«Jersikas Vinila dienas» tirdziņā šogad bija cilvēki, kas atpazina tevi un jautāja pēc «Prusaku ansambļa» ierakstiem. Varbūt divos vārdos, kas tas bija? Un kā pats nonāci pie mūzikas un pirmās ģitāras?

«Prusaku ansamblis» balstās uz manas un Jura Kronberga improvizācijas 1973. gada pavasarī latviešu jaunatnes dienās. Dziesma bija «You ain’t nothin’ but a hound dog» (oriģ. - Elviss Preslijs). Es spēlēju blumīzeri, Juris dziedāja. Tā paša gada agrā rudenī Holandes vai Beļģijas Jaunatnes kongresā piedalījās Marks Opeskins, kora diriģents, izbraucis no Latvijas, spēlējis pagrīdes grupās, ar lielu muzikālu talantu. Vēl tā paša gada mijā pēc Jura Kronberga iniciatīvas un ar Ata Lejiņa iesaistīšanos kā «risinātājam» Marks atbrauca uz Stokholmu, un kādas nedēļas laikā viss tika sarunāts un izdarīts.

«Alis iet pastaigāt» (1988) – vinila plate, kura dažādos mistiskos ceļos bija pieejama arī Latvijā, no rokas rokā…

«Alis P» pastāvēja mazāk nekā divus gadus, sākot no 1979. gada beigām. Kādus sešus gadus vēlāk sāku domāt par to, vai ierakstīt dziesmas latviski, izmantojot savu «trimdas latviešu valodu» kā veidu tuvināt dziesmu saturu, izteiksmi un mūziku Čikāgas veida blūza mūzikai… Šis vairāk bija domāts kā izejas punkts, sākums, kurš attīstījās «ietPastaigāt» albumā, «Laimīgs» un dažās fanka stilistikas dziesmās, kas ierakstītas 1989., 1990. un 1991. gadā; tās var atrast «Alis P» draugiem.lv profilā. Strādāju studijā, meitas «ieradās», un visu ierakstīju mājas apstākļos.

Kādus desmit eksemplārus «ietPastaigāt» vinila iedevu fotogrāfam Sergejam Akurāteram, kuras viņš padeva tālāk, tā tās tika izplatītas.

Šogad sanāk mini nostalģijas gads - Austrijas izdevniecība pārizdeva Anglijas latviešu grupas «Alva» 1978. gada ierakstu, Uldis Marhilēvičs izdeva grupas «Riga» 1990. gada ierakstu, «Alis P» savukārt izdeva jaunu albumu.

Ja grib saredzēt ko nostalģisku par «Alis P» jauno albumu, drīzāk būtu jāmeklē, kā apvienot analogo un digitālo ierakstu pasauli, staigājot tālāk mūzikā, ar dažādu paaudžu pieredzēm un enerģijām, ievērojot bijušo.

Un jau pieminētajai grupai «Alva» «Vilcienu dziesma» ir Muižnieces - Rullis kopdarbs. Zviedrija - Anglija - Latvija?

Es uzrakstīju mūziku vienam Sarmas Muižnieces tekstam (viņa ar Viktoru Brenneri mācījās Minsterē); pieņemu, ka iniciatīva pievienot šo dziesmu «Alvas» repertuāram nāca no Viktora Brennera. Man šķiet, ka Sarma joprojām dzīvo Amerikā.

«Mikrofons 90» - tava dziesma «Laimīgs» bija populāra un iekļauta arī platē. Savukārt Boba Dilana dziesma «Shelter From The Storm» jeb latviešu versijā «Aizvējā», pateicoties grupai «bet bet», ir plašāk zināma arī šodien. Kā tā tapa, kā nonāci pie sadarbības ar «bet bet»?

Ar «bet bet» nekad neesmu sadarbojies (ja neskaita, ka Guntars Račs sēdēja pie bungām dziesmā «Zaļa zāle», kas tika atskaņota fonā «Mikrofona» raidījumā).

(Raidījuma vakarā arī pirmo reizi tikos ar kādu «tipa» metālistu no Mālpils (ar tievām kājām), vārdā Juris…)

Guntars Račs man piezvanīja un jautāja, vai «bet bet» var ierakstīt «Aizvējā», bet dziesma nebija mana, un viņš to nebija ievērojis. Norādīju, ka tas albuma etiķetē ir rakstīts, un tad viņš arī saredzēja šo faktu. Vēl izteicu vēlmi: ja to dara, būtu jāievēro mans tulkojums, kam viņš piekrita, tomēr «bet bet» neiekļāva četrus pantiņus un vēl mainīja nozīmes citos (kā latviešu valodas «labojumus»).

Ar ko nodarbojas «Alis P»? Esmu manījis, ka viena no tavām vājībām ir dažādi ģitāru kombīši.

Budisti meklē dzīves jēgu, «visuma tapšanas atbildes», samierināšanās ar visu kaut ko (mindfulness), nepieķeršanās (let go), virzīšanās «uzPriekšu»… Ģitāristi meklē skanējumu, kombjus, reālistisku svaru, atbilstošu skaļumu katrai atsevišķai uzstāšanās reizei un iespējām.

20 gadus vēlāk - «Alis P» ir atpakaļ Latvijā ar albumu «Uz priekšu» (2009).

22 gadus vēlāk… Daudzus gadus nebiju aktīvi spēlējis, tamdēļ idejas un vēlmes, ko darīt, bija sakrājušās, un saistībā ar to, ka īsāku laiku pastrādāju Rīgā, biju iecerējis izmantot brīvo laiku šo trīs mēnešu laikā un ierakstīt albumu. Paliku darbā divus gadus. Oriģinālās piecu dziesmu idejas tika daļēji izmainītas ar jaunām dziesmām, kuras tapa, paliekot un strādājot šeit. Albuma temati pārsvarā saistījās ar pusmūža cilvēka pārdzīvojumiem un domām, kad dzīves posmi pāriet viens otrā.

«Attiecību putra» (2012) – var manīt smagnējāku skanējumu mūzikā. Vainīgs sastāva papildinājums - Edgars Rubenis un Edgars Āboliņš. Kā atradāt viens otru? Interesanta kombinācija – eksperimentālists ģitārists Edgars, ska/punk bundzinieks Edgars, arfiste Elizabete.

Viss sākās, kad es aizvietoju Gati Gaujenieku kā daļa no žūrijas «Sinepēs un medū», deviņdesmito gadu vidū, beigās… Mikriņā ceļā uz Madonu bija arī Uldis Rudaks, iepazinos arī ar Valtu Pūci (viņi abi bija daļa no žūrijas). Viena no grupām, kura piedalījās konkursā, bija «Drivin South» (puiši 16 gadu vecumā), un atceros, ka mana pirmā doma, dzirdot Edgara ģitārspēli, bija: «Beidzot viens, kas grib un prot spēlēt solo.» Ne tikai kādu Andy Summers (Police) ģitārspēles veidu, kas balstīts uz akordiem.

Viņi spēlēja izteiktu rythm and blues mūziku, arī pašu rakstītas kompozīcijas. Cik atceros, viņus gribēju izvirzīt kā zīmīgāko grupu, kas arī notika ar atbalstu no Rudaka un Pūces.

Vairāk nekā 10 gadus vēlāk Edgars mani uzrunāja «Studentu klubā», kur bija progresīvo ģitāristu sarīkojums, un uzaicināja mani uz «Mona de Bo» otrā albuma prezentāciju Spīķeros, kādu nedēļu vēlāk. Man tur Edgara Eihmaņa tehnika ļoti imponēja, un drusku parunājam pēc spēles.

Rubenis tolaik dzīvoja Londonā.

Vēlāk divatā mēģinājām un ar Juri Kaukuli vienu reizi spēlējām «Aptiekā», tipa akustiski. Samērā drīz Edgars tomēr atgriezās Latvijā, un Edgars Eihmanis ierosināja, ka varētu spēlēt ar viņu kā basistu. Es gribēju pēc iespējas spēlēt «live» dziesmas no «uzPriekšu» un agrākajiem albumiem. Tanī vasarā nospēlējām dažas spēles, rudenī Edgars E. devās studēt uz Holandi. Biju drusku komunicējis ar Edgaru Āboliņu saistībā ar spēli «NabaKlabā», kur mums bija galīgi atšķirīgi uzskati par atlīdzinājumu, festivālā «Laba Daba» redzēju, kā viņš spēlē bungas ar savu grupu «All Day Long», un, vadoties pēc domas «If you can’t beat them, join them», tika sarunāts mēģinājums, kur man ārkārtīgi imponēja viņa ritma izjūta un koordinācija. Tanī gadā spēlējām «Bilžu» Blūza vakarā un «Fonteinā». Pēc tam pavasarī mums principā nebija spēles un sākām ierakstīties mēģu telpā, rezultātā tapa albums «Attiecību putra». Kopīgi attīstījām aranžējumus pārsvarā ap manām jauno dziesmu idejām. Skanējums nāca bez piespiešanās un liekiem meklējumiem, sakņots rhythm and blues, nedaudz fanks, samērā smags un vijīgs pamata ritms.

«Ciparu pasaule» (2015) - šā gada albums, kuru esat darinājuši Rīgā, Valmierā, Zviedrijā un Holandē.

Šis otrais albums ar «dubultEdgariem» tapa principā to pašu iemeslu dēļ kā iepriekšējais, atšķirība tikai tāda, ka biju uzaicināts piedalīties Māra Šverna kaverplatē, kur mūsu versija dziesmai «Katru rītu» tika paplašināta ar orķestra skanējumu. Man apmēram pēc gada laimējās parunāt ar Elizabeti Lāci. Arfiste, kura man no muzikālā viedokļa fascinēja kā jaunās paaudzes mūziķe, kura īsti neievēro sava instrumenta tradicionālās robežas. Arfas skanējums mani interesēja un kopā ar stīgu aranžējumu, kurš balstījās uz Edgara R. netradicionālās un melodiskās basa spēles, deva iespēju piepildīt fantāziju (kopā ar Dinas Skreitules vijoles spēli) par orķestra skanējumu roka dziesmās. Pēc diviem ļoti īsiem mēģinājumiem, tikšanās reizēm, sarunājām aizbraukt divas nedēļas vēlāk uz Edgara R. skolu Holandē. Tur četru dienu laikā skolas mēģinājuma telpā ierakstījām pirmos četrus «ciparuPasaule» albuma pamatus (viens netika iekļauts).

Blūzroks, jaunais jaunais vilnis, garāžroks (man patīk birciņas) - kā tu pats teiktu, ko spēlē «Alis P»?

Ja es sevi uztveru kā «ateistisku budistu bez dainām», mūsu stils varētu būt dēvējams par «stipro, rhythm and blues mūzikā sakņotu trio roku», kurš ir attīstījies kvarteta sastāvā, divu albuma tapšanas procesā ar mūsu personībām, analogā laikmeta «burkām» un elektroakustiskajām, jaunāka paveida klasiskās mūzikas idejām un skanējumiem.

Kopīgi - ar Rubeņa rūpēšanos par manām dziesmām, bungām, basu, elektrisko ģitāru, arfu, stīgām un dažām balsīm - rokmūzika.

Un pats svarīgākais – kāpēc nepamēģināt Zviedrijas mūzikas skatuvi un tirgu ar «Alis P»?

Man bija doma šo albumu nodot recenzēšanai zviedru avīzēm, tikai šī ideja drusku piemirsās izdošanas laikā un vispārējā stresā ap to…

Zviedrija - Latvija. Esi bijis tur, te, atkal tur un te. Kāda izskatās Rīga cauri laikiem? Deviņdesmitajos, 2000. un 2015. gadā? Kas iekritis acīs?

Tad, jukuma laikos, zīmīgākās latvju grupas piesaistīja katru savu trimdas grupu, un bieži, pateicoties tām, devās pasaulē.

Mani pārsteidz, ka rokmūzika Latvijā ir kļuvusi tik pakļauta iztikšanas un pielāgošanās procesiem, vietējiem medijiem un portāliem. Man pašlaik šķiet, ka mūsdienu latviešu rokmūzika arī netiks īpaši tālāk par tām grupām, kuras spēlēja astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, un bieži ar tiem pašiem pamata materiāliem. Dažas no tām bija ļoti nozīmīgas un mīļotas kā tad, tā tagad.

Būs interesanti novērot, ja kaut kas mainīsies tuvākajos gados.

facebook.com/alispudelis