«Liktens lai laiku dzen,» Māris nedaudz smeldzīgi dzied vienā no jūsu jaunajām dziesmām «Tā mēs dzīvojam». Kāda ir sajūta - vai šie divdesmit gadi paskrējuši ātri?

Pēteris: Varu sākt? Es jau esmu tāds jaunais. Kad sāku spēlēt, man bija tikai 15 gadi. Lai arī esmu grupā jaunākais, tāpat ir sajūta, ka šie divdesmit gadi ir ļoti ātri paskrējuši. «Divdesmit gadi uz skatuves» - skan nopietni. Daudzi no mūsu šodienas koncertu apmeklētājiem tad vēl tikai dzima, un tas gan liek sajusties vecākam.

Aldis: Tiešām ātri. Visi notikumi, ko esam pārrunājuši, - vai nu koncerti vai darbs studijā - šķiet notikuši vēl pavisam nesen.

Kā ir, Māri, vai liktenis dzen laiku?

Māris: Tā ir! Redz, kad tu nodarbojies ar kādu sirdslietu, tev veidojas atskaites punkti. Ja slinko un neko nedari, tad nav ko daudz atcerēties, un tad arī laiks velkas. Mums ir tik daudz, ko atcerēties, ka visu pat vairs nevar atcerēties. Cietajā diskā nepietiek vietas, informācijas ir tik daudz, ka nākas kaut ko padzēst ārā. Liktenis ir padzinis to laiku, to, būdams grupā vecākais, laikam vairāk izjūtu. Bet koncertu vēl nospēlēt un nodziedāt varu. Kad vairāk nevarēs, tad jau laikam pietiks. Kā vecos laikos, kad koncerta vidū bija jāņem pauze un jāiet nosnausties uz 20 minūtēm (smejas).

Tad sestdienas koncertā pagaidām vēl iztiksiet bez starpbrīža? Bez bufetes pauzes?

Māris: Koncerts dramaturģiski būs sadalīts vairākās daļās - būs veci gabali, daži pirmatskaņojumi, bet tas, lai mums pašiem vieglāk orientēties. Pauzi nevajadzēs ņemt. Nebūs jāiet nosnausties diendusa - iekāpt čībās, paskatīties televizoru ar murrājošu kaķi pie kājām (smejas).

Par novecošanu un pauzēm runājot, šodien esam liecinieki pirmās rokmūzikas paaudzes novecošanai – tādi sešdesmito gadu mākslinieki kā Bobs Dilans, Pols Makartnijs, «stouni», galu galā arī 80 gadus vecais Leonards Koens apliecina, ka rokmūzikas degviela nav tikai jaunības enerģija. Vai un kā redzat «pienvedējus» novecojam, muzicējam vēl pēc 20 gadiem?

Pēteris: Mēs, visticamā, sāksim piedalīties televīzijas šovos (smejas).

Māris: Ak, pareizi! «Dejo ar zvaigzni» vai kaut kādos koru karos, sēdēsim žūrijā un gudri runāsim, ka «mūsu laikā tā nebija».

Pēteris: Ja pirms divdesmit gadiem mēs nevarējām prognozēt to, kas notiks šodien, tā arī tagad tas nav iespējams.

Māris: Bet visā visumā - kas tad ir mainījies ģitārmūzikā? Pedāļi principā ir tie paši, ir mainījušās firmas, bet, salīdzinot ar septiņdesmitajiem, tas pats fūzis, flendžers, dīlejs arī tagad ir.

Pēteris: Daudz ko ir izmainījis internets, iespēja «Youtube» visu noskatīties un pašmācības ceļā apgūt. Agrāk tā nevarēja. Labi, mums vairs nav jāspēlē ar «Лель»* pedāļiem, tāds progress divdesmit gadu laikā ir noticis. Šobrīd ir liela problēma ar to, kā vispār tiek patērēta mūzika. Mūzikas ir ļoti daudz. Atceries, Māri, kā mēs Sabilē gājām pie kaimiņa Ingura skatīties MTV - viņam Sabilē bija pirmajam satelīta šķīvis un bija iespēja skatīties MTV raidījumu «120 Minutes».

Turēt rokās kompaktdisku un to svinīgi noklausīties - tas bija notikums.

Tagad mūzika ir pilnīgi visur, nav iespējams pat reizēm no tās tikt vaļā. Ir jābrauc uz mežu, lai aizbēgtu no mūzikas trokšņa

Māris: Pat mežā ir mūzika, jo tur ir internets... un vēl ja līdzi ir kāds tīnis, kuram ir austiņas... Es kā cilvēks, kas saistīts ar mūziku un spēlēju grupā, esmu novērojis, ka mūziku patērēju vismazāk. Šodien griezies, kur gribi, visiem ir austiņas ausīs. Ko viņi tur dara? Ko viņi klausās? Brauc tramvajā, iet pa ielu... vienreiz metīšu kaunu pie malas un prasīšu, ko viņi tur īsti klausās!

Aldis: Braucot uz lidostu (Aldis strādā lidostā, - aut. piezīme), esmu novērojis, ka austiņās skan vai nu metāls, vai «Eiropas Hitu Radio».

Ja runājam par mūzikas industriju, tad aina nav diez cik iepriecinoša. Mūzikas žurnālu tirāžas sarūk, ierakstu pārdošanas apjomi sarūk, cilvēki sāk pierast pie tā, ka mūzika vairs nav jāpērk, to vienkārši var lietot neierobežota daudzumā, samaksājot vien simbolisku abonēšanas maksu. Kur tas viss mūs novedīs? Kas notiks ar Latvijas mūziku?

Pēteris: Latvijā viss ir vienkārši. Kā mūziķi no ierakstu pārdošanas, ar atsevišķiem izņēmumiem, nav pelnījuši, tā arī nepelnīs. Taču situācija šobrīd ir kļuvusi interesanta, tas pats Toma Jorka izdotais albums par 6 dolāriem torentos. Tendence, manuprāt, ir tāda, ka labākas peļņas iespējas būs tiem mūziķiem, kas koncertē, nevis tikai strādā uz ierakstiem. Ieraksti tiks atdoti bez maksas vai par simbolisku samaksu, un, ja cilvēkam šī mūzika patiks, tad viņš vēlēsies nopirkt biļeti uz koncertu un baudīt šo mūziku dzīvajā izpildījumā.

Aldis: Disku un vinilu tirdzniecība neizzudīs. Visas šīs jaunās platformas būs alternatīvs, vēl viens veids, kā iegādāties mūziku. Pasaulē ir miljoniem cilvēku, kuri vēlas taustāmu produktu. Atbiruši šobrīd ir tie, kas skrēja uz veikalu tikai tāpēc, ka nebija citas iespējas tikt pie mūzikas. Palikuši ir melomāni.

Divdesmit gadi ir pietiekoši ilgs laika posms, lai varētu atskatīties uz to, kas paveikts. Kas, jūsuprāt, ir trīs spilgtākie «pienvedēja piedzīvojumi» vai trīs svarīgākās lietas «pienvedēju» pastāvēšanas laikā?

Pēteris: Pirmkārt jau pats sākums. Pirmie soļi, pirmo dziesmu ieraksts Sabiles kultūras namā, lai saprastu, vai vispār tas viss pēc kaut kā izklausās. «Ja gadījumā būs normāli, tad dibināsim grupu,» tā toreiz nospriedām. «Ja jātaisa grupa, kā to sauksim?» uzreiz bija nākamais jautājums. «Nu, ja gadījumā būs jādibina īsta grupa, tad jāizdomā kaut kāds stulbs nosaukums, piemēram, «Pienvedēja piedzīvojumi»,» visi tad smējāmies. Tad pirmo trīs ierakstīto dziesmu kaseti iedevām vienam draugam, kurš tālāk to nodeva liepājniekiem, kas rīkoja kaut kādu alternatīvās mūzikas pasākumu, un tā mūs uzaicināja spēlēt pirmo koncertu. «Bet kā sauc jūsu grupu?» viņi prasīja. Tad mums ātri vajadzēja izdomāt, un mēs palikām pie «Pienvedēja piedzīvojumiem». Pēc mēneša mēs jau spēlējām pirmo lielo koncertu Liepājas klubā «u.t.t.», kuru izveidoja Igo. Tas viss laiks, pirmie koncerti, man personiski šķiet ļoti īpašs, tas bija būtisks pagrieziens... galu galā tagad kopā spēlējam jau divdesmit gadus.

Māri, Aldi? Varbūt svarīgi bijuši kādi apbalvojumi, būtiskas uzstāšanās?

Aldis: Mums vispār nav nevienas balvas. Vienmēr esam palikuši aiz strīpas.

Arī Latvijas Mūzikas Ierakstu gada balvas?

Aldis: Esam bijuši nominēti, bet balvu saņēmuši neesam. «Liepājas dzintarā» vienreiz palikām 4. vietā un festivālā «Sinepes un Medus» kaut kad saņēmām balvu par «kopskanību»...

Tad jau varbūt jācer uz balvu par mūža ieguldījumu?

Māris: Cits jau nekas neatliek... vienmēr kaut kā esam patrāpījušies starp grandiem. Tajā pašā «Liepājas dzintarā» bijām vienā gadā (1996. gadā - aut. piezīme) ar «Lādezeru», «Prāta vētru», «Līviem», «Yaputhma Sound System», taču mēs ar saviem trīs akordiem kaut kā nejutāmies slikti - droši gājām un spēlējām. Nekad neesam kaunējušies no savām dziesmām. Pat tad, ja tās nav bijušas muzikāli ļoti sarežģītas, esam paši «pavilkušies» no savām dziesmām.

Tas ir tas īstais piedzīvojums - divdesmit gadus mums ir bijusi iespēja spēlēt pašiem savu mūziku.

Tā ir liela dāvana. Un nav tā bijis, ka, spēlējot šo savu mūziku, zālē nav neviena cilvēka. Ja tomēr kāds ir un to patērē, tas pierāda, ka galīgs mēsls tas nav. Cita lieta, vai tas patīk vai nepatīk...

Pēteris: Tas ir normāli, ja kādam nepatīk.

Māris: Tu jau neesi naudiņa, lai visiem patiktu. Arī naudiņa visiem nepatīk. Ir jau tādi trakie, kas dzīvo mežā un no tās bēg, mūk no visa materiālā.

Man tas lielākais piedzīvojums ir tāds, ka šos divdesmit gadus mēs esam varējuši darīt to, ko mēs gribam, tā, kā mēs gribam.

Jūs tomēr esat gājuši mazliet pret straumi, varbūt tāpēc jūs arī bieži atstāj aiz strīpas?

Māris: Tāds kurzemnieku spīts jau mazliet mūsos mīt. Jums, rīdziniekiem, bija vieglāk.

Pēteris: Mūs sākumā Rīgā neviens negaidīja.

Māris: Ne «Tornis» mūs pieņēma, liepājnieki arī mēs nebijām. Arī Talsos nevienas rokgrupas nebija, un mums īsti nebija ar ko sadraudzēties un samesties kopā. Bijām kaut kur pa vidu. «Otra puse» bija vistuvākie draugi, jo Ivars Makstnieks un Gints Saulītis bija talsenieki. Tā dīvaini sanāca, ka mēs draudzējāmies ar jau pazīstamām grupām, nevis ar andergraundu, un spērām uzreiz tādu platu soli uz priekšu pie «Līviem», «Lādezera» un citām lielajām grupām.

Aldis: Arī festivālā «Bildes» mūs uzreiz ielika nevis jauno grupu koncertā, bet pie lielajiem.

Pašos pirmsākumos jums ir sanācis arī medijiem pateikt šo to lieku. Tā pēc intervijas ar Uldi Rudaku, kurā aizskārāt kāda Radio SWH dīdžeja jūtas, jūsu pirmo lielo dziesmu «Jel», kad tā bija iebalsota 1. vietā, radio top40 raidījumā nemaz neatskaņoja...

Pēteris: Jā, tā bija, bet esam jau sen izlīguši. Tur sanāca neveikli arī, kad savā naivumā pateicām, ka ne jau mēs esam sarakstījuši hitu, bet «SWH» to par hitu ir pataisījis. Toreiz radio vadībai kaut kas negāja pie sirds. (Smejas.)

Ar to aso mēli Latvijā ir jāuzmanās. Esmu novērojis, ka šodien ir izaugusi tāda jaunu mūziķu-komjauniešu paaudze, kuriem viss ir pozitīvi.

Māris: Tas ir diezgan kaitinoši. Es pēdējā laikā saskaros ar dažādiem CV, un, kad palasu, kādi darbinieki ir vajadzīgi, tad visur ir vajadzīgi pozitīvi darbinieki. Nevienam nav vajadzīgs negatīvs darbinieks. Pat tam, kas lielveikalā krāmē burkas plauktā, ir jābūt pozitīvam. Es domāju - kāpēc? Viņš taču krāmē burkas plauktā! Viņam kaut kā pozitīvi tā burka ir jāiekrāmē? Tie gurķi burkā kaut kā uzlādējas ar pozitīvu enerģiju, ja tos krāmē pozitīvi?

Tā kā esmu jūs noķēris mēģinājuma telpā, pastāstiet, lūdzu, par dziesmu tapšanas aizkulisēm. Vai mūzika top kopā? Kā tiek piemeklēti vārdi?

Pēteris: No sākuma ir mūzika, tad dziedājums savā izdomātā valodā, un tad teksts.

Māris: Teksti veidojas no skaņām, kas ir no paša izdomātas valodas. Nav tā, ka es izdomāju, ka šajā dziesmā vajadzētu uzrakstīt tekstu par attiecībām. Sēžu mājās, un domāju par attiecībām. Tā nav.

Māri, Imants Ziedonis ir aizņemts, tagad arī Skujenieks nogrābts, varbūt arī tev jāmēģina uzsēsties uz astes kādam cienījamam dzejniekam?

Māris: Imants Ziedonis savu mūžu nav bijis tik populārs kā tagad (smejas).

Aldis: Mums, starp citu, bija viens gabals ar Ojāra Vācieša dzejoli.

Māris: Tā bija pirmā un pēdējā reize.

Labi, tuvojas kārtējā reize, kad jādodas uz vēlēšanu iecirkņiem. Kā ir? Balsot vai nebalsot?

Māris: Balsot!

Aldis: Viennozīmīgi!

Pēteris: Obligāti balsot!

Aldis: Ir jau tā situācija tāda, kad jābalso par mazāko ļaunumu. Tepat TVNETā lasīju tavu interviju ar Edgaru Šubrovski, kurš teica, ka ir pretīgi gan iet balsot, gan nebalsot. Tas laikam ir precīzākais raksturojums šīm vēlēšanām.

Pienvedēju jubilejas koncerts un jaunā albuma izdošanas svētki jau piektdien, 3. oktobrī, koncertzālē «Palladium». Nenoguli labu koncertu!

Biļetes uz koncertu šeit: www.bilesuserviss.lv

_{* - ģitāras efektu pedālis, ko sāka ražot Krievijā 1989. gadā.}