Sāksim ar ierasto – īsa «Jucifer» biogrāfija: kad, kā un kāpēc viss sākās?

Jucifer radās 1993. gadā. Abi meklējām grupas biedrus un atradām viens otru. Nolēmām pārņemt pasauli ar smagāko un lēnāko mūziku, kādu vien var spēlēt. Gana drīz mums apnika tikai lēnā spēlēšana un mēs arī iemīlējāmies, tā ka viss pārējais ir jau vēsture (smejas).

Jucifer ir sludge/doom metāla dueta pionieri – laba kombinācija, jūs esat tikai divi, bet spējat radīt skaņas sienu.

Paldies! Jā, mūsu nodoms vienmēr bijis izklausīties kā pilna sastāva grupai, iespējami biezākās skaņas grupai. Mēs nekad neesam sevi uztvēruši kā duetu, redzam sevi kā grupu.

Jūs ļoti daudz laika pavadāt ceļā – savā leģendārajā busiņā jeb «mājā uz riteņiem», kas reizē ir arī ierakstu studija. Kā jums izdodas izturēt garos braucienus, robežkontroles? Vai šo gadu laikā nav uzmākušās šaubas – esam noguruši, metam šo pie malas uz brīdi, gribam parastu māju bez riteņiem?

Patiesībā jau trīs mēnešus pēc tam, kad ievācāmies «klejotāju cietoksnī», mēs sapratām, ka tās mums ir perfektās mājas. Nu jau ir pagājuši gandrīz 18 gadi, un mēs joprojām jūtamies tāpat. Tā nav viegla dzīve, nav arī īpaši paredzama, jo dzīvošana ceļā ir kā loterija. Dažreiz tas ir kā braukt caur problēmu asteroīdu lauku, mēģinot tos apbraukt. Bet zini, mēs darām visu, kas mūsu spēkos, lai nodrošinātu drošību un salabotu visu, kas salūst. Kamēr spējam tikt no viena koncerta uz nākamo, dzīve ir izdevusies, pat ja esam pārguruši un stresaini. Mēs esam ļoti pateicīgi par to, ko darām.

Paldies, man ļoti patīk tavs apraksts. Es esmu galvenā mūzikas radītāja, it īpaši skaņdarbiem, kurus spēlējam koncertos. Edgars ir lielisks komponists, bet viņš parasti raksta melodiskus un lipīgus gabalus. Viņa darbus pārsvarā ierakstām studijā, piemēram «L'Autrichienne», kas, manuprāt, ir skaista un perfekta dziesma. Dažreiz es arī rakstu skaistus skaņdarbus, bet tos taupām studijai, nevis skatuvei. Ja runājam par dziesmu struktūru, tur izmantojam visus iedomājamos veidus. Bet vienmēr pastāv savstarpēja sadarbošanās. Pat ja es saku «struktūra būs šāda, te būs blastbīts, te spēlē dubultbasu», Edgars vienmēr pieliks klāt kaut ko, kas darba daļas padarīs vēl labākas: detaļu, kas izcels ģitāru vai vokālu. Dažreiz viņam nesaku neko, un viņš precīzi zina, ko spēlēt. Kad vienkārši džemojam, tas vienmēr ir ļoti instinktīvi un viegli.

Skaļums – daudzi ir ļoti neapmierināti, nelaimīgi un pat dusmīgi koncertos, kuros skaļums liek iekšām trīcēt. Ko tu par to domā? (Mēs, protams, nerunājam par džezu.)

Mēs jūtam līdzi cilvēkiem, kuri necieš šādu skaļumu, bet mums iespēja fiziski sajust mūziku ir viens no dzīves priekiem. Mēs zinām, ka dažiem tas ir krietni par daudz, bet dažkārt gana ir vienkārši iziet ārā un skaļums ir baudāms (smejas).

Svarīgākais, ko vēlos ieteikt publikai, ir izmantot ausu aizbāžņus. Ja nelieto aizbāžņus, mūsu mūzika izklausās vienkārši pēc trokšņa, jo ausis ātri vien padodas.

Un dziesmu teksti. Par ko dzied «Jucifer» un kas tam visam pamatā – idejas, vīzijas, domas, brīdinājumi? Kur rodas iespaidi?

Pārsvarā rakstu par cilvēkiem, daži ir reāli, citi iedomāti, daži no reālās vēstures, citi no izdomātas vēstures. Un jā, es teiktu - draudi un brīdinājumi, arī sērošana un cilvēku kļūdas, sēras. Es nejūtos kā nelaimīgs cilvēks, bet kā māksliniece nejūtu saikni ar priecīgām lietām. Daudzas mūsu dziesmas ir kā protests visam, kas nav kārtībā ar šo pasauli, ar šo cilvēci. Bet citas ir arī par piedošanu un izdzīvošanu. Tā ka varbūt ir līdzsvars.

Līdz šim esat izdevuši 7 albumus, 4 EP un kaudzi splitu. Un man šķiet, ka esat spēlējuši visur. Vai ir kāda vieta, kur neesat bijuši?

Diemžēl ir vairākas vietas, kur neesam bijuši! Mēs gribam uzspēlēt Ķīnā un Āfrikā, arī Dienvidamerikā. Tas ir mūsu sarakstā! Bet vispār mums ir paveicies, ka esam spēlējuši tik daudzās valstīs, esam mīļi gaidīti atgriezties, esam iepazinuši daudzus jaunus draugus, jūtamies kā mājās dažādās pasaules malās.

Varbūt laiks rakstīt grāmatu? Kā izdzīvot turnejā, kā vadīt ierakstu izdevniecību, kā dzīvot ceļā 20 gadus? Un vispārīgas atziņas par apceļotajām zemēm?

Jā! Mums jau ir pāris idejas un šis tas ir jau izdarīts, lai izdotu pāris grāmatas. Ir tik daudz stāstu un lietu, ar kurām vēlamies dalīties, ir arī Edgara fotogrāfijas, tās ir rūpīgi glabātas par spīti visam haosam, kam esam gājuši cauri. Es nevaru pateikt, cik drīz, bet galu beigās noteikti izdosim grāmatu vai pat vairākas.

Vismaz 10 tonnas smaga granīta plāksne – jūsu jaunākais konceptuālais ieraksts "За Волгой для нас земли нет" (2013) – kā tas radās, kur radāt iedvesmu un kādas ir domas par to?

Liels paldies!

Mums abiem ir liela aizraušanās ar Krievijas vēsturi jau kopš bērnības, un mēs vienmēr esam gribējuši izdot albumu par to.

Protams, tā ir milzīga zeme un plaši periodi, bet mēs mēģinājām izfiltrēt tās sajūtas par Volgogradu caur Krievijas vēstures prizmu. Mēģinājām izstāstīt šī nelielā zemes pleķīša stāstu, mūsuprāt, tas izstaro vēstures būtību, kā arī saistās ar labi zināmiem notikumiem, piemēram, Staļingradas kauju. Šajā stāstā, manuprāt, ir ne tikai Krievijas vēstures elementi, bet arī visas cilvēces vēsture. Stāsts par lepnumu un karu, sērām un nāvi, par visu, kas veltīgs, bet arī cerību pilns.

Jaunākais albums «District of Dystopia» (2014), manuprāt, ir lielisks, Džordžs Orvels noteikti to novērtētu. Distopija – iedomāta vieta vai valsts, kurā viss ir nepatīkams vai ļauns, parasti totalitārisma režīmā, degradētā vidē. Uz albuma vāciņa redzama «Vašingtona». Kāpēc?

Pēc tam, kad izdevām albumus par Francijas un Krievijas vēsturi, padomājām – varbūt ir laiks pagriezt lāzerstarus uz mūsu pašu valsti. Caur šo albumu gribēju pastāstīt par visu tumšo, kas notiek Amerikā, par to neviens nerunā, skolās par to nemāca, tas viss tiek nacionāli aizmirsts. Kā jau visās valstīs, ir ierasts atcerēties visu labo un aizmirst slikto. Bet distopija ir visur. Un vēsture mūs vienmēr brīdina par to, cik ļauni mēs varam būt, ka tas nekad nebeidzas un var sākties atkal.

Edgars ir ļoti latvisks vārds, varbūt jums ir latviešu saknes?

Mēs nezinām! Neviens no viņa ģimenes nav izpētījis, bet varbūt.

Šī jums būs jau trešā uzstāšanās Rīgā, Latvijā. Vai atceraties pirmo reizi un pirmos iespaidus par pilsētu?

Mūsu pirmā reize Latvijā bija zīmīga! Ceļā no Igaunijas mēs braucām gar jūru un apstājāmies pludmalē pastaigāties. Pilsēta likās patiešām skaista, koncerts notika vietā, kur pavisam tuvu varējām piebraukt ar busiņu, un ceļā no koncerta iegriezāmies tirdziņā. Tirgū es iegādājos ziemas mēteli, kurš man patiešām bija nepieciešams jūsu laikapstākļu dēļ un kurš man ir joprojām. Mētelis bija ļoti lēts, bet tas ir patiešām silts, tā ka katru ziemu es bieži un ar patiku domāju par Latviju

Biļetes iepriekšpārdošanā ticketshop.lv vietnē:

Biļetes šeit

www.jucifer.net