūziķa Raimonda Macata («ODIS», «Bāze 7») dēls Rūdolfs Macats (26) kopā ar savu džeza trio publiskojis savu pirmo klavieru soloalbumu «Breeze». Ieraksts tapis kopā ar mūziķiem Marko Zenini (Marco Zenini) un Pitu Dāmu (Pit Dahm), kurus Rūdolfs saticis Amsterdamā, kur četrus gadus studējis Amsterdamas Konservatorijā. Aicināju talantīgo mūziķi uz īsu sarunu par džezu, muzikālajām ietekmēm un tēva lomu viņa radošajā ceļā.
TVNET: Pēdējā laikā teju vienīgie džeza mūzikas ieraksti Latvijā, kas tiek izdoti (vai publicēti tīmeklī), ir tie, kuros pašmāju jaunie džezmeņi sadarbojas ar ārzemju mūziķiem. Pirms kāda laika ģitārists Matīss Čudars izdeva albumu ar nīderlandiešu mūziķiem, Deniss Paškevičs ar dāņiem... Arī tavs jaunais ieraksts tapis kopā ar diviem ārzemju jauniešiem. Tā vismaz man izskatās, lasot uzvārdus Zenini un Dāms. Kāpēc tā notiek?
- Jā, šie mūziķi ir mani skolas biedri, ar kuriem spēlēju regulāri laikā, kad biju Amsterdamā. Zenini ir viens no tehniskākajiem jaunajiem itāļu kontrabasistiem, kurš ļoti labi iederējās un izprata manu mūziku, viņam ir romantiska dvēsele. Dāms ir jauns bundzinieks no Luksemburgas, kurš ļoti vēlējās spēlēt ar mani, un mani viņš piesaistīja ar savu skaņu. Pats arī spēlēju bungas, un daudzus albumā klausāmos ritmus izdomāju es. Pits arī ļoti labi spēlē klavieres, līdz ar to mums izveidojās interesanta saikne. Šobrīd neesmu puišus saticis ilgu laiku, Marko bija Indijā un Pits dzīvos Beļģijā. Mūsu grupas attiecības uz beigām nebija ļoti spožas, ilgu laiku neticēju sev, neticēju arī līdz galam savai mūzikai, iespējams, biju pārāk prasīgs pret sevi un citiem. Bet, pateicoties draugiem, izdevu albumu, un nesen puiši man atrakstīja, ka ļoti lepojas ar padarīto
darbu.
TVNET: Džezs ir universāla mūzikas valoda... vai esi domājis, ka tava mūzika varētu atrast dzirdīgas ausis arī citviet pasaulē, ne tikai Latvijā?
- Jebkura mūzika ir universāla valoda. Man ir paziņas un draugi no ļoti daudzām valstīm un kontinentiem, nezinu, vai tas skaitās, bet noteikti manu mūziku zina arī citur. Varbūt tie ir tikai daži cilvēki no katras valsts, bet jaunie mūziķi mani noteikti zina. Es esmu liels mūzikas fans, un mans mērķis ir kļūt par labu instrumentu mūzikai. Protams, patīk atzinība, bet neuzskatu, ka mūzikas industrijā ir laba mūzika, protams, dažreiz ir izņēmumi, bet pārsvarā man ir savs skats uz mūzikas industrijā notiekošo. Tas ir kā dzert kokakolu!
TVNET: No Bon Iver līdz Kītam Džaretam... tiešām plašs spektrs. Smalka muzikāla gaume jūtama arī šajā albumā. Pastāsti sīkāk par jauno projektu!
- Jaunais projekts būs ar igauņu pianisti Kirke Karja, ar kuru iepazinos Tallinā. Bija tā - gribēju spēlēt bungas un komponēt mūziku, meklēju pianisti, kas man patiktu, kas komponē un kurai patiktu mana mūzika. Kad biju Tallinā, džemojot ar visiem pēc kārtas, iepazinos arī ar Heikko Remmel, jaunu igauņu kontrabasistu. Ar visiem izveidojās silts kontakts, sapratām, ka ir jāveido sastāvs. Pēc laiciņa Kirke man atrakstīja, ka ir dabūjusi naudiņu no fondiem un grib taisīt sekstetu! Līdz ar to mēs būsim seši, un ieraksts notiks Latvijas Radio Studijā septembra vidū. Būs arī koncerts Rīgā. Vēl būs igauņu trompetists Allan Jarve un lieliski latviešu mūziķi saksofonists Toms Rudzinskis un ģitārists Matīss Čudars. Nav ne jausmas, kā viss sanāks, bet domāju, ka būs ļoti interesanti (smejas).
TVNET: Man noteikti jājautā arī par tava tēva, arīdzan mūziķa ietekmi uz tavu daiļradi. Vai uzturat ciešu kontaktu un runājat par to, kas jauns un aktuāls mūzikā?
- Domāju, ka jau bērnībā viņš man ir ielicis muzikālus pamatus, atvērtāku skatījumu uz mūziku. Esam radnieciskas dvēseles. Dzīvojam katrs savu dzīvi, tiekamies reti, bet, kad tiekamies, jūtu radniecisku saikni. Pa retam padalāmies arī ar mūziku, kas mums pašiem patīk. Mans tēvs ir ļoti romantiska personība, vismaz viņa mūzika tā skan, domāju, ka daļa no tā ir arī manī un manā mūzikā.
- Jā! Esmu noklausījies tēva albumu apmēram simts reizes, jau kopš bērnības. Atceros, ka bērnībā šī mūzika sildīja manu sirdi. Manam tēvam jau sen vajadzēja ierakstīt tik lielisku fusion mūziku. Šāda mūzika ir mana tēva kaislība. Viņa lielākie elki ir «Yellow Jackets» un Stīvijs Voners. Man prieks par cilvēkiem, kuri īsteno savus sapņus. Katrā ziņā gaidīšu viņa nākamo plati! Kā tēvs teica - laba mūzika nekad nenoveco.
TVNET: Latvijā šovasar notika vairāki džeza festivāli - gan tradicionālie «Rīgas ritmu» koncerti, gan jauni mēģinājumi uzrunāt džeza cienītājus - Jūrmalas džeza festivāls un lielkoncerts Arēnā Rīga. Vai, tavuprāt, džezam ir vieta milzīgās sporta hallēs un vai Latvijā vispār ir stabils džeza klausītājs?
- Domāju, ka džeza festivāli un džeza klausītāji iedalās vairākās kategorijās. Latvija ļoti daudzās jomās ir iesācēja. Domāju, ka Latvijā pārāk maz kas notiek, un ne pārāk jūtu, ka vietējie mākslinieki šeit tiktu atbalstīti. Domāju, ka Latvijas valdības un ministrijas cilvēkiem kultūra ir nedaudz pie vienas vietas. Viņi var teikt, ko viņi grib, bet mēs jau jūtam, kā ir. Lielu lomu spēlē Padomju Savienības ēna. Katrā ziņā gribu teikt to, ka ne vienmēr lielo mākslu atradīsiet lielos festivālos! Protams, labi ir tas, ka vispār kaut kas notiek, bet tiešām ļoti jūtami ir tas, ka cilvēki šeit cenšas sargāt savas pozīcijas un baidās par savu vietu, tas ir skumīgi, cilvēki skatās uz statusu, mazāk pievērš uzmanību dvēselei un mākslas patiesajai brīvībai. Es teiktu tā, ka ļoti maz cilvēku Latvijā izprot, kas ir brīvs dvēseles lidojums. Daži saprot, bet to netrenē.
Nesen biju Kopenhāgenas festivālā, kur piedalījos komponistu nometnē. Paralēli notika festivāls. Tā bija fantastiska pieredze. Iedomājieties, notiek festivāls 10 dienas. 97 vietās, klubos, bāros. Vietas izsētas pa visu pilsētu. Kad ej pa ielu, katrā kvartālā ir koncerts, notiek dzīvā mūzika, visi iespējamie džeza un improvizācijas mūzikas žanri. Liela izvēle, ļoti daudz labu mūziķu. Patiešām. No plkst. 12 rītā līdz vēlai naktij. Gan džeza leģendas, gan jauni mākslinieki no ASV un visas Eiropas Tas ir kas neticams, jo tur tiešām ir sajūta, ka pilnīgi visi ir tur.
Kopenhāgenā tas notiek jau vairākus gadu desmitus, tur cilvēki zina ļoti smalki visu par brīvo improvizāciju, fusion vai bebop, vai swing, vai funk, vai soul vai jebkuru citu džeza stilu. Pilsēta staro! Tas noteikti ir labākais džeza festivāls Eiropā. Ir sajūta, ka tur cilvēkiem nav jautājumu, kāpēc tas ir nepieciešams, kādēļ kultūra ir nepieciešama. Manuprāt, kultūrai ir jābūt tādai, kas veicina garīgo izaugsmi. Nezinu, kāpēc, bet daudz kur pastāv valsts iekārta, kur cilvēki tiek zombēti. Manuprāt, ir labi apzināties, ka patiesība ir tur ārā. Domāju, ka šis ir straujš pārmaiņu laiks, daudzi cilvēki nāk apgaismībā!
Katrā ziņā negatīvās emocijas, bailes, naids, dusmas, skaudība mūs tikai padarīs vājākus, es savā mūzikā cenšos dot gaismu
un domāju, ka lielākā daļa mūziķu cenšas dot gaismu! Mūzika ir liels ierocis, tāpat kā grāmata vai televīzija, vai mediji, tā atstāj sekas uz mums. Mēs to visi labi zinām! Cilvēkus var zombēt un var apgaismot, un tas, ko mēs kā pasaules iedzīvotāji varam darīt, ir iemācīties filtrēt, kuru informāciju mums nevajag un kura mūs dziedē vai ved uz apgaismību. Manuprāt, pasaulē pastāv visas realitātes un visas dimensijas, ļaunie un labie spēki, tāpat arī mūzikā. Masu kontrole, pasaules kontrole, globalizācija. Uz ko pasaule šobrīd iet? Kādas vērtības tiek kultivētas? Manuprāt, tā iedalās divās daļās, garīgā dimensija un materiālā dimensija, un
tie, kas kontrolē materiālo dimensiju, negrib pieļaut, lai cilvēki tiktu apgaismoti ar garīgo dimensiju.
Tas ir tas, ko šobrīd jūtu un kā redzu pasauli, tādēļ tas, ko es cenšos darīt, ir vienkārši vairot labo sevī un cerēt, ka mana mūzika palīdzēs kādam cilvēkam.
TVNET: Vai ar šo albuma materiālu esi iecerējis arī uzstāties koncertos?
- Šā albuma «Breeze» materiāls man pašam ir izskanējis, man ir ļoti daudz jaunu ideju, kuras cenšos realizēt, pieļauju, ka kādu reizi
nospēlēšu varbūt kādu no albuma kompozīcijām, bet mērķis ir radīt jaunu mūziku un iet tālāk. Izaicināt sevi. Gribu turpināt augt, gan
muzikāli, gan cilvēcīgi.
