RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Brāļi Osokini: Tikai 1% no topošajiem mūziķiem spēs nopelnīt uzstājoties

Zane Neimane/ TVNET
intervija
Andrejs un Georgijs Osokini | Foto: Jānis Romanovskis

Mūziķa profesija ir reizē ekstrēma un romantiska, jo tikai 1% no tiem, kas mācās mūziku, kļūs pazīstami un spēs nopelnīt ar saviem koncertiem, intervijā portālam TVNET pauž brāļi pianisti Andrejs un Georgijs Osokini. Mūziķi stāsta par pianista profesiju un dzīvesveidu, dalās pārdomās par Latvijas mūziķu panākumiem, kā arī muzikālās izglītības kvalitāti Latvijā un salīdzina tenisa turnīrus ar saviem konkursiem.

Sākot sarunu, abi brāļi diskutē par nesenajiem notikumiem tenisā, tādēļ seko jautājums - vai var salīdzināt panākumus mūzikā un sportā?

Georgijs: Skatoties uz vārdu «panākumi», jā. Popularitātes ziņā sports būs daudz populārāks katru reizi. Mūsu gadījumā cilvēki vienkārši nezina, ko nozīmē šis konkurss, ko šis konkurss – kāda nozīme un kāds mērogs īstenībā. Bet, kad, piemēram, kāds vinnē «French Open», visi zina, kas tas ir. Mums vajag kaut kā pastāstīt par to, kas tas ir. Mums pārāk slēgta industrija, ne tik populāra.

Andrejs: Jā. Toties mums, pianistiem, mūziķiem ir tāda priekšrocība, ka varam spēlēt koncertus ne tikai līdz 35 gadiem, bet varam līdz pat mūža beigām vai arī beigt ļoti vēlu. Kā, piemēram, [pianists Alfrēds] Brendelis, kurš pārstāja spēlēt pēc 80 gadiem, vai [Dmitrijs] Baškirovs, ar kuru man nupat noslēdzās meistarklases. Viņam pašlaik ir 86 gadi, un viņš tikai piecus gadus nespēlē. Kaut arī meistarklasēs viņš vienmēr spēlē. Viņš vienkārši zina, ka nevarēs izturēt visu lielo koncertu.

Kā, piemēram, var salīdzināt konkursu mērogus?

A: Mēs esam piedalījušies dažādos konkursos. Georgijam, piemēram, bija viens no lielākajiem pasaules konkursiem - Friderika Šopēna pianistu konkurss, kurā viņš iekļuva finālā. Man arī bija divi prestiži konkursi ar fantastisku vēsturi – Līdsas Starptautiskais pianistu konkurss Lielbritānijā un Briseles Karalienes Elizabetes konkurss. Par pēdējo jūs redzēsiet Gidona Krēmera biogrāfijā, ka viņš tur dabūja 3. vietu. Piemēram, arī Rubinšteina konkurss Telavivā. Mums arī ir pieci, seši pasaulē.

G: Tāpat kā tenisā ir četri «grand slam»: Austrālija, Ņujorka, Parīze un Vimbldona. Mums arī ir četri, pieci. Vēl Starptautiskais Pētera Čaikovska izpildītāju konkurss bez tā, kas jau nosaukts.

A: Un Klaiberna konkurss Teksasā.

A: Četros mēs jau bijām diplomēti laureāti.

G: Tad vēl divi.

Ko tas jums nozīmē - uzvarēt vai iegūt vietas konkursos?

A: Tas nozīmē ļoti daudz. Parasti konkursi dod iespēju arī dažādiem koncertiem, bet ne ļoti daudziem. Bet pēc tam, ja konkursā parādi savu spēli ļoti spilgti un daudziem cilvēkiem ir interese, viņi ir dzirdējuši tevi, viņi aicina uz koncertiem dažādās valstīs.

Pēc būtības konkursi ir fantastiska platforma –

ja esi kļuvis par finālistu, tad tas nozīmē, ka nospēlēji visās kārtās un parādījies visās iespējamās reizēs. Un tad plašāks ir to cilvēku loks, kas tevi redz un kas tieši grib šajā konkursā atrast jaunu vārdu, kādu spilgtu mūziķi. Tas labi parādījās arī Georgijam Šopēna konkursā, jo pēc tam viņam bija aicinājums koncertēt Japānā un Kanādā, kā arī ierakstīt diskus.

G: Tas ir arī tāds popularitātes fenomens. Tomēr finālam onlainā skatītāju skaits bija miljonos. Tā ir tāda platforma mums, jo mums nav vietas, piemēram, onlainā pieejama festivāla, par ko tiktu tik plaši diskutēts. Arī no cita skatupuntka nozīmīga ir žūrija. Manā konkursā tur, protams, bija pedagogi, bet bija arī pasaulslaveni pianisti un pat leģendāri pianisti. Piemēram, man sēdēja Marta Argeriča, kura ir viena no trim top pianistiem. Un no viņiem saņemt kaut kādu vērtējumu - tas arī ir pagodinājums.

Andrejs Osokins
FOTO: Jānis Romanovskis

Jūsu spēlētajā mūzik'a ir reizē miers un milzīga trauksme. Kā jūs raksturojat savu spēles veidu? Kādas ir tā komponentes? Vai jūs vairāk domājat par to, ko nodot skatītājiem, par saviem iekšējiem pārdzīvojumiem? Vai ir kādas tehnikas, kuras izmantojat?

A: Katra koncerta varonis ir cilvēks, kurš ir uzrakstījis mūziku. Mums ir fantastiska iespēja – klavierēm droši vien ir visplašākais repertuārs no visiem instrumentiem. Ar dažiem izņēmumiem, visi ģeniālie komponisti 18., 19., 20. gadsimtā rakstīja ļoti daudz klavierēm. Daudziem tas vispār bija centrālais instruments, kā, piemēram, Šopēnam, [Ferencam] Listam vai [Ludvigam van] Bēthovenam.

Tāpēc mums ir iespēja izpildīt ģeniālu mūziku un būt sarunā ar ģeniālu cilvēku caur viņa mākslu.

Tā ir vienreizēja iespēja. Man patīk klausīties mūziku, bet spēlēt tomēr ir cits līmenis tieši saskarsmē ar komponistu. Un, protams, varonis esmu es – izpildītājs, varonis ir arī instruments, ar kura palīdzību mēs veidojam skaņu. Un varonis ir klausītājs, jo bez viņa nav koncerta. Bez klausītāja tā ir vienkārši muzicēšana sev. Bet, kad ir klausītājs, tad ir enerģijas savienojums starp komponistu, kosmosa enerģiju, kas viņam iedeva ģeniālo atklājumu, un caur mani, caur instrumentu līdz skatītājam.

Kā veidojas pianista karjera? Piemēram, žurnālistam sākumā jāraksta policijas ziņas, pēc tam var rakstīt dziļākus rakstus un pēc tam, kad redzesloks jau ir plašāks, var kļūt par redaktoru. Vai šī analoģija strādā, vai arī ir pilnīgi greiza?

G: Manuprāt, mums nav stadiju. Es sāku spēlēt no pieciem gadiem – spēlēju un uzstājos koncertos, dažreiz konkursos. Mērķis, auditorija un mana funkcija būtībā nav mainījusies. Varbūt neaptveramāks ir tas loks, no kura saņemam informāciju. Katru dienu tas var būt no žurnāla, no kādas īpatnējas formas, skulptūras, kuru mēs redzam, mēbeles, gleznas, no jebkā. Protams, arī literatūra un mākslas veidi mums vienkārši ir jāzina. Mums ir jābūt estētiski izglītotiem. Bet tad katram ir savs ceļš – kur viņš dabū informāciju, kas ir viņa interešu loks, ir ļoti individuāli.

A: Salīdzinot ar jūsu piemēru, varētu teikt, ka skolā ir jāspēlē gammas, etīdes. Tas ir pirmais līmenis, kad vajag precīzas lietas, tehniku iemācīties.

G. Tas ir garlaicīgi.

A: Pēc tam ir plašāka literatūra, bet tomēr vēl bērniem paredzēta. Un pēc tam var spēlēt Šopēnu, [Volfgangu Amadeju] Mocartu, Bēthovenu – paplašinās repertuārs.

G: Un dažiem nevajag to spēlēt (smejas).

A: Ja ir interese. Tikko man bija meistarklase, un es ļoti vēroju – ja cilvēkam ir interese, ja ir liela tieksme kaut ko jaunu uzzināt, uz instrumenta to parādīt un ar mūziku saistīt savu dzīvi, tad viņš var pārvarēt ļoti lielas grūtības. Pat ja sākumā nevar atvērt savu emocionālo pasauli, tas viss ir pārvarams, un mūzika šeit var ļoti daudz palīdzēt – tikai, ja ir mīlestība.

G: Arī fiziskās robežas mūzika dažreiz var palīdzēt pārvarēt. Piemēram, bērnam ir kaut kas ar roku vai pirkstiem, un caur lielu gribasspēku un tieksmi nodarboties ar mākslu to var pārvarēt daudz labāk nekā ar medicīnu.

A: Medicīnā ir tikai tehniski vingrinājumi, bet šeit procesā ir gan emocijas, gan griba, gan arī jūtas pret mūziku un klausītājiem – gribas parādīt, cik esi foršs. Tas viss iet kopā, un daudz spilgtāks ir izveseļošanās vai arī augšanas process, ja nav nekādu problēmu, bet vienkārši vajag iemācīties spēlēt instrumentu.

Vai varētu teikt, ka Latvijā ir pianisma skola? Proti, ka var pateikt – šis pianists ir no Latvijas.

G: Manuprāt, tagad to nevar teikt ne par vienu valsti, jo viss ir globalizēts. Es uzskatu, ka nav pat tāda jēdziena…

A: Es piekrītu. Kad sāku rakstīt savu doktora disertāciju, tēmai sāku pieiet no zinātnes puses. Protams, varētu 19. gadsimtā kaut ko tādu pateikt. Bet arī tad nevarēja teikt «vācu skola», jo Berlīnē bija viena skola un Minhenē cita. Tas pats arī ar Krieviju – Sanktpēterburga un Maskava ļoti atšķiras. Tagad, kad ir pieejami visi ieraksti, var smelties iedvesmu no jebkura pianista. Var to visu kombinēt, paņemot interesantas īpašības no pianistiem, kuri dzīvoja pirms 50, 70 gadiem, un arī no mūsdienu pianistiem. Tas būs unikāls savienojums. Tagad ir fantastisks laiks, kad ir pieejami ieraksti un iespējams izvēlēties, ko tu gribi un kam tu gribi būt pretrunā vai arī tieši attīstīt kāda mūziķa idejas.

Labi. Tad mazliet citādāks jautājums. Ko jūs domājat par mūziķu, pianistu līmeni Latvijā?

G: Es domāju, ka mums ir ļoti mazs cilvēku skaits un ļoti liels pazīstamo mūziķu skaits. Tas ir paradoksāli. Lielākoties tie ir diriģenti un vokālisti.

Manuprāt, tas viss ir saistīts ar latviešu tradīcijām – dziedāšanu un vokālo estētiku.

Tā ir milzīga platforma. Mums, pianistiem, arī būtībā ir vokāla daba instrumentam. Tas viss, manuprāt, ir saistīts ar šo mūsu bagāžu. [Andris] Nelsons ir, iespējams, populārākais diriģents un [Kristīne] Opolais – pieprasītākā dziedātāja. Tas ir milzīgs sasniegums vispār pasaules kultūrā – mēs ne tikai varam sacensties. Bet ir daži atsevišķi gadījumi, kad nosakām, kur kultūra ies. Tas ir fenomenāli.

A: Dziesmusvētku tradīcija, kora mūzikas tradīcija ietekmē pieeju vispār mūzikai un tieksmei pret ļoti dziedošu skaņu, kas ir viena no galvenajām lietām, kad spēlē klavieres. Ja kāds saka, ka māksliniekam klavieres «dzied», tas ir ļoti liels kompliments. Mehānikas ziņā klavieres ir sitaminstruments. Uztaisīt ilūziju, ka ir melodija, skaista un daudzveidīga frāze, tā ir liela māksla, un brīnišķīgi, ka kora kultūra dod pamatu arī pianistam.

G: Tas ir zemapziņā.

A: Ļoti liela daļa no tautas caur kora mūziku interesējas par klasisko mūziku, jo tik daudzi ģeniāli latviešu komponisti rakstīja burvīgas kora dziesmas. Brīnišķīgi, ka publika ir ļoti temperamentīga, ļoti jūtīga pret nopietno, dziļo mūziku – gan tie, kuri ir izglītoti, gan tie, kuri vienkārši dzied korī. Tāpēc mums ir arī iespēja veidot koncertu zālē ar 2000 skatītāju vietām. Klasiskajai mūzikai tas ir neparasti, ka pastāv tik liels entuziasms un ažiotāža.

Andrejs Osokins
FOTO: Anrijs Požarskis

Vai Latvijas klausītāji atšķiras no citām valstīm, kurās esat uzstājušies?

A: Es vienmēr saku, ka atšķiras zāles. Piemēram, Vigmora zāle (Wigmore hall) Londonā ir ļoti snobiska. Tur cilvēki ir ļoti izglītoti, un viņiem vajag kaut kādu nezināmu mūziku, lai viņiem ir pārsteigums, jo to «Mēnesnīcas sonāti» viņi jau zina simts ierakstos. Bet, piemēram, Dzintaru koncertzālē vajag ļoti spilgtu mūziku, bet kura kaut kur jau ir dzirdēta, lai cilvēki var atpazīt. Atpazīšana ir viena no ļoti spilgtām sajūtām. Es nezinu, ko Georgijs teiks, bet kopumā šķiet, ka latviešu publika ir ļoti ieinteresēta augstas klases mūzikā un arī ļoti emocionāli uz to reaģē. Tas ir ļoti labi.

Ko Georgijs teiks?

G: Tomēr publika atšķiras. Piemēram, Japānā ir viena mentalitāte, ASV cilvēku reakcija būs pilnīgi cita. Pat Maskavā un Sanktpēterburgā būs pavisam cita publika. Es piekritīšu, ka mums ir diezgan emocionāla, jūtīga publika. Varbūt tā nav tik izglītota kā, piemēram, Londonā. Vispār katrs koncerts ir atšķirīgs. Spēlējot Lielajā ģildē šogad un citu gadu, atšķirsies situācija.

Tā ir daļa no mūsu darbības sfēras – pielāgoties katram gadījumam, just publiku momentā.

Protams, spēlējot Latvijā, jau ir kaut kāds priekšstats par reakciju un publiku. Mums nav Rīgā lielās koncertzāles, kurā varētu ietilpt 2000 klausītāju. Piemēram, salīdzinot 50 vai 100 cilvēku zāli ar 2000, tie ir pat divi atšķirīgi žanri. Man būs jāpielāgo arī savas interpretācijas – tev ir jāmainās, tu esi kā hameleons. Lielos vilcienos es piekrītu Andrejam, bet, manuprāt, katrā reizē publika ir atšķirīga, katrā reizē instruments ir atšķirīgs, katrā reizē viss ir atšķirīgs. Arī, piemēram, vasarā un ziemā cilvēki ģērbsies atšķirīgi, kas ietekmēs akustiku. Tas savukārt ietekmēs interpretācijas laiku. Tās ir ļoti sarežģītas matērijas, un mums ir vienkārši jāpielāgojas. Tas ir arī skaisti, jo nekad nevar zināt, kāds būs rezultāts. Nekad.

A: Mums jāpielāgojas zāles akustikai, tāpat kā jāpielāgojas arī konkrētu klavieru specifikai. Sākumā, kad sāku spēlēt klavieres, man šķita, ka tā ir liela problēma. Bet pēc tam sapratu, ka tā būs vienmēr, tāpēc nevar par to pārdzīvot. Vajag to izmantot. Tagad es uztveru katru nākamo koncertu kā brīnišķīgu sadarbību ar jaunu instrumentu, kas ir kā dzīva būtne. Ar instrumenta palīdzību ir iespējams veidot skaņu pasauli, kas būs saprotama cilvēkiem visās valodās, visos kontinentos. Tas ir kaut kas ļoti interesants. Tieši klavieres ir galvenais draugs vai ienaidnieks koncertā. Un ļoti svarīgi ir noskaņot sevi tā, lai klavieres būtu draugs, lai visas labākas īpašības varētu redzēt. Katram instrumentam ir savas labās īpašības, un mēģinājumā to vajag ļoti ātri saprast. Bet ir klavieres, ar kurām nodibināt kontaktu ir vieglāk, tās ir atsaucīgākas, pretimnākošākas. Tāpēc īpašs prieks, ka šovasar mums būs iespēja koncertēt ar brīnišķīgām «Yamaha» firmas klavierēm.

Atgriežoties pie tā, ka Latvijā ir samērā daudz pazīstamu mūziķu. Kā ir ar mūzikas izglītību Latvijā? Vai joprojām augļus dod padomju laikos praktizētā sistēma? Vai arī kaut kas ir mainījies?

G: Manuprāt, tie pat nav padomju laiki. Pirms tam bija [Jāzeps] Vītols, piemēram, viens no mūsu klasiķiem. Pirmie komponisti, kuri uzskatāmi par klasiskās profesionālās mūzikas pamatlicējiem, mācījās Sanktpēterburgā un Vācijā. Tas ir diezgan ilgi vēl pirms Padomju Savienības.

A: Tieši Jāzeps Vītols nodibināja Mūzikas akadēmiju. Pie mums mūziķiem tiek prasīta strauja izaugsme… Piemēram, ir noteikta programma bērnu skolās, kura ir ļoti sarežģīta un augstā līmenī.

G: Manuprāt, mums joprojām tās programmas saglabājās. Tieši tāpēc bērnu skolās, bez ironijas varu teikt, ka mums ir pasaules līmenis.

Piemēram, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā ir pasaules līmenis pasniedzējiem, kuri strādā tieši ar bērniem.

Mums ir problēmas pēc tam – pēc 9.klases jau. Līdz tam ir ļoti augsts līmenis – augstāks par Vācijas un Skandināvijas līmeni. Tā ir sistēma, kura pastāv. Ja ir sistēma, tad ir disciplīna, kaut kāda organizēta stunda, kas notiek pēc noteikta plāna.

G: Tagad tas ir daudz demokrātiskāk un arī pieeja ir daudz brīvāka, bet mums tā profesija nav tik viegla. Brīžiem pat brutāla. Bet labi, ka ir stingrs sākums, manuprāt, tīri tehniski. Mums arī ir ļoti paveicies, ka ir sistēma, kura strādā jau gadsimtu, no kuras arī iznāca slavenākie pianisti un iznāk. Runāju par vēsturi.

A: Arī pedagogi strādā ar ļoti lielu dvēseles siltumu. Viņiem tas ir darbs ne tikai, lai saņemtu algu, bet lai veidotu Latvijas mūzikas nākotni. Daudzi no bērniem pēc tam kļūs par mūziķiem un ļoti daudzi par mūzikas mīļotājiem, kuri pēc tam nopelnīs lielu naudu un kļūs par mecenātiem vai arī vienkārši koncertu apmeklētājiem.

Georgijs Osokins
FOTO: Jānis Romanovskis

Kādas ir problēmas mūzikas izglītībā pēc 9. klases?

G: Pazūd interese. Pēc 9. klases daudzi cilvēki negrib vairāk ar to nodarboties, jo ir citas iespējas. Daļēji tas ir arī dabas konkurss, jo profesija ir grūta, pat psiholoģiski ne katrs var to izturēt. Ne katrs var uzstāties uz skatuves, ne katram tas ir dots. Tas ir arī tāds dabas talants. To var iemācīties, bet ne līdz galam. Vēl arī mums ir problēma, ka visi aizbrauc. Tāpēc Mūzikas akadēmijā nav cilvēku. Ja nav cilvēku, nav konkurences. Un, ja nav konkurences, nav to rezultātu.

G: Cilvēki aizbrauc mācīties vai arī vairāk domā par to, kā nopelnīt, jo ar mūziku ir ļoti grūti nopelnīt, it īpaši pie mums. Tas varbūt ir garlaicīgs fakts, bet tā vienkārši notiek. Runājot vēl brutālāk, tomēr

tikai 1% no tiem, kas mācās, kļūst par īstiem māksliniekiem, kuri nodarbojas tikai ar mūziku un nopelna ar to.

Tas ir visā pasaulē. Tas ir nežēlīgi, bet tā ir.

A: Protams, var veltīt savu dzīvi arī pedagoģijai, bet ne visi to grib. Tātad pēc 9. klases tā nav vienkārši personības attīstība, bet tas jau ir profesijas jautājums - vai tu gribi kļūt par mūziķi. Sanāk tā, ka ļoti daudz jāstrādā, ļoti maz tu nopelni, un tu arī nezini, vai varēsi kļūt par pasaules līmeņa mūziķi.

G: Viss ir nezināms.

A: Ja mums būtu iespēja dabūt daudz mūziķu, kas pie mums mācās no citām zemēm… Ja mums augstskolā nevis 10, bet 110 studentu mācītos klavieres katrā kursā. Tad arī pedagogiem ir ar ko strādāt, un tad arī būtu konkurence. Mums pagaidām ir tikai tie indivīdi, kuri ir traki, kuri var sēdēt 10 stundas katru dienu un tikai spēlēt, nedomājot, vai kaut kas sanāks. Vienkārši pret mūziku ir tik milzīga mīlestība, ka citādi nav vērts dzīvot. Tad arī tiem cilvēkiem ir kaut kādi panākumi. Tā ir tāda profesija.

A: Mūziķim ir ekstrēms dzīvesveids. Tu nekad nezini. Pazvanīs un pateiks, ka pēc nedēļas ir Berlīnes filharmonijā jāspēlē, kā man bija gadījums. Un uzreiz jādomā, kā plānus pielāgot.

Ja ir tas dzinējs, tā mīlestība pret mūziku, tad arī šis risks neliekas šausmīgs, nav bailes.

Bet ja liekas, ka tas nav interesanti un katru reizi vajag izspiest no sevis kaut ko, tad, protams, tā ir elle.

G: Manuprāt, tas nav ekstremāls dzīvesveids. Vienkārši romantisks. Tas ir poētiski.

A: Romantika ir ekstrēma. Ja cilvēks velta savu dzīvi kādam ļoti augstam mērķim, viņš nezina, vai pasaule viņu pieņems. Tā ir tāda romantika. Bet tas ir brīnišķīgi, ka arī tā var dzīvot, ne tikai ļoti kārtīgi.

FOTO: Jānis Romanovskis

Vai varat pastāstīt par saviem tuvākajiem plāniem?

A: Jā, 30.jūlijā mums būs grandiozs un krāšņs koncerts Dzintaru koncertzālē «3 Osokini». Tas ir tiešām ļoti interesants gadījums, kad trīs cilvēki no vienas ģimenes spēlē vienu instrumentu - spēlē ļoti atšķirīgi, bet ļoti spilgti. Abi esam mācījušies pie tēva, bet būtībā esam divas dažādas paaudzes, jo mums ir diezgan liela gadu starpība – tēvam, man un Georgijam ir trīs dažādas paaudzes.

Tas ir ļoti interesanti, jo tā ir dinastija, tas ir ģimenes un arī muzikālais fenomens,

jo grūti ir atrast gadījumu, kad tieši trīs cilvēki ģimenē ir koncertējoši pianisti. Tāpēc šis koncerts ir interesants. Publika zina, ka programma būs ļoti spilgta, ļoti krāšņa un daudzveidīga.

A: Vēl man 5.augustā Londonā ir džeza teātris, mūzikas eksperiments «After Midnight», kuru veidojam kopā ar dziedātāju, pianisti Katrīnu Gupalo. Tas ir saistīts arī ar mūsdienu amerikāņu mūziku. Protams, pēc tam man būs iespēja uzstāties Ineses Galantes rīkotajā «Summertime» Atklāšanas koncertā.

G: 27.augustā mēs ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, manuprāt, pirmo reizi Latvijā atskaņosim Arvo Perta klavierkoncertu. Viņš šobrīd ir, iespējams, pieprasītākais klasiskās mūzikas komponists, kurš joprojām ir dzīvs. Tad būs Gidona Krēmera festivāls. Visticamāk, man būs jauns līgums ar Spāniju, Portugāli un Brazīliju. Tur būs koncerti nākamgad. Viss notiek.

A: Protams, Latvijā arī kaut kas būs. Bet šovasar «3 Osokini» ir galvenais.

Georgijs Osokins Andrejs Osokins Kultūra Andris Nelsons Kristīne Opolais
0 Komentāri