Es šovasar apmeklēju jūsu rīkoto trompetista Neita Vūlija koncertu Kalnciema kvartālā. Sanākusī publika acīm redzami šāda veida muzikālo priekšnesumu dzirdēja pirmo reizi – bija gan izbrīnīti, gan sajūsmināti cilvēki. Kā jūs vērtējat šo koncertvakaru?

Rihards: Tas laikam tādēļ, ka šim koncertam, ko rīkojām sadarbībā ar Rīgas domi, bija bezmaksas apmeklējums, kā arī norises vieta, kas piesaista auditoriju pati par sevi. Tātad labvēlīgi apstākļi, lai plašāku auditoriju iepazīstinātu ar mūziku, ko tā citkārt nebūtu «izmēģinājusi» vai «pārbaudījusi».

Viestarts: Mūsu kolēģis Andrejs Zālītis stāstīja, ka viņam aiz muguras sēdēja trīs viegli iereibuši pusmūža vecuma kungi, kas sākotnēji koncertā dzirdēto pavadīja ar humora pilnām replikām.

Rihards: Andrejs dzirdēja, kā koncerta laikā šie cilvēki sāka izteikties arvien atzinīgāk, līdz beidzot tika, tā sakot, «pārliecināti». Šādas mazas uzvaras ir ļoti vērtīgas.

Viestarts: Attiecībā uz «Skaņu meža» mūziku es esmu novērojis, ka ir cilvēki, kurus interesē jaunās tehnoloģijas, jauna pieeja lietām – tie novērtē sava veida praktiskumu un attapību, ko cilvēce izrāda, lai pielāgotos pasaulei. Attiecīgi tie novērtē šādas lietas arī mūzikā.

Rihards: Te varētu secināt, ka katrs laiks pieprasa sava veida mūziku. Kādu mūziku pieprasa tas laiks, kurā mēs dzīvojam tagad, – tas arī ir jautājums, uz kuru mēs festivālā meklējam atbildes. Būtu muļķīgi iedomāties, ka atbilde uz to ir viena, tāpēc festivāls drīzāk ir tāda kā atvērta diskusija, kurā šī tēma tiek risināta no dažādām perspektīvām.

Arī šogad Skaņu mežam ir trīs koncertvakari. Vai šo vakaru programma tika veidota, ievērojot tematiskumu?

Viestarts: Tikai tādu tematiskumu kā to, kuru nupat minēja Rihards. «Palladium» koncertzālē notiekošajā «Skaņu meža» vakarā būs dzirdama ritmiskā mūzika, bet atlikušajos divos vakaros mūzikas namā «Daile» tiks uzsvērta žanriska dažādība. Tas gan nenozīmē, ka pirmais vakars būs tematiski viengabalains – frāzes «deju» vai «ritmiskā mūzika» mūsdienās vairs neko konkrētu nenozīmē, tātad arī eksperimenti ar deju mūziku šajā vakarā ieņems savstarpēji ļoti atšķirīgas formas – sākot ar «dabiski attīstījušos» afro-house un beidzot ar konceptualizētu trance un tehno mūzikas dekonstrukciju.

Rihards: Interesanti, ka jautājat par tematiskumu, – tas drīzāk ir kaut kas, no kā mēs arvien tiecamies atturēties. Daudzi slaveni Eiropas novatoriskās un elektroniskās mūzikas festivāli ir paraduši katru izlaidumu rīkot ar citu tēmu. Taču, atklāti sakot, no malas izskatās, ka mainās tikai tēmas, bet festivālu skaniskās identitātes un kuratoriskie paradumi – nemaz. Man šķiet, šis «tēmu drudzis» ir saistīts ar finansējuma piesaistīšanu – viens no vienkāršākajiem veidiem, kā piešķirt savam pasākumam funkcionalitāti kādas kultūras programmas ietvaros, ir izvēlēties tam kādu aptuvenu sociālu tēmu. Arī «Skaņu mežu» atbalsta vairums kultūras un diplomātisko institūciju, tomēr mēs cenšamies ar projektu izstrādi strādāt delikāti. Festivālos, kuru mērķis ir meklēt dažādus kaut kādā izpratnē svaigus vai pretrunīgus izteikumus mūzikā, šāda laikmetīgajā mākslā izauklēta prakse nedarbojas. Pasākumam, kurā katrs priekšnesums ir cits žanrs, cits eksperiments, cits konteksts un cits stāsts, nav iespējams uzstiept kaut kādu vienotu tēmu.

Viestarts: Līdzīgu iemeslu pēc arī mūsu vizuālā identitāte pēdējos gados nepārprotami ieturēta abstraktā teritorijā – lai konkrētākas noskaņas un asociācijas rada koncerti. Mēs negribam pārāk daudz runāt mūziķu un mūzikas vietā.

Es visvairāk gaidu apvienības «Zs» priekšnesumu.

Rihards: Apvienība «Zs», ko «The New York Times» nodēvējis par vienu no Ņujorkas spēcīgākajām avangarda rokgrupām, savu desmit gadu pastāvēšanas laikā ir ļoti mainījusies. Sākumā Zs bija sekstets, ko veidoja divi bundzinieki, divi tenorsaksofonisti, divi ģitāristi. Viņi sevis rakstītās, tolaik krietni sarežģītās kompozīcijas izpildīja ar matemātiskajam rokam raksturīgu precizitāti un virtuozitāti, liekot uzsvaru uz notāciju un «pierakstītās mūzikas» interpretēšanu. Viena no vadošajām grupas interesēm tolaik bija konsolidēt to, kas ir drosmīgs, interesants un skaniski izaicinošs akadēmiskajā mūzikā, ar to, kam piemīt tādas pašas īpašības neakadēmiskās mūzikas laukos.

Viestarts: Kad «Zs» mainīja sastāvu, kļūstot par trio, tā joprojām izpildīja rakstītu mūziku, taču jau vairāk orientējās uz trokšņu mūziku un elektroniskiem elementiem. Savukārt viņu pēdējais albums tika ierakstīts vēlreiz mainītā sastāvā, piedaloties vienīgajam ilgstošajam dalībniekam Semam Hilmeram, Gregam Foksam no grupas Liturgy un Patrikam Higinsam, kas pats ir komponists un laikmetīgās mūzikas izpildītājs. Šobrīd «Zs» savos koncertos vairs nesēž aiz milzīgām nošu «avīzēm» - grupa pietuvinājusies intuitīvam un uz mūziķu iniciatīvu balstītam eksperimentālās rokgrupas formātam. «Zs» gan ir saglabājuši savu konceptuālo mūzikas veidošanas pieeju, enerģisko saspēli un lauzīto matemātisko ritmiku, taču, iespējams, kļuvuši pieejamāki.

Kam šogad būs vissarežģītāk realizējamais priekšnesums?

Viestarts: Šogad «Palladium» uzstāsies «Squarepusher» (īstajā vārdā Toms Dženkinsons). Viņš ilgu laiku atteicās no koncertēšanas, jo pats uzskatīja, ka nav atradis veidu, kā atraktīvi izpildīt savu mūziku koncertos. Vēršoties pie iespaidīgiem audiovizuāliem šoviem kā risinājuma, viņš pēdējoreiz devās tūrē 2012. gadā, bet šogad ar atjaunotu priekšnesumu prezentēs savu jauno albumu «Damogen Furies».

Rihards:

«Squarepusher» uzstāšanās gan finansiāli, gan tehniski būs viens no prasīgākajiem koncertiem, ko mēs jebkad esam rīkojuši.

Māksliniekam ir svarīgi, lai elektroniskās mūzikas «dzīvais» priekšnesums būtu vizuāli un skaniski pilnvērtīgs. Uz skatuves aiz mūziķa muguras tiks izvietoti divi mazu kinozāļu cienīgi ekrāni, kas veidos tādu kā stūri, un projekcijas būs skatāmas gan uz ekrāniem, gan atstarojoties uz pašu Dženkinsonu. Viņš koncertos spēlē arī basģitāru, kas, cik esmu dzirdējis, parasti nodrošina priekšnesumu kulmināciju.

«Squarepusher» sākotnēji cerēja izveidot karjeru kā instrumentālists rokgrupās, un ar elektronisko mūziku nodarbojās tikai kā ar vaļasprieku – lieki piebilst, viņš negaidīja, ka tā beigās kļūs par viņa karjeras galveno elementu.

Viestarts: Viņam ir slaveni cienītāji: «Radiohead» līderis Toms Jorks, režisore Sofija Kopola un grupa «Outkast» ir uzticīgi «Squarepusher» fani. Šajā ritmiskās mūzikas vakarā bez «Squarepusher» priekšnesuma notiks arī mūsu līdzdibinātās platformas SHAPE mūziķu koncerti – tā ir ES kultūras programmas «Radošā Eiropa» atbalstīta platforma, kurā esam apvienojušies ar 15 citiem festivāliem, lai popularizētu radoši spēcīgus, taču mūzikas un audiovizuālās mākslas tirgū mazāk integrētus vārdus. Salīdzinājumā ar «Squarepusher», kas savu reputāciju nostiprinājis jau pirms 20 gadiem, šie mūziķi piedāvās redzējumus uz deju mūziku, kas tapuši daudz nesenāk.

Ko jūs izceltu no 9. oktobra «Skaņu meža» vakara mūzikas namā «Daile»?

Viestarts: Uzstāsies Frederiks Rževskis. Viņa priekšnesums turpina mūsu paradumu sasaistīt mūsdienu eksperimentālo mūziku ar 60. gadu avangardu.

Rihards: Viņš tiek vienlīdz cienīts gan eksperimentālās mūzikas klausītāju vidū, gan arī akadēmiskajā vidē kā komponists un interprets. Daži viņu pazīst kā improvizētās elektroniskās mūzikas grupas Musica Elettronica Viva dalībnieku, bet daži – kā pianistu, virtuozu Džona Keidža, Kristiana Volfa un Entonija Brekstona mūzikas interpretu.

Viestarts: Rževskis ir arī atzīts komponists – viņa variāciju cikls The People United Will Never Be Defeated! ir bieži sastopams «jaunās mūzikas» pianistu pamatrepertuāros. Kā daudzas viņa kompozīcijas, šis darbs pieprasa ļoti augstu radošās līdzdalības līmeni no izpildītāja – jāmin, ka tas ir tik populārs pianistu vidū, jo kalpo par lielisku iemeslu, lai mūziķi demonstrētu savu spēju mērogu. Rževskis labprāt izpilda pats savu klaviermūziku – Rīgā viņš izpildīs savas vēlīnās kompozīcijas.

Rīgā Rževska vārds varbūt vairāk pazīstams 20. gs. akadēmiskās mūzikas klausītājiem, taču mēs tik tiešām bieži no citiem festivāla mūziķiem – visdažādāko žanru pārstāvjiem - saņemam izbrīnu un atzinību, ka šis cilvēks viesosies mūsu festivālā.

Festivālā atkal spēlēs leģendārais improvizētājs Pēters Brocmans!

Rihards: Jā, Pēters Brocmans ir viens no Eiropas brīvās improvizācijas pionieriem. Ir cilvēki, kas viņa gadījumā izteicienu «pionieris» uztver burtiski, proti, apgalvo, ka viņš ir pirmais mūziķis, kas Eiropā spēlēja frīdžezu un brīvo improvizāciju. Es tā gluži nedomāju, bet piekrītu, ka viņš šajās mūzikas formās ieviesa dzīvniecisku, konfrontējošu enerģiju, kurai pirms viņa parādīšanās nebija precedentu. Viņa mūzika gadu laikā ir mainījusies – tā kļuvusi liriskāka, taču viņš vēl joprojām ir nevainojami izteiksmīgs piemērs zināma veida radošai stājai improvizētajā mūzikā. Noklausieties viņa 68. gada «Machine Gun», tad salīdziniet to ar 2012. gada «The Worse The Better», un jūs sapratīsiet, ko es domāju.

Rīgā viņš uzstāsies ar grupu, ko pats uzskata par vienu no savām veiksmīgākajām - arī kritiķi vērtējumā ir dāsni. Kvartetu veido Džeisons Adašēvics, saukts par vienu no savas paaudzes inovatīvākajiem vibrofonistiem, un arī Džons Edvardss un Stīvs Noubls, kurus kopā dēvē par Londonas vadošo ritma sekciju. Brīvās improvizācijas kontekstā to pareizāk būtu saukt par kontrabasa un bungu tandēmu.

Kādus latviešu māksliniekus šogad piedāvās «Skaņu mežs»?

Viestarts: Šogad piedalīsies Voldemārs Johansons, grupa 1/2 H 1/2 W un Mārtiņš Roķis jeb N1L. Roķis, kas arī pārstāv platformu SHAPE, ir viens no nedaudzajiem latviešu eksperimentālajiem mūziķiem, kas guvuši starptautisku popularitāti. Viņa pseidonīms N1L ir ierīce, ar kuras palīdzību viņš apvieno savus datormūzikas komponista paradumus ar interesi par hausu un tehno. N1L debijas ierakstu 10. septembrī izdeva britu producenta Lī Gembla vadītā izdevniecība UIQ.

Ko spilgtu dzirdēsim 10. oktobrī?

Viestarts: Noslēdzošā koncertvakara pazīstamākais viesis būs britu dīdžejs un producents Džeimss Holdens, kura nesenāko albumu «The Inheritors» tādi mediji kā Mojo Magazine, The Wire un FACT nosauca par vienu no 2013. gada vislabākajiem ierakstiem. Viņa priekšnesums ir ar rokmūzikai raksturīgo enerģiju apveltīts dzīvās elektroniskās mūzikas koncerts.

Rihards: Šajā vakarā būs dzirdams arī brīvās improvizācijas duets starp britu saksofonistu Džonu Bučeru un norvēģu bundzinieku Polu Nilsenu-Lovu. Abi mūziķi pēdējo reizi spēlējuši kopā pirms desmit gadiem, proti, kā pats Bučers mums teica, viņiem joprojām ir daudz kas kopīgs, taču šajā laikā tikpat daudz kas ir mainījies. Abi mūziķi ļoti labprāt piekrita atkal spēlēt kopā – viņiem vienmēr ir svarīgi, lai klausītāji jūt, ka uz skatuves tiek nevis atspēlēti kādi nebūt simtreiz pārbaudīti «triki», bet gan konkrētajā mirklī tiek radīta neparedzama, ar neizdošanās risku un spirdzinošu adrenalīnu piesātināta mūzika. Jāsaka, ka Nilsenu-Lovu mēs esam centušies uzaicināt jau sen, un spējām viņu sadabūt rokā, tikai pateicoties mūsu sadarbības projektam ar festivālu «Insomnia», kura ietvaros mēs apmaināmies ar programmu elementiem.

Viestarts: To sauc «Eksperimentālās mūzikas bākas» – tas tāpēc, ka gan Rīga, gan festivāla «Insomnia» norises vieta Trumse ir ostu pilsētas. Šā paša projekta ietvaros Nacionālajā bibliotēkā tiks atklāta skaņu mākslas ekspozīcija, kas tikusi radīta īpaši Rīgai un «Skaņu mežam». Norvēģu māksliniece Jana Vinderena, pēc izglītības būdama bioloģe un matemātiķe, arī savā radošajā darbā izmanto relatīvi eksaktas izpētes metodes – skaņu mākslas objekta radīšanai viņi izmantojusi materiālus, kurus ievākusi Ķemeru nacionālajā parkā.

Kādu iedomājaties ideālo «Skaņu meža» apmeklētāju?

Viestarts: Atvērtu jaunām pieredzēm. Ieinteresētu mūzikā un pārmaiņās, kas to piemeklē.

Rihards: Jebkādu. Nav taču tādas mūzikas – ne eksperimentālas, ne klaji komerciālas –, kas nebūtu radīta cilvēkiem.

www.skanumezs.lv