RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Ārpus laika un ģeogrāfijas - «kubas» atkalapvienošanās stāsts

Kaspars Zaviļeiskis speciāli TVNET 2
  • Raksts
  • Video
intervija
"Kuba" Piena svētkos (no kreisās: Martinez Gonzalez (taustiņinstrumenti), Arnis Račinskis (ģitāra), Mikus Solovejs (saksofoni), Toms Ostrovskis (bass), Jānis Žilde (ģitāra), Mareks Ameriks (sitaminstrumenti) | Foto: Uldis Krusts

Grupa «kuba» šā gadsimta sākumā bija itin spilgta parādība Latvijas mūzikā. Pirmkārt, tajā apvienojās jau zināmu grupu mūziķi, otrkārt, jaunais sastāvs par pārsteigumu pats sev piedāvāja gluži svaigu bezrobežu skanējumu. Tagad «kuba» ir atpakaļ. Kāpēc? Uz to viņi īsti nemāk atbildēt tāpat, kā uz jautājumiem par grupas mūzikas stilu vai pat nosaukumu. Taču tas nenozīmē, ka viņiem nebūtu, ko teikt. Zemāk lasi pirmo «kubas» publisko sarunu pēc atkalapvienošanās šogad.

Ar Jāni Žildi, Arni Račinski, Mārtiņu Strautnieku jeb Martinez Gonzalez, Miku Soloveju, Tomu Ostrovski un Mareku Ameriku tikāmies īsi pirms «kubas» pirmās lielās šā gada uzstāšanās, kas notika «Piena svētkos» Lucavsalā. Vīri bija acīmredzami patīkami satraukti un uz koncertvietu saveduši kaudzi ar dažādiem uz skatuves nogādājamiem priekšmetiem, kuru skaitā bija arī Gonzo spēlētās «Rhodes» klavieres un pat romantiskas stāvlampas. Pēcāk izrādījās, ka «kuba» ir fantastiski labā formā un spēj sniegt ļoti izjustu un pat aizkustinošu instrumentālās mūzikas koncertu. Stils? Lai būtu ambients džezroks, pie kā nonācām arī sarunas laikā.

FOTO: Maksis Kotovičs

Atzīstieties, kuram pieder ideja, ka pēc desmit gadu pauzes «kubai» vajag atkal spēlēt uz skatuves festivālā?

Arnis: Šoreiz laikam vainīgais ir Mārtiņš Mielavs, bet šis nav gluži pirmais mēģinājums restartēt «kubu».

Jānis: Kopš 2006. gada, kad grupa izjuka, nepabeidzot otro albumu, katrā no mums ir šī nepabeigtības sajūta. Muzikālais materiāls otrajam albumam likās ļoti, ļoti labs. Tāds pamatīgs solis uz priekšu pēc pirmā ieraksta, kas bija vairāk tāds jazzy lounge, ne tik eksperimentāls. Ja nebūtu tā situācija, ka Mārtiņš (Gonzo) nedzīvo Latvijā, bet dzīvo Londonā, tad mēs visticamāk būtu apvienojušies jau daudz ātrāk. Runa par to bija jau 2013. gadā. Tāda pamatīga grūdiena tomēr nebija. Šis Mārtiņa Mielava aicinājums uzspēlēt «Piena» festivālā bija tāds īstais pamudinājums sākt kaut ko darīt.

Nolēmām šo atkalapvienošanos veltīt trompetistam Gunāram Rozenbergam.

Tomēr jebkurš koncertu organizētājs var izdomāt, ka vēlas reanimēt kādu no izjukušajām grupām, bet tā nenotiek. Jūs uzrunāja tieši «Piena» festivāls vai sakrita laiks, kad Gonzo ir Latvijā?

Jānis: Es domāju, ka kājas aug no tā gala, ka šā festivāla programmu veido Jānis Šipkēvics juniors kopā ar Iļju Lagutenko no «Mumiy Troll». Un Jānis ir diezgan liels «kubas» mūzikas cienītājs. Savulaik, 2005. gadā, kad sākām rakstīt otro albumu, tika izdots pirmais vēstnesis no tā ar nosaukumu «Baku». Tajā skaņdarbā ir dzirdamas tādas falseta balsis. Mēs uzrunājām Jāni, kurš tobrīd dziedāja grupā «Cosmos», lai viņš palīdzētu ierakstīt šos vokālus. Toreiz mums īsti neizdevās atrast kopīgu valodu.

Arnis: Vai arī kopīgu laiku, jo «Cosmos» tobrīd bija ļoti aizņemti. Ilgu laiku vēlāk izrādījās, ka Jānis Šipkēvics nožēlo šo kalendāru nesakritību.

Jānis: Attiecīgi es domāju, ka tieši viņš bija tas, kurš Mārtiņam ieteica šo ideju par «kubas» apvienošanos. Protams, ja pirmais būtu atjēdzies festivāls «Positivus», domāju, ka gan jau mēs arī labprāt izskatītu šo piedāvājumu un spēlētu tur.

Arnis: Īstenībā «Positivus» būtu superīgs, jo desmit gadi festivālam, desmit gadi kopš grupa nav spēlējusi…

Jānis: Taču mēs esam priecīgi par ikvienu, kuram mūsu mūzika tiešām interesē.

Tas nozīmē, ka otrais albums varētu arī nepalikt tikai arhīvā?

Gonzo: Skaņdarbi jau bija saspēlēti un mēs tos spēlējām koncertos vēl 2005. gadā. Bijām sākuši tos ierakstīt «Sound Division» studijā.

Toms: Daļa albuma tiešām bija ierakstīta, taču ne tādā versijā, lai to varētu atskaņot un izdot publiski.

Arnis: Daļa no tā diemžēl jau ir zudusi, jo vairs neizdevās apkopot to, kas bija saglabāts dažādos datu nesējos.

Jānis: Vēl jāpiebilst, ka «kuba» ir tāda izteikta sajūtu grupa. Pēc šā otrā albuma ierakstīšanas mums neradās sajūta, ka ieraksts ir bijis veiksmīgs.

Arnis: Idejas bija labas, bet to fiksēšana kaut kā nestrādāja.

Jānis: Nesaslēdzās. Taču tā nepabeigtības sajūta kremt, kā jau minēju, tādēļ šobrīd mēs jau sākam runāt par to, ka šoziem Mārtiņš varētu vēlreiz atlidot no Londonas un visi kopā varētu mēģināt otrā albuma materiālu ierakstīt vēlreiz, noķert īsto sajūtu.

Martinez Gonzalez
FOTO: Uldis Krusts

Miku, pasaki kaut ko par «kubas» atkalapvienošanos arī tu!

Mikus: Es atceros pašu pirmo «kubas» mēģinājumu, uz kuru atnācu. Tur bija daļa no cilvēkiem, ar kuriem biju pazīstams jau sen. Un atmiņā palicis tieši tas, ka «kubas» skanējums uzreiz nešķita tāds salikts pa plauktiņiem. Tajā laikā, pēc gadsimtu mijas mums bija laiks, kad uzsūcām sevī ļoti daudz dažādas mūzikas.

Mēs sev atklājām postroku, akadēmisko mūziku, džezu, vienkārši jauno popmūziku… Un tad mēs centāmies to visu kopā nospēlēt.

Kā Jānis teica, sanāca tāda sajūtu mūzika. Tādēļ man šķiet tikai loģiski, ka atkal esam sapulcējušies, jo esam turpinājuši tikties arī ārpus «kubas» un joprojām klausāmies dažādu mūziku. Turklāt mūsu skanējums arī joprojām šķiet aktuāls, ko secinājām pirmajā mēģinājumā pēc atkal kopā sanākšanas maijā. Neskan pēc antikvariāta!

Jānis: Mūsu skaņdarbi tiešām šķiet ārpus laika.

Mikus: Mēs vecos skaņdarbus arī spēlējam kaut kā citādāk. Nav sajūta, kā atspēlējot 2001. gada gabalus.

Taču arī noklausoties jūsu pirmo albumu «15 episodes of kuba» nerodas sajūta, ka tas būtu izdots 2002. gadā.

Mikus: Kaut kāda nodeva laikam jau tur ir.

Jānis: Atgriežoties vēl solīti atpakaļ, iniciators «kubai» bija Arnis. Viņš vēlējās kopā ar mani izveidot jaunu rokgrupu. Tajā brīdī mans brālis Edgars no «satelītiem» («Satellites LV») bija devies uz ASV, Arnis bija aizgājis no grupas «Dull Doll», kas pārtapa par «Oceanfall», un Mārtiņš «SS.lv» sludinājumā bija nopircis brīnišķīgo instrumentu «Fender Rhodes». Kaut kā saslēdzās kopā cilvēki, kuri varētu sākt kopīgi muzicēt.

Es tajā brīdī vairs nebiju uz rokmūzikas frekvences, aktīvi klausījos postroku, par ko liecina arī tā laika «satelītu» albums «Kind of Glue», kurā tika pieaicināts arī Gunārs Rozenbergs.

Sākumā ar Arni mēģinājām kaut kādas roka idejas, bet ātri sapratām, ka kaut kā neiet. Tad kopā ar Mārtiņu un viņa «Rhodes» skaņu tika veidots pilnīgi jauns koncepts. Fonā bija tas laiks, kad parādījās «St. Germain», «Gotan Project», jazzy lounge modes lietas, kas rezonēja pasaulē. Toreiz pats strādāju mūzikas veikalā «Upe» un biju liecinieks, kā cilvēki kā maizi pirka dažādas «Buddha Bar», «Cafe del mar» un citas lounge, chill-out izlases. Tādēļ var teikt, ka «kuba» bija aktuāla tajā brīdī, jo spēlējām elementus no šādas lounge mūzikas tikai ar dzīvajiem instrumentiem un citējot pagātni – Chick Corea 1972. gada ierakstu «Return to Forever», to pašu Miles Davis albumu «In a Silent Way» un tamlīdzīgi. Arī šo un to no elektroniskās mūzikas, kas bija Toma pienesums, kā arī bija dažādas Mārtiņa idejas. Tādēļ man šķiet, ka vairāk ārpus laika skan tas otrais albums, ko veidojām jau izaugot no šī te pirmā ieraksta.

Pirms koncerta
FOTO: No personīgā arhīva

Mikus: Interesanti, ka tagad tā nodeva lounge laikam vairs nav jūtama, tā nav atnākusi līdzi no pagātnes. Drīzāk esam atgriezušies tiešām pie otrā albuma skanējuma.

Jānis: Esam arī atteikušies no fanka un latino elementiem, kas bija jūtami pirmajā albumā.

Jāni, tu minēji, ka otrā albuma skaņdarbi bija eksperimentālāki. Tas nozīmē, ka tie ir mazāk demokrātiski, ne visiem tik viegli uztverami kā pirmais albums?

Jānis: Drīzāk tie ir muzikāli eksperimentālāki, nedaudz psihedēliskāki. Mazliet vairāk fusion. Ne tik daudz fanka un džeza atsauces, kas pirms tam parādījās lielā mērā pateicoties Rozenberga trompetes skaņām. Vairāk krautroka elementu, «Art Ensemble of Chicago» un Steve Reich ietekmes.

Mikus: Es teiktu, ka otrais albums ir tuvāks Miles Davis septiņdesmito gadu fusion skanējumam. Tur jau džeza vairāk nav. Tā mūzika ir tuvāka rokam.

Gonzo: Vēl atgriežoties pie gadsimtu mijas, atceros, ka mani un daudzus manus draugus pārsvarā izglītoja «Radio Rīgai» skanošais raidījums «Casablanca 2000». Tā bija pilnīgi cita mūzika, atvesta no Mārtiņa Ķibera Kanādas piedzīvojumiem. Manās ausīs sāka skanēt hiphops un acid jazz. Arī «Time After Time» bija vieni no tiem, kas sakacināja uz «Rhodes» skaņu. Nebiju par to nekad apzināti domājis, bet tiklīdz ieraudzīju jau minēto sludinājumu, man bija skaidrs, ka tas instruments ir obligāti jāņem ciet. Galvenie mani ietekmējušie mākslinieki bija no «Ninja Tune» un «Warp» leibliem.

Īpaši ietekmējos no «Boards of Canada» skanējuma, kas joprojām dzirdams manā elektroniskajā daiļradē.

«kubas» sastāvā mana mājās taisītā īstā elektronika gan neparādījās, izņemot pirmā albuma vienu no epizodēm. Respektīvi, trešo, kas bija rakstīta manā aukstajā dzīvoklī ziemā uz brāļa kompja. Tikai tagad pēc atkalapvienošanās mēs izmantojam dažus manus semplus, lai ilustrētu atsevišķas atmiņas. Citādi mūsu skanējumā viss ir pietiekami. Joprojām spējam uztvert to kopīgo maģiju, kāda bija pirms grupas izjukšanas.

Mikus: Tas mūsu kopīgais vieglums manī ir pat raisījis jautājumus par iespējamu ambīciju trūkumu! Sanācām mēģinājumos un baudījām, kā skan instrumenti, kā skan mūsu mūzika…

Toms: To sauc par pašapmierināšanos labā nozīmē!

Kas noveda pie albuma izdošanas, divām mūzikas gada balvām un koncertiem ārzemēs! Kā tas vispār notika?

Mikus: Sākotnēji tas tā nebija domāts. Parasti grupas dibina, lai iepatiktos meitenēm. Tas tā kā vairs nebija aktuāli. Vēl arī tāpēc, lai kļūtu slaveni. Taču arī tas mums nebija mērķis. Mums bija vienkārši mūzikas mīlestība.

Arnis: Kādus divus gadus pirms tam es biju safanojies par Martinez Gonzalez elektronisko mūziku. Viņam bija tāds gabals «Positivity Foundation», kura nosaukums mūsdienās skan jau kaut kā bīstami. Es ar to gabalu devos pie Guntara Rača, kuru personīgi pazinu, un teicu: «Guntar, visu kaut ko tu izdod, bet šis džeks tev un arī sev atnesīs ļimonu!» Mārtiņš bija ticies ar Guntaru Raču, viss jau bija tā kā sarunāts, bet tad Mārtiņš šo ideju kādā izklaides vakarā bija izstāstījis Aleksandram Bētiņam, kurš viņam bija kategoriski noliedzis turpināt jebkādas sarunas ar Guntaru Raču. Tas viss rezultējās tajā, ka divus gadus vēlāk mēs mēģinājām vēlreiz jau kopā ar «kubu» doties pie Guntara Rača. Šoreiz Aleksandram Bētiņam bija daudz mazāka teikšana, tādēļ mēs izdevām albumu, kas patiešām ir nonācis arī Japānā, Krievijā, Grieķijā un citur.

Jānis: Varbūt līdzīgi, kā «Sugar Man» Dienvidāfrikā, esam slaveni kādā Japānas salā, tikai to nezinām!

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Vai Japānas salas fani tiešām var gaidīt arī otro albumu, par kuru jau diezgan daudz runājām?

Jānis: Solīt mēs to nevaram. Apņemšanās mums ir. Skaņdarbs «Baku» jau ir iemūžināts. Iespējams, ka no vecās sesijas ir vēl kāds izmantojams skaņdarbs, bet kopumā viss būtu jāpārraksta ar jaunu enerģiju.

Attiecīgi, vai spēlēšana «Piena» festivālā nozīmē, ka būsiet redzami arī uz citām skatuvēm?

Jānis:

Mēs labprāt uzspēlētu vēl! Esam sajutuši savstarpējo spēlētprieku un to, ka muzikālais materiāls ir dzīvotspējīgs.

Toms: Ir diezgan forši pašapmierināties grupā! Radoši.

Ir izaugusi vesela paaudze, kas neatceras «kubu». Pat paklausoties «Spotify» grupas pirmo albumu, nevar iegūt pilnu priekšstatu.

Arnis: Nevar. Tas ir apmēram tāpat, kā parādīt Leonardo Di Kaprio jaunības dienu bildi un teikt – apmēram šitāds. Esmu bijis pārsteigts, ieraugot viņu fotogrāfijās tagad.

Jānis: Drīzāk līdzīgs Džekam Nikolsonam.

Arnis: Apmēram tā! Tādēļ

«kuba» šobrīd ir ceļā no Leonardo Di Kaprio uz Džeku Nikolsonu.

Tātad, jaunā mūzikas festivālu paaudze tiešām nezina, ko īsti gaidīt. Ja sāksiet stāstīt, ka tie ir kopā sanākuši «Satellites LV», «Laika suns» un vēl citi mūziķi, tad priekšstats būs vēl nepareizāks. Ja jūs tagad būtu jauna grupa, ko jūs stāstītu?

Jānis: Mēs nesniegtu intervijas.

Mikus: Un statiski nebildētos. Tas viss tiešām ir bijis.

Jānis: Mūsu pirmā parādīšanās TV šovā «LNT brokastis» bija tieši tāda. Mēs teicām, ka «kuba» intervijas nesniedz un tad nabaga diktori mēģināja paši kaut ko izdomāt.

Arnis: Tur bija teksti par Kubas ritmiem un tamlīdzīgi, lai gan ar to salu mums nekāda īpaša sakara nav.

Mikus: Arī «Liepājas dzintarā» mums pienāca klāt viens no žūrijas locekļiem, Latvijā diezgan zināms un nopietns mūziķis un pārmeta, ka mums vispār neskan kā kubiešu mūziķiem. «Vai jūs vispār saprotat, kas ir Kuba un Kubas ritmi?!»

Gonzo: Atceros, ka es uzliku «kubas» pirmo albumu paklausīties draugam un sāku gari skaidrot, ka spēlējam postroku, ka mums ir cits virziens, ka neesam arī džeza mūziķi. Taču viņš uzreiz pateica, ka tas ir džezs. «Varējāt būt džeza supergrupa, kas spēlē Monreālas džeza festivālā un pelna milzīgu kāpostu!»

Mikus: Džezs mūs vajā.

Es varētu citēt Mailsu Deivisu un teikt, ka jūs spēlējat sociālo mūziku!

Arnis: Tas man patīk. Izklausās daudz labāk!

Mikus: Tā ir tā Mailsa septiņdesmito gadu skaņa. Sociālā mūzika.

Arnis: Sociālā mūzika gan pieprasa kādu steitmentu. Mums īsti nav tāda paziņojuma.

Jānis: Pēdējā definīcija, kas mums pašiem ir ļoti iepatikusies, radās pēc koncerta Cēsīs Mareka Kaminska bārā «Zaļa zāle», kas bija īstenībā pirmais atkalapvienošanās koncerts. Viens melomāns ar stāžu, kurš ir audzis Anglijā un redzējis dzīvajā gan «bītlus», gan «Beach Boys», noklausoties pateica, ka tas ir ambients džezroks. Saskatījāmies un sapratām, ka tā varētu būt.

Gonzo: Centāmies izvairīties no jebkāda pigeonhole (brutiski tulkojot no angļu valodas – mazas atvilktnes), taču atdūrāmies pret definējumu, kas mums pašiem patīk.

Jānis: Cēsīs viss sanāca ļoti sirsnīgi, bija atbraukuši vairāki cilvēki no Rīgas, arī tie, kas mūs savulaik skatījās kafejnīcā «Casablanca». Tas bija domāts, kā ģenerālmēģinājums «Piena» festivālam.

Vai jums ir sajūta, ka «kubai» varētu rasties jauna auditorija, ne tikai tā, kas jūs atceras no pirmsākumiem?

Arnis: Jā. Jo mēs esam kā tāds Marks Rotko. Mūsu mūzika ir krāsu laukumi. Mūsu epizodes ir viena vai divas krāsas kopā, bet nav sekojusi aktualitātēm vai žanriem. Līdz ar to, tā nekad nav īsti iederējusies tad, kad mēs to spēlējām, un tas nenotiek arī tagad.

Jānis: Nedaudz tev oponējot gan jābilst, ka tolaik mēs bijām aktuālāki uz tā minētā lounge mūzikas viļņa. Šobrīd tādas modes tendences pasaules mūzikā nav. Esam marginālāka parādība.

Mikus: Tomēr tas ir iespējams arī tagad. Ja seši cilvēki spēlē dzīvus instrumentus un ir cilvēki, kas klausās mūziku un ieklausās tajā, tad viņi atsauksies!

Gonzo: Te es varētu piebilst saistībā ar tendencēm mūzikā, kas ir atsākušās. Giorgio Moroder ir sācis spēlēt kopā ar «Daft Punk», skaļi kliedzot – ņemiet savus instrumentus un beidziet ņemties ar kompjiem! Šāda kontekstā mēs iederamies laikmetā.

Kā jums ir ar vokālistiem, kurus jums vajag vai nevajag? Pavisam bez vokāla tomēr neesat, lai arī skaitāties instrumentālās mūzikas grupa.

Arnis: Vokāls mums parasti ir kā instruments bez lielas liriskās slodzes. «kuba» arvien ir instrumentāla mūzika. Ja tajā parādās vokāls, tad tas parasti ir kā vēl viens instruments. Mēs nemēdzam būt ļoti konkrēti, saglabājot zināmu abstrakciju, kas ir diezgan tipiski instrumentālai mūzikai.

Gonzo: Pat lielā festivālā mēs visticamāk būtu kādā ambient teltī.

Mikus: Taču mēs joprojām esam šodienas mūzika. Varbūt restaurējam dažu retro žanru skanējumu, bet tā nav mehāniska pārnešana. Mēs nespēlējam, piemēram, bībopu, klasisko roku vai pankroku pirmatnējā formā.

Jānis: Es arī vēl apdomāju to, vai mēs varētu uzrunāt kādu jauno klausītāju. Visdrīzāk šis jaunais klausītājs ir tas, kurš klausās Kendriku Lamāru (Kendrick Lamar). Viņš varētu izaugt līdz tam, lai gribētu saprast, kas tās par trompetēm skan Kendrikam fonā, kas tie par frīdžeza elementiem… Tādā veidā viņš varētu nonākt arī pie «kubas».

Arnis: Tas izklausās ļoti labi!

Gustavo (tagad Arstarulsmirus) uzstājas kopā ar
FOTO: Uldi Krusts

(Jautājums vinilomānam Marekam, kurš varēja ierasties tikai uz intervijas beigu daļu). Un kad «kubai» būs vinila plate?

Mareks: Ierakstīsim! Cēsu koncerts jau tika ierakstīts lentē. Ierakstu kā saldo ēdienu klausīsimies vēl tikai pēc dažām dienām. Analizēsim pēcgaršu un iespējams pat izdosim kādu septiņu collu platīti no tā ieraksta. Tie varētu būt kādi divi skaņdarbi. Redzēsim.

Vēl to varētu izdot lentē!

Mareks: Kendrika Lamāra paaudze to tiešām nesaprastu…

Arnis: Vinils varētu būt vienīgais fiziskais nesējs «kubas» otrajam ierakstam.

Mareks Ameriks
FOTO: Uldis Krusts

Beigu beigās tomēr lūgšu paskaidrot arī grupas nosaukumu, kas vienmēr izraisa jautājumus. Domāju, ka nekas nav mainījies, it īpaši runājot par iespējamiem jauniem jūsu faniem. Neviens arī neatceras iepriekšējo skaidrojumu, tādēļ drīkst izdomāt jaunu!

Arnis: «Kuba» ir čehu vārds tāpat, kā, piemēram, «Kārlis» latviešiem! Daudz Kubas ir arī Polijā.

Jānis: Viena no sākotnējām atsaucēm bija zinātniskās fantastikas filma «Cube».

Gonzo: Tas vienkārši ir poststrukturālisms.

Mareks: Paspēlēšanās ar cilvēku uztveri, jo interpretācija jau var būt dažāda.

Mikus: Tā vienkārši ir nejaušība.

Arnis: Atbilde uz šo vienkāršo jautājumu ilustrē to, kā mums iet ar «kubu» vispār. Mēs nevaram paskaidrot, kas tas tāds ir. Ko mēs spēlējam? Arī nezinām.

Jānis: Kāpēc mēs izjukām, arī īsti nezinām.

Mikus: Kāpēc atkal savācāmies, arī nezinām.

Ar to arī noslēgsim sarunu, lūdzot jūs vēl uzsaukt pēdējo «hip-hip-urā», kādēļ tagad ar nepacietību gaidīt «kubas» otro albumu un skatīties kalendārā, kur vēl jūs varētu ieraudzīt koncertā?

Arnis: «kuba» ir notikums mums pašiem. Ja jūs jautātu daudz ansambļiem, vai tas, ko viņi dara, ir notikums pašiem, tad atbilde nebūtu simtprocentīgs «jā». Es gribētu pavērot ansambli, kam pašu mūzika ir notikums. Pēc tam jau katrs pats var izvērtēt, vai viņš pievienojas šim notikumam, vai nē.

Mikus: Labi teikts! Noformulējām kaut ko, ko vēl nebijām noformulējuši.

Kuboloģija

Grupa «kuba» dibināta 2001. gadā.

Tajā darbojas: Jānis Žilde (ģitāra), Arnis Račinskis (ģitāra), Martinez Gonzalez (taustiņinstrumenti), Mikus Solovejs (saksofoni), Toms Ostrovskis (bass), Mareks Ameriks (sitaminstrumenti). Grupa mēdz sadarboties ar viesvokālistiem.

2002. gadā «Mikrofona ierakstu» paspārnē izdots pirmais un pagaidām vienīgais albums «15 episodes of kuba», kas sasniedzis arī ārvalstu tirgus.

2006. gadā grupa izjuka.

2016. gadā atkal apvienojās un sniegusi jau vairākus koncertus.

Tiek gatavots grupas otrais albums.

www.facebook.com/KubaLV

Projekts "Kuba" Piena svētki Grieķija Guntars Račs Lucavsala Jānis Žilde Liepāja Džeks Nikolsons Iļja Lagutenko Leonardo di Kaprio Polija Japāna
2 Komentāri