- Kāpēc tavs skatuves vārds ir Džims, ja tu patiesībā esi Džeimss (James)?

- Tas ir labs jautājums! Neviens patiesībā nekad nav saucis mani par Džeimsu. Kad biju ļoti mazs, cilvēki mani sauca par Džimiju. Kad kļuvu vecāks, mani sāka saukt par Džimu. Kad grupa tika nosaukta par «James», vairs nekādi nevarēju dēvēt sevi par Džeimsu. Tas būtu ļoti dīvaini. Sanāk, ka grupa nozaga manu vārdu un es tā arī nekad neesmu to lietojis.

- Kāds tad ir stāsts par grupas nosaukuma tapšanu?

- Gribējām grupu nosaukt cilvēka vārdā. Bija doma, ka tad tai uzreiz būs sava personība. Domājām dažādus vārdus, un kāds no grupas ieteica manējo, ko tāpat nelietoju. Tā tas arī notika! Man arī nebija iebildumu, jo nejutos kā Džeimss. Tas tobrīd arī nešķita nekas ārkārtīgi svarīgs. Bijām jauna grupa, un tai vienkārši vajadzēja nosaukumu. Nespējām iedomāties, ka kādreiz būsim populāra grupa un mums tiks jautāts par nosaukuma nozīmi.

- Kad 1982. gadā Mančestrā dibinājāt grupu, vai varējāt kaut uz brīdi iedomāties, ka spēlēsiet koncertus visā pasaulē, ieskaitot Latvijā, kas toreiz bija vēl Padomju Savienības sastāvā?

- Nekad! Tajā laikā arī pasaules politiskā situācija bija pavisam citādāka. Taču arī bez tās mēs neredzējām īpaši tālāk par Mančestru. Bijām no Mančestras un spēlējām koncertus pārsvarā Mančestrā. Galvenokārt ļoti mazās koncertvietās. Mums nebija nekādu ambīciju par pasaules apceļošanu vai ko tamlīdzīgu. Koncentrējāmies uz spēļu sarunāšanu savas pilsētas krogos. Tā tas viss sākās. To pirmreizīguma sajūtu patiesībā pieredzam arvien no jauna, jo katrreiz, kad uzstājamies valstī vai vietā, kur vēl neesam spēlējuši, nekad nezinām, ko sagaidīt, piemēram, nezinām, vai cilvēki vispār pazīst mūsu dziesmas un vai viņiem patiks mūsu mūzika… Latvijā to piedzīvojām 2007. gadā, kad uzstājāmies «Positivus» festivālā. Bija fantastisks koncerts, tādēļ ar prieku atkal braucam uz Latviju.

- Ko gaidīt no koncerta Siguldā? Spēlēsiet jaunā albuma «Girl at the End of the World» programmu?

- Jā, pamatā tagad koncertos spēlējam jaunā albuma dziesmas, arī dziesmas no iepriekšējā albuma «La Petite Mort» un, protams, arī savus lielākos hitus. Vienmēr visinteresantāk ir spēlēt tieši jaunās dziesmas, jo nezinām, kā publika uz tām reaģēs. Man ļoti patika Apvienotās Karalistes turneja, ko nesen noslēdzām un kuras koncertos spēlējām visu jauno albumu pilnībā. Tas ir jauks koncepts, citādi

mums ir liela problēma – pārāk daudz dziesmu, no kā izvēlēties!

Gribam spēlēt ļoti daudz ko, bet tas nav iespējams. Nav no tām sliktākajām problēmām, protams.

- Kas ir tā meitene pasaules malā, kas minēta jūsu jaunākā albuma («Girl at the End of the World») nosaukumā?

Tas ņemts no albuma pēdējās dziesmas un ir par situāciju, kad atlicis mirklis pirms nāves. Dziesma ir par autoavāriju un to, kas izskrien cauri prātam pēdējās sekundēs. Ko cilvēks redz pēdējās sekundēs, kas ir tas īpašais cilvēks, par kuru tajā brīdī iedomājas…

- Kurš būtu tas īpašais cilvēks tev?

- Mana sieva Katrīna. Man gan ir arī māte un meita, tādēļ uz jautājumu nemaz nav tik viegli atbildēt. Hmm, tik nopietnam nebiju gatavs. Mirkli jāpadomā. (Pēc pauzes). Es domāju, ka tomēr iedomātos par sievu.

- Atgriezīsimies labāk pie koncertdzīves. Vai koncerti jūsu grupai ir kā ballītes? Kad uzstājāties jau minētajā «Positivus» festivālā, jūs pat aicinājāt cilvēkus uz skatuves dejot!

- Tā droši var teikt, jo ballīte tiešām ir daļa no tā, ko darām. Savā ziņā «James» koncertu var nosaukt par dīvainu padarīšanu, jo mēģinām cilvēkus vest tādā kā muzikālā ceļojumā, kurā ir gan uzmanīgi jāklausās, jo mēdzam atsevišķās dziesmās spēlēt ļoti klusi, gan kārtīgi jāballējas, ko vienmēr cenšamies panākt.

Mums ir svarīgi, lai koncerta pēcgarša ir maksimāli pozitīva, lai «James» saistās ar prieku un cilvēki dodas mājās smaidīgi un pat laimīgi.

Tāpēc cenšamies koncerta noslēgumu padarīt par eiforisku ballīti un mēdzam pat aicināt cilvēkus uz skatuves dejot. Taču tas notiek spontāni, nekas tāds iepriekš nav ieplānots. Atkarīgs, protams, arī no tā, cik viegli to ir izdarīt, jo koncertvietas ir dažādas. Taču tev ir pilnīga taisnība, ka mūsu koncerti ir arī ballītes.

Vai esat laimīgi, ka mūzikas industrija piedzīvo dzīvās mūzikas atdzimšanu un daudz vairāk tagad fokusējas uz koncertiem, nevis ierakstiem?

- Viennozīmīgi. Koncerti ir labākā mūsu darba sastāvdaļa. Atbildes enerģija, ko saņem koncertos, nav salīdzināma ne ar ko citu. Mēs tiešām izbaudām laiku uz skatuves. Mums patīk arī darbs studijā, bet mūsdienās ierakstus pārdot ir aizvien grūtāk. Ar to vien vairs naudu nenopelnīt. Taču arī tad, kad ar ierakstiem varēja pelnīt diezgan lielu naudu, mums koncerti bija ne mazāk svarīga grupas darbības sastāvdaļa.

- Kādas ir tavas labākās un sliktākās atmiņas par uzstāšanos?

- Sliktākās atmiņas noteikti ir par atceltajiem koncertiem. Mums tā gadījās arī pirms trijiem gadiem Latvijā, kad bija ieplānots spēlēt pirms «The Killers». Tā nenotiek pārāk bieži, taču gadās. Tas vienmēr ir ļoti nepatīkami, jo apzināmies, ka tas sarūgtina daudzus cilvēkus, kuri varbūt ir ne tikai pirkuši biļetes, bet arī speciāli tālu braukuši un rezervējuši viesnīcas. Ja par pozitīvām sajūtām, tad noteikti jāmin Mančestra. Mums tie vienmēr ir ļoti īpaši koncerti. Sajūta ir tāda, it kā mēs spēlētu futbola komandā, kas iznāk uz spēli pilnā stadionā. Mūsu vietējo fanu atbalsts ir fenomenāls. Tāds tas bijis vienmēr. Grūti kaut ko salīdzināt ar sajūtu, kad īsi pirms mājas koncerta tiek samazināts apgaismojums, kad uznākam uz skatuves un mums pretī veļas draudzīgs pūļa rēciens. Tas ļauj arī saprast, kāpēc joprojām ir lieliski būt grupā. Tā pieder faniem, un mēs varam sajusties kā daļa no kaut kā lielāka par atsevišķu personu kopā sanākšanu. Tā mēs to arī uztveram – «James» pieder tautai. Un īpaši to var sajust tieši Mančestrā, tādēļ tie parasti ir ļoti emocionāli koncerti.

- Man zināms, ka pēc uzstāšanās leģendārajā «Hacienda» klubā turpat Mančestrā jūs uzrunāja Tonijs Vilsons (Tony Wilson) un piedāvāja līgumu ar «Factory Records». Vai tev pietrūkst «Hacienda» pilsētā?

- Ļoti. Tas bija ārkārtīgi skumji, ka klubs tika iznīcināts. Tā bija pasaulslavena, ikoniska mūzikas industrijas vieta. Tas bija smieklīgi, ka tika atļauts to tā vienkārši nojaukt. Tai ēkai bija jābūt aizsargātai. Tajā vēl varētu ierīkot kādu studiju, vismaz kaut ko, kam būtu kāds sakars ar mūziku. Dažreiz Apvienotajā Karalistē notiek šādas man nesaprotamas lietas. Ne tikai Mančestrā, bet arī tādās mūzikas pilsētās kā Šefīlda, Bristole vai Glāzgova. Cilvēki dažreiz nesaprot muzikāli vēsturisku vietu nozīmi, to ietekmi uz sabiedrības domāšanu. Tā ir milzīga kļūda, ko pēc tam nožēlot jau ir par vēlu. «Hacienda» sākās ne tikai mūsu grupas, bet vēl daudzu citu grupu karjeras. Klubs bija liela daļa no daudzu mūzikas cilvēku dzīves un radošās darbības. Šādas vietas nekādi nedrīkst tā vienkārši iznīcināt.

- Vai «Hacienda» jums palīdzēja kļūt populāriem? Vai tomēr lielos panākumus varat piedēvēt jau citam karjeras posmam?

- Var teikt, ka palīdzēja, jo līgums ar «Factory Records» bija mūsu pirmie soļi mūzikas industrijā. Kopš tā laika esam tikai auguši. Kā jau tu minēji, tieši «Hacienda» mūs sadzirdēja «New Order» menedžeris Tonijs Vilsons, un mēs sākām sadarboties, gūt pirmos panākumus. Protams, nekļuvām uzreiz slaveni, taču ieguvām savu fanu loku. Tas arī bija tas, ko «Hacienda» darīja – atvēra durvis jaunajiem mūziķiem, deva viņiem iespēju. Loģiski, ka ne visas grupas var kļūt veiksmīgas un atpazītas. Taču ikvienam ir tiesības mēģināt un tapt uzklausītam.

- Nepieciešama arī pacietība. Jūsu gadījumā līdz pirmajiem patiesi lielajiem pienākumiem bija jāpagaida. Tas notika tikai deviņdesmitajos gados. Šķiet, ka mūsdienās grupas padodas daudz ātrāk. Ir kāds vieds padoms?

- Darbs. Turklāt ir jāapzinās arī, kur atrodies. Mēs bijām mančesterieši. Iespējams, ka Londonā viss notiktu daudz ātrāk. Taču atskatoties varu droši teikt, ka mūsu lēnais ceļš bija pat ļoti labs. Tobrīd sāka likties, ka neko tā arī nesasniegsim, taču tagad ir skaidrs, ka bija labi attīstīt pašiem sevi, saprast, ko mēs īsti gribam kā grupa, sacerēt dziesmas, iemācīties uzstāties, spēlēt instrumentus… Arī kļūt stiprākiem kā komandai. Nav nemaz tik vienkārši būt grupā, jo ik pa laikam kāds var par kaut ko uzsprāgt. Tādēļ uzskatu, ka mums paveicās un ka bijām daudz gatavāki tikt galā arī ar lielo popularitāti, kas sekoja. Ja vēl par padomu, tad es domāju, ka pats galvenais ir ticēt sev un tiešām būt pacietīgam.

- Jūs esat viena no slavenajām grupām, kuru daiļradi pozitīvi ietekmējis Braiens Īno (Brian Eno) kā producents. Kā bija ar viņu sastrādāties?

- Mēs ar viņu tiešām cieši sastrādājāmies. Braiens ir producējis jau piecus mūsu albumus! Viņš pilnībā izmainīja veidu, kā mēs strādājām ar dziesmām studijā. Pirms tam uztvērām savu mūziku ārkārtīgi nopietni, kas darbu padarīja tikai grūtāku. Braiens šo ledu salauza un iemācīja mums, kā darbu studijā var arī izbaudīt. Mūziķim nav obligāti jācieš, ierakstot savas dziesmas. To var padarīt par tādu kā spēli ar mūziku. Braienam vispār lieliski padodas atrisināt dažādas problēmas. Viņš pats ir lielisks mūziķis, un no viņa var mācīties arī dažādus veidus, kā spēlēt savu mūzikas instrumentu. Mēs ar viņu turpinām sadarboties, un arī jaunākajā albumā Braeins ir iespēlējis taustiņinstrumentus dziesmā «Nothing But Love». Ņemot vērā iepriekšējo gadu sadarbību, tas ir ļoti maz, bet mēs noteikti sastrādāsimies vēl un vairāk. Tas gan atkarīgs arī no viņa aizņemtības. Es domāju, ka ikviena grupa pasaulē gribētu ar viņu sadarboties kā ar producentu.

- Izskatās, ka jums ne mazāk svarīgi par pašām dziesmām ir arī tās pavadošie videoklipi. Lielisks videomākslas piemērs ir viens no jaunākajiem «James» klipiem dziesmai «Moving On». Tas tapis sadarbībā ar skotu dziesminieku un animatoru Einsliju Hendersonu (Ainslie Henderson). Vai aizkustinošais animācijas stāsts bija viņa vai jūsu ideja?

- Mēs Einsliju pazīstam jau sen. Mums ļoti patīk viņa animācijas darbi, bet mūzikas bizness ir daudz straujāks, tādēļ parasti bija problēmas sadarboties. Animācija ir tik ārkārtīgi lēns process! Taču gribējām kaut ko kopā izdarīt un jau laikus uzrunājām Einsliju. Mums pašiem ļoti patika dziesma «Moving On». Gribējām klipu, kas pilnībā atbilstu dziesmas tekstam. Devām Einslijam radošu brīvību, un viņš to izdarīja fantastiski! Tas ir ļoti apdāvināta, talantīga cilvēka radīts un superaizkustinošs video darbs.

- Jūsu mūzika bieži vien vispār šķiet ļoti kinematogrāfiska, kas varētu iederēties daudzās animācijas un arī spēlfilmās. Nav bijusi doma par skaņu celiņa sarakstīšanu kādai filmai?

- Mēs labprāt ko tādu izdarītu! Nezinu, kā to īsti noorganizēt. Neesam to nekad darījuši. Iespējams, ka problēma ir arī mūsu intensīvais grafiks. Taču tam varētu atrast laiku, man tas šķistu ļoti interesanti. Šobrīd gan no koncertiem brīvajā laikā esam sākuši radīt dziesmas jau nākamajam albumam.

- Varbūt jāsagaida nākamās Džeimsa Bonda filmas pasūtījums, jo tas varētu izklausīties lieliski – «James Band» raksta mūziku «James Bond»!

- Tā ir lieliska ideja! Tādu varētu realizēt.

- Lai piepildās, un tiekamies koncertā Latvijā!

- Tiekamies, mēs bez mānīšanās to tiešām ļoti gaidām.