Vankūverā uzaugusī Tommy Genesis nav māksliniece, kuru varētu kaut kā kategorizēt. Lai arī viņas āriene izstaro cukursaldu sievišķību, viņas zīmols – «fetiša reps» – lepojas ar kompleksu, agresīvu seksualitāti, kas met izaicinājumu ikvienam, kurš cenšas apšaubīt viņas radošo autoritāti. Tomija atklāj, kāpēc nav ieliekama kategorijās. 20. maijā Tommy uzstāsies kim? 8. dzimšanas dienas svinībās.
Tommy Genesis - «fetiša repere», kas pārkāpj visus likumus
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mūzikas industrija daudz darījusi, lai mazinātu testosterona liesmas, kas sargā tās ieejas vārtus, bet jautājums joprojām paliek: kuram tajā ir lielāka teikšana, Aīdam vai Persefonei? Ideālā pasaulē abu atbildība būtu vienlīdz liela, bet, kaut arī, gadiem ejot, varas sadalījumā ir notikušas pozitīvas izmaiņas, varas zizlis joprojām ir Aīda rokās, un neizskatās, ka drīzā nākotnē viņš grasītos zizli atdot kādam citam vai vismaz pārlauzt to uz pusēm.
Dzimusi un augusi Vankūverā tamila un skandināvietes ģimenē, Tommy ir pretrunu pilna. Uzmetot paviršu skatienu, varētu domāt, ka māksliniecei ir visi īsta popmūzikas saldumiņa atribūti: skaistas, lielas acis, lokaini mati, kuru krāsa no tumšas pāriet gaišā, plisēti svārki, īsi T krekli, lūpu spīdums un armijas zābaki. Bet zem viņas skolnieciskā šarma slēpjas kaut kas daudz vairāk. Jā, varbūt Tommy izskatās pēc meitenes, kuru puiši gribētu redzēt sēžam un smaidām tribīnēs, kamēr viņi iesit uzvaras vārtus, bet patiesībā tieši viņa iesit vārtus, aizsūta puišiem gaisa skūpstu un tad dodas mājās ar spēles galveno karsējmeiteni.
Tommy ir atklāti biseksuāla, un viņas mūzikā nav gandrīz nekādu heteronormatīvu motīvu, kas parasti raksturīgi repa žanram. Viņa rada tādus tekstus kā She tell me he gon’ flip me like he flip his cousins back South / But she don’t know that I went from cunt to dick early this month un piebilst: When you leave me I need to go take my mind off your dick / Get some yogurt covered pretzels and a pound of a clit. Tommy dziesmu tekstu reālistiskais gaisīgums nepārprotami sasaucas ar viņas dziesmu tapšanas procesu, jo arī tās plūst no viena apakšžanra uz nākamo – witch house, IDN, trap, kas atrodami SoundCloud pazemes valstības tumšākajos nostūros.
Tieši Tommy dziesmu maģiskā neatbilstība ierastajiem likumiem piesaistīja Atlantas underground repa karaļa Father uzmanību. Klīstot pa kibertelpu, viņš uzgāja vairākas Tommy guļamistabā tapušas kompozīcijas, noklausījās tās un 2015. gadā uzaicināja mākslinieci pievienoties viņa idiosinkrātiskajai apvienībai Awful Records. Tomija ir pabeigusi vienu trešdaļu no ierakstu triloģijas «World Vision», atlikušās divas ir redzamas pie horizonta, un jau šobrīd viņa atstājusi neilgu, bet spēcīgu ietekmi uz mūzikas nozari. Tomija ievada nākamās mākslinieku paaudzes vilni, kurš vēlas ne vien cīnīties ar sistēmu, bet arī atstāt to kasām pakausi un ilgojamies pēc «vēl».
Vārdu underground mūsdienās lieto ļoti brīvi. Kā tu reaģē, ja kāds tā nosauc tavu mūziku? Ko šis vārds nozīmē tev pašai?
Ja mainstream mūzika ir mutes atvere, tad underground mūzika ir torss, kurā viss uzņem ātrumu un sagremojas. Mainstream mūzika iedvesmojas no underground, jo mēs nemitīgi radām jaunu materiālu. Tas ir neskarts un raupjš. Ja gribi karu, radi karu. Gribi mākslu – radi mākslu. Tajā ir sūdi un tajā ir zelts, bet galu galā visi šie apzīmējumi ir tikai vēl viena birka. Vēl viena kastīte.
Reiz tu savu mūziku nosauci par fetiša repu. Ko tu ar to gribēji teikt?
Orālā fiksācija. Seksuālās novirzes. Tas, ka tu kaut ko saki, lai izraisītu noteiktu reakciju vai alkstot pēc seksuālas pieredzes. Nezināju, kā vēl lai pasaka: cilvēkiem liekas, ka repoju, bet īstenībā es vienkārši nodarbojos ar sex talk, runāju visādas neķītrības.
Tavu stilu, proti, tavu skolniecītes uniformas šarmu, var uztvert kā mēģinājumu piesaistīt vīriešu skatienus, bet tava kā mākslinieces personība ir visnotaļ alfa, tā ir gandrīz biedējoša. Kā tu izmanto savu seksualitāti un dzimumu, lai jomā, kurā dominē galvenokārt vīrieši, mainītu varas/spēka sadalījumu?
Es neizmantoju savu seksualitāti kā instrumentu, seksualitāte vienkārši ir daļa no manis. Mani visvairāk interesē seksuālā daudznozīmība.
Savā ziņā šis skolnieces ietērps ir mans iekšējais transvestīts.
Es pārģērbjos, lai varētu nonākt citā pasaulē. Manī, tāpat kā mūsos visos, ir dualitāte – vīrišķais un sievišķais. Vīrieša skatiens ir kā Mordora... Lielā acs vienmēr vēro, bet es esmu ārpusē. Es tikai skatos filmu.
Tu esi veidojusi filmas un skulptūras. Kā tu sāki radīt hiphopa mūziku? Un kā tava mākslas jomā gūtā izglītība ietekmē to, ko dari šobrīd?
Es nekad neesmu sākusi radīt hiphopa mūziku. Nekad neesmu to darījusi. Ja šis ir hiphops, tad man tiešām jāpārvērtē tas, ko daru. Es cenšos radīt mākslu. Es izmēģinu ļoti daudz ko. Dažas lietas man izdodas nodot klausītājiem tā, kā esmu vēlējusies. Citas galīgi ne.
Kā internets ir ietekmējis vai noteicis tavu māksliniecisko virzību?
Internets man ir devis atpazīstamību, bet tas nav noteicis manu māksliniecisko praksi. Varbūt reizēm pārspīlēju, sakot, ka internets ir manas mājas. Patiesībā es dzīvoju savā galvā. Bieži man liekas, ka, jo vairāk sevis izlieku publiskai apskatei, jo vairāk novirzos, jo tad manis iekšpusē kļūst mazāk – vairāk manis ir ārpusē, citiem.
Vai DIY («dari pats») vienmēr būs kas tāds, kas raksturos tevi kā mākslinieci? Vai baidies, ka, kļūstot pazīstamāka, varētu zaudēt kaut ko no tās brīvības/kontroles, kas tev ir tagad?
Jā, es daru lietas pati, jo esmu kontrolētāja. Bet es nebaidos. Vairāk baidos no mīlestības un nāves. Par mūziku domāju reti. Mūzika ir tangente.
Savu dziesmu tekstos tu seksualitāti skati kompleksāk nekā lielākā daļa citu sieviešu reperu. Kāda loma tavā darbā ir seksam un tā vietai sabiedrībā?
Jau kopš agras bērnības man tika teikts «nesēdi tā», «nestāvi tā», «neēd tā», un kā bērns es jautāju – kāpēc? Man atbildēja, ka tas izskatoties pārāk seksuāli.
Es esmu sabiedrības produkts, bet esmu atmetusi noteiktus priekšstatus par to, kam man, kā pašai likās, būtu jābūt. Mana seksualitāte man liekas ļoti vienkārša – tā ir pavisam skaidra. Bet, ja tā jāizskaidro kādam citam, jūtos tā, it kā abstrakta glezna būtu jāpārvērš esejas formātā. Rakstot nedomāju par seksu un tā vietu sabiedrībā – domāju par to, kas ir starp mani un to cilvēku, kurš piesaistījis manu skatienu.
Tu teici, ka tavi pirmie trīs albumi – World Vision, World Vision 2 un World Vision 3 – veidos triloģiju. Vai tie veidos nodaļas, kas atklāj kādu vienotu stāstu, vai arī katrs no tiem būs veltīts citai tēmai?
Nekāda kopēja naratīva nav. Albumu tēmas būs tādas: World Vision 1 – dīvaini, World Vision 2 – dīvaini nobriedis, World Vision 3 – melodijas paralēli kakofoniskām simfonijām.
Kādu nospiedumu tu ceri (ja ceri) atstāt gan uz mūzikas industriju, gan uz cilvēkiem, kuri klausās un apbrīno tavu darbu?
Es ceru, ka viņi uz brīdi paklups un iekritīs manā prātā. Un ceru, ka šis tukšums viņus nepiepildīs, drīzāk – ka viņi piepildīs šo tukšumu.