RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Vāvere: «Mana grāmata ir par cilvēkiem un attiecībām»

Jānis Žilde/ TVNET 8
intervija
Klāss Vāvere Meksikā | Foto: no personiskā arhīva

Viens no Latvijas pazīstamākajiem mūzikas apskatniekiem, īpaši jau 80. gadu paaudzei, kas uzauga ar žurnālu «Liesma» un tajā publicētajiem Latvijas Rokmūzikas enciklopēdijas sērijas rakstiem, - daudzu rokmūzikai veltītu grāmatu tulkotājs, melomāns, «Šūpuļdziesmu» izlašu sastādītājs Klāss Vāvere šogad laidis klajā jaunu grāmatu. «Šūpuļdziesmas pieaugušajiem» ir savdabīgs autobiogrāfisks darbs, kurā Klāsa personiskā pieredze savijusies ar viņa varoņu - rokmūziķu dzīvi. Jau gadu Klāss ar sievu mitinās Meksikā, taču man izdevās sazināties ar minētās grāmatas autoru, lai uzzinātu ko plašāk gan par šo darbu, gan par daudz ko citu...

TVNET: Kad uzzināju, ka izdosi jaunu grāmatu, pie sevis nodomāju, ka tajā varētu būt iekļautas kādas albumu recenzijas, varbūt pat vēl kas plašāks... bet esi izvēlējies pavisam citu formātu. Kā tu pats raksturotu šo darbu? Dzejoļu grāmata tā tomēr īsti nav...

Nav ne jausmas, ko atbildēt uz šādu jautājumu, bet teikšu, ka tā ir pateicība. Pateicība visādiem ļaudīm, kas ietekmējuši manu dzīvi, ar kuriem esam bijuši kopā dažādās mana un viņu mūža stadijās un situācijās. Tā sagadījies, ka šie ļaudis ir Dilans, Pink Floyd, Lenons un Led Zeppelin... Uldis Rudaks teica, tas esot dzīvesstāsts caur muzikāliem piedzīvojumiem. Varbūt precīzāk – muzikāli piedzīvojumi kā dzīvesstāsts. Jo, domājot par Tomu Veitsu vai Raimondu Paulu, viņu dziesmām un mūsu attiecībām, es nevaru nedomāt par sevi. Protams, ir visai egocentriski uzskatīt, ka mans dzīvesstāsts var izrādīties interesants arī citiem, taču bija cerība, ka tajos tekstiņos, lai cik tie vienkārši un personīgi, ir arī sajūtas un nojausmas, kas var būt tuvas un saprotamas vēl kādam, kuram tās savukārt ļautu aizdomāties par sevi. Tieši tādēļ, ka vienkārši un personīgi. Un, protams, tur ir arī Pauls un Veitss, kuri neko nenojauš. Starp citu,

rakstot biju sev noteicis tikai vienu ierobežojumu – izvairīties no vārdiem, ar ko šos cilvēkus apraksta parasti: varonis, superzvaigzne, leģenda, leģendārs, klasiķis.

Vienā tekstā gan ir gandrīz visi šie apzīmējumi, bet tas bija apzināts lēmums. Savukārt ar dzeju tur ir tikai vizuāla līdzība – īsas burtu rindiņas, pieraksta veids, nekas vairāk…

«Šūpuļdziesmas pieaugušajiem»
FOTO: @mansards

TVNET: Ja par dzīvesstāstu, tad pastāsti kā esi atgadījies Meksikā? Kāds tur pašlaik laiks?

Paldies, ziemu pārlaidu vasaras jakā un pārsvarā uz jumta terases. Bet nu pēcpusdienās tur jau paliek par karstu. Naktis gan dzestras, jo esam kalnos. Un, jā, es tiešām te «atgadījos»… Atbraucām uz pāris mēnešiem, iepatikās un izlēmām kavēties ilgāk. Man patīk Eiropā, bet pārmaiņas pēc ir atsvaidzinoši drusku atgūties no strikti reglamentētā eiropieša dzīvesveida ikdienas, patverties zem augstām koši zilām debesīm un ne par ko pārāk nesatraukties. Dzīvot te šķiet vieglāk, un ne tikai tāpēc, ka lētāk. Skaidrs, te arī netrūkst problēmu, bet vēl esam jaukajā stadijā, kad priecājamies par skaisto un atšķirīgo, bet par ne tik jauko varam atļauties neko daudz nezināt. Reizi piecdesmit gados laikam ir vērtīgi nomainīt klimatu, mērogu un perspektīvu, kurā redzi sevi un pasauli, īpaši, ja esi no mazas valsts. Esmu pārliecināts – ja Latvijā būtu vairāk cilvēku, kas gadu vai dažus pavadījuši kur citur, mēs būtu sakarīgāka sabiedrība un tādēļ Latviju nemīlētu mazāk.

TVNET: Vai apstākļi tur nav pateicīgi, lai uzrakstītu vēl kaut ko? Varbūt kādu apjomīgāku darbu par pašmāju mūziku. Savulaik iesāki Latvijas roka enciklopēdiju, kas 80. gadu otrajā pusē tika publicēta žurnālā «Liesma». Varbūt jāpabeidz?

Apstākļiem nav ne vainas, bet pagaidām neko lielāku neplānoju. Es gan parasti neko neplānoju, tādēļ viss var gadīties. Par latviešu roku… Jauki, ka cilvēki to joprojām atceras, un, manuprāt, tas tiešām bija labs darbiņš, bet to būs jābeidz kādam citam.

Toreiz, Atmodas laika pacilātībā un jaunības ideālismā bija viegli noticēt, ka arī latviešu roks var būt svarīgs un tam var būt daudz ko teikt. Pēc tam... man šī ticība kaut kur pagaisa.

Ir lietas, kas man liekas saistošas, taču tie drīzāk ir izņēmumi, ne ikdiena. Bet es priecāšos atklāt, ka esmu kļūdījies.

TVNET: Par draugiem runājot... Lenonu un Dilanu jau var paņemt līdzi kaut vai uz Antarktīdu. Bet, atvaino par tiešumu, vai tavā dzīvē ir arī tādi draugi, kuri nav ierakstījuši klasiskus roka albumus?

Protams. Ar viņiem mēs šos albumus klausāmies. Arī draugi ir Šūpuļdziesmās, un kaut kādā mērā tā grāmatiņa ir viņiem veltīta. Viņiem un tām paaudzēm, kas šajā mūzikā meklēja un atrada logu uz sevi un pasauli. Tiem, kuri modās ar Jesus Christ Superstar, gūlās ar King Crimson, augām naktīm kašķējās par to, vai Beatles ir labāki par Stones, un vēl tagad nespēj vienoties, vai klausīties ABBA ir forši vai nožēlojami. Un, jā, pagaidām daži draugi ir gandrīz vienīgais, kā Antarktīdā pietrūkst.

TVNET: Ja tev būtu jāiesaka trīs fragmenti no šīs grāmatas, ko iedot izlasīt svešiniekam, kuri tie būtu?

Ja tas būtu citplanētietis, es teiktu, ka pie mums ir pieņemts dažus cilvēkus, kas mums izdarījuši ko labu, pataisīt par tādām kā māņu dievībām kolektīvai izmantošanai. Arī pats, savulaik strādājot presē, esmu tajā piedalījies. Viņi ir dievi, kad viņi mums patīk un mūs izklaidē, un māņi, kad mums liekas, ka viņi kļūst veci un vairs nav interesanti. Produkti. Bet

īstenībā viņi ir reāli cilvēki, un šajās attiecībās ir vieta arī mīlestībai, ne tikai patēriņam.

Arī viņi piedzīvo krīzes, nožēlu un izmisumu. Un tas, ko mēs dzirdam dziesmās, ir no tā visa. Jaunībā bieži vien no sajūsmas par sevi, vēlāk nereti no bailēm un neziņas, no jautājumiem un atbildēm. Pašam liekas, ka diezgan skaidri tas ir nolasāms tekstiņā par Kleptonu (Money and Cigarettes), arī par Dilanu (World Gone Wrong). Man vispār šķiet, ka Dilans kādā brīdī nobijās. Varam tikai minēt, no kā... bet bailes viņu pavada jau ilgi, tādēļ viņš bieži liekas dīvains, pat arogants. Droši vien dzīvot tādās bailēs ir ļoti grūti. Bet viņš cenšas, dara, ko spēj, un ik pa brīdim izrādās, ka joprojām spēj daudz. Tas ir fascinējoši... Protams, ne Kleptons, ne Dilans man neko tādu nav lūguši, un es nezinu, vai viņi priecātos, uzzinot, ka viens jefiņš no Iļģuciema iedomājies, ka var ar viņiem šitā apieties, bet man tas likās svarīgi un mani nodomi bija varbūt naivi, bet tīri un mīlestības vadīti. Kaut rakstot es par to nedomāju, tik pēc tam pamanīju, ka šī vēlme palīst zem publiskā mīta virskārtas ir jūtama vairākos tekstos. Tā nebija atbilde uz tavu jautājumu, bet to es nespēju izdomāt.

FOTO: no personiskā arhīva

TVNET: Ir taču iespējams uztvert un baudīt mūziku arī bez šā cilvēciskā faktora, neko nezinot par mūziķi, par viņa uzskatiem, pārdzīvojumiem? Protams, ja mūziķis savu personisko pieredzi izgriež uz āru un tā ir acīmredzama, tas ir cits gadījums, taču bieži mūzika ir pati par sevi un tai nozīmi varam piedēvēt paši pēc sirds patikas.

Skaidrs, dažreiz tas ir pats īstākais veids, kā sajust mūzikas burvību. Taču, kad šis kontakts ir noticis, man gribas iet dziļāk. Turklāt ļoti bieži kādas papildu zināšanas šo kontaktu atvieglo, padara mūziku saprotamāku. Taču mana grāmatiņa jau nav par mūziku, bet par cilvēkiem un attiecībām.

TVNET: Pagājušais gads mūzikā bija īpaši nežēlīgs. Viņsaulē aizsaukti neskaitāmi izcili mūziķi - Bovijs, Koens, Prinss u.c. Mūzika jau paliek, bet vai tas neatstāj arī dziļākus nospiedumus tavā dzīvē?

Pērnais saraksts, protams, ir skarbi garš, un katrs gadījums tajā ir īpašs, tāpat kā katrs cilvēks un viņa vieta mūsu dzīvē, bet

man nepatīk tā miroņu skaitīšana, ko mediji tik ļoti izgaršo.

Koens un Prinss ir izņēmumi, jo viens drusku vecāks, otrs drusku jaunāks, bet kopumā... Klasisko roka un soula kultūru radīja paaudze, kas dzimusi Otrā pasaules kara laikā un īsi pirms vai pēc tā, nepilnu desmit gadu intervālā. Cits pēc cita viņi šajā pasaulē ienāca, un nu cits pēc cita to atstāj. Tas ir objektīvi, nekādi melnie gadi vai marsiešu sazvērestības. Tikai mēs esam pieraduši, ka viņi vienmēr ir te bijuši. Ja personīgi... ik reizi, kad aiziet kāds, kas tev ko nozīmējis, ir vieglāk novērtēt katru jaunu dienu paša dzīvē – īpaši, ja pagaidām esi privileģēts būt bez smagām kaitēm vai neizpildāmām kredītsaistībām. Centies būt laimīgs un darīt laimīgus savus tuvākos - kamēr vari. Tāds tas nospiedums.

TVNET: Tu savā «Facebook» arīdzan piedalies šajā «izgaršošanā», ik reizi, kad aiziet kāds no lielajiem mūziķiem, viņam par godu dalies ar attiecīgo «vakara albumu»... Kad aizgāja Džordžs Maikls, tavs «Facebook» klusēja. Kāpēc?

Interesanti, ka pamanīji. Es jau nesaku, ka nevajag pieminēt to, kas tev dārgs, - un tā arī atbilde par Maiklu. Viņš bija nenoliedzami talantīgs, bet man ar viņu kontakts nav noticis – neviens nav nekāda multirozete, kas var neierobežoti kontaktēt ar visiem. Starp citu, par Maiklu – nesen gāju pa ielu Mehiko un no kafejnīcas skanēja «Careless Whisper». Momentā sajutu laimīgu bezdomu eiforiju un pie sevis nosmējos, ka tas ir beznosacījuma reflekss, kas nostrādā vienmēr, kaut kas tajā gabalā ir iekodēts, tāpat kā «Last Christmas». Bet uz mani tas darbojas līdz nākamajam kvartālam, pēc tam es to vairs neatceros. Šajā gadījumā esmu tikai gadījuma rakstura patērētājs.

TVNET: Un Prinss? Manuprāt, Latvijā nenovērtēts mūziķis...

Neesmu liels Prinsa mīlētājs, bet viņam bija pilnīgi cits mērogs un ietekme. Viņš ir vienā līmenī ar Einšteinu, ar Pikaso, Boviju un Deivisu. Savukārt

Latvijā melnā mūzika, atskaitot džezu un mazliet arī blūzu, ilgi bija gandrīz sveša.

Iespējams, tas saistīts ar klimatu (siltākās zemēs toties mazāk klausās roku), varbūt ar latvisko aizdomīgumu pret atšķirīgo… Septiņdesmitajos, kad sāku šīs lietas apgūt, man bija daži drusku vecāki draugi, bet, šķiet, tikai viens klausījās Aizaku Heisu un Bariju Vaitu, pārējie bija uz roka diētas. Drusku šīs robežas nojuka ar Stīviju Vonderu, vēl kaut kas ienāca caur disko, bet citādi… neviens nerunāja par Mārvinu Geju, Alu Grīnu, Kērtisu Meifīldu, visiem šiem fantastiskajiem māksliniekiem, vismaz manā vidē viņi neeksistēja.

Atceros, Raimonds Pauls ar «Modo» reiz vienā koncertprogrammā bija uztaisījuši vairākas Vondera dziesmas – tauta bija neizpratnē…

TVNET: Toties mūsdienās caur hiphopu jaunā paaudze uzsūc šo afroamerikāņu mūzikas mantojumu. Mans sešpadsmitgadīgais dēls, kurš ir liels Frenka Oušena, Dreika fans, vienu dienu mani pārsteidza, sakot, ka viņam ļoti patīk 1972. gada Bobija Vomaka «Across 110th Street»...

Jā, šķiet, tas sāka mainīties ar Maiklu Džeksonu. Un tad ar hiphopa un komerciālā r&b spiedienu.

FOTO: no personiskā arhīva

TVNET: Ja ejam dziļāk rokmūzikā, neizbēgami ejam dziļāk arī 20. gadsimta vēsturē. Otrā pasaules kara seku ietekme uz 60. gadu roka paaudzi ir nenoliedzama. Daudzi kara gados dzimušie mūziķi aktīvi rosās vēl šodien, tas pats Rodžers Voterss, kuru burtiski uzlādējusi Donalda Trampa nākšana pie varas...

Votersam rudenī bija trīs koncerti Mehiko. «The Wall» turneja – ko aktuālāku grūti iedomāties. Protams, viņš nekavējās no skatuves paust, ko domā par sienas cēlāju un arī Meksikas prezidentu, kurš Trampu bija tikko uzņēmis pirmsvēlēšanu vizītē. Pēc pirmā koncerta pat baumoja, ka pārējos varētu atcelt, jo ar politisku aģitāciju Meksikā drīkst nodarboties tikai valsts pilsoņi. Protams, neatcēla.

Bet vēsture ir fascinējoša. Karš ietekmēja visu un visur, bet 60. sākumā Lielbritānijā bija svarīgi, ka tā sekas pamazām tika pārvarētas. Piemēram,

būtisks faktors ar tiešu ietekmi uz roka rašanos bija vispārējā karadienesta atcelšana.

Neskaitāmiem džekiem pēkšņi bija pāris brīvi gadi, kādu nebija viņu vecākajiem brāļiem. Un, tā kā arī ekonomika sāka drusku atgūties, dažiem vairs nevajadzēja tūlīt pēc skolas sākt strādāt fabrikā, lai palīdzētu ģimenei savilkt galus, viņiem atlika laiks ģitārām un citām muļķībām ar tālejošām sekām.

Šai sakarā man arī ienāca prātā viena muļķība, lai jautrāk. Iegūglējam slavenības, kas dzimušas, teiksim, 1943. gadā. Arī saraksts ne pa jokam… Un tagad iedomājies tā gada BBC ziņas – Austrumu frontē viss pa vecam, Čērčils kaut ko perina ar Staļinu, bet šodien piedzimis Miks Džegers, kurš 73 gadu vecumā astoto reizi kļūs par tēvu. Pēc kāda laika – frontē diez kas nav, toties mums ir jaundzimušais Rodžers Voterss, kašķīgs pasaules lāpītājs, kurš ar «Pink Floyd» radīs «Dark Side of the Moon» un «The Wall», bet tad iešaus sev kājā… Tādā un tādā slimnīcā nupat piedzima Džordžs Harisons, jaunākais bītls, kurš kļūs par dārznieku un sasniegs nirvānu, savukārt ASV pirmoreiz iebļāvās Džeimss Duglass Morisons, kurš būs nemirstīgs. Un nedēļu pirms Ziemassvētkiem – tuvākajās dienās pasaulē gaidām Kītu Ričardsu, Rolling Stones ģitāristu, kurš noteikti nenodzīvos ilgāk par 1976. gadu, bet tagad laika prognoze… Lūk, viņi, roka varoņi made in 1943 - some are dead and some are living, but in my life I loved them all, kā dziedāja lielākais no viņiem visiem, dzimis četrdesmitajā.

TVNET: Un nobeigumā. Kas notiks ar rokmūziku?

Agrāk vai vēlāk – tas pats, kas ar mums visiem. Bet kādu laiku vēl turēsies – kā tradicionāls žanrs. Sociālā un mākslinieciskā vērtība vairs nekad nebūs tāda kā pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, bet tas nenozīmē, ka neradīsies jaunas stilu mutācijas un jauni meistardarbi. Gan jau pa kādam vēl būs. Bet nav jau būtiski, roks, vai neroks, galvenais, lai tas pasaka ko tādu, kas cilvēkiem svarīgs un vajadzīgs. Kā šūpuļdziesma.

FOTO: Dario Verastegui

«Šūpuļdziesmas pieaugušajiem» var iegādāties «www.apgadsmansards.lv», lielākajās Latvijas grāmatnīcās, kā arī grāmatu un kultūrpreču mājā «NicePlace Telpa».

www.apgadsmansards.lv

ES Kultūra Prinss Diēta Stīvijs Vonders Skola Facebook Pink Frenks Oušens Miks Džegers Uldis Rudaks Maikls Džeksons Raimonds Pauls Donalds Tramps Džordžs Maikls
8 Komentāri