Jaunā muzikālā projekta «Jānis Bukums» vokālists un dibinātājs Jānis Bukums ir viens no smagā roka pionieriem Latvijā. Viņš aktīvi un pamanāmi darbojas rokmūzikā kopš 1989. gada, kad sāka solista gaitas grupā «Monro», pēc tam dziedot arī tādās grupās kā «Miss America» un «Dr. Blue & Dinamo». Populārākās Bukuma dziedātās dziesmas – «To piedodu es tev» un «Lūgšana» - jau ir kļuvušas par Latvijas hārdroka klasiku. Tagad, pēc ilgākas prombūtnes, Jānis ir atgriezies mājās – rokmūzikā, jau pagājušā gada nogalē piedāvājot saviem faniem jaunā diska promo dziesmu «Slāpes» un tās videoversiju.

TVNET: Kādā no nesenajām intervijām minēji, ka 14 gadus ar mūziku nenodarbojies. Ja parēķinām, tad lūzuma punkts sanāk 2001. gads. Kas notika?

- 14 gadus pieminu tāpēc, ka tā ir vieglāk un nav jāizplūst detaļās. 2001. gadā, principā precīzāk būtu 2000. gadā, aizbraucu uz Ukrainu, kur nodzīvoju gadu, un no turienes pa taisno uz Barselonu, kur mitinājos līdz 2005. gadam. Barselonā biju kopā ar Jāni Reini (bijušais grupas «Monro» ģitārists, - aut. piezīme), tur spēlējām mūziku, kā statisti, kolorīti tipāži filmējāmies filmās («The Machinist» ar Kristianu Beilu) un reklāmās.

Bet tur tā arī nenoķēru to sajūtu, kura ir šeit Latvijā, spēlējot mūziku. Laikam Latvija ar visu savu auru, ēdienu, draugiem, dabu, arhitektūru, drusku dzīves melnumiņa, saviem tuvajiem un saviem aizgājušajiem, ar visu, visu, kas šeit ir, bija un būs, - ir tas, kas liek dziedāt, just, sāpēt, kliegt, smieties, priecāties utt. Šeit man viss atveras un man ir ko teikt pa īstam!

Es esmu letiņš, oldskūls, ne pats gudrākais, bet ar sirdi, un tāpēc tikai šeit tas viss arī nāk ārā!

TVNET: Kas tas par dīvainu grupas nosaukumu «Jānis Bukums»? Ja jau kopā ar tevi atkal muzicē «Monro» oriģinālā sastāva ģitārists Arturs Račinskis, kāpēc neatgriezties uz skatuves ar «Monro» nosaukumu?

- Es esmu Jānis Bukums. Grupa saucas «Jānis Bukums». Projekts «Jānis Bukums». Neesmu pievērsis uzmanību tādiem sīkumiem, jo man ir grupa un es esmu Jānis Bukums, un mēs startējam zem mana vārda un uzvārda. Tas arī ir viss! (Smejas.) «Monro» ir Edgara Priedīša lolojums, un viņš turpina muzicēt un darboties. Novēlu viņam veiksmi un panākumus! Pats nevēlos spēlēt ar «Monro», jo to laiku es nekad neatgriezīšu atpakaļ. Skaists laiks bija - laba roka skola, pieredze, daudz radošuma, dumpīgums, uzdrīkstēšanās utt., bet tas bija tad. Man nekad vairs nebūs 20 gadu, līdz ar to es vairs neesmu tas «Monro» čalis, bet esmu pusmūža Jānis Bukums ar savu dzīves pieredzi, dzīves redzējumu un sakāmo.

Bukums var atļauties būt dažāds un darīties, kā ienāk prātā, bet «Monro» ir gandrīz kā preču zīme, kuru cilvēki pazīst un, runājot līdzībās, - pērkot «Coca Cola», tu gribi, lai pudelē būtu «Coca Cola». Jānis Bukums drīkst un grib ražot - «Coca Cola», šņabi, desiņas, konfektes, pienu un benzīnu - tikai mūzikā (smejas).

TVNET: Starp citu, «Youtube» uzdūros nesenam «Monro» klipam, kurā Priedītis ierakstījis jaunās skaņās klasisko «Smagās apkaltās durvis». Tad sanāk, ka «Monro» turpina muzicēt, tikai bez tevis?

- Jā, viņš aktīvi muzicē, bet es pats neesmu viņus dzirdējis. Priedītis 1988. gadā «Monro» nodibināja, un viņš arī šo nosaukumu izmanto, bet no pirmajiem sastāviem jeb oriģinālā sastāva ir palicis tikai viņš.

TVNET: Pastāsti par savas jaunās grupas sastāvu. Račinskis (ex-«Monro», «Reiss», Jelgavas orķestris «Gamma», «Išjunk Šviesa» (Lietuva)) ir veterāns, bet kas ir pārējie puiši? Kādās grupās spēlējuši un kā jūs satikāties?

- Man pa šiem gadiem ir bijuši vairāki piedāvājumi muzicēt, bet es atteicos. Arī pats biju savācis pāris sastāvus, bet īsti kaut kas nesalīmējās. Vienu vakaru man piezvanīja Artūrs Račinskis un teica, ka viņam ir ideja uztaisīt blici. Sākumā kratījos vaļā, jo man tas nešķita interesanti. Tad viņš man atsūtīja dažus uzmetumus un tēmas, un pēkšņi kā zibens spēriens - es sajutu, ko ar visu to varētu darīt. Man galvā tas viss ieskanējās. Jaunajā diskā visas dziesmas ar Artūru esam sarakstījuši kopā, izņemot kaverversiju (grupas «Radiohead» dziesma «Creep») un intro, kā arī «Pērkons manā galvā» - tos divus mēs sarakstījām kopā ar basistu Andrjusu Jaņunu (ex-«Parts», «SKApis»). Tagad mums ar Artūru pauri ir vaļā un esam gatavi «iekarot pasauli», jo kopražojumi nāk kā no pārpilnības raga. Šobrīd visi mūsu gados jaunie muzikanti arī ir iesaistīti gabalu taisīšanā, lai nākamā muzikālā informācija būtu maksimāli daudzveidīga un viņi varētu pilnībā realizēties.

TVNET: Un pārējie puiši?

Artūrs man ieminējās, ka ir spēlējis kopā ar vienu jaunu ziķeri no Dobeles, lai es viņu apskatos. Basists atbrauca uz mēģi, un es ieraudzīju supertalantīgu jaunu puiku, kuram spēlējot deg acis. Protams, sākām kopā muzicēt, jo, neskatoties uz vecuma starpību un atšķirīgajām muzikālajām gaumēm, izrādījāmies dvēseles radinieki.

Bundzinieks Filips Batarags (ex-«Dehydrated Goat», «Animal Stampede») ir grindcore buņģieris. Man noveicās pierunāt viņu strādāt ar mani kopā, jo viņš kā muzikants ir sasniedzis to stadiju, kad negribas vairs cīnīties kā tīņu gados par «niknākā, agresīvākā, ātrākā» buņģiera titulu, bet gribas atgriezties pie stabilām pamatvērtībām un, pamatbāzei pievienojot novatorismu un nedaudz netradicionālas lietas, ķert no spēlēšanas kaifu. Protams, nelielu lomu mūsu sadarbības veicināšanā nospēlēja arī tas, ka viņš ir mans znots (Bukuma meitas Elzas vīrs) un mana mazdēla Gustava tētis (smejas).

Vairākus mēnešus meklējām vēl vienu ģitāristu, bet īsti nebija kandidātu, vairāki arī atteicās, jo

kurš tad grib spēlēt kopā ar pensionāriem! Mēs i oldskūls!

(Smejas.) Buņģieris atcerējās par Artūru Liedi («Happy Team», «Theatrum», «Latvian Metal Orchestra»), viņi bija nedaudz pazīstami. Uzaicinājām pamēģināt, un viss saslēdzās.

TVNET: Izklausās, ka esi atradis «sapņu komandu»!

- Visa blice ir novākusies tāda, ka visi cits citu papildina un saprot no pusvārda. Esmu lepns un laimīgs, jo pat necerēju uz tādu veiksmi, ka izdosies savākt tik labu komandu. Šajā diskā apstādinājām laiku - tādi kā 2014. un 2015. gadā mēs nekad vairs nebūsim. Mēģinājumos strādājam kā zvēri - atstrādājam dziesmas līdz spīdumam, veidojam aranžijas, kuras būtu interesantas, tehniski nostrādājam katru sīkumu, bet, ja vajag, plēšam dziesmu gabalos un liekam no pamata līdz jumtam pa jaunam. Visi blicē strādā arī individuāli - ļoti daudz un intensīvi. Pēdējo reizi savā dzīvē mūzikā es tā strādāju 20 gadu vecumā. Esmu viņiem visiem ļoti pateicīgs par šo laiku, kuru spēlējam kopā, kā arī lepns par to milzīgo darbu, kuru viņi ieguldīja kopā ar mani mūsu jaunajā platē.

TVNET: Minēji, ka albumā iekļauta kaverversija, «Radiohead» dziesma «Creep». Kāpēc tieši šī dziesma?

- Tas ir teju kosmisks stāsts. Tu zini, ka Latvijā taisīt kaverus skaitās slikts tonis, tāpēc es nekad par kaveriem sevišķi neesmu domājis. Viktors Runtulis uzaicināja mani piedalīties La Luna Cabaret, kurā atveidoju Džoniju Bī. Šovā bija jādzied daudz ārzemju dziesmu, no kurām viena bija «Creep». Katru vakaru dziesmu izpildīja cits solists. Mēs bijām četri - Aija Vītoliņa, Elza Natha, Ralfs Eilands un es. Dziesma skanēja dažādās versijās, un man atkal atvērās un es to izdzirdēju. Kad mēģinājumā liku priekšā kaverversijas ideju, veči uz mani skatījās ļoti aizdomīgi, bet, kā sākām likt visu kopā, mūziķi sajuta šo skaņdarbu. Turklāt tas vēl ir duets ar Aiju Vītoliņu.

TVNET: Pieskāries laikam, kad tev bija 20. Vecajās «Monro» bildēs un klipos jūtama vācu hārdroka grupas «U.D.O.» ietekme. Arī tavs skatuves tēls un balss bija ļoti radniecīgi Udo Dirkšneideram. Kādas tev šodien attiecības ar hārdroku, varbūt biji uz «U.D.O.» koncertu Rīgā pirms diviem gadiem?

- Dziedāt es sāku tikai un vienīgi «U.D.O.» ietekmēts. 1983. gada beigās kaut kādi jūrnieki un pirāti bija sadabūjuši «Accept» lenti vai kaseti - neatceros nosaukumu, bet tur iekšā bija arī «Princess Of The Down». Tas norāva manu tīņa jumtiņu. Es šo ierakstu klausījos cauru diennakti. Tolaik jau spēlēju blicē, biju buņģieris, taču tad pēc vidusskolas mīla mani atveda uz Rīgu, un ļoti gribējās spēlēt mūziku. Priekš Rīgas es biju švaks buņģieris, tāpēc mēģināju avantūristiski notēlot roka dziedātāju. «Monro» veči redzēja, ka esmu «kapteinis Nulle», bet mana trakā ķērkšana falsetā un neprātīgā gribēšana maukt īstu hard'n'heavy viņus uzrunāja, un šie bija gatavi paciest manu šķībo maurošanu. Tikai manas neprātīgās gribēšanas un enerģijas dēļ, kura robežojās uz skatuves jau ar afekta stāvokli.

Man patīk roks, ļoti patīk, bet šobrīd gribas mūzikā vairāk dzirdēt sirdi un vēstījumu, jo plikās enerģijas laiks ir pagājis. Man patīk klausīties un spēlēt kačājošu mūziku, bet tā nedrīkst būt tikai plika enerģija. Man patīk roks, kurā cilvēki nevienam vairs neko nepierāda, bet ir tik pašpietiekami, ka pietiek tikai ar viņu iekšējo spēku, pārliecību un talantu. Es vienreiz biju uz «U.D.O.», pirms kādiem sešiem vai septiņiem gadiem. Bija ok, bet jumtu nenorāva.

TVNET: Pats bieži ej uz koncertiem?

- Uz koncertiem vispār neeju, jo nepatīk vilties elkos. Pirms daudziem gadiem biju uz «Rock Summer» Tallinā un sapratu, ka kaut kāda daļa no lielajām blicēm ir viduvējības un nokļuvušas uz lielās skatuves laimīgas sakritības pēc. Tajā pašā laikā es personiski pazīstu A klases muzikantus, kuri jaunas bikses nevar nopirkt, jo spēlēt kāzās neatļauj sirdsapziņa, bet viņu žanrā, ja tu nekļūsti par megastāru, tikt uz lielās bīnes ir nereāli.

Īsāk sakot, es nemīlu iet uz končiem, jo, redzot krutu šovu sev tuvā žanrā, pēc tam mēnesi nevaru aizmigt, jo man taču, lauku puikam, arī gribas būt uz lielās skatuves un spēlēt stadionos.

TNVET: Ja par vilšanos... Vai apsoli, ka šā vakara koncertā neliksi vilties vecajiem «Monro» faniem? Nodziedāsi taču «To piedodu es tev»? Vai tomēr akcents uz jauno albumu?

- Vispār «Dzīvs un savādāks», bet, ja 1500 cilvēku lūgs, apskatīsimies!