Vēlos apsveikt ar «Surrender» koncertturneju, kas sākas šodien [red. saruna notika 11. februārī]. Kā tu jūties?

- Esmu patīkami satraukts. Jūtos dzīvs, kad dodamies turnejā. Ir patīkami spēlēt dziesmas, kuru vārdus skatītāji dzied tev atpakaļ. Šādos brīžos saproti, kāpēc vispār radi mūziku, un tas ir ļoti forši.

1. martā «Hurts» jau atkal atgriezīsies Latvijā. Šis būs jūsu trešais koncerts Latvijā, bet otrais Rīgā. Vai atceries iepriekšējās reizes?

- Es atceros, ka vieta bija ļoti liela. Vakars ir īpašs katru reizi, kad šeit atbraucam. Ir sajūta, ka mūsu mūzikai tur ir labas mājas. Mūzikas melanholija labi savienojas ar latviešu cilvēkiem. Ir daudz iemeslu, kāpēc starp mums ir laba saikne.

Vai jums kādreiz ir bijis laiks patiešām apskatīt Latviju?

- Ne īpaši. Man šķiet, ka Teo ir redzējis ko vairāk. Pārsvarā vienmēr mēs atbraucam un dodamies uz koncerta norises vietu un uzreiz pēc tam mums jādodas prom. Bet esam satikuši dažus latviešus un vienmēr labi pavadām laiku. Varbūt šoreiz mums izdosies apskatīt pilsētu.

- Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka iepriekšējo albumu mēs palikām ierakstīt Mančestrā, Anglijā. Šī pieredze mums šķita mazliet klaustrofobiska. Mēs vēlējāmies, lai mūs ietekmē ceļošana, tāpēc ceļojām apkārt un apskatījām dažādas valstis, kas ierakstiem pievienoja dažādību. Neviena no dziesmām neskan vienādi.

Katrai dziesmai ir sava unikālā vieta, kur tā tapusi.

Vai tu teiktu, ka jūs iedvesmoja daba?

- Es domāju, ka dažos aspektos. Piemēram, Šveicē mēs bijām Montrē apvidū un divas nedēļas atradāmies viesnīcā pie ezera. Katru reizi paskatoties pa logu, redzējām ezeru un redzējām, kā saule noriet un atkal ceļas augšup. Jutām, ka jāsaraksta attiecīga tipa dziesma. Tas noteikti mūs ietekmēja. Arī Ņujorkā esot, bija tāpat, tā ir liela pilsēta ar savu vibrāciju. Tāpēc katra vieta ietekmēja kādu mūsu dziesmu.

Ja tev tagad būtu laiks un iespēja doties atvaļinājumā uz jebkuru vietu pasaulē. Kura tā būtu?

- Kaut kur, kur ir karsti. Būtu jauki mazliet nosauļoties, tāpēc, iespējams, uz Karību reģionu, kur var patrakot.

Jaunā albuma tapšanā lūdzāt palīdzību godalgotiem profesionāļiem - Stjuartam Praisam un Arielam Rehšteidam. Kā bija strādāt ar viņiem kopā?

- Viņi bija lieliski, ar ļoti dažādiem raksturiem. Stjuarts Praiss ir leģendārs producents, kurš veido ļoti tīru un tiešu popmūziku. Viņš ir lielisks. Bet Ariels ir īsts pašmākslinieks, ļoti radošs un individuāls ar enigmātisku raksturu. Nav neviena cita, kāds ir viņš, patiesībā. Viņi abi kopā ir ļoti pretēji, bet dziesmas cita citu tikai papildināja.

Šis albums ir mazliet citādāks par iepriekšējiem, mazliet jautrāks. Kā tev šķiet, kā to uztvēra fani? Vai viņi bija pārsteigti?

- Jā! Galvenā lieta ir tādu pašu albumu neveidot divreiz. Mēs to nekad neesam darījuši, tāpēc tas ir galvenais. Mums būtu ļoti vienkārši apsēsties un izveidot tādu albumu, kāds bija pirmais, bet tas vairs nebūtu patiess. Mēs radām mūziku, kura konkrētā brīdī šķiet patiesa.

Pirmais albums bija ļoti skumjš albums, jo savās dzīvēs paši tolaik bijām skumji. Otrais albums bija vairāk agresīvs un smagāks, jo tā jutāmies vairākus gadus. Bet šo gribējām izveidot par popmūzikas albumu - daudzas dziesmas ir tādas, kuras var klausīties automašīnā, jo lielu daļu dzīves tur pavadām. Visi albumi ir patiess atspoguļojums tam, kas notiek mūsu dzīvēs.

Runājot par faniem... Kas ir trakākā lieta, ko tu vai Teo esat saņēmuši no faniem?

- Esmu saņēmis reāla lieluma eļļas gleznu, kurā esmu redzams pilnīgi kails. Tas bija ļoti interesanti. Bet mēs saņemam ļoti daudz foršu lietu, piemēram, grāmatas vai rotaslietas. Fani patiešām klausās, ko mēs sakām intervijās, un gadās, ka jau nākamajā dienā pēc tās kaut ko saņemam.

Latvijā par nelielu fenomenu kļuvusi bārda vīriešiem, atvērtas arī vairākas kungu frizētavas. Skatos, ka arī tev tāda ir... Vai vari pastāstīt, kāpēc vīriešiem tā tik ļoti patīk?

- Es pats

izaudzēju bārdu, jo man likās, ka izskatos pārāk jauns un man ir bērnišķīga seja.

Gribēju pamēģināt kaut ko jaunu, bet tas nebija tāpēc, ka sekoju kaut kādām tendencēm, vai tāpēc, ka citiem tāda ir. Mana bārda arī ir citādākā krāsā, tā nav tādā krāsā kā mani mati.

Mūsu grupā spēlē puisis, kura bārda ir daudz labāka par manējo. Viņš ir mūsu grupas taustiņinstrumentālists. Es parādīšu viņa bārdu visiem latviešu faniem, ja viņi to respektē. Viņu sauc Pīts, un viņš spēlē taustiņus, tāpēc, kad spēlēsim koncertu, visiem vajadzētu skatīties uz viņa bārdu, nevis manu. Viņa bārda ir perfekta. Labi nogriezta un burvīgā krāsā. Perfekta.

Šo svētdien ir Valentīna diena, un šajā dienā jums nav ieplānots neviens koncerts. Kādi ir tavi plāni?

- Mani plāni ir atvērti. Esmu brīvs, tāpēc, ja kāds vēlas pieteikties šai pozīcijai, var atsūtīt man ziņu. Tas būtu lieliski. Bet šobrīd man nav plānu.

Vai tev ir kāds ieteikums cilvēkiem, kuri Valentīna dienu pavadīs vieni un vēl nav atraduši savu otro pusīti?

- Mans ieteikums ir: mīliet sevi. Ja nemīlēsiet sevi, tad nekad nevarēsiet iemīlēt kādu citu. Ja tev nav neviens, kas ir ar tevi, vienkārši fokusējies pats uz sevi.

Nobeigumam - vai vari pastāstīt kaut ko vairāk par gaidāmo koncertu Rīgā? Kam mums jābūt gataviem (izņemot, protams, Pīta bārdu)?

- Jā, tieši tā. Mēs spēlēsim dziesmas no visiem trim albumiem. Koncerts ilgs apmēram 90 minūtes. Tas būs liels piedzīvojums ar daudz dziesmām, skanēs arī dažas dziesmas, kuras vēl neesam spēlējuši. Būs dažas akustiskas performances, piedalīsies bekvokāla dziedātāji. Mums ir arī jauns skatuves aprīkojums, kas ir lielisks. Tas būs interesanti, tas būs lielisks un emocionāls piedzīvojums. Es domāju, ka cilvēkiem patiks!